Par “nepareizajiem vecakiem”

– Mana mamma dzīvo nepareizi. Es ļoti gribu viņai palīdzēt…
– Ko palīdzēt?
– Palīdzēt sākt dzīvot pareizi.
– Un, jūs pati?
– Ko, es?
– Vai jūs dzīvojat pareizi?
– Kāds sakars tam ar mani? Es stāstu par mammu!

Reāls gadījums. Jauna, skaista sieviete, košā kleitā ar daudzām šķindošām rokassprādzēm. Viņas mamma, kurai jau daudz gadu, dzīvo nepareizi. Mammai taču ir viss, viņai pat nopirkta ceļazīme uz sanatoriju. Bet mamma negrib uz sanatoriju.

– Viņa grib būt savā vasarnīcā un “ravēt savus stulbos kartupeļus, bet es viņai tūkstošiem reižu esmu teikusi: es tev iedošu naudu, nopērc, cik vien vajag”. Un arī mammas draudzenes ir tik pat muļķīgas, kā viņu kartupeļi. Tikai par saviem mazbērniem runā.

– Par ko citu viņām jūsuprāt būtu jārunā?
– Vajag taču domāt par savu garīgo izaugsmi.
– Un, jūs pati?
– Atkal par mani?!
– Pastāstiet par sevi.
– Es esmu pabeigusi žurnālistikas fakultāti.
– Vai jūsu māmma mācījas augstskolā?
– Nē.
– Bet, tētis?
– Viņu es nekad neesmu redzējusi.
– Tas nozīmē, ka mamma viena jūs uzaudzināja?
– Jā, un vecmāmiņa.
– Kā jūs augāt?
– Es vienmēr par mammu kaunējos. Mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi. Vasarās braucām dzīvot uz vasarnīcu.
– Ravēt stulbos kartupeļus?
– Jā, un lasīt mežā ogas. Visas meitenes ogas ēda, bet mēs tās lasījām pārdošanai. Un par mani smējās, par to, ka mana mamma lielceļa malā tirgo ogas. Bet uz jūru es pirmo reizi aizbraucu tikai desmitajā klasē.
– Un, ko jūs pati darījāt?
– Man teica: mācies! Varbūt tieši tāpēc man ir problēmas attiecības ar vīriešiem, ka mani neiemācīja, kā ar viņiem veidot attiecības.
– Nē, ne tāpēc jums ir problēmas. Bet gan tāpēc, ka jūs neredzat to, cik daudz laba mamma jūsu labā izdarījusi.
– Ko gan viņa manā labā izdarīja?! Es taču visu panācu pati!
– Protams, pati. Kurš apmaksāja jūsu izglītību? Kurš ravēja kartupeļus, lai jūs būtu paēdusi? Kurš lasīja mellenes un pārdeva tās, lai jums būtu iespēja iet skolā? Ja es pareizi esmu saskaitījusi, jūsu bērnība pagāja deviņdesmitajos gados. Es tos labi atceros. Kad naudas nebija vispār, kad cilvēki izdzīvoja, pateicoties kartupeļiem.
– Jūs visu laiku runājat tikai par materiālajām lietām! Bet ir taču vēl garīgā puse. Draudzība! Uzticība!
– Ir viegli runāt par draudzību un uzticību tad, kad tev viss ir. Grūti, kad tev nav ar ko pabarot savu bērnu. Un jūsu mamma izdarīja visu, ko varēja. Viņa izdarīja tieši tik, cik varēja. Viņa jums iedeva to, pateicoties kam, tagad jūs varat darīt to, ko darāt. Jā, viņai ir grūti, jā, viņa nesaprot, kā var darīt savādāk, taču, spriežot pēc jums, viņas dzīves stratēģija izrādījās pareizā. Bet tālāk jūsu uzdevums.
– Kāds?
​​​​​​​- Padomājiet!

Kad es mācījos Universitātē psiholoģijas fakultātē, viens no mūsu pasniedzējiem teica: “Vecākiem vienmēr nav taisnība, bet jums ir izvēle, kādu dzīvi vēlaties nodzīvot, un šī izvēle jums ir pateicoties jūsu vecākiem”.

Mūsu vecākiem bija ne pati vienkāršākā dzīve. Es ļoti labi atceros savu bērnību. Es atceros, kā mamma un vecmāmiņa mērcēja drēbes un tad tās ar rokām mazgāja. Es atceros, kā mēs dzīvojām, kad vecākiem pusgadu neizmaksāja algu. Un es atceros ziemu, kad mums nebija ko ēst, izņemot kartupeļus un vasarnīcā konservētos dārzeņus. Es atceros, kā raudāja mana mamma, kad skolā man nozaga maiņas apavus un nebija naudas, par ko nopirkt jaunus.

Mūsu vecākiem parāk daudz spēka aizgāja uz to, lai mums būtu laiks. Lai mēs varētu macīties, lai mūsu dzīve nebūtu tāda, kā viņējā. Jā, iespējams, viņi dzīvoja nepareizi. Mūsuprāt. Bet mūsu pareizais – atpūta sanatorijā, pastaigas pa muzejiem, ceļojumi, grāmatas un pašrealizācija izauga kartupeļos. Un savā kartupeļu laukā starp savām tādām pašām draudzenēm, viņi iemācījas būt laimīgi.

Bet mūsu uzdevums ir laistīt savu dārzu un cienīt to, ko izdarīja citi. Iesākumā cienīt. Bet pēc tam būt pateicīgiem. Un tikai pēc tam sākas pieauguša cilvēka dzīve.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana mazā meitenīte

Paņēmu māti dzīvot pie sevis uz visiem laikiem. Neko pirms tam neplānojot, vienkārši vienā dienā ar vienu maisiņu. Maisiņā: zeķubikses, čības ar uzrakstu “labākajai vecmāmiņai pasaulē” (dāvana no bērniem) un silts halāts. Mamma maisiņu bija savākusi pati.

Tagad man mājās jau trīs nedēļas dzīvo 4 gadus veca “meitenīte”. Tieviņa, ar sirmu galviņu, siltās zeķubiksēs. Viņa staigā pa koridoru, maigi velkot pa linoleju savas siltās čības, piesardzīgi apstājoties un pārceļot kāju pāri šķēršļiem savā ceļā. Viņa vienmēr uzsmaida sunim, dzird neredzamus cilvēkus un vienmēr pastāsta jaunumus, ko viņi ir viņai stāstījuši. Kautrējas un daudz guļ. Uzmanīgi ēd šokolādi (es vienmēr viņai istabā nolieku šokolādi) un uzdzer tēju, turot tasīti ar abām rokām, jo viena roka ļoti trīc. Ļoti uztraucas pazaudēt savu laulības gredzenu, visu laiku pārbauda, vai tas ir pirkstā. Tādos brīžos es pamanu, cik viņa ir veca un trausla. Viņa vienkārši palaida sevi, atslābinājās un pārstāja spēlēt pieaugušo. Pilnībā uzticēja savu dzīvi man un pats galvenais, ka es esmu mājās.

Viņa tik atviegloti nopūšas, kad es ienāku mājās, tāpēc cenšos uz ilgu laiku viņu neatstāt.

Katru dienu pusdienās vāru zupu, uz galdu uzlieku cepumus — tāda sajūta, kā bērniem bērnībā.

Kā es jūtos? No sākuma — šausmīgi. Viņa bija patstāvīga, visus 3 gadus pēc tēva nāves vēlējās dzīvot viena. Es viņu sapratu, jo pirmo reizi dzīvē savos 84 gados viņa varēja darīt to, ko pati vēlējās. Jau pēc 2 menešiem manas mātes psihe sabruka. Tagad es jūtu līdzjūtību, mīlestību un rūpes pret šo viņas “visumu”. Es ļoti labi apzinos, pa kādu ceļu mēs ar viņu abas ejam. Es vēlos, lai šis ceļš viņai būtu laimīgs ar mīļoto meitiņu, siltumā un komfortā ar mājas pīrādziņiem un siltu ēdienu. Daudz lietas, bez kurām dzīve likās neiespējama, jau vairs nav nekādas nozīmes manai mātei.

Man tagad mājās ir “meita”, kurai ir 84 gadi, un es esmu laimīga, ka Dievs man deva iespēju viņas pēdējos dzīves gadus padarīt laimīgus un manus tālāko dzīvi — bez sirdapziņas pārmetumiem.

Māt, paldies, ka tu man esi! Esi, lūdzu, ilgāk…

Mila Millere
Pārpublicēts no Uģis Kuģis