Kā ik rītu…

No rīta tik ļoti sāpēja galva, ka devos pēc pretsāpju tabletes…

Pēc tam, kā vienmēr, mēs ilgi brokastojām un sapratām, ka dienas sākumā uzdāvināt sev nedaudz vairāk laika vienkāršai ikdienas laimīgai dzīvei ar sarunām, kafiju, mūziku un kaķi, nozīmē jūtami uzlabot savu kopējo noturību tur, kur tā nepieciešama.

Pēc tam es pārkrāmēju savu somu ar jauniegūtajām grāmatām.

Pēc tam ļoti saudzīgi gatavojos darbam, priecīgās priekšnojautās par tikšanos ar katru, ko  uzdāvinās man šī diena.

Pēc tam ārstēju savu papardi, kas jau ilgu laiku mokās ar smagu depresiju… un galva pārstāja sāpēt, un es biju pateicīga sev par to, ka laikus atcerējos par tableti.

Pēc tam, jau pavisam mundra, smaržojoša pēc garastāvoklim atbilstoša aromāta un pat nedaudz uzpucējusies, devos pie datora, lai uzrakstītu rakstu. Kā ik rītu…

Man šie brīži ir ļoti dārgi. Tie ir ļoti tīri. Jo nav nekādu melnrakstu. Nav šablonu. Nav mērķu.
Ir šis lieliskais satikšanās prieks ar absolūti tīru lapu un nepacietībā lēkājošu kursoru… un vēl, ar jums, mani mīļie lasītāji…
Un šī ir brīnišķīga sevis sadzirdēšanas prakse un iespēja caur vārdiem ļaut izpausties tieši tām sajūtām, kas pieder man, šodienas nevis atliktām uz labākiem laikiem.

Un, tā, es apsēdos pie galda… pacēlu rokas virs klaviatūras… un ieraudzīju uz peles paklājiņa to pašu tableti, kuru, kā man šķita, izdzēru, un pateicoties kurai, kā man šķita, es pārvarēju tās nīdošās sāpes, kas traucēja man dzīvot.

Tā, lūk, strādā placebo.

Ne tikai ar tabletēm…

Dažkārt mums ir grūti saprast, kas patiesībā mūs dziedina. Mēs gaidām brīnumus. Mīlam ne tos, kas blakus, bet tos, ar kuriem pazīstami vien mūsu sapņi. Nedodam sev iespēju iepazīt kaut ko jaunu, pamēģināt nodarboties ar to, ko patiešām vēlamies, bet baidāmies.

Un “dzeram tabletes”. Lai nejustu ikdienības sāpes.
Lai aizbēgtu no patiesības.
Lai neko neizlemtu.
Lai samazinātu tās dzīves neciešamības pakāpi, kuru mēs vairs it kā neuzskatām par savu un kurā nemanāmi esam kļuvuši par dzīvām sniega kupenām, vienmēr gatavām aizstāvēties, bet nekad gatavām laimei…
Bet varbūt nemaz nevajag “tabletes”? Ne tāpēc, ka sāpes pašas pāries, bet tāpēc, lai arī caur sāpēm, bet mēs beidzot saprastu, kas tad īsti sāp…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visinteresantākā piedzīvojumu filma

piedzivojumu filma

“Tu nekad savā dzīvē nesasniegsi to punktu, kurā viss atrisināsies, kurā viss būs akurāti apsiets ar bantīti. Tas ir svarīgākais. Nebūs «fināla scēnas», būs tikai jau notiekošā piezīvojumu filma bez noslēguma.

Tu mācies mīlēt savas dzīves nesakārtotību, tās pastāvīgi mainīgo dabu, tās neprognozējamību. Un tu stāvi kā nemainīgs klusums pašā dzīves vētras centrā, kā liels atvērts plašums, kurā prieks un sāpes, ekstāze un agonija, garlaicība un svētlaime var piedzimt un norimt, līdzīgi viļņiem okeānā. Un nav problēmu, kad tu pazīsti sevi kā telpu tam visam”.
Džefs Fosters
Ilustrācija: Drew Brophy
Tulkoja: Ginta FS

Es pateicos jums, mīļie, ka bijāt kopā ar mani šajā brīnišķīgi vētrainajā manā un savā gadā 🙂
Es pateicos par to, ka esat mans iedvesmas un prieka avots.
Lai brīnišķīgs, piedzīvojumiem bagāts, mīlestības un prieka pilns jūsu Jaunais Gads!
Ginta

12 gadi

Ginta Ķīnā

12 gadi cilvēka dzīvē – tas ir daudz vai maz? Šodien es sev uzdevu šo jautājumu, jo
1. jūnijs pirms 12 gadiem mainīja visu manu dzīvi. Te droši vien jāpaanalizē, ko esi šos 12 gadus darījis?

Kā skolasbērnam gandrīz 12 gadi bija ļoti intensīvs laiks, mācības, treniņi, klavierspēle, nometnes, pulciņi – lieliska dzīves pieredze, kas bijusi neatsverama, kas veidojusi raksturu.

Pēc tam – nākamie 12mit – augstskola, tusiņi, trakulības un “uz pilnu klapi” dzīves izbaudīšana, kas noslēdzās ar pirmo laulību un 2 viem bērniem un vēlmi neiesūnot, meklēt sevi, meklēt to, ko vēlētos darīt, lai dzīve būtu interesanta, radoša, krāsaina.

Pēc tam nākamie 12mit – intensīvas mācības, lai iegūtu jaunu, nezināmu profesiju un darbs tajā. Arī interesanti – intensīvi, radoši, bet noslēgumā – ļoti nogurdinoši. ne tāpēc, ka profesija nepatīk, vai alga par mazu, bet tāpēc, ka pazudusi brīvības garša un pārņēmusi sajūta, ka neaudz un vairs katru dienu neiemācies ko jaunu… rutīna.

Radošiem cilvēkiem rutīna ir bieds…man tā ir! Vienmēr ir bijis.

Un tad – atlūgums un lēciens nezināmajā, precīzāk – tajā, ko nekad nebūtu varējusi iedomāties kā savu – profesiju, dzīvi, dzīvesveidu. Tajā brīdī, 36 gadu vecumā es nolēmu mainīt visu, jo bija tada iekšēja nepieciešamība. Kopš tās dienas viss ir savādāk – pilnīgi viss. Ne velti, lasot dažādu literatūru, lai pēc tam to iztulkotu un ievietotu savā dienasgrāmatā, es bieži uzduros frāzēm: “nebaidies no kļūdām, iemācies riskēt, iemācies spēlēt, izaugsme notiek tikai tad, kad dari – ne lasi”.

Pēc dabas esmu “zaķis”, man ļoti bail no pārmaiņām, bet, tur – “iekšā”, sēž viens drosminieks, kas saka – “nepamēģināsi, neuzzināsi!” Un tā vienmēr, par spīti bailēm, daru, meklēju, eju un uzsitu punus – pati savējos un šie puni arī savā ziņā ir mana bagātība:)

Vakar, tulkojot rakstu “50 vieda cilvēka mācības”, es sapratu, ka parakstos zem katra punkta un parakstos tāpēc, ka praktiski tos visus esmu izdzīvojusi uz savas “ādas”. savākusi pietiekami daudz pierādījumus tam, ka tas patiešām tā ir. Un esmu pārliecināta par to, ka:

  • Nekas nav nejauši, visam ir nozīme. Neviens cilvēks mūsu dzīvē nav nejaušs. 
  • Kļūdas – tas patiešām ir labi. Un kritieni – sāpīgi, bet arī veselīgi.
  • Mācīties vajag vienmēr. Bet labākie pasniedzēji ir tie, kuri savu “priekšmetu” pasniedz caur sevis izdzīvoto un pieredzēto.
  • Visskaistākā dzīve sākas tad, kad to, ko Tu dari, dari viegli un ar prieku un sev par prieku.
  • Personības filosofijai IR ļoti liela nozīme – tas ir pamats, uz kura būvēt pamatīgu māju, ne – zaru būdu.
  • Katrs cilvēks ir spogulis. Ir viegli būt kopā, draudzēties ar cilvēkiem, kuri pret tevi vienmēr ir labi – arī tā ir izaugsme. Bet visvairāk es iemācos no tiem, kuri nav “ērti”, 
  • Jā, bailes IR ilūzija – taču mirklī, kad sāc darīt, tās pāriet. 
  • Raizēm patiešām nav nekadas jēgas – tās pat ir indīgas un indē ne tikai paša dzīvi, bet arī dzīvi citiem cilvēkiem.
  • Es neesmu mani 4 bērni – viņiem ir vajadzīgs brīvi elpot un pašiem kļūdīties, lai saprastu to, kas jāsaprot … es savējos vienkārši mīlu un, visticamākais, patiešām neesmu pareizā mamma. Taču – viņi mani izvēlējās:)
  • Attiecības ir darbs, pilnīgi noteikti. nevienā darbavietā tik smagi neesmu strādājusi.
  • Bez ticības tam, ko dari, bez ticības sev un uzticēšanās savam Augstākajam Es un Dievam, nekas labs nevar sanākt. Nekas!
  • Cilvēki man blakus un apkārt ir lielākā manas dzīve vērtība un es bieži domāju, ko es esmu tik labu izdarījusi, ka man blakus ir tik lieliski cilvēki.
  • Lepnība – mans mīļākais klupšanas akmens. Kolīdz man šķiet, ka esmu to izmetusi no sava “dārziņa”, tā atkal ir šeit un neļauj atslābināties 🙂
  • Dusmas nemaz nav tik slikta emocija, bet kolīdz tās pārvēršas aizvainojumā, kurš grauž tevi gadiem ilgi, tā vairs nav labi. Es mācos “uzmest lūpu” uz augstākais 3 minūtēm:)
  • Bumerangs vienmēr atgriežas – labi, ja tie ir mūsu labie darbi.
  • Vecums IR cipars – un tikai. Ja tev apkārt ir cilvēki, kuri mācās un cenšas ar katru dienu arvien uzlabot savu dzīvi, tu, gribēdams nenovecosi – pat 90 gados. Es pazīstu tādus cilvēkus, viņi ir man blakus.
  • Vienkāršība pievelk – un nēsāt masku ir ārkārtīgi neērti – tā smacē. Bet no sevis jau nekur neaizbēgsi.
  • Lielais sports ir smags darbs, varētu teikt – neveselīgs. Bet sportiņš kopā ar pirtiņu un lieliskiem cilvēkiem – tā ir lieliska pašsajūta, relakss un
    nemitīgs prieks 🙂
  • Kaisle un iedvesma – divas māsiņas, bez kurām lielas lietas izdarīt nevar. 
  • Nešaustīt sevi, pirmais un galvenais princips mīlestībā pret sevi. Pieņemt sevi – ar visiem saviem prusakiem – tik tuviem un mīļiem – dažkārt līdz izmisumam mīļiem 🙂
  • Jā, ceļojumi ne tikai pagarina dzīvi, bet paplašina mūsu robežas – tā mēs atveram sev jaunus apvāršņus un iespējas.
  • Tā sauktie Principi – ir nevēlēšanās mainīties. Tas pats ir ar vārdiņu – konservatīvs 🙂 (iekonservējies) 🙂
  • Ir vērts iemācīties pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ja to neizdarīšu – tad dzīvot kļūst neciešami – vienas vienīgas pretenzijas. Bet es taču zinu, ka viņi ir mans spogulis. Mani bērni, vīrs, vecāki, skolotāji, cilvēki kaimiņos, radi – katrs ar savām ambīcijām. Tā tik vēl trūka, mēģināt tos visus izmainīt! 🙂
  • Pateicība – katru dienu, katru mīļu dienu. Par to, ka esi dzīvs, par to, ka elpo, par to, ka staigā, ka vari redzēt, sajust …
  • Tas, ko es šobrīd rakstu, ir mana pārliecība šodien, bet domāju, ka būs punkti, kuri būs mainījušies pēc 3,10, 20 gadiem. Un tas ir labi un nozīmē tikai to, ka augu.
  • Tikai es pati esmu vienīgā savu domu pavēlniece!!!! Un es patiešām drīkstu un varu domāt visu, ko vēlos!…nu, un, protams, saņemt savu domu augļus. Vai man tie vienmēr šķiet saldi …. diez vai 🙂
  • Bet es tikšu arī ar to galā. Pilnīgi noteikti :)

Es jums visiem novēlu drosmi un ticību. Pasaule mums visiem paver neskaitāmas iespējas mainīties un mainīt savu dzīvi – atliek vien nosūtīt Visumam pieprasījumu: “Es to vēlos”. Bail? Nekas! Visiem ir bail – bet mēs taču paši varam izvēlēties, vai visu mūžu pavadīt savu baiļu cietumā, vai vienkārši – spert pirmo soli – un VISS BŪS LABI!
Mīlestībā: Ginta FS
Bildē: Ginta Ķīnā – Hainaņ