Vilnis ir tikai TAVS!

Vecums – tas ir tad, kad sliktāk ar veselību, bet labāk ar brīvību….
Tas ir mammas izteiciens un galvenā devīze pēc došanās pensijā…
Kājas klausa sliktāk, toties tās dodas tikai turp, kur viņa grib…

Viņa ir iemācījusies nekur neiet aiz pieklājības vai tāpēc, ka viņu pasauca, bet viņu tas neinteresēja …
Un viņa netaisnojas.
Mierīgi pasaka “nē” un atver kārtējo grāmatu….

Viņa turpina mīlēt apdullinoši dārgas smaržas un jaunas kleitas…
Dažkārt viņai nav garastāvokļa.
Precīzāk, tas ir īpaši slikts.
Un arī to viņa sev atļauj. Agrāk tāpat kā mēs visi, viņa imitēja citu atbalstītu talantu mūžīgi būt “možumiņam”…
“Vectēvs atnāca”, – viņa saka, tomēr noveļot daļu atbildības uz sava vectēva smago raksturu, kuru es zinu tikai pēc vecmāmiņas nostāstiem…
Savādi, bet viņai tas labi padodas – godīgi atzīstot emocionālu lejupslīdi, izdzīvot to, nedzenājot putekļus, negatavojot ēst un pilnībā izslēdzot telefonu.
Bet pēc tam atkal atjaunoties jaunai atpūtušos emociju dejai.

Man šķiet, ka savos septiņdesmit gados viņa ir psiholoģiski daudz veselāka, kā bija piecdesmit…

Viņa ir brīva no jebkuriem aizspriedumiem, no jebkuriem sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem, no jebkurām tenkām citiem aiz muguras.
Viņai nosplauties uz tiem.

Viņa savu vientulību mīl tik ļoti, ka ne tikai par to nekad nežēlojas, bet arī ļoti reti ļauj sevi pierunāt kādiem tālākiem izbraucieniem.

Ar viņu runāt ir viena vienīga bauda…
Asa, ironiska un vienmēr lietas kursā…

Man patīk…

Skatoties uz viņu, es skaidri zinu to, KAS sevī jāieaudzina jau tagad, lai pēc tam nebūtu histēriski jālabo sava seja, cenšoties apstādināt jaunību….
Nav iespēju apstādināt to, kas vienalga aizies, lai kā arī tu viltīgi censtos.
Izkopt sevī brīvības sajūtu un prasmi būt ar sevi…
Kad tu proti būt ar sevi, ar tevi vēlas būt visi pārējie…

Un otrādi…

Mani mīļie, dzīvojiet uz sava viļņa un neklausieties, ko saka tie, kuri vēlas nolasīt jums lekciju par to, kā būt uz sveša…

Vilnis ir tikai TAVS!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt bērnam saviem vecākiem

Šodien es domāju par to, cik labi, ka maniem vecākiem vienmēr bija savi draugi un mums nebija jābūt viņu draugiem. Viņi ir vecāki. Es – viņu meita.

Vecāki man deva iespēju glabāt pašai savus noslēpumus, pieļaut pašai savas kļūdas un draudzēties nevis ar viņiem, bet pašai ar saviem draugiem. Kļūdīties, vilties un pašai iepazīt dzīvi. Bez viņu kontroles un rekomendācijām.

Kad man tas bija vajadzīgs, es vienmēr varēju ar viņiem aprunāties. Ja man tas nebija vajadzīgs, viņi mani nemocīja ar savu izjautāšanu un pratināšanu. Un tikai tagad es saprotu, cik daudz laba, tā rīkojoties, viņi man izdarīja. Ka visu šo laiku viņi ir bijuši mani vecāki un nav pretendējuši uz manu draugu lomu.

Un, galvenais, nemēģināja mani padarīt par savu draudzeni, un es biju brīva no viņu noslēpumiem. Man nebija tajos ne jāiedziļinās, ne arī jāmēģina tos glabāt. Man nebija nekādas vajadzības konfliktos būt viena vai otra pusē, un viņi man nelūdza padomu savu attiecību skaidrošanā. Viņi paši ar to visu tika galā.

Cik labi, ka maniem vecākiem ir savi draugi un man nav obligāti ar viņiem jādraudzējas. Un nav jādraudzējas ne ar saviem bērniem, ne viņu draugiem. Man nevajag saviem bērniem aizstāt draugus, man nav jāiejaucas viņu sarunās, un es saviem bērniem varu būt vienkārši mamma. Viņiem ir ar ko draudzēties un viņi aug, zinot, ka var uzticēties ne tikai mammai un tētim. Pasaule nav tikai mamma un tētis.

Ja viņiem kaut ko vajag, viņi zin, ka var palūgt un pajautāt. Ja nevajag – tātad tiek galā paši.

Un es, tāpat kā mani vecāki, nejautāšu viņu viedokli, risinot savus pieaugušo jautājumus. Es nestāstīšu viņiem savus noslēpumus un negaidīšu, ka viņi mani izklaidēs un padarīs manu dzīvi interesantu.

Tas ir tik brīnišķīgi!

Tas ir tik brīnišķīgi, ka man ir savi draugi, kuri ir vienkārši draugi, un viņiem nav jābūt ne manai mammai, ne tētim, ne bērniem.

Cik brīnišķīgi, ka lomas ir saprastas, nav sajauktas, kad ne vecākiem, ne bērniem nav bail iepazīties un kontaktēties ar clvēkiem ārpus savas ģimenes.

Cik brīnišķīgi, kad vecāki parāda, ka citi cilvēki arī ir labi un tajā ir tik daudz brīvības, gaisa un viegluma.

Cik brīnišķīgi, kad bērnībā ir bērnība, bet pieaugušo pasaulē ir durvis un tēmas, kuras pašu bērniem ir slēgtas.

Cik brīnišķīgi, ka bērniem ir izvēle – būt draugiem pašiem saviem vecākiem vai nebūt.

Cik brīnišķīgi, ka tu vari dzīvot pats un atļauj saviem mīļajiem dzīvot tā, kā viņi to vēlās un grib.

Jūlija Zinovjeva, psihologs
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mātes laime

11866415_910674032319645_2611264767055697464_n

Nebēdā, ja neesi nominācijā “Ideālā mamma”!

Populārās televīzijas vadītājas Geilas Kingas “Mātes laimes” recepte. 

Geila Kinga vada CBS raidījumu «This Morning» un ir žurnāla «O, The Oprah Magazine» galvenā redaktore. Viņa runā par to, kā strādājošai mammai atbrīvoties no vainas apziņas par to, ka viņa nav blakus tad, kad meita sper pirmos soļus un nesēž tribīnēs katrā dēla komandas spēlē. Atslabinieties! – saka Geila. 

Es uzreiz nolēmu, ka brīdī, kad kļūšu māte, es neļaušu sev justies vainīgai absolūti ne par ko. Es patiešām ļoti mīlu savus bērnus un patiešām ļoti mīlu savu darbu. Tāpēc zināju, ka noteikti jābūt kādam veidam, kā to visu apvienot harmoniskā veselumā. Mans darbs nekad nav bijis svarīgāks par maniem bērniem. Vienkārši es sev teicu: «Es netaisos sisties nost, ja mani katru gadu nenominēs Labākās mātes titulam.».

Geila

Veselais saprāts

Es negāju uz katru sava dēla spēli, kad viņš spēlēja bērnu līgā, jo spēļu tur bija miljons. Man bija jāizvēlas un tāpēc nolēmu, ka iešu uz pašām svarīgākajām spēlēm. Atceros, ka reiz gatavoju jaunumus televīzijas kanālā un man paziņoja, ka mana meita sākusi staigāt. Nākamajā dienā darbā cilvēki sāka līdzjūtīgi runāt: «Ai, tev noteikti ir ļoti skumji, ka neredzēji savas meitas pirmos soļus!». Es jums teikšu tā. Viņa spēra savus pirmos soļus pusdienā, bet es no darba pārnācu vakarā sešos un es nejutos vainīga par to, ka neredzēju, es nešaustīju sevi, sakot «Ak, šausmas, es neredzēju savas meitas pirmos soļus!!», jo, ziniet, kad bērni sāk staigāt, starpība starp pirmo un desmito soli nemaz nav tik liela. Viņa taču nesāka skriet maratonu šo sešu stundu laikā! Vai arī, ir sievietes, kuras nekādīgi nevar tikt vaļā no stereotipiem, kurus sabiedrība tām uzspiedusi. Nu, piemēram: labai mammai savam bērnam dzimšanas dienā jācep torte. Es tā mocījos vienu reizi – torte sanāca vienkārši briesmīga. Un pēc tam es padomāju. «Priekš kam? Man tas nesanāk! Kāpēc gan nepasūtīt torti savā mīļākajā konditorejā? Tur taču tās ir tik garšīgas un tās cep profesionāļi?» Kad jūs strādājat un vienlaicīgi arī esat māte, tad pats galvenais ir saprast to, ka tie lēmumi, ko pieņemat ir tieši tie, kas der tieši jums. Nav standarta lēmumu visiem.

 

Atslābināties un atlaist

Tām strādājošajām mamām, kuras nekādā veidā nespēj atbrīvoties no vainas sajūtas, es iesaku: «Atslābinieties un atlaidiet.Pats svarīgākais ir tas, ka jūsu bērni zin to, ka jūs viņus mīliet! Ja bērni to nezin, tad viņiem ir vienalga, ko jūs domājat.

Bet mani bērni – dēls un meita vienmēr ir zinājuši, cik ļoti svarīgi viņi man ir. Es vienmēr ar viņiem par to esmu runājusi. Es saku: «Es šodien nevarēšu ierasties, jo gatavoju jaunumus.» Un viss!

Jūs vēlaties, lai bērni ar jums lepotos un, protams, jūs vēlaties lepoties ar saviem bērniem. Bērni ļoti cenšas, kad zin, ka mammai viņas nodarbošanās ir ļoti svarīga – nav starpības, vai tas ir vienkāršiu darbs, aizraušanās vai bizness.

Domāju, ka pats svarīgākais, ko varat izdarīt, ir izaudzināt atbildīgu, laimīgu, labsirdīgu un veselu bērnu. Nav svarīgi, ar ko nodarbojaties, bet vienā dienā jūs pārstāsiet būt pats svarīgākais cilvēks darbā. Taču, ja būsiet bijis labs vecāks, tad vienmēr būsiet svarīgs cilvēks. Manam dēlam ir 28 gadi, meitai – 29 un viņi vēljoprojām zvana, lai pajautātu manu padomu. Un man tas ļoti patīk.

 

Avots: motto.time.com

Tulkoja: Ginta FS

Oho, atkal francūzietes!

gimene7

9 franču strādājošo mammu principi!!!

Visi, kam ir bērni, sapņo par to, lai tie gulētu naktīs, nerīkotu histērijas tad, kad viņiem saka “nē”, pieklājīgi uzvestos sabiedrībā, ar apetīti ēstu ēdienu, ko viņiem dodam. Un, protams, būtu labi, ja visu to darītu patstāvīgi, nevis mammas stingrajā vadībā. Tāpēc, ka mammai laiks doties uz darbu, vai arī viņa jau strādā, vai arī nekad nav pametusi savu darbu.

Amerikāņu rakstniece Pamela Drukermane savā bestsellerā “Franču bērni nespļaudās par ēdienu” ļoti pamatoti ir pierādījusi to, ka franču bērnu audzināšanas metodes lieliski palīdz tikt galā ar lielāko daļu mūsdienu vecāku murgu. Viņa noformulēja 9 svarīgākos francūžu bērnu audzināšanas principus – tieši strādājošajām mammām.

1. noteikums: ideālu mammu nav

Strādājoša mamma vienmēr cenšas aptvert neaptveramo: būt ideāla mamma un vienlaicīgi, veidot veiksmīgu karjeru. Faktiski viņa strādā divās maiņās — ofisā un mājās. Droši vien visām strādājošajām mammām šīs sajūtas ir labi pazīstamas.

Tad, lūk,francūzietēm ir teiciens: “Ideālu mammu nav.” Un nav nekādas vajadzības būt ideālai. Un tā ir svarīgākā un pati galvenā ideja.

Un vēl, neuztveriet bērna bērnību kā maratona startu, kura finišs — bērna iestāšanās universitātē. Arī francūži pilnīgi noteikti vēlas, lai viņu bērni būtu veiksmīgi, taču viņi necenšas vakaros pēc darba piespiest bērnu tūkstošjūdžu soļiem veikt dabīgos attīstības etapus. Piemēram: nemāca lasīt un rakstīt līdz sešu gadu vecumam. Franču mammas uzskata, ka daudz svarīgāk līdz skolai ieaudzināt bērnā tādas prasmes kā: uzmanības koncentrēšana, komunikācija un paškontrole. Pirmkārt, tas neprasa speciāli tam veltītu laiku, bet ir neatņemama audzināšanas sastāvdaļa. Otrkārt: tieši šīs spējas, un ne varēšana trīs gados skaitīt līdz 100 un atpakaļ, izveido pamatīgu bāzi tam, lai bērns būtu veiksmīgs mācībās.

2. noteikums: jums vienmēr jābūt savam ienākumu avotam

Amerikā ir pieņemts ticēt burvju pasakai par brīnišķīgu laulību kā sinonīmu mierīgai, bezrūpīgai dzīvei. Galvenais — veiksmīgi apprecēties un iegūt sev vīru ar stabiliem ienākumiem un tad jau var arī nestrādāt. Francijā tā nav.

Franču mammas ir pārliecinātas, ka sievietēm noteikti ir vajadzīgs savs ienākumu avots. Pat tad, ja viņu laulība ir veiksmīga un vīrs pelna lielu un labu naudu. Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu profesija, darbs un jebkurš stabils ienākumu avots. Savai drošībai. Un viņas uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi tieši bērna dēļ.

Francūzietes ļoti ātri pēc dzemdībām dodas darbā, jo viņām skaidri ir jāzin, ka arī tad, ja kas notiks un nāksies bērnu audzināt vienai, viņai būs ienākumi. Šī nostāja ir gluži pragmatiska un taja nav ne pilītes franču romantikas, toties tā ļoti palīdz dzīvot.

3. noteikums: nedrīkst veltīt savu dzīvi tikai bērnam

Mātes rūpes pār bērniem ir lieliska ilustrācija bezgalības principam. Mēs vienmēr centīsimies viņiem palīdzēt. Tas ir tāds labprātīgs, mūžīgs upuris.

Taču franču kultūras pamatā ir ļoti svarīga ideja: jebkuram cilvēkam (īpaši vecākiem) ir vajadzīgs laiks un telpa, kas pieder pašiem.

Pie kam, tas tiek izdalīts ne balstoties uz principu: “kas paliek pāri” un ne: ja es izdarīšu bērniem to un to, tad viņi man un tad varbūt es vēlāk atļaušos sev…. Vai arī: tikai tad, kad es bērnam izdarīšu visu iespējamo, tad es atļaušos sev… Nē, nekadā gadījumā!

Lai ģimenē uzturētu līdzsvaru, ir ļoti svarīgi, lai kāda daļa dzīves būtu tikai jūsējā. Tas var būt darbs, kaut gan – nav obligāti. Tā var būt jebkura jūu aizraušanās, hobijs, tikšanas ar draugiem — vienalga kas, kaut vai orhideju audzēšana. Francūži ir pārliecināti, ka, ja jūs visu savu laiku veltāt bērniem, ja jūsu pasaule griežas tikai ap viņu, tas ir ļoti bīstami pirmkārt pašam bērnam. 

4. noteikums: laiku pa laikam attālinoties no bērna jūs kļūstat arvien labāka māte

Ja bērns pieradīs, ka jūs vienmēr esat viņam blakus, un visu laiku esat iesaistīta it visās viņa darbībās, katru sekundi esat ar viņu, viņš neiemācīsies būt patstāvīgs. Vēl vairāk – viņš neiemācīsies būt uzmanīgs pret citiem cilvēkiem, neiemācīsies ievērot viņu vajadzības, neiemācīsies līdzpārdzīvot.

Ikviena francūiete intuitīvi jūt: laiku pa laikam nedaudz attālinoties no bērna, viņa tam dara tikai labu.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka tā nav kaut kāda radikāla pozīcija. Jūs nepiesauc momentā pamest bērnu, aizbraukt uz trīs nedēļām uz spa-kūrortu, nodarboties tikai ar sevi un nedomāt par bērnu. Runa ir par to, ka mierīgi pieņemt domu, ka tad, ja jūs visu savu laiku pavadat ar kādu cilvēku — nav svarīgi, cik ļoti jūs viens otru dievinat, — jūs vienalga agri vai vēlu sāksiet viens otru kaitināt. Un tas nav attiecināms tikai uz mammu, bet arī uz bērnu.

5. noteikums: aizmirstiet par vainas apziņu

Nav nekādas jēgas tam, ka nemitīgi izjūtat vainas apziņu sava bērna priekšā – par to, ka stradājat un neveltat viņam pietiekami daudz laika. Tās ir destruktīvas sajūtas, kas vienalga neko nemainīs. Jums vienalga neatradīsies lieks laiks, ko pavadīt kopā ar bērnu.Galvenais, ko varat darīt – būt pa īstam kopā ar savu bērnu brīvajā laikā – ne vienkārši būt blakus pastaigā, runājot pa telefonu ar draudzeni, bet – būt kopā.

Kad esat darbā, nav nekādas vajadzības visu laiku uztraukties par bērnu. Jūs taču neesat tikai māte, bet arī kolēģe, draudzene, sieva. Vienīgais, ko patiešām esat parādā savam bērnam – būt mierīgai, būt šeit un tagad brīžos, kad esat kopā.

Un vēl, audziniet savos bērnos pacietību, nav vērts domāt, ka tā ir iedzimta īpašība. Francūži pacietību uztver kā muskuli, kuru vajag trenēt, pie kam jau no agra vecuma. Neleciet no galda, ja jūs strādājat,  bet bērns prasa paskatīties, kādu mājiņu no klucīšiem viņš uzcēlis. Maigi paskaidrojiet mazulim, ko jūs darāt un palūdziet nedaudz uzgaidīt. Sākumā viņš varēs nogaidīt dažas sekundes, vēlāk – jau minūtes. Viņš iemācīsies izklaidēt sevi pats un rotaļāties patstāvīgi un pats tiks galā ar savu vilšanos, ka viss nenotiek tā kā viņam gribās un uzreiz.

Šī mācība bērnam ir ļoti svarīga, tā uzskata francūži, jo tikai tā bērns uzzinās, ka viņš nav Visuma centrs un iemācīsies pieaugt.

6. noteikums: nekļūstiet par “mammu – taksi”

Šis noteikums tieši saistīts ar iepriekšējo. Necentieties savu “nebūšanu” klāt savam bērnam aizstāt ar ārkārtīgi lielu daudzumu dažādiem pulciņiem un izklaidēm.

Parīzietes, kad izvēlās ārpusskolas pulciņus saviem bērniem, vienmēr izvērtē, kā tie iespaidos viņu personīgās dzīves kvalitāti!!!!!!!!!!!!!!

Mammu, kura visu dienu vadā savu bērnu no viena pulciņa uz otru, Francijā nekad nenosauks par pašaizliedzīgu. Vēl jo vairāk, ja to darot viņa kaitē savam darbam. Par tadu mamu teiks, ka viņa pilnīgi ir zaudējusi līdzsvara sajūtu. Un arī bērniem šāda veida upurēšanās nav vajadzīga. Protams, bērnam ir ļoti svarīgi iet uz baseinu vai uz mūzikas nodarbībām, vai sportu, taču pilnīgi noteikti ir jāatstāj laiks, ko bērni pavada patstāvīgi savās mājās. Lieka psiholoģiska un fiziska slodze par labu nenāk.

7. noteikums: vecāku attiecībās ir daļa, kurā bērns nepiedalās

Nekad neaizmirstiet, ka ģimenes pamatā ir laulātais pāris.

Vienmēr atrodiet laiku lai pabūtu divatā ar vīru.

Francijā visa vecāku teritorija bērnam pieder tikai pirmos trīs mēnešus. Pēc prezidenta laika analoģijas šis periods saucās “pirmās simts dienas”. Šajā laikā bērns var gulēt vecaku istabā vai pat vecāku gultā. Taču pēc tam, bērnu pieradina gulēt savā gultiņā un savā istabā.

Jūsu guļamistabai jābūt tai vietai, kurā esat divatā un kas pieder tikai jums. Bērni nedrīkst traucēt vecākus, kad vien viņiem iegribās. Bērnam skaidri jāzin — vecākiem ir daļa dzīves, kurā viņš nepiedalās.

8. noteikums: vakars — pieaugušo laiks, viena brīvdiena nedēļā — jūsu «medus brīvdiena»

Vairums franču vecāku izbrīvē sev vienu brīvdienu mēnesī, kad laiks ir tikai diviem vien. Tad tiek atlikti visi darbi, bērni aizsūtīti pie vecākiem vai ar auklītēm. Ne darbs, ne bērni šajās brīvdienās nepiedalās. Vārtieties pa gultu, atpūšaties laukos, brokastojiet ilgi un mierīgi, skatieties kino, dariet visu, ko citās dienās nevarat izdarīt. Un galvenais šajā sakarā neizjūtiet vainas apziņu un sirdsapziņas pārmetumus. Tas ir pilnīgi normāls mīlošu vecāku laika pavadīšanas veids.

Pārēja laikā franču vecāki ļoti stingri skatās, lai bērni laikā ietu gulēt. Pēc vakara pasaciņas vai šūpļa dziesmas vienā un tajā pašā laikā bērnam jābūt gultā. «Pieaugušo laiks» — tā ir cilvēka bāzes nepieciešamība un vecāku tiesības, ja tā vēlaties.

Francūži uzskata, ka laimīgas ģimenes pamats ir laimīgi un mīloši vecaki.

No sirds to paskaidrojiet saviem bērniem un viņi to sapratīs un pieņems.

9. noteikums: jūs esat boss

Iespējams, tas ir pats grūtākais no noteikumiem.

Apzināties un pieņemt to, ka jūs esat boss. Ne – diktators, bet boss.

Tas ir atšķirīgi. Jūs bērniem dodat pietiekami daudz brīvības, tur, kur tas ir iespējams, jūs rēķinaties ar viņu viedokli un vēlmēm, bet lēmumus pieņemat jūs. Atcerieties par to! Jūsu ģimenes piramīdas virsotnē esat tieši jūs. Ne bērni, ne aukles ne jūsu vecāki.

Protams, tas nav viegli, bet bērni labāk attīstās tieši skaidri noteiktās robežās. Viņi jūtas daudz mierīgāki un līdzsvarotāki un drošāki, kad pie kuģa stūres ir pieaugušie. Iemācieties atslēgas momentos pateikt skaidru “nē”. iemācieties stingri pateikt bērniem to, ko jūs tagad darīsiet. Un uzreiz sapratīsiet, kad jums tas izdosies – jūs momentā sajutīsieties kā boss.

http://lady.tut.by

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es ļoti priecājos, ka atradu šo rakstu, jo vēl vakar vakarā, pēc nēsāšanās ar bērniem pa treniņiem un dejām, sapratu to, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc tam, runājām ar “meitenēm” par šo “neesmu ideāla mamma, šausmas, ko darīt” – un, re, šodien atbilde tieši laikā. Nomierinaties, meitenes – mammas, viss ar mums ir kārtībā. Vēl tikai piekoriģēt dažus punktus un esam francūziete 😉