Var būt arī patīkama rutīna

Rutīnā ir daudz tādu brīžu, kurus es ļoti mīlu.
Piemēram, pamosties pirmajai, basām kājām aizstaigāt līdz virtuvei, uzlikt vārīties tējkannu. Kamēr tā klusītiņām šņāc, iebērt krūzītē kafiju. Vienu un to pašu kafiju, vienā un tajā pašā krūzītē.

Es ļoti viegli pieķeros vienām un tām pašām lietām, ja tās ir kvalitatīvas un labas, un man nav vēlmes pēc dažādības. Daži labi, kvalitatīvi krekliņi, vienas džinsa bikses, džemperis, silti, sausi zābaciņi – un tā mierīgi var izdzīvot visu ziemu.

Vienkāršām lietām ir vienkāršs raksturs.

Tāpat kā labiem cilvēkiem.

Vai arī ēdiens. Runā, ka vajag izkopt savu gastronomisko garšas sajūtu, izmēģināt dažādus eksotiskus ēdienus, nebaidīties savienot gaļu ar konfektēm un kornišonus ar putukrējumu. Bet es baidos.

Man garšo vienkārši gaļa, vienkārši konfektes un parasti sālītie gurķi. Un sātīgā, ģimeniskā itāļu virtuve, kuras ēdieni ir tik ļoti līdzīgi mūsējiem.

Arī ēdiena gatavošana ir sava veida rutīna. Taču no otras puses – tā tik ļoti nomierina. Tu peldi apziņas plūsmā iemīļotā radio viļņos, šķin kāpostus, smalki kapā ķiplokus un aiz vaiga tev saldēta zemene – un virtuve piepildās ar aromātiem, kas drīz vien jūtami visā mājā. Es jau reiz rakstīju, ka patiešām ticu tam, ka mājā, kurā tiek gatavots ēdiens, nevar notikt nekas slikts

Galvenais, uztvert ēdiena gatavošanu nevis kā kaitinošu nepieciešamību, bet iespēju atslābināties. Ļaut sev domāt ar rokām, ne galvu. Aizmirst visas gudrās virtuves guru pamācības (“vārot kukurūzas putraimu putru vajag to pastavīgi maisīt, lai neveidotos kunkuļi” – bet, manuprāt, pats garšīgākais kukurūzas putrā ir tieši kunkuļi!) un ar iedvesmu radīt mīlestību no tiem produktiem, kuri atradušies ledusskapī. Un tas nav stāsts par “gatavojiet daudzveidīgi un garšīgi”, tas ir stāsts par to, kā ne no kā neradīt problēmas.

Kopumā virtuves rutīna ir mana mīļākā.

Tāpat kā produktu iegāde.

Lielveikala maizes nodaļā ir pati labākā smarža pasaulē. Es tur vienkārši varētu dzīvot – starp visiem šiem nupat izceptajiem un kraukšķīgajiem kukulīšiem ar siltajiem sāniem un pikantajām garšvielām. Mana meita lieliski zin, ka mani var aizvest kādā maiznīcā un atstāt tur uz ilgu laiku, un es tur uzkavēšos ne jau pie bulciņu, austiņu un biezpienmaizīšu stendiem, bet gan plauktiem ar maizi. Un, jo vairāk maizē būs sēkliņu, graudiņu un citu labumu, jo labāk man.

Jā, iespējams, es patiešām mīlu rutīnu: savākt drēbes mazgāšanai, pa nakti apavos salikt žāvētājus, nomazgāt traukus. Pēdējais ir lieliska meditatīvā prakse: man patīk just, kā netīrais kļūst tīrs, slapjais – sauss, aukstais – silts.

Vienkāršās kustības ļauj uzkarsušajam prātam nomierināties, bet drudžaini klīstošajām domām – apstāties.

Tāpēc, ka tad, kad Tu esi mājās, tu esi mājās. Pašā drošākajā, pašā barojošākajā vietā uz Zemes, kur katra lietiņa ir tavs atbalsts.

Tā kā ir pat milzīga bauda uzvilkt darba cimdus un izmēzt visas istabas, atbrīvoties no kleitām, kuras vairs negribas valkāt un grāmatām, kuras nekad vairs neatvērsi.

Nevis reiz gadā aizkaitināti un ar pienākuma sajūtu taisot ģenerāltīrīšanu, bet ar patiesas pateicības sajūtu tai vietai, kuras slēdzenei der tavas atslēgas.

Tur, kur es dzīvoju, nav nejaušu lietu. Es mīlu katru šķīvi, atceros, no kurienes tas nācis un zinu, kāpēc es izvēlējos tieši to.

Savas komfortablās dzīves telpas radīšana un attiecību, kurās tev ir labi radīšana, arī ir sava veida rutīna. 

Pret sadzīvi sašķīst ne jau mīlestība, bet ilūzijas, no kurām viskaitīgākā ir “dzīve – tas ir mūžīgs karnevāls”.

Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda ļoti vērtīga domubiedru grupa, kuru vada Pavasara studijas vadītāja un dibinātāja, rakstniece un skolotāja Inese Prisjolkova. Tās nosaukums “Mājas samīļošana”.
Inese saka:
“Es pret savu māju izturos kā mamma pret ģimeni vai bērniem. Es tiešām varu pieiet pie kāda nenomazgāta loga vai nesakārtota skapja un domās atvainoties “mīļumiņ, nu piedod, ka man nebija priekš tevis laika. Bet nu tūlīt visu sadarīsim”.

Tiesa es tāpat izturos pret dobēm vai kādām puķēm vai dārzeņiem, kas aug laukā dārzā.

Sievietes būtība ir vairot mīļumu un skaistumu ap sevi. Es to daru šādi. Citas dalībnieces savādāk. Tā nu mēs šai grupā dalāmies.”

Pieteikties var ŠEIT

Sievietes brieduma pazīmes

Film 'The World is Not Enough' By Michael Apted

Izlikties, ka nekas nav noticis. Ir tāds variants “krīzes” uzvedībai. Uzturēt jaunas, seksuālas, pievilcīgas meitenes tēlu. No šejienes tad arī dīvainās frizūras, meikaps, spilgtie un kliedzošie tērpi, kas vairāk piestāvētu jaunām, divdesmitgadīgām meitenēm nevis sievietei ap 40. Apkārtējie redz šo neatbilstību. Taču viņa turpina censties būt meitene. Un tas tāpēc, ka viņai briedums nozīmē – būt vecai. Lūk tādus jokus ar mums izspēlē tēli.

Skumjas pēc zaudētajām emocijām (mīlestības un tuvības) cenšas izlauzties seklos, īslaicīgos romānos, kas vēl vairāk padziļina ciešanas un ir pārāk saspringti, kā pēdējais kaisles uzliesmojums. Ja nav sajūtas, ka tevi mīl, rodas konflikti ģimenē. Un, ja vēl partneri piemeklējusi personīgā pusmūža krīze… pietrūkst uzmanības, pazūd iedvesma. No tā cieš darbs, nav dinamikas attīstībā. Jā, protams, un nodarboties ar biznesu šķiet garlaicīgi.

Bailēs no nenoteiktās nākotnes pamostas reliģiozitāte, tieksme pēc garīgajām praksēm, sākas nebeidzami personības izaugsmes un veiksmes treniņi. Paldies Dievam šodien garīgā “fast food” ir pietiekami. Daudzuprāt sievietes gaida trīs izejas no šīm lamatām.

1. Māja. Pēc būtības – tas ir tas pats ģimenes laimes tēls, tikai tagad jau divu tūkstošu gadus vēdisko gudrību argumentēts. Vīrs – mednieks un aizsargātājs. Savukārt sieva nedrīkst strādāt, viņai jābūt mājas pavarda sargātājai.

2. Karjera. Pretējais variants – “trešās tūkstošgades sieviete”, kura tiecas pēc sociālās varas, līderisma un tāpēc netērē savu laiku uz dzīves banalitātēm. Pēc būtības tā ir no vīrieša uz sievieti pārorientēta sociālā veiksme.

3. Sekss. Iemācīties būt seksuālai un iekarot vīriešus.

Tie ir vecie stereotipi: mīļotā sultāna sieva, vīrietis brunčos, pavedinātāja. Ģimene, nauda, vara un sekss – ir sen pazīstams komplekts. Kādam noteikti tas būs vērtīgi un vajadzīgi.

Taču tas ir stāsts par uzvedības modeļiem – ne par DVĒSELES BRIEDUMU.

Vai vispār ir sastopams skaists sievišķais briedums? Vai arī ceļš ir vienkāršs: no jaunības – vecumā?

Vēl viens stereotips “francūzietes”.

Francijā esot, jūs ar izbrīnu secināsiet, ka jaunās meitenes-francūzietes ne pavisam NAV “francūzietes”. “Francūzietes” – tās ir sievietes ap gadiem 30, 40, 50. Stilīgas, cienīgas, vienlaicīgi pārliecību un maigumu izstarojošas. Skaidru un atklātu skatu (bez muļķīgas seksualitātes), tajā pat laikā neiedomājami seksuālas.. Divdesmitgadīgas meitenes uz viņu fona izskatās kā nenobrieduši pusaudži.

Galvenā brieduma pazīme – jums ir ļoti labi ar sevi.

Vientulība kļūst par draudzību un intimitāti. Tāda sieviete ir neticami pievilcīga, viņā ir gan sievišķība, gan pieredze, gan prāts un pašcieņa.

Briedums nenāk ar vecumu, tas nāk reizē ar sevis attīstīšanu un pašrealizāciju. Šī tēla trūkst mūsu sabiedrības  apziņā.

Ģimenes dzīve var būt laimes, mīlestības un prieka avots, bet var kļūt arī par dzīves katastrofu.

Bet tas, kas viennozīmīgi atkārtojas visas sievietes brieduma variantos, ir veselums un pašcieņa, sievišķība un spēks, pārliecība un pilnība. Briedums – tas ir dvēselē, bet ne pareizajā dzīves imidžā. Un nobriedusi sieviete ir pievilcīga kā “mono” tā arī ģimenes variantā. Viņa ir ieguvusi ko ļoti personīgu, unikālu, īstu. Gan tagad, gan līdz dziļam vecumam saglabājas graciozitāte, jaunība, seksualitāte un sievišķība.

Seksualitāte – tā ir enerģija, ne erogēnās zonas.

Autori: Oļegs Homjaks, Tatjana Demčenko

Tulkoja: Ginta FS