Nedaudz par attiecībām

123

Var teikt, ka otrs cilvēks nedod mums to, ko mēs vēlamies.
Bet var ievērot to, ka mēs paši nepastāstām par savām vajadzībām.
Var teikt, ka partneris mūs pietiekami neciena.
Bet var ievērot to, ka mēs paši par maz cienām sevi.
Mēs varam teikt, ka mūsu partneris ir dumjš.
Bet varam ievērot to, ka neprotam paskaidrot vai arī gaidām, ka viņš pats uzminēs.
Mēs varam teikt, ka partneris par maz strādā ar sevi un nepietiekami ātri attīstās.
Bet varam ievērot to, ka mēs skrienam pārāk ātri un esam neiecietīgi pret tiem, kuri ir lēnāki par mums.
Mēs varam teikt, ka partneris savā dzīvē nedara to, kas vajadzīgs.
Bet varam ievērot to, ka esam neiecietīgi pret otra cilvēka izvēlēto ceļu.
Mēs varam nosaukt savu partneri par bailīgu.
Bet varam ievērot savas bailes viņa baiļu sakarā.
Var nosaukt partneri par cilvēku, kurš neredz visvienkāršākas lietas.
Bet var ievērot to, ka mēs nesniedzam viņam pietiekošu atpakaļsaiti par to.
Var nosaukt partneri par nosodošu.
Bet var ievērot to, kā mēs tam ticam, tai pat laikā ikviens vērtējums ir savas viegli ievainojamās Dvēseles aizsardzība.
Var izšķirties un atgrūst jebkurā brīdī.
Bet var ievērot to, kurā vietā man pašam nepietiek resursu kaut ko mainīt.
Var atstumt otru cilvēku.
Bet var ievērot, kas tā šajā brīdī ir par iekšējo enerģiju un no kurienes tā nāk.
Var otrā redzēt ļoti daudz ko, taču tas mainīsies tikai tad, kad mēs kaut ko mainīsim sevī.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tikko sāc kaut ko mainīt…

Against autumn

Darbs ar sevi ir kaut kas līdzīgs mājas uzkopšanai, kura desmit-divdesmit gadus nav kopta.

Tu atnāc, piemēram, pie psihologa un ieslēdz gaismu. Un saproti, ka tava māja ir briesmīgi netīra. Un rodas panika un tu nesaproti, ko tīrīt vispirms. Virtuvi, istabas, attiecības, vērtības, mērķus, vecākus. Visu uzreiz iztīrīt nav iespējams. Var tīrīt pamazītiņām, bet pastāvīgi, saprotot, ka pēc kāda laika viss noteikti būs tīrs un kārtīgs.

Ņemot vērā to, ka resurss izmaiņām ir ļoti ierobežots, tad visa šī tīrīšana ievelkas daudzu gadu garumā.

Ikvienam pārmaiņu procesam ir nepieciešams gan laiks gan spēki. Mums katram ir sava iekšējā līdzsvara uzturēšanas sistēma un visam ir jābūt sabalansētam. Ierastais režīms nodrošina stabilitāti.

Bet tikko tu sāc kaut ko mainīt vienā sfērā, iekšienē sākas stress un problēmas sākas kādā citā sfērā. Tāpēc, ka daļa enerģijas un resursu pārgājusi no vienas sfēras uz otru. Organisms sāk buksēt. Tas pierasa mieru. Sākas iekšējais konflikts, atpakaļatkritiens un sāk šķist, ka viss darbs ir bezjēdzīgs.

Jo ilgāk tu strādā, jo mazāks kļūst stress. Psihe sāk pierast pie tā, ka cilvēks visu laiku mainās.
Darbs ar sevi terapijā un citur būtībā ir kā žonglēšana ar uzmanību. Sākumā ir sarežģīti un ikviena pārmaiņa šķiet fatāla. Bet pēc kāda laika darba procesā kļūst vieglāk atstrādāt pat lielus uzdevumus.

Terapijai sarežģītākie ir pirmie mēneši (negribas teikt gadi, taču parasti tie arī ir gadi), kad visa šī iekšējā netīrība sāk gaist.

Kad ilgu laiku esi visus netīrumus sastūmis zem paklājiņa, skapjos sametis visu, ko viesiem nevar rādīt, tad gribās ar vienu vēzienu visu sakārtot. Un ikvienas, pat vismazākās izmaiņas uz kopējā fona šķiet niecīgas. Tāpēc bieži vien rokas ātri nolaižas un visi pūliņi šķiet velti.

Tāpēc, lai nebūtu tik sāpīgi, ir svarīgi redzēt, kurp ej un dot sev pietiekami daudz laika.

Man kartības ieviešanai bija vajadzīgi 8 gadi, bet tagad māja ir pietiekami tīra. Īsāk sakot, ja tev ir slikti, tas nenozīmē, ka tu ej nepareizā virzienā. Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas.

Autors: Marija Žigan
Foto: Dina Belenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats svarīgākais ir saprast sevi

bailes111

Vēlaties uzzināt par cilvēku kaut ko ļoti svarīgu? Pajautājiet viņam par kādu no notikumiem viņa dzīvē: «Kurš tajā bija vainīgs?». Noklausījāties atbildi? Un tagad ziniet — lai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr runā par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, apvaino citus tajā, pret ko paši klūp, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un ar visiem. Mēs zinām, ka pat noziedznieki, kuri ir sabojājuši daudzu cilvēku dzīves, lieliski prot atrast saviem nodarījumiem attaisnojumus. Viņi nav vainīgi. Vienmēr ir vainīgi citi.

Cilvēks, izsakot savas pretenzijas pret pasauli, vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par «to puisi», bet par sevi.

Vienkāršs piemērs. Kā jūs domājat, kurš, ieraudzījis, ka pēkšņi pazudis priekšnama paklājiņš, uzreiz nolems, ka tas ir nozagts?
Tikai tas, kurš pats ir spējīgs nozagt. Par kapeikām pirkta paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, no kuriem neviens šim cilvēkam neienāks prātā. Ja vien cilvēks zinātu patiesos iemeslus šādai citu cilvēku apvainošanai. Patiesībā, viena šāda frāze: “Paskaties, paklājiņu nospēruši!”, zinošam cilvēkam atver tik daudz patiesību par apvainotāju, cik viņš pat iedomāties nespēj. Un nevar zināt. Skolās un universitātēs māca ļoti daudz ko, tikai, ne pašu galveno – kā saprast sevi.

Ja pasaule cilvēkam šķiet slikta, naidīga, ja cilvēki visapkārt liekas slikti, un tādam cilvēkam ir vēlme mainīt pasauli:«Kā viņi visi man ir apnikuši!», — viņš saka, uzskaitot visas tās nepatikšanas, ko “tie” viņam sagādā. Bet pasauli izmainīt taču nevar, var tikai izmainīt sevi – uz labo pusi.

Zinot šo, ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Domājot, ka noslēpušies aiz vārdiem par citiem, viņi apskatei izliek visu patiesību par sevi.

Sākumā tas gan baida, gan var šķist amizanti. Taču reiz, kad tev pašam uzdod šo jautājumu: “Kurš tad ir vainīgs”, tu saproti, ka neesi ne kapeiku labāks par citiem. Kad pārliecinies, ka citi patiešām runā tikai par sevi, ilgi atgaiņā domu par to, ka es taču arī pats tikai par sevi vien runāju. Pie kam, mēs varam dzirdēt to, ko saka citi, varam lasīt viņu tekstus, bet – ne domas  Bet mūsējās vienmēr ir ar mums. Un ir tik ļoti sāpīgi sev atzīties tajā, ka neesmu ne par kapeiku labāks..

Uz sevi godīgi skatīties ir visgrūtāk.

Vēl vairāk, šī vienkāršā, bet tik grūti pieņemamā patiesība ir tikai pati aisberga redzamākā daļa: zināšanas par cilvēku, kuras var saņemt, tikai saprotot, ko vinš patiesībā saka. Ja paejamies nedaudz dziļāk, tad izrādīsies, ka mēs skaļi vai rakstveidā izrunājam to, kā mums pašiem trūkst. Parasti mēs to pat neapzināmies,.un uzskatām, ka tie vai citi vārdi ir tikai “mūsu” vārdi. Bet patiesībā caur vārdiem zemapziņa cenšas līdz mums aizklauvēties un parādīt mums mūsu vajadzības un stāvokļus. Ļoti daudz kas no tā, kas tiek pausts ar vārdiem, nav precīzi tulkojams, ja piešķiram vārdiem to ierasto jēgu.

Lai kā tu censtos piemeklēt pareizos vārdus un censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja “izlīdīs” caur jebkurām mākslīgām barjerām.

Bieži vien viens nejaušs vārds, viens skatiens par cilvēku var atklāt biedējoši daudz. Labākais, ko ar to var izdarīt – saprast sevi un izlabot sevī visu to, kas cilvēkam liek saskatīt pasauli naidīgu. Tas stradā diezgan vienkārši un galvenās bailes šaj.ā ceļā ir bailes satikties pašam ar sevi.

Kad iekšējais stāvoklis sakārtojas – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja paklājiņa nozagšanu, tagad redz vien ģenerālo tīrīšanu priekšnamā. Tur, kur agrāk redzēja kada ļaunos nolūkus un naidīgos plānus, tagad ierauga lietu patieso kārtību. Tos, kurus agrāk vēlējās nošaut, tagad redz kā labestīgus cilvēkus. Un pats interesantākais – pasaule sāk pavisam savādāk izturēties pret šo cilvēku.

Tur, kur agrāk pacēlās sienas, tagad būvējas tilti. Tavs viedoklis par cilvēku veidojas no tā, ar ko pats esi piepildīts. Vai nu tās ir tavas bailes, vai tava mīlestība.

Kāds baidās tumsas, un katru, ko viņš ierauga tumšā naktī, uzskata par tumsas “dēmonu”. Kāds baidās karstuma, un katru, no kura viņš sajūt šo karstumu, viņš dēvē par “sadedzinošu”. Kāds baidās no atklātības un to, kurš ir atklāts, nodēvē par “vājo”. Bet bailes ir tikai un vienīgi mīlestības trūkums, slimība. Un tāpēc visu, kas izsauc bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Ne otrā cilvēkā, bet sevī!

Avots:http://moimozg.ru/
Tulkoja: Ginta FS