Par krīzēm un emocionālo bankrotu

Par ikvienu pareju jaunā līmenī mēs maksājam ar krīzi. Tā vai citādi. Par savu identitāti mēs maksājam ar kaunu. Par izeju no līdzatkarības mēs maksājam ar šķiršanos. Par piedzimšanu mēs maksājam ar sāpēm. Par tuvību – ar kompromisiem. Par brīvību – ar vientulību. Un tā tālāk.

Ja cilvēks ilgi paliek lomā, kura sen sevi ir izsmēlusi, viņš klusītiņām sāk slīdēt lejup uz sava emocionālā bankrota pusi. Viņam nav vairs ne spēka, ne motivācijas, ne intereses. Tādu cilvēku mums apkārt ir ļoti daudz. Mammas, kuras ar saviem pusaudžiem runā kā ar divgadīgiem berniem. Direktori, kuriem nospļauties uz atskaitēm. Trīsdesmitgadīgas nimfomānes. Mūžīgie studenti – cienījami vīri, patiesības meklētāji ar plikiem dibeniem un vēl virkne citu personāžu.

Jo ilgāk tu uzturies sevi sen izsmēlušā lomā, kura tevi iztukšo, jo vairāk tu kļūsti par to personāžu, kura replikas vienmēr ir paredzamas un visi gājieni sen zināmi. Direktori bankrotē, nimfomānes pavedina, mātes vaino un tā tālāk.

Ko tur daudz sacīt? Galu galā vajadzētu noskaidrot, kāda tad ir morāle. Taču tai nebūs jēgas brīdī, kad tava paša krīze tev stāv deguna galā kā milzīgs tumšūdens ezers, kurā jāienirst pilnībā, nezinot, vai pietiks gaisa lai uznirtu. Jābūt gatavam noslīkt, tā arī ezera dibenu nesasniegušam. Vai arī aizskart to ar savu paša galvu un uznirt otrajā pusē. Būt gatavam tam, ka neesi gatavs.

Cilvēkiem, kuri dodas savā krīzē, ir ilūzija, ka viņi spēs saglabāt savu dzīvi neizmainītu. Tos pašus sakarus, to pašu seju, to pašu līmeni. Taču krīze – tās vienmēr ir pārmaiņas. Pirmkārt tā pārmaiņas, ko ir visgrūtāk mainīt. Pretējā gadījumā tā nebija nekāda krīze.

Agri vai vēlu nāksies tajā ieiet. Ilgi kavējoties krastā, tu vienalga maksā ar savu laiku, saviem spēkiem un gala rezultātā – ar savu dzīvi. Vienalga.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos to mainīt!

Daudzas sievietes uzskata, ka pārciestās ciešanas dzīvē padara viņas labākas, tīrākas un garīgākas.
Slikta ziņa visiem tiem, kas tā domā.
Jūs apmānīja.
Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāk debesīm.
Ciešanas cilvēkam tiek dotas tāpēc, lai viņš saprastu, ka iet ne tur, kur vajadzētu.
Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka uz ciešanām var kaut kur aizbraukt. Aizbraukt var, tikai vēl dziļākas ciešanās.
Kad cilvēks piedzīvo sāpes – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma.
Piemēram, dzīvo sieviete ar vīrieti, kurš dzer, pazemo, krāpj utt. Viņas ciešanas saka – izmaini to. Bet viņa turpina dzīvot ar to, kurš viņu moca. Un pārliecina sevi par to, ka šīs mūžīgas ciešanas ir kā ordenis pie krūtīm. Par to, ka, jo vairāk viņa cieš, jo lielāku laimi ir pelnījusi pēc tam. Taču nopelna vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko.
Otrs piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz, pazemo, neciena. Cieš. Un turpina sēdēt. Bet pēc tam saviem bērniem saka: ko gan jūs saprotat no dzīves! Es, lūk, esmu tik daudz cietis, visu mūžu.
Piemēru apkārt ir tik daudz…
Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari ciest gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu dzīvi. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Ko es varu darīt, lai to izmainītu?”
Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā pieņemts mūsu kultūrā, reliģijā un literatūrā.
Un to stimulē. Paciest sāpes, upurēties. Kālab? Lai saņemtu apšaubāmo cietējas statusu un mūža beigās beidzot varētu pateik sakramentālo frāzi: “es savu esmu izcietusi”. Sistēmai ir izdevīgi tādi ērti pilsoņi.
Garīgā izaugsme sākas mirklī, kad apzinies – es ciešu un es vēlos to mainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim brīdim esi cietis divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, tāpat kā visu šo peripētiju skaitam.
Ja tu esi cietis divdesmit gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni tev “pielec”.
Garīgajā izaugsmē svarīgs ir viens: lēmums izmainīt situāciju un darbības šajā virzienā.

© Glorija Mūra
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pārmaiņām

Ikviena transformācija ir saistīta ar atbrīvošanās sāpēm…

Tieši ar sāpēm, pat tad, ja teorētiskajā līmenī šķiet, ka, ja tu atbrīvojies no kaut kā smaga un graujoša, tad procesam vajadzētu būt harmoniskam un priecīgam.
Nebūt ne.
Psihe prot stingri turēties pie visa ierastā, bet pierast tā var pie jeb kā…. un diemžēl, ne tikai pie labā.
Lūk, kāpēc pat tad, kad lēmums ir pieņemts un zināmi savu ciešanu iemesli, notiek visiem zināmie atkritieni atpakaļ un “noraušanās”.
Lūk, kāpēc māc ar neko nepamatotas ilgas pēc pamestajiem tirāniem un izmantotājiem.
Lūk, kāpēc māc mokošas šaubas par pilnībā pamatotu un argumentētu izvēli.
Un, lūk, kāpēc tik daudzi tā arī paliek tur, kur bijuši, pat tad, ja ļoti spēcīgi vēlējušies tikt no tā visa ārā.

Mani mīļie, sāpju nepareiza atšifrēšana un jaukšana ar pieļautās kļūdas izsaukuma signālu, ir galvenais iemesls tam, kāpēc pārmaiņas nenotiek…
Tieši tas, nevis kaut kādu objektīvu neiespējamību klātbūtne.
Es par to esmu pārliecinājusies daudzu gadu prakses rezultātā.

Ikviena dzimšana ir sāpes, pat tad, ja to anestezē.
Jebkuras pārmaiņas – tā ir dzimšana, pat, ja tu jau sen dzīvo šajā pasaulē… un jūties kā neredzama substance, tomēr uz galvas kurai hroniski krīt akmeņi.

Un katram no mums ir vērts to uzzināt pēc iespējas agrāk.
Lai nenoslīktu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt AIZIET ir labākais, ko vari izdarīt

aiziet4

«Ja tu kādreiz atklāsi, ka atrodies nepareizajā vietā, dodies prom.»
Mo Vilems

Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sevi neredzi. Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sev nepatīc.

Tu drīksti doties prom no pilsētas, kura apslāpē tavu gaismu un neļauj tev spīdēt spožāk. Tu drīksti sakrāmēt savus čemodānus un sākt visu no jauna citā vietā. Tu drīksti mainīt savu dzīvi.
Tu drīksti aiziet no darba, kurš tev nepatīk, pat tad, ja pasaule tev iesaka to nedarīt. Tu drīksti meklēt to, kas motivē tevi katru rītu celties no gultas līdz pat mūža galam.

Tu drīksti aiziet no tā, kuru mīli, bet kurš izturas pret tevi slikti. Tu drīksti nolikt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja esi centies vēl un vēl, taču nekas nemainās.

Tu drīksti aiziet no sliktiem draugiem un veidot attiecības ar tiem, kuri tevi atbalsta un palīdz dzīvot. Tu drīksti ņemt to enerģiju, kas tev ir vajadzīga dzīvei.

Tu drīksti sev piedot mazās un lielās kļūdas, un tu drīksti būt labs pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Tu drīksti sevi atbrīvot no visām savām cerībām un gaidām.

Dažkārt mēs domājam, ka aiziet ir slikti, jo šķiet, ka tas nozīmē, ka esam nolaiduši rokas un padevušies. Bet dažkārt aiziet ir labākais, ko vari savā labā izdarīt.

Tas ļauj mums izmainīt savas dzīves vektoru, sākt visu no sākuma, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziet, nozīmē glābt sevi no tā, ka esi iestrēdzis nepareizajā vietā ar nepareizajiem cilvēkiem.

Aiziet nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet, kamēr atradīsi savu īsto vietu un to, kas dara tevi laimīgu.
Tu pat drīksti atstāt pagātnē sevi bijušo un radīt sevi no jauna.

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS