Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs vienmēr izrādamies vainīgi tajā, par ko vainojam citus

jessica-drossin3

Tāds prāta stāvoklis, kam visvairāk nepieciešama apgaismība, ir pārliecība par to, ka cilvēciskām būtnēm ir nepieciešama apgaismība

Visvairāk mīlestības un piedošanas ir pelnījis viens grēks – uzskatīt citus par grēcīgiem 

Katram cilvēkam, kurš ļauj citiem sevi uzskatīt par garīgo vadoni, sev ir jāuzdod viens jautājums: “Kāpēc no visām pieredzes formām, kas pieejamas Visumā, es izvēlos tieši šo? Kāpēc es sekoju principam, kurš vēsta, ka tik daudz cilvēku cieš, bet es viens esmu tads “apgaismotais”? Šajā ziņā viss, ko es redzu apkārt – esmu es pats. Es pats redzu savu neapgaismotību, un tik ļoti to sevī nepieņemu, ka projicēju to uz citiem, pašam to pat neapzinoties.

Neskatoties uz to, cik naivi, muļķīgi un sevi nemīloši mums izskatās citi cilvēki, mums nav tiesību pat pieļaut domu, ka viņu apziņa ir zemākā līmenī kā mūsējā.

Iespējams, viņi apzinās daudz dziļākas mīlestības diimensijas. Tas, kā mēs viņus redzam – ir tikai mūsu vibrāciju līmeņa raksturojums.

Tieši tie cilvēki, kurus mēs uzskatām par vulgāriem, tumsonīgiem, muļķīgiem, naiviem un trakiem, – tieši šie cilvēki kļūs par mūsu ieejas biļetēm paradīzē, kad mēs iemācīsimies viņus mīlēt un mīlēt savas jūtas pret viņiem. Mēs varam ārēji šo mīlestību izrādīt vai neizradīt – kā pašiem gribēsies. Nav būtiski, kā mēs pret tiem izturamies. Taču mums jābūt ļoti uzmanīgiem pret šiem cilvēkiem un jāmīl viņus tādus, kādi viņi ir.

Atcerieties, ka ikviena radība ietver sevī visu to, kas tā agrāk ir bijusi, ir tagad un būs nākotnē. kamēr vien mēs uztversim sevi kā ierobežotas būtnes, mēs vēljoprojām atradīsimies tajā pat attālumā no centra – kur mēs esam labi vai slikti, veseli vai slimi.

Ir ļoti vilinoši slēpt no sevis savu iedomību un uzskatīt sevi par apgaismības, tīrības un labestības nesēju

Neviens, tai skaitā pats tāds cilvēks, neinteresēsies par patiesajiem iemesliem un rezultātiem — jo visticamākais, viņš pats nav spējīgs veikt to, ko spēj vien savā runā? Pat, ja citiem nav iespējas sasniegt viņa līmeni, tur viņa vainas nav — un tā pastavīgi tiek uzturēta šī spēle.

Viņš nemitīgi pats atjaunos savu struktūru, kamēr vien pats nevēlēsies saprast to, ka tikai viņa paša vibrācijas izsauc to ļaunumu un nezināšanu, kuru tas redz citos.

Jo vairāk viņš nīst ļaunumu, jo vairāk viņam apkārt rodas naida iemeslu  Jo biežāk viņš citiem dod padomu pretoties materiālajai pasaulei, jo spēcīgāk pats sevi tai piesaista.

Mēs vienmēr izrādāmies vainīgi it visā, par ko apvainojam citus. Viss, ko mēs redzam citos, ir mūsos pašos.

Ir bezjēdzīgi censties labot otra uzvedību. Ja cilvēks saprastu, ko viņš dara nepareizi, viņš droši vien to vairs tā nedarītu. Noliedzot viņa brīvību, mēs paši sākam kļūdīties, mēs kļūdāmies tieši tāpat kā viņš.

Samierināšanās ar to, ka citiem cilvēkiem ir tiesības būt citādiem un neatbilst mūsu ierobežotajiem kritērijiem par to, kas ir gudrs, pareizs vai apgaismots, ir viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem soļiem garīgajā progresā.

Savā ziņā ir lieliski tas, ka šī iespēja spert šo soli mums tiek dota katru dienu…

Autors:Tadeušs Golas – amerikāņu rakstnieks un domātājs “Instrukcija apgaismībai slinkajiem”

Foto: Jessica Drossin

Tulkoja: Ginta FS