Ir rīts. Šķīvī dziest putra, krūzē – tēja. Gatavojamies jaunai skolas dienai. Mēs virtuvē esam trīs: mans dēls, kaķis un es. Kā saka, nekas nevēstīja par… Un pēkšņi atskan jautājums:
– Mammu, un ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?
Es esmu šokā. No kurienes tāds jautajums? Domāju, lai sākumā pats uz to atbild, savādāk “piepūtīsies”, dzirdot manu garo sarakstu. Tāpēc fiksiņām novirzu jautājumu atpakaļ jautātājam.
– Un ko tu iemācījies?
– Es iemācījos pats izpildīt mājasdarbus, rāpties kokos, pamazām esmu iemācījies paciesties, normāli izturēties pret to, ka tu raksti rakstus, esmu iemācījies sasmīdināt, esmu iemīlējis tomātus, skaisti izgrebt koku, konstruēt, superīgi vizināties ar velosipēdu, esmu iemācījies visādas lietas telefonā izdarīt, pagatavot biezpienu ar krējumu, palīdzēt tev, ātri skriet, atspiesties uz vienas kājas, visu darīt ātri.
Bet, ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?
Es apstulbu.
– Nūū, es… tā sacīt…. Mazāk dusmojos uz tēti. Un vēl dažām tantēm iemācīju darīt to, ko daru es. Vēl dziedāt iemācījos.
Un vairāk man neko uzreiz neizdevās atcerēties.
Pēc tam, apdomājot mūsu rīta sarunu ar dēlu, es aizdomājos, lūk, par ko.
Bērni pastāvīgi kaut ko mācās. Šī opcija viņos ir burtiski “iebūvēta”. Bet kaut kādā savas dzīves brīdī viņi šo spēju zaudē un pārvēršas pieaugušajos, kuri tāpat jau visu zina un prot. Un tad viņi pārstāj mācīties. Un tajā mirklī sākas vecums. Jā, vecs tu vari būt arī 30 gados, pat 20..
Vēl pirms diviem gadiem es atrados lēni vīstošo cilvēku sarakstā. Es ļoti daudz ko zināju, taču pielietot šīs zināšanas dzīvē sanāca kaut kā ļoti reti. Biju gudra, garlaicīga pieaugusi tante. Bet pēc tam es sāku mācīties “pa īstam”. Tas ir tad, kad zināšanas ātri pārtop par jaunām iemaņām un prasmēm. Un šodien tu dari to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji.
Man jau šķita, ka es diezgan labi tieku galā ar savu skolnieces lomu. Taču rīta saruna ar dēlu man parādīja manu izaugsmes zonu. Bērniem šis apmācību režīms vispār nekad neizslēdzas. Viņi ir pastāvīgos meklējumos. Esmu pārliecināta, ja viņam šo jautājumu uzdošu pēc mēneša, tas būs vēl viens tikpat garš saraksts.
Ir ļoti svarīgi šo “bērnišķīgo” pieeju apmācībām no jauna sevī atdzīvināt. Tad gan pieaugušais gan bērns būs nodarbināti ar vienu kopīgu lietu – šīs lielās pasaules izzināšanu. Protams, katrs savā līmenī. Un tad šī bērnišķīgā ziņkārība vairs netracinās. Tā vietā parādīsies interese. Tas ir motīvs, kas mums liek pastāvīgi attīstīties. Un tur, kur ir attīstība, tur ir dzīve.
Un ko tu iemācījies pa šo gadu?
© Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 