Raksta tev tava Dvēsele

Es rakstu tev no pagraba, kurā tu mani esi ieslēdzis. Man šķiet, ka tu par mani esi pavisam aizmirsis.
Te ir tumšs, auksts un mitrs. Un ir tik vientuļi.
Te neiespīd neviens saules stariņš.
Un es neatceros, ko nozīmē dzīvot un priecāties.
Kad mēs bijām kopā, katra diena bija kā brīnums.
Kamēr nenotika tas.
Kas mūs ar tevi izšķīra. Pēc tā viss man kļuva savādāk. Un tagad es esmu šeit, bet tu esi tur.
Tu neapciemo mani, tu esi par mani aizmirsis.
Bet es turpinu tev rakstīt. Es zinu, ka tu regulāri saņem manas vēstules.
Piedod, ka šie vēstījumi ir tādā formā.
Atceries, tevi “uzmeta” biznesa partneris? Lūk, tā bija mana vēstule. Toreiz tu savos pārdzīvojumos man biji tik tuvs, ka varēji man pat pieskarties. Acīmredzot es ne tik spēcīgi uzspiedu, vajadzēja vēl efektīvāk. Es vēl joprojām esmu šeit, tu tā arī neatnāci pēc manis.
Un, vēl. Atceries, tava mīļotā sieviete negaidīti partrauca jūsu attiecības un pazuda? Tu nespēji gūt mieru. Lūk, arī tā bija mana vēstule. Bija vēl citas. Agrāk. Nedaudz vienkāršākas un mazāk sāpīgas. Bet tu tās ignorēji. Man nākas izgudrot arvien jaunas un daudz pamanāmākas. Varbūt tomēr aizklauvēšos līdz tavai sirdij.

Šķiet, ir pagājusi mūžība, kopš neesam redzējušies. Toreiz es saņēmu sitienu, kas bija domāts tev. Paņēmu sev visas tavas sāpes un pārdzīvojumus. Lai tu varetu tikt galā. Un varētu iet tālāk. Un tad es attapos šeit. Šajā tumsā. Viena.

Atceries? Es taču neesmu briesmīga. Tikai bailes mani tādu tev rāda. Lai tu nenāktu. Tev nav jābaidās, tev ir pietiekami daudz spēka, lai izturētu mūsu tikšanos.

Kad tu varēsi izvest mani gaismā, apskaut mani un dot man mīlestību, es atkal kļūšu tā skaistā, kas biju agrāk – kopā ar tevi. Tāda, kādu sevi atceros. Tavs spēks. Tavs atbalsts. Es esmu daļa no Tevis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavi cilvēki

1423831259-01-3

Lūk, kāpēc Visums tevi saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, bet pēc tam tos atlaiž.

Piekrīti, ka dažkārt ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc tu kaut jūti pret kādu noteiktu cilvēku? Kāpēc ar vieniem cilvēkiem tevī notiek kaut kāds “knikšķis”, kāpēc pēkšņi tu ar svešu cilvēku sajūti kādu neizprotamu saikni?

Tāda sajūta, ka pats Dievs mūs saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, jo šajā brīdī viņi mūsu dzīvē ir ļoti vajadzīgi. Tie ir tie, kuri mums iemācīs noteiktas mācību stundas par mums pašiem.

Un ir iemesls, kāpēc mūs pievelk noteikti cilvēki.

Paraugoties atpakaļ pagātnē, es saprotu, ka nav neviena cilvēka, ar kuru es jutu saikni, kurš nebūtu man iemācījis kaut ko svarīgu, kurš nebūtu manā dzīvē nospēlējis svarīgu lomu.

Bet ironija ir tajā, ka vairums no viņiem manā dzīvē bija īslaicīgi, tāpēc, ka viņu loma bija tajā, lai man parādītu citu ceļu, bet pēc tam mani atbrīvotu.

Dažkārt tieši tavas dzīves aina nosaka, kāda tipa cilvēkus tu pievelc, un domāju, ka tajā ir ticības skaistums, kad Dievs tev atsūta tieši to, kurš tev šobrīd visvairāk ir vajadzīgs. Caur šiem cilvēkiem Viņš sniedz tev atbildes uz jautājumiem, kuras tu meklēji. Viņš tevi apgaismo, satuvinādams ar tiem, kuri tevī atklāj labāko (un arī slikto…).

Tomēr dažkārt mēs cenšamies šos īslaicīgi atnākušos cilvēkus padarīt ilglaicīgus, taču tā nav viņu loma. Viņiem nav mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem. Dievs ir noteicis, cik ilgam jābūt šim laikam.

Dievs devis viņiem iespēju palīdzēt mums kļūt labākiem, lai pēc tam pievilktu tos, kas paliks ar mums uz visiem laikiem.

Ir tikai viena problēma: mēs sākam pārdzīvot, kad šie cilvēki aiziet, tāpēc, ka neprotam atlaist, nepieķerties. Mēs nesaprotam, kāpēc mums atņem to, kas ir tik ļoti skaists, to, kas mūs izdziedinājis.

Taču, ja padomājam, ka paliekot mūsu dzīvē viņu skaistums pazudīs un mīlestība izplēnēs, tad šis stāsts vairs nebūs tik iedvesmojošs, un, iespējams, viņi kļūs mums par nastu, kuru mums nebūtu jānes.

Lai atlaistu, vajadzīga ticība. Ticība tam, ka šo stāstu labāk atstāt tādu, kāds tas ir. Tādu, kādam tam arī jābūt. Un, kas notiks, ja mēs to pārrakstīsim, tā visu tikai sabojāsim. Un, ja kaut ko tajā izmainīsim, nebūs mums happy end.

Varbūt šie cilvēki ir eņģeļi, kuri tev atsūtīti, lai pasniegtu kādu noteiktu macību stundu, lai izdziedinātu tevi, lai padarītu tevi labāku, bet, kad pienāks laiks, viņi aizlidos atakaļ, no kurienes nākuši. Viņiem ir jābūt vēl kāda cita cilvēka dzīvē.

Varbūt tieši viņi māca tevi atlaist, apzināties to, ka kāda daļa tavas dzīves ir beigusies un noticēt, ka nākamais cilvēks, kuru tu satiksi, būs tieši tas, kas tev vajadzīgs, pat tad, ja pagaidām tu vēl to nezini.

Es zinu, ka tad, kad satiekam to, kuram mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem, mēs uzreiz to saprotam, mēs viņu atpazīstam pūlī, tāpēc, ka beidzot saprotam atšķirību starp to, kas pieskaras mūsu rokai un to, kas pieskaras Dvēselei.

Marija Marčenko
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par neveiksmēm

problemas33

Problēmas, neveiksmes un slimības mūsu dzīvē ir tas, ko mēs esam raduši novērst, ienīst, vainot, baidīties no tām vai censties neievērot. Taču ļoti reti mēs pret tām izjūtam to sajūtu, kas rodas, ja tā vai cita problēma patiešām ir izpildījusi savu misiju mūsu dzīvē. Tā ir pateicības sajūta.
Pateicību par to aso mirkļa šeit un tagad pārdzīvojumu, kad atrodies nāvējošas bīstamības priekšā.
Īstās dzīves vērtības apzināšanos, kad vari to pazaudēt. Patiesas mīlestības pret saviem tuvajiem, ja viņi ir briesmās. Izpratni par to brīvību, ko dod veselība, kad sastopies ar smagu slimību.
Izpratni par saviem “aklajiem” punktiem, kad apkārtējo reakcija mums norāda uz tiem.
Sevis izvērtēšanu tajos brīžos un situācijās, kad tu vairs nevari dzīvot pa vecam. Kad tev nākas izvēlēties, atteikties, ciest. Nesaudzīga un ļoti skaidra satikšanās ar sevi, kas ļoti bieži sakustina vairāk kā prieka brīži.

Nē, tas nenozīmē, ka jādzied slavas dziesmas ciešanām un jātiecas pēc tām. Taču ļoti noderīgi ir saprast šo problēmu mācību stundas un pateikties tām. Un tā var būt garantija tam, ka nenāksies tās atkārtot vēl un vēl un, ka dzīve tevi neatstās uz otru gadu, lai sastaptos atkārtoti ar vienām un tām pašam problēmām.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgādinājums mums visiem, kas atnākuši uz šīs Zemes!

atlaist10

 
1. Atnākot, Tu saņemsi ķermeni. Tas Tev var patikt, var nepatikt, bet tas ir vienīgais, kas pilnīgi noteikti būs Tavā lietošanā līdz Tava Zemes mūža pēdējam mirklim.
2. Tev nāksies mācīties skolā ar nosaukumu “Dzīve” uz Planētas ar nosaukumu “Zeme” un Katrs CILVĒKS un Katrs NOTIKUMS – būs Tavi Universālie Skolotāji.
3. Kļūdu nav, ir tikai mācību stundas. Neveiksmes ir Veiksmes neatņemama sastāvdaļa. Upuru nav – ir tikai Studenti.
4. Mācību stunda atkārtosies dažādās formās, kamēr būs pilnībā apgūta. Ja neiemācīsies vieglās mācību stundas – tās kļūs arvien grūtākas. Kad iemācīsies – pāriesi uz nākamo stundu.
5. Ārējās problēmas – precīzs Tava iekšējā stāvokļa atspoguļojums. Ja izmainīsi savu iekšējo pasauli – arī ārējā Tev izmainīsies. Sāpes – tas ir veids, kuru Visums izmanto lai pievērstu Tavu uzmanību.
6. To, ka mācību stunda ir apgūta, Tu sapratīsi tad, kad būs mainījusies Tava uzvedība. Gudrība tiek sasniegta tikai praktizējot. Nedaudz kaut kā ir labāk kā daudz – nekā.
7. Nav labākas vietas par “šeit”. “Tur” nav ne kripatiņu labāk kā “šeit”. Kad Tavs “tur” kļūs par “šeit”, Tu saņemsi citu “tur”, kas atkal šķitīs labāks nekā “šeit”.
8. Citi – ir tikai Tavs atspulgs. Tu nevari mīlēt vai ienīst to, kas ir citos, ja tas neatspoguļo to, kas ir Tevī – Tavas personīgās īpašības.
9. Dzīve meistero rāmi, bet bildi glezno Tu pats. Ja Tu pats neuzņemsies atbildību par šīs gleznas uzgleznošanu, tad Tavā vietā to uzgleznos citi.
10. Tu saņemsi visu, ko gribēsi. Zemapziņā Tu precīzi aprēķināsi, cik enerģijas un kam tērēsi un kādus cilvēkus savā dzīvē pievilksi; sekojoši – vienīgais patiesais veids noteikt to, ko Tu patiešām gribi – paskatīties, kas Tev šobrīd ir.
11. Lai noteiktu, kas “pareizs” un “nepareizs” – morāle ir slikts padomdevējs. Dari labāko, kas iespējams.
12. Visas atbildes ir tevī. Tu zini vairāk, kā uzrakstīts grāmatās. Viss, kas Tev jādara – jāskatās sevī, jāklausās sevi un jāuzticas sev.
13. Tu aizmirsīsi šo visu!
14. Tu atcerēsies šo visu, kad vien gribēsi.
Apkopoja: Valērija Dubkovskaja grāmatas “Nektārs dvēselei” līdzautore.

Tulkoja: Ginta FS

Mācību stunda visai dzīvei

zēns maršrutniekā4

Tas notika 80desmito gadu vidū Ļeņingradā. Es braucu maršrutniekā. Blakus sēdeklī trokšņoja apmēram sešgadīgs puika. Viņa mamma truli blenza ārā pa logu un nereaģēja. Bet viņš tikai raustīja un raustīja viņas piedurkni

Garām paskrēja koku rindas, smidzināja sīks lietutiņs – kā jau Ļeņingradā. Bērns kaut ko pieprasīja vai apgalvoja, neatceros. Bet pēkšņi viņa kā pagriezās pret puiku, kā parāva viņu aiz rokas un caur zobiem nočukstēja:

— Ko tu gribi no manis?!

Viņš sarāvās un apklusa.

— Ko tu gribi, es tev prasu!? Vai tu vispār zini, kas tu tāds esi? Tu esi nekas! Saprati?! Tu esi nekas! — to viņa burtiski izdvesa viņam sejā, izgrūda caur zobiem. Puika skatījās uz viņu, un man šķita, ka viņam trīc galva. Vai arī es trīcēju. Jutu kā sviedri tek pa muguru tērcītē.

Atceros savu pirmo domu, — Vai tiešām to saka viņa?! Par ko viņa šajā brīdī domā?!

— Nespēju tevi redzēt!, — viņa nočukstēja.

— Tu taču viņu nupat nogalināji! — es teicu, bet neviens mani neizdzirdēja.

Cilvēki maršrutniekā turpināja gulēt, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Es sēdēju un nekustējos. Bet puisēns neraudāja. Viņa atgrūda viņa roku un atkal pagriezās pret logu. Viņš vairs neārdījās un netrokšņoja, bija pieklusis. Viņš skatījās sēdekļa saplēstajā apšuvumā un klusēja. Bet man bija vēlme piecelties un saraustīt šo sievieti gabalos! Pateikt viņai: — Tu esi briesmone! Tu esi nekas! Tu taču viņu nogalināji! Zvēru, es būtu to izdarījis!

Bet puika kaut kā mani nobremzēja. Es aizvēru acis un sāku dziļi elpot, lai kaut kā nomierinātos.

Kad es tās atvēru, es ieraudzīju konfekti. Pavisam jauns puisis, gaišiem, cirtainiem matiem, kurš izskatījās pēc studenta, izstieptā rokā turēja konfekti un deva to puikam teikdams: — Ņem, tas tev!

Zēns konfekti paņēma. Un tad puisis pasniedza vēl vienu konfekti. Zēns paņēma arī to. Tālāk notika kaut kas tāds, ko bez asarām es nevaru atcerēties.

Viņš neēda konfekti, bet pieskārās mammas rokai. Viņa uzreiz nepagriezās, tiki pēc brīža paskatījās uz viņu. Izskatījās, ka gribēja viņam sist, taču viņš pastiepa viņai konfekti. Viņa paskatījās uz zēnu, tad, uz konfekti. Es redzēju, ka viņa ir nesaprašanā. Tad viņš ielika konfekti viņai rokā. Viņa, ka apdedzinājusies ātri viņam to atdeva.

— Es negribu, — viņa teica.

Viņam rokā bija divas konfektes un roku viņš nenolaida.

— Ēd pats — viņa klusiņām teica un piebilda, — es negribu… Godavārds!

Tad viņš nolika konfekti viņai klēpī. Es nekad neaizmirsīšu šo pauzi. Un šo nobrieduša cilvēka skatienu.

Manā acu priekšā pāris minūtēs šis mazais zēns kļuva par vīrieti, bet viņa no dusmīgas, naida pilnas maitas kļuva par skaistu jaunu sievieti. Vismaz es tā to jutu.

Viņa ilgi, ilgi klusēja. Skatījās uz savu dēlu, it kā pirmo reizi to būtu ieraudzījusi. Pēc tam apskāva. Un viņš viņu apskāva. Pēc tam viņš attina konfektes papīriņu un un iedeva viņai konfekti. Jūs varat ko tādu iedomāties? Un kāmēr viņa to nebija iebāzusi mutē, pats neēda. Tas bija vēl viens šoks, bet jau cits.

Es padomāju: — Lūk, tu sēdi tāds svētais, gribēji piecelties, apvainot, gribēji viņu saraustīt gabalos, pārtaisīt. Un tu neko nebūtu panācis, izņemot skandālu un lamas. Bet šis zēns, paskaties, cik viņš ir gudrs, cik liels, pieaudzis, viņš izdarīja ko pavisam citu, kas aizskāra līdz pašiem sirds dziļumiem, līdz asarām. — Un vēl, šis jaunais students, kurš iedeva zēnam konfektes, — es padomāju, — vinš taču ne vienkārši tāpat iedeva divas.

Es atskatījos… Pa mikriņa aizmugurējo stiklu es redzēju šo jauno puisi, kas lēnītēm aizgāja pa pielijušo ielu. Bet mamma un dēls sēdēja galvas kopā salikuši – kā nupat iemīlējušies! Vadītājs paziņoja manu pieturu. Kāpjot ārā, es pieskaros puisēna rokai.

Ar to es viņam pateicu «Paldies». Nedomāju, ka viņš saprata, taču tas nav būtiski.

Es uz mūžu ielāgoju šo mācību stundu. Atcerēties atcerējos vienmēr, taču jāpaiet vēl gadiem, lai es to pa īstam apzinātos. Ka tā arī ir patiesā audzināšana. Par kuru ne visi pieaugušie zin.

Ka tikai ar savu piemēru var audzināt.

Ne ar bļaustīšanos, ne apvainojumiem, ne pēršanu. Tikai piemērs pa īstam strādā, nekas vairāk. Un šis zēns parādīja piemēru. Viņai un man. Un viņš izmainīja mūs…

Kur tagad ir šis zēns? Kur tu esi, puika?! Kas notiek ar tevi šodien? Cik ļoti tu visiem esi vajadzīgs!

Avots: http://udiwis.ru

Tulkoja: GintaFS