Pārmetuma graujošais spēks

11053168_378813752243285_4918793446356721335_n

Pārmetums jebkuras attiecības pārvērš verdzībā.

Vai esi ievērojis, ka daudzi cilvēki sarunājas pārmetumu un noniecināsanas valodā? Es domāju, ka tas kļuvis jau par savdabīgu komunikācijas veidu mūsdienu pasaulē. Daudzi cilvēki pat nejūt, ka viņi to dara un, protams, tas izsauc atbildes agresiju. Rezultātā uz līdzenas vietas rodas konflikts.

Pārmetumi ir psihoemocionālās vardarbības forma attiecībā pret otru cilvēku. Un daudzas ģimenes šādi dzīvo un audzina savus bērnus, un šis komunikācijas veids tiek nodots no paaudzes paaudzē.

Kas ir parmetums?

Tas ir apvainojums, kas tam cilvēkam, kuram tas adresēts, izsauc vainas sajūtu un vēlmi aizstāvēties

Protams, cilvēks sāk aizstāvēties, izsakot atbildes pārmetumus. Tas ir kā ping-pong spēlē, kur bumbiņas lomu spēlē vainas sajūta. Attiecības kļūst toksiskas un nepanesamas. Tā cilvēki viens otram atņem izvēles iespēju, jo tadās attiecībās vienmēr valda bailes būt vainīgam, un visas darbības vērstas uz to, lai izvairītos no vainas sajūtas.

Kā atpazīt pārmetumu?

Tas vienmēr izskatās kā “Paziņojums – TU”: “Tu atkal izdarīji kaut ko ne tā! Tu atkal rīkojies slikti! Tu visu dari nepareizi!” Tas vienmēr tiek pasniegts no pozīcijas: “Es tavu rīcību vērtēju kā sliktu”. Taču es nerunāju par sevi un savu attieksmi pret tavu rīcību, es runāju par tevi un es tevi nosodu.

Ja pārmetumu valodā komunicēt ilgāku laiku, attiecības neglābjami izirst. Un nav svarīgi, vai partneri izšķiras. Vienkārši attiecības kļūst naidīgas un toksiskas. Tādās attiecībās katrs no parneriem var saslimt (un parasti arī saslimst) ar nopietnām slimībām, kā arī viņu dzīvē sāk notikt nepatīkami un pat dramatiski notikumi.

Ar ko aizvietot pārmetumu?

Aiz pārmetuma vienmēr slēpjas kāda pārmetēja neapmierinātā vēlme, vajadzība. Tas nozīmē, ka viņš vēlas paprasīt kaut ko, taču, lai to izdarītu, izvēlas pārmetuma formu. To formu, pie kuras viņš ir pieradis savas attīstības procesā, pie kuras viņu pieradinājuši viņa vecāki. Bieži vien vecāki nezin, kā padarīt savu bērnu paklausīgu un ērtu, un tāpēc izvēlas manipulēt tieši ar šo pārmetuma formu un “spēlēt” uz bērna vainas sajūtas. Un mēs visi zinām, ka ar to cilvēku, kurš jūtas vainīgs, vienmēr ir vieglāk manipulēt. Un izaug tas bērns, kurš nemaz nezin, ka ir kāds cits veids, kā sarunāties, un protams, arī viņš pats saprot tikai šo – pārmetumu valodu. Zinot to, ka aiz pārmetuma stāv kāda vajadzība, to var aizvietot ar lūgumu.

Pārmetuma alternatīva ir lūgums.

Lūgums vienmēr ir “ES-paziņojums”. ja man kaut kas nepatīk tavā uzvedībā, man vienmēr ir izvēle, kā tev to pateikt: vai nu “tu esi slikts”, vai arī “es esmu apbēdināts, man tas nepatīk un es lūdzu tevi tā vairs nedarīt”. Šajā “Es-paziņojumā” nav pārmetuma un tādā veidā tu partnerī neradi agresiju un vēlmi aizstāvēties. “Tu mani nobiedēji!” vai “Es nobijos, nedari, lūdzu. tā vars!” Ja pamēģināsi katru savu pārmetumu pārvērst lūgumā, attiecības pārstās irt un veselība netiks traumēta.

Ir vēl viena svarīga lieta attiecībā uz lūgumu.

Reiz, strādājot pārī ar savu partneri pie tā, lai pārtrauktu viens otram izteikt pārmetumus, es pamanīju, ka arī lūgums var tikt nepareizi tulkots.

Lūgums ir tas, kas paredz iespēju gan piekrist, gan atteikt. Par to nevajadzētu aizmirst mirklī, kad lūdzat. Savukārt pārmetums nekad neparedz atteikumu, jo aiz tā vienmēr sekos vaina. Pārmetumā neietilpst tiesības atteikt un tas neparedz izvēles iespēju.

Tad, lūk, ir ļoti svarīgi lūgumu nepārvērst vardarbībā. Ja tev jau pateica “nē”, atstāj cilveku mierā. Tiesības pateikt “nē” ir katram cilvēkam – arī tev. Ja tu turpināsi pastāvēt uz sava lūguma izpildīt tavu vēlmi, tas neglābjami pārvērtīsies vardarbībā.

Patiesībā mēs parmetam tikai tāpēc, lai atņemtu otram cilvēkam tiesības mums atteikt.

Un šajā rīcībā nav mīlestības.

Padomā par to, pirms pārmet!

Avots: http://happyphilosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

“Nerakstīts” nenozīmē “Neesošs”

image-byallan-davey

Mēs ikdienā ievērojam likumus, kurus sarakstījuši cilvēki – kāds ir bijis nodoms, mēs nezinām. Taču ir nekur nerakstīti likumi, kuru ievērošana ir daudz svarīgāka par to, vai būsiet likumpaklausīgs cilvēks.

PIEVILKŠANĀS LIKUMS

Cilvēks pievelk to, ko viņš mīl, no kā baidās vai pastāvīgi gaida t.i. visu, kas atrodas viņa apziņas fokusā. Dzīve mums dod to, ko mēs gaidām no tās, nevis to, ko gribam.

PRETPOLU LIKUMS

Dzīve nav iedomājama bez pretstatiem. Tajā ir vieta gan dzimšanai un nāvei, gan mīlestībai un naidam, draudzībai un konkurencei, tajā ir tikšanās un šķiršanās, prieks un bēdas, zaudējumi un ieguvumi. Arī pats cilvēks ir pretrunīgs: no vienas puses tiecas pēc stabilitātes, no otras savā neapmierinātībā skubina dzīvi ātrāk ritēt uz priekšu. Šajā pretrunu pasaulē cilvēks cenšas atrast vienotību ar sevi, citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Visam ir sākums un beigas – tas ir dzīves ritenis. Dažkārt, lai kaut ko saprastu, tas jāzaudē. Viens pretpols nevar eksistēt bez otra – lai būtu diena, ir jābūt naktij.

SAMAKSAS LIKUMS

Par visu šajā dzīvē IR jāmaksā: par darbību un bezdarbību. Kas sanāks dārgāk? Bieži atbilde būs acīmredzama tikai dzīves beigās – uz pirmsnāves sliekšņa – dārgāk jāmaksā par bezdarbību. Vairīšanās no neveiksmēm nedara cilvēku laimīgu. “Manā dzīvē bija daudz neveiksmju, vairums no kurām tā arī nenotika” – veca vīra vārdi dēliem pirms nāves.

LĪDZĪBU LIKUMS

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Mūsu dzīvē nav nejaušu garāmgājēju. Mēs pievelkam tieši tos cilvēkus, kurus nevis vēlamies pievilkt, bet tos, kuri ir līdzīgi mums. Pazūd tie, kuri sūtīti mums mūsu pieredzei, paliek tie, kurus sūta mums liktenis.

DOMĀŠANAS LIKUMS

Nevajag savu neveiksmju un nelaimju cēloni meklēt kaut kur ārpusē – skats jāvērš uz iekšu – sevī. Mūsu ārējā – redzamā dzīve ir mūsu domu rezultāts.

HARMONIJAS LIKUMS

Cilvēks meklē harmoniju visur: sevī, pasaulē. Sasniegt harmoniju ar pasauli var tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi. Laba attieksme pret sevi, mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana ir harmonijas ar pasauli, cilvēkiem un savu dvēseli pamats. Harmonija nenozīmē grūtību un konfliktu neesamību, jo tās parasti ir personības izaugsmes stimuls. Harmonija starp Saprātu, Sajūtām un Darbībām – varbūt tā arī IR Laime?

BUMERANGA LIKUMS

Tas vēsta: viss, ko sūti Visumā – atgriežas. Darbi, vārdi, domas, labie, sliktie….viss atgriežas pie tā, kurš tos sūtījis. Bībelē teikts: “Pie tā es teikšu: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; bet kas dāsni sēs, tas dāsni arī pļaus”

SVIRAS LIKUMS.

Kad cilvēks kaut ko vēlas, bet tas nav sasniedzams, ir jāizdomā cita interese, līdzvērtīga pirmajai. Ja izvēlētais ceļš netuvina mērķim, jānomaina ceļš.

LŪGUMA LIKUMS

Ja neko no dzīves neprasi, neko arī nesaņemsi. Ja mēs prasām sazin ko un paši nezinām ko, tad arī saņemam “nezin ko”. Mūsu lūgums pievelk atbilstošo realitāti. Ja dotajā mirklī mūsu lūguma izpildīšana varētu mums kaitēt, tas neizpildās. Agri vai vēlu mūsu lūgumi tiek izpildīti. Ja tas izpildās “nelaikā”, mēs sakam: “Pateicos, vairs nevajag!” Tātad dzīve māca mūs vēlēties un prasīt to, kas nestu labumu.

LIKUMSAKARĪBU LIKUMS

Dzīvē bieži notiek lietas, kuras nav atkarīgas no mums. Vienreiz notikušu notikumu var izskatīt kā sagadīšanos, divreiz notikušu – kā sakritību, trīsreiz notikušu – kā likumsakarību. Viss, kam jānotiek, notiks, lai kā mēs censtos no tā izvairīties. Viss, kam nav jānotiek, nenotiks. Lai kā Jums to gribētos.

PĀRMAIŅU LIKUMS

Gribi savā dzīvē pārmaiņas, ņem visu varu pār apstākļiem savās rokās. Nevar izmainīt savu dzīvi, nemainoties pašam. Tieši savas pasivitātes dēļ, cilvēki bieži palaiž garām reālas iespējas, ko liktenis noliek priekšā kā saldo ēdienu. Kas Jūsu dzīvē nosaka prioritātes – Jūs pats vai kāds cits?
Varbūt tās nosaka pati dzīve un Jūs peldat pa straumi?
Kļūstiet par savas dzīves un likteņa saimnieku. ja nekur nedosieties, nekur arī nenokļūsiet!

Avots: © Nancy Fouts
Foto: Allan Davey
Tulkoja: Ginta FS

Labie un ērtie cilvēki

12294915_1654686394789085_7087474944048978258_n

Šodien labo puisīšu un meitenīšu, kuri nevienam nav vajadzīgi un nav interesanti, neskatoties uz to, ka viņi ir tik labi, problēma ir tik ļoti aktuāla un “populāra”, ka grūti to neievērot. Katrs otrais klients (kliente) ir cilvēki, kuri cieš no savas nespējas atteikt, un no tā, ka nespēj aizvainot otru, atsakot tam.

Tie ir zēni, kuri “nedzer, nepīpē un nelamājas”, bet tajā pat laikā paliek ārpus draugu zonas. Tās ir meitenes – sievietes, kuras ir “labsirdīgas, uzticīgass saprotošas un lieliski prot vārīt boršču”, bet kuras mūžīgi tiek izmantotas un pamestas. Tie ir cilvēki, kuri neprot “sadot pretī”, pacieš sliktu attieksmi, pazemojumus, bezkaunību un gaida, kad apvainotājs labosies, tic solījumiem: “es esmu labs, es labošos!”. Tie ir cilvēki, kuri ar savu labestību, krietnumu, nespēju atteikt ir pelnījuši kaut kripatiņu mīlestības un atbalsta, tomēr cieš fiasko.

Kapēc?

Noskaidrosim! Kas ir visi šie cilvēki? Kā viņi auguši?

Tie ir bērni, kuri pastāvīgi ir centušies nopelnīt savas mammas mīlestību. Centušies dažādi: esot paklausīgi, pelnot labas atzīmes, uzvedoties pieklājīgi un klusi, esot laipni, izpildīgi. Nedauzoties, jo savādāk mammai galva sāp. Un, lūk, sēž tāds bērniņš: matiņi kārtīgi saķemmēti, biksītes izgludinātas, skaists, kartīgs, ērts un…nedzīvs.

Un tā bērns pierod pie tā, ka, lai nopelnītu milestību, jābūt labam. Nedrīkst dzert, nedrīkst pīpēt, nedrīkst dauzīties un lamāties. Un tad tāds labais bērns iziet pieaugušo dzīvē, un visa viņa, atstrādātā mīlestības pret cilvēkiem, stratēgija cieš krahu.

Skatās vakardienas pieglaustais, nedzerošais un nepīpējošais puika Vasja uz meitenēm, dāvina viņām ziedus, sagaida pie namdurvīm, raksta viņām dzeju, bet viņas: “Tu esi tik labs! Būsim draugi!?” Un tad Vasja skatās, kā tās pašas meitenes skraida uz randiņiem ar huligānu Petju – bezkaunīgu rupekli. Un sistēma sabrūk.

Vai arī teicamniece Mašeņka, kura nekad neko savai mammai neatteica, pretī nerunāja, bet pēc 15 gadiem kautrējas atteikt savai draudzenei Svetai pasēdēt ar viņas bērniem, kamēr tā skraida apkārt sava otrā vīra meklējumos. Vai arī baidījās atteikt 46 gadīgajam direktora vietniekam viņa seksuālajās vēlmēs, jo savādāk viņš varētu apvainoties?

Vasjam un Mašai kādam atteikt nozīmē saņemt nosodījumu un nesaņemt milestību no otra cilvēka. Vēlme būt labam un ērtam ir vēlme būt mīlētam. Bet pieaugušo dzīvē šis uzstādījums “kamēr esmu ērts, tikmēr mani mīl”, vispār nestrādā!

Tāpēc, ka mūs mīl tad, kad mēs paši sevi mīlam – bez jebkādiem nosacījumiem, bez mīlestības nopelnīšanas vai atstrādāšanas. Pretējā gadījumā, apkārtējie mūs vienkārši izmanto.

Un tad veselīgs dzīvesveids kļūst par mīlestības un cieņas aktu pret savu ķermeni, nevis apbalvojumu Lai mani mīlētu”. Tad kulturāla runa kļūst par mīlestības aktu pret savu valodu un audzināšanu, nevis “lai neizbiedētu”. Un boršču tu vāri tāpēc, ka tev patīk to darīt un patīk process, un, ne tāpēc, ka “mīlestība iet caur vēderu”.

Atteikt ir bail tad, kad zemapziņā mīt pārliecība par to, ka pašvērtējums ir jānopelna. Tas, protams, nenozīmē, ka jābūt ir rupeklim, patmīlīgam un bezkaunīgam, jāatskaka visiem un visur, jāstaigā pāri galvām un tikai tā būs iespējams iegūt cilvēku mīlestību un atzinību. Tomēr, pirms pieņemt piedāvājumu, atbildēt uz lūgumu, piekrist kaut kam, atbildi sev uz jautājumu: “Kāda ir mana patiesā motivācija to darīt? Kāda ir mana personīgā interese? Es to daru tāpēc, ka man tas patīk, vai arī tāpēc, ka es gribu nopelnīt cilvēku simpātijas?”

Visai cilvēka darbībai ārpasaulē jābūt mīlestības izpausmei, kura ir iekšējā pasaulē – nevis mīlestībai no ārienes, kas bieži izpaužas atzinībā, atsauksmēs, “laikos” un “šārēs”.

Pašvērtība tiek dota jau dzimšanas brīdī, to nosaka pati mūsu eksistence, mūsu dzīvība un ne tās daudzās regālijas izglītības, skaistuma, uzticības, jaunības, veselīga dzīvesveida, prasmes vārīt boršču veidā. Tas gan nenozīmē, ka nav jāaug garīgi, jānodarbojas ar personības izaugsmi. Taču primārā doma ir būt labākam, kā biju vakar. Tas viss tiek darīts ne tāpēc, lai ietītu konfekti pēc iespējas spilgtākā papīrītī un tas uzlabotu tās pārdošanas apjomus, bet gan tāpēc, ka konfekte patiešām ir garšīga un tā pelnījusi šo krāšno papīrīti tāpēc, ka tas atbilst tās izsmalcinātajai garšai.

Mīliet sevi un esiet mīlēti!

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS