BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Par patieso SPĒKU

Esmu sastapis ģimenes, kurās ir kāda vecmāmiņa, kura klusiņām kā «божий одуванчик» guļ gultā. Mazbērni un mazmazbērni viņu mīl. Ēd viņa kā putniņš. Kaut ko paknābā, bet pārējā laikā guļ ar grāmatiņu rokās un lasa. Kaut kādus psalmus, vēl kaut ko. Kaut ko klusi zem deguna bubina.

Un viņai apkārt visi “skraida”. Bērni uz darbu, mazbērni uz bērnu dārzu. Vieniem bizness, citiem – atpūta. Visiem viss ir labi. Visi vecmāmiņu mīl. Vecmāmiņa guļ, nevienam neko nedara, principā ne labu, ne ļaunu. Vienkārši guļ ar grāmatiņu rokās.

Un tad viņa nomirst. Viņu apglabā pēc visām tradīcijām – “deviņas dienas”, pēc tam “četrdesmit dienas”. Bet jau četrdesmitajā dienā atnāk bērni un mazbērni un saka: ” Kaut kā dzīvē viss sagriezies kājām gaisā. Bizness “nerullē”, visi kaut ko esam pārslimojuši. Visi sastrīdējušies. Un ir tāda sajūta, ka vecmāmiņa mūs visus turējusi uz saviem pleciem”.

Šis «божий одуванчик», šis “zvirbulītis gultā” ar savu grāmatiņu rokās ir turējis visus uz saviem pleciem. Bet viņi taču domā: “mēs esam tik gudri”, “es taču savu biznesu uzbūvēju tāpēc, ka esmu tik gudrs”. “Es esmu liels mākslinieks, dizaineris – tāpēc, ka man ir tik liels talants. Eiropa pēc manis raud. Pēc manis drīz rindas stāves”

Un viņi visi domā, ka ir ģēniji. Bet šai ģenialitātei ir ļoti dažādas saknes.
Vienkārši kāds svēts cilvēks, kurš tev šķiet nenozīmīgs, par tevi lūdzās. Un, viss”.

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans Sargeņģelis

Ir cilvēki, kuriem ir īpaši cieša saikne ar savu Sargeņģeli.Kā dažkārt saka, “spēcīgs Sargeņģelis”. Un ir pazīmes, kas norāda uz to, ka tā ir.

Ja esi bijis bīstamās dzīves situācijās, no kurām spējis izglābties, dažkārt pēdējā brīdī, ja brīnumainā veidā kāds spēks tevi pasargāja no tiešām briesmām, no nāves, traumas, uzbrukuma – tas bija tavs Sargeņģelis.

Ja tev ir priekšnojautas un dažkārt tu redzi viedus sapņus, kas tev palīdz sasniegt vēlamo vai izvairīties no nevēlamā – tā ar tevi runā tavs stiprais Sargeņģelis. Teologi jau sen ir nonākuši pie pārliecības, ka eņģelis ar cilvēku runā caur intuīciju un sapņiem.

Ja pašā smagākajā dzīves brīdī, kad visi resursi bija izsmelti, kā uz burvju mājienu pēkšņi uzradās nauda un citas iespējas, – tātad Sargeņģelis par tevi rūpējas.
Tu vari sastapt tieši to cilvēku, kurš iedos resursus, palīdzēs atrisināt kādu jautājumu. Pēkšņi satikt tieši to, kurš vajadzīgs. To “atsūtīja” tavs Sargeņģelis.

Ja tu kaut ko lūdz un Dvēselē no sirds lūdzies un saņem palīdzību vai izvairies no briesmām – tā ir Sargeņģeļa palīdzība, kurš atbildēja uz tavām lūgšanām un palīdzēja piepildīt tavu lūgumu.

Savā Dvēselē tu sajūti it kā “balsi”, kas parāda pareizo izeju, virzienu un sargā. Un tu jūti kādas labas būtnes klātbūtni, kas aizsargā tevi un par tevi rūpējas. Tu tici savam Sargeņģelim un viņa dalībai tavā liktenī. Un pats galvenais, tu zini, kas ir Sirdsapziņa. Tieši Sirdsapziņa tev neļauj spert tos vai citus soļus. Dažkārt Sirdsapziņa tevi grauž, kamēr neesi izlabojis savu kļūdu vai vainu. Sirdsapziņa arī ir saruna ar savu Sargeņģeli.

Ir ļoti svarīgi ne tikai lūgt savam Sargeņģelim, bet pateikties. Tad viņa klātbūtni tu sajutīsi vēl spēcīgāk. Un katrs labais darbiņš ir tavs sveiciens tavam Sargeņģelim, kurš tev noteikti ir. Tikai vajag biežāk par viņu padomāt ar pateicības pilnu sirdi…

 © Anna Kirjanova
Foto: Bija man Vjetnamā tāds gadījums: uzrāpos augstu pa trepēm lai nofotografētos pie Budas statujas, meitenes ar fotoaparātiem lejā, es – augšā. Netīšām uzkāpu uz svārku apakšējās malas, kājas sapinās un saprotu, ka krītu, bet kāpnes tik stāvas… Un tajā brīdī sajūtu, kā mani kāds parauj aiz padusēm un tur. Apsēžos un neticu tam, ka sēžu nevis guļu kaut kur lejā, un sirdī tāda pateicības sajūta… protams, es Viņu neredzēju, bet tik ļoti sajutu…
Tulkoja: Ginta Filia Solis