Vērtīgākais, ko vecāki var dot saviem bērniem

Dīvaina situācija, pat tad, ja mēs zinām uz kurieni stūrēt, mēs stūrējam pretējā virzienā. Dievs ar skolu – tā ir mūsu atsevišķa sāpe. Tomēr labāk padomāsim par sevi, kā par vecākiem. Kā tev šķiet, kas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem, dodoties lielajā pasaulē? 

Atceries, kā D`Artanjanu māte posa ceļam? Tēvs viņam iedeva zirgu un teica: kaujies ar visiem, kuri nepaspēs aizmukt, mamma apskāva un, asarām ritot, iedeva sainīti ar maizi.
Kāds ir tas sainītis, kas mums jāsagatavo saviem bērniem? Kas ir galvenais, ko mēs viņiem varam iedot?

Fundamentālās dzīves vērtības

Izpratni par to, kas ir VĒRTĪBAS. Mēs dzīvojam postmodernā pasaulē, kur šīs nenoteiktības, neparedzamības, neskaidrības apjoms ir tāds, ka šķiet, vairs nav palikušas nekādas vērtības, nav labā un ļaunā, nav “labi un slikti”. Un daudzi bērni šodien aug viņiem tik nedzidrā buljonā, kad nav skaidrs, kas ir labi, jo paši pieaugušie ir dezorientēti. Mēs paši ne pārāk labi saprotam, kas mums ir vērtības. Mēs neesam pārliecināti, ka mums tādas vispār var būt un, ka varam par tām runāt. Ka tikai citiem var būt vērtības, bet ne mums.

Pārliecība par sevi un uzticēšanās sev

Pārliecība par sevi un spēja paļauties uz sevi, tas, ko sauc self. Man pat tuvāks ir izteiciens “uzticēšanās sev”, spēja just to, kas vajadzīgs tieši tev, nebaidīties to atzīt, nebaidīties to pateikt, nebaidīties to sasniegt. Tieši tam cilvēkam, kurš uzticās sev, kurš jūt to, kas vajadzīgs tieši viņam, ir daudz vairāk iespēju izveidot tieši to horizontālo karjeru vai atrast savu īsto veidu kā izšūt krustdūrienā, kurā viņš būs labākais no visiem.

Diemžēl šī “vadības pults atņemšana”, ko bieži vien vecāki realizē, visspēcīgāk grauj cilvēka spēju uzticēties sev.
Mēs ļoti uztraucamies par saviem bērniem, mēs nervozējam, mēs gribam palikt viņiem zem sēžamvietas spilvenu, brīdināt, pateikt, lai neiet tur un tur, kā rezultātā sagraujam šo uzticēšanos.

Ja pavērosi savu un apkārtējo cilvēku dzīvi, tad ieraudzīsi, ka nekas cits nedod tik lielu spēju izturēt konkurenci, kā psiholoģiskā stabilitāte un psiholoģiskā veselība. Tas ir daudz svarīgāk kā kaut kādi jebkuri panākumi.

Atceries, kā visi sajūsminājās par daiļslidotāju Jūliju Ļipņicku, kad viņa olimpiādē leca un griezās? Rezultāts – meitenei anoreksija un meitene pameta sportu. Viņas dzīve par laimi nebeidzās, paldies Dievam lielais sports nav brīnišķīgākais veids, kā pavadīt savu dzīvi un jaunību, viņa vēl sevi atradīs. Taču, cik daudz tajā bija ielikts, cik stundas smaga darba, cik ciešanu un sāpju.

Ja nav psiholoģiskās labsajūtas, visam pārējam nav jēgas.

Tu vari ielikt cik vien vēlies stundas cilvēka izglītībā, bet, ja viņš depresijā nokritīs dīvānā, kur gan te būs izslavētā izglītība? Tu vari izkompostrēt viņam smadzenes ar saviem privātskolotājiem, atzīmēm un rezultātiem. Bet, ja viņš nebūs par sevi pārliecināts, ja mocīsies neirozēs un depresijās, tad kāda jēga tam visam?

Psiholoģiskā veselība, psiholoģiskā labklājība, psiholoģiskā noturība – tas, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu resilience, tā ir spēja izturēt stresu, izturēt pārmaiņas, atkopties pēc tā visa – tā ir svarīgākā cilvēka īpašība mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē. Daudz svarīgāka par zināšanām, veiksmi vienā vai citā jomā.

Diemžēl, šobrīd, gribēdami būt veiksmīgi, mēs šo resilience sitam un sitam, jo vēlamies, lai tieši tagad bērns izdarītu to, ko mums vajag un parādītu tos rezultātus, kurus mēs sagaidam.

Vecāku atbalsts

Ja mēs palaižam savu bērnu tādā nenoteiktības un neskaidrību laikā, tas automātiski nozīmē to, ka viņš pieļaus kļūdas. Tā vienkārši ir jau “iemontēta opcija”, ka šajā pasaulē nevar nepieļaut kļūdas. Un te nu mums pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā ar savu paša attieksmi pret kļūdu. Tā ir mūsu kultūras problēma, ka mēs kļūdu uztveram kā nelaimi, vainu vai briesmīgu negadījumu, nesaprotot to, ka kļūda ir rādītājs tam, ka cilvēks mācās kaut ko jaunu.

Vai tu kādreiz esi par to domājis? Ja tu kaut ko dari vispār nekļūdoties, ko tas nozīmē? Ka tu jau proti to darīt. Kad tu no rīta gatavo omleti, visticamāk, tu nepieļauj nekādu kļūdu, jo tās jau ir automātiskas darbības, kuras tu veic ne pirmo reizi un tu jau to māki. Tā rezultāts nav tava apmācība, bet omlete, kuru tu esi pagatavojis.

Ja cilvēks kaut ko dara bez kļūdām, tātad šajā brīdī viņš neko nemācās. Ja viņš kļūdās, tātad mācās kaut ko jaunu. Kamēr mēs kļūdas neuztversim kā izaugsmi, ka obligātu apmācības un attīstības procesa sastāvdaļu, mēs šaustīsim savus bērnus par kļūdām, mēs mocīsim sevi un viņus.

Es nerunāju par pareizrakstības kļūdām, kaut gan ļoti daudzi arī dēļ tām dzen sevi postā. Es runāju par kļūdu, kas saistīta ar augstskolas, profesijas izvēli, kļūdu izvēlē, ar ko nodarboties un kam sevi veltīt.

Cilvēki kļūdīsies, un tas ir dabiski un ir vajadzīgs milzīgs vecāku atbalsts, lai bērns zinātu, ka pēc ikvienas kļūdas viņš var izdarīt secinājumus un turpināt. Ka neviena kļūda nekalpos par pamatu pateikt: “Tu man liki vilties, tu salauzi man sirdi un es esmu nelaimīgs savā vecāka lomā”.

Izvēles brīvība un patstāvība

Izvēles brīvība un patstāvība vispār ir pats sarežģītākais, un mēs skaidri redzam, kā mūsdienu civilizācija pret to cīnās. Mēs redzam, kā cilvēki izvēlas pēc iespējas lielāku drošību. Mobilie telefoni vēl ir tikai ziediņi, pēc tam būs čipi jau dzimšanas brīdī, lai varētu kontrolēt, kur šobrīd bērns atrodas un, ja nu kas, tad varētu apturēt viņa nevēlamās darbības.

Un arī šajā situācijā mums kaut kādā veidā savam bērnam ir jāieaudzina brīvības mīlestība, brīvības kaisle un prasme rīkoties ar savu brīvību. Tas ir grūts uzdevums, mēs dažkārt paši nemaz nezinām, ko mums ar savu brīvību darīt, kā to aizstāvēt, kur nu vēl bērnā ieaudzināt brīvības garšu.

Atceries “Matriksu? Kad mēs to skatījāmies, vien noelsāmies”Ak!” Bet parunā par to ar bērniem, viņiem ir ļoti interesants viedoklis par to. Viņi jau ir pieraduši pie tā, ka interesantākas lietas notiek virtuālajā realitatē, ka referāts kādā mācību priekšmetā ir tik garlaicīgi, bet virtualitāte ir gan kustība, azarts, adrenalīns, kaisle. Un tas ir kaut kur – tur.

Ludmila Petranovska, psiholoģe, padagoģe un publiciste.
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu

mamma meita13

… un tas nav tavs pienākums.

Mūsdienu psiholoģijā ir pieņemts uzskatīt, ka daudzas mūsu problēmas nāk no bērnības, no mūsu attiecībām ar mammu. Kā tikt skaidrībā, ko ar to visu darīt, stāsta psiholoģe Ludmila Petranovska.

Mamma kā Dievs

Vai mēs esam apmierināti ar attiecībām, kuras mums ir ar mammu? Vai esam apmierināti ar savu pašvērtējumu, kas veidojies bernībā? Vai tā bija mamma, kas teica: nekrāso tik spilgtas lūpas, tev nepiestāv? Vai arī: tu esi pārāk kautrīga, puiši tādām meitenēm uzmanību nepievērš? Vai: tu neesi pietiekami plastiska lai dejotu? Un vēl viens jautājums: vai šodien mamma ar mani, pieaugušu sievieti ir apmierināta? Un kāpēc mani tas vēl joprojām uztrauc?

Ludmila Petranovska: “Mamma ikviena cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgs personāžs. Mazam bērniņam mamma ir Visums, viņa dievība. Tāpat kā senajiem grieķiem dievi stumdīja mākoņus, uzsūtīja plūdus vai gluži otrādi – varavīksni, tieši tādā mēŗā mamma valda pār bērnu. Kamēr viņš ir maziņš, šī vara viņam ir absolūta, viņš to nevar kritizēt vai no tās atteikties. Šajās attiecībās tiek ielikts ļoti daudz kas: kā viņš redz un redzēs sevi, pasauli un attiecības starp cilvēkiem. Ja mamma viņam dāvāja daudz mīlestības, pieņemšanas, cieņas, tad bērns saņem daudz resursu, lai tiktu skaidrībā ar savu pasaules redzējumu un sevis redzēšanu šajā pasaulē.

Un, ja nu nē?

Pat trīsdesmit gados mēs vienmēr varam pretoties mammas vērtējumam. Mūsos vēl joprojām dzīvo šie bērni: trīsgadīgs, piecgadīgs, desmitgadīgs, kuram mammas kritika ir iesēdusies dziļi “aknās” – vēl tajā laikā, kad nespējām viņai pretoties. Ja mamma teica: ” Vienmēr ar tevi kaut kas ne tā!” – tātad tā arī bija. Šodien ar prātu mēs saprotam, ka mamma pārspīlē ar šo “mūžīgi ne tā”. Mēs pat sev kā argumentus atgādinām par savu amatu, izglītību, bērnu skaitu. Taču mūsos sajūtu līmenī vēl joprojām sēž tas pats mazais bērniņš, kura mammai vienmēr bija taisnība: trauki mums ir ne tā nomazgāti, gulta ne tā saklāta, matu griezums atkal nav izdevies. Un mēs jūtam iekšēju konfliktu starp apziņu, ka mamma kļūdās un neapzinātu bērna uztveri par to, ka mammas vārdi ir patiesība pēdējā instancē.

Piedot vai nepiedot

Patiesībā, kad ir iekšējais konflikts, tātad ir skaidrs, ka ar to var strādāt, kaut ko darīt. Bīstamāk ir tad, ja tā nav. Jo var taču visu mūžu palikt piecgadīga bērna stāvoklī, uzskatot, ka mammai vienmēr ir taisnība un taisnoties, apvainoties, lūgt piedošanu vai cerēt, ka, ja labi pacentīšos un uzvedīšos labi, mamma beidzot ieraudzīs, kada es esmu brīnišķīga.

Šodien ļoti populāra ir ideja “piedod un atlaid”. Piedod vecākiem par to, ka viņi kaut kā ne tā izturējās pret tevi bērnībā, un tev uzreiz kļūs vieglāk…. Šī ideja nedod brīvību un atvieglojumu.
Tas, ko var un ko ir vērts izdarīt – paskumt par to bērnu (tevi bērnībā), samīļot to un just līdzi mammai, jo šo līdzjūtību ir pelnījis ikviens. Un līdzi jušana ir daudz veselīgāks sākums, kā augstprātīga piedošana.
Pamēģināt nevis piedot, bet saprast: mamma bija situācijā, par kuru mēs neko nezinām, un droši vien viņa darīja labāko, ko varēja izdarīt. Bet mēs izdarījām kļūdainu slēdzienu: “Ar mani vienmēr viss ir ne tā”, “Mani nav par ko mīlēt” vai “Mani var mīlēt tikai tad, kad esmu laba”. Tādi lēmumi, kurus mēs pieņemam bērnībā, pēc tam  var nemanāmi ietekmēt visu mūsu dzīvi. Un jēga tam ir saprast: tā nebija patiesība.

Viņu bērnība

Šobrīd ir laiks, kad vecāku un bērnu attiecības ir daudz siltākas un mīļākas. Bet mūsu mammas augušas citos laikos, kad bērnus jau agrā vecumā atdeva silītē, daudzus pat uz nedēļu. Tā bija parasta lieta, un no kurienes tad viņas varēja iemācīties šo siltumu un tuvu kontaktu?
Pirms piecdesmit gadiem bērnus silītē atdeva jau divu mēnešu vecumā, jo beidzās dekrēta atvaļinājums un, ja sieviete nestrādāja, tad tas tika uzskatīts par parazītismu. Kādam paveicās un blakus bija vecmāmiņa vai auklīte, bet pārsvarā pilsētu iedzīvotājiem vecāki bija laukos, bet, lai algotu auklīti, nepietika naudas, kā arī nebija tāda kultūras kā algoti darbinieki… Nebija citas izejas. Divu trīs mēnešu vecumā bērnu atdeva silītē, kur vienā telpā stāvēja divdesmit piecas gultiņas, starp tām staigāja viena auklīte, kura reizi četras stundās deva pudelīti. Un, viss! Tas bija viss bērna kontakts ar pasauli.
Labākajā gadījumā, ja mamma strādāja maiņās kādā rūpnīcā, tad varēja katru vakaru bērnu paņemt mājās un bērns saņēma savu mammu – taču arī tad, pārstrādājušos un nogurušu. Kur nu vēl padomju sadzīve – pagatavot ēdienu, dabūt produktus, stāvot garās rindās, ar rokām izmazgāt veļu utt.

Šī mātes atņemšana, kad bērnam vispār nebija pieejas savai mammai, vai arī tā bija ierobežota, un, kad bija, tad mamma nespēja domāt par to, kā uzsmaidīt, pakutināt un paspēlēties un priecāties par savu bērnu. Visi šie modeļi ņemti no savas bernības.
Kad bērnībā tevi samīļo, bučo, nēsā uz rokām, sarunājas ar tevi, priecājas par tevi, darbojas ar tevi, spēlē spēles, tu to uztver neapzināti un vēlāk to nodod saviem bērniem. Bet, ja nav ko nodot?

Daudziem trīsdesmitgadniekiem un arī vecākiem cilvēkiem atmiņas par bērnību ir tikai tas, ka mamma visu laiku žēlojās, cik viņai ir grūti: nasta, atbildība, nepiederēšana sev… Un viņu mammas to paņēma līdzi no savas bērnības – būt mammai nav nekāds prieks, tev jāizaudzina kārtīgs pilsonis, ar kuru apmierināta būtu skola un komjauniešu organizācija.

Šodienas mammām nākas atjaunot zaudētās normālu vecāku uzvedības programmas, kad tu priecājies par saviem bērniem, kad, neskatoties uz lielo atbildību, tu esi laimīgs, ka tev ir bērns.

Atgriezt savu lomu

Ir vēl viens aspekts. Mūsu mammas, kuras bērnībā no savām mammām nesaņēma pietiekami daudz rūpju, mīlestības un siltuma, nespēja pilnībā apmierināt savas bērnības vajadzības. Un kaut kādā ziņā nespēja pieaugt. Viņas ieguva gan izglītību, gan profesiju, saņēma amatus un izveidoja ģimenes…. Taču tas bērniņš, kas viņās pašās, izrādījās badā – gan izsalcis pēc uzmanības, gan mīlestības un siltuma. Tāpēc tad, kad viņām parādījās savi bērni, kas tikko bija paaugušies, ļoti bieži paradījās tāda tendence kā apgrieztā autentifikācija. Tas ir tad, kad bērni un vecāki samainās lomām.

Kad bērnam ir seši gadi, viņš vēlas par tevi parūpēties, viņš tevi mīl un tāpēc ir viegli uz tā “uzsēsties”.
Mūsu mammas izauga ar sajūtu, ka viņas nepietiekami tiek mīlētas (ja mīlētu, neatdotu silītē). Un te pēkšņi viņu rīcībā ir cilvēks, kurš gatavs mīlēt  no visas sirds, bez jebkādiem nosacījumiem.
Tas ir tāds “sapņu piepildījums”, tāds kārdinājums, kura priekšā grūti noturēties. Un daudzi to nespēja un tā ar saviem bērniem nokļuva šajās apgrieztajās attiecībās, kad psiholoģiski bērns it kā adoptē savus vecākus. Sociālā līmenī viņi turpināja palikt galvenie, varēja aizliegt, sodīt un uzturēt bērnu. Bet psiholoģiskajā bērni sāka būt atbildīgi par savu vecāku psiholoģisko labklājību.
– “Neapbēdini mammīti!”. Bērniem stāstīja par savām nepatikšanām darbā, par to, ka nepietiek naudas, bērniem varēja sūdzēties par savu vīru – maitu vai sievu – histēriķi. Sākās bērnu iesaistīšana mājas terapeita lomā un viņi kļuva par “drošības vestēm” vecāku emocionālajā dzīvē.

No tā ir ļoti grūti atteikties: vecāki kā bija par maz mīlēti bērni, tā arī tādi palika, tāpēc, ka bērns, lai kā arī censtos, nespēj viņiem to kompensēt.

Un, kad dēls vai meita izaug un sāk atdalīties, rada savu ģimeni, savu dzīvi, vecāki jūtas kā pamesti bērni, kuru mamma un tētis aizbraukuši tālā komandējumā. Un pavisam dabiski, ka ir aizvainojums un pretenzijas, vēlme būt viņu dzīvē, iejaukties. Tā ir maza bērna uzvedība, kurš pieprasa uzmanību, pieprasa, lai viņu mīl.

Bet pieauguši bērni, kuri lielu daļu savas bērnības nodzīvojuši vecāku lomā, jūtas vainīgi un atbildīgi, ļoti bieži kā necilvēki, kuri nepietiekami mīl savus vecākus – “Bērnus” un ir tos pametuši. Piedevām otra viņu puse, pieaugusī, viņiem saka: tev taču ir sava ģimene, savi plāni. Un sanāk ļoti sarežģīts vainas, izmisuma, aizkaitinājuma konglomerāts attiecībā pret šiem vecākiem…. Bet vecākiem – ļoti izteikts aizvainojums.

Kad mamma ir apvainojusies

Pirmkārt, atgādini sev, ka tas nav aizvainojums pret tevi, bet gan pret pašas vecākiem un tu neko tur nevari darīt. Ļoti bieži šie aizvainojumi nav pat pamatoti un ir netaisni: ne jau tas, ka nemīlēja, bet tas, ka viņi bija ļoti sarežģītā situacijā. Un man šķiet, ka šeit ir ļoti svarīgi neturpināt mijiedarboties ar savu vecāku bērnišķo daļu, tomēr komunicēt ar pieaugušo.
Katram, pat visaizvainotākajam vecākam vienalga ir kaut kas, ko viņi spēj tev dot, un kaut kas, kur viņi var palīdzēt. Tā vietā, lai apkalpotu mammas aizvainojumu, labāk viņai palūgt lai palutina tevi, pagatavo kaut ko garšīgu ēst, kaut ko, ko bērnībā mīlēji, pavadīt kopā laiku.
Tā ir vēršanās pie viņas pareizās personības daļas, pieaugušās, vecāku. Un ikvienam vecākam ir patīkami, ka viņš var garšīgi pabarot savu bērnu, tik labi, kā nevienā restoranā. Un cilvēks uzreiz jūtas nevis kā mazs apvainojies bērns, bet pieaugušais, kurš var kaut ko dot.

Vari izjautāt mammu par viņas bērnību – tāpēc, ka pieeja tam emocionālajam stāvoklim, kas formējis šī brīža stāvokli, vienmēr palīdz. Ja viņa atceras smagus brīžus no bērnības – mēs varam viņai just līdzi, pažēlot (to bērniņu), tad arī viņa pati varēs to pažēlot.
Bet, iespējams, viņa atcerēsies, ka ne viss viņas bērnībā bija slikti, lai arī bija grūti laiki, taču bija skaistas lietas, jaukas atmiņas. Ir vērtīgi ar vecākiem runāt par viņu bērnību – pats uzzināsi ko jaunu un spēsi iepazīt viņus labāk. Un tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs.

No jauna izauklēt

Jā, gadās arī tādi smagi varianti, kad mamma vēlas tikai kontrolēt, bet nesadarbojas vispār. Tātad nāksies palielināt distanci, saprast, lai cik skumji tas nebūtu, taču jums nebūs siltu attiecību, lai kā arī tu censtos (pat tad, ja tu ļoti mīli savu mammu).

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu un tas nav tavs pienākums. Ir svarīgi apzināties, ka bērni nevar adoptēt savus vecākus, lai kā viņi censtos.

Tā tas ir: vecāki dod bērniem, bet atpakaļ nesanāk. Mēs varam saviem vecākiem dot konkrētu palīdzību, kad viņi paši netiek galā. Bet mēs nevaram palīdzēt viņiem pieaugt un pārvarēt savas psiholoģiskās traumas. Nav pat jēgas censties: tu vari pateikt viņiem, ka ir tāda lieta kā psihoterapija, taču tālāk jādara viņiem pašiem.
Godīgi runājot, mums ir tikai divi veidi kā izaugt (parasti cilvēki tos kombinē). Pirmais – saņemt visu, kas mums vajadzīgs no vecākiem. Un otrais – paskumt par to, ka neesam to saņēmuši, paraudāt, pažēlot sevi, pajust sev līdzi. Un dzīvot tālāk. Tāpēc, ka šai ziņā mums ir diezgan liels izturības resurss.
Bet ir arī slikts veids – tas ir visu dzīvi nēsāties ar savu vekseli “man par maz iedeva” un pie ikvienas izdevības bakstīt to mammai degunā – reālai, vai virtuālai savā galvā. Un cerēt, ka kādreiz viņa, beidzot, sapratīs, apzināsies un apmaksās šo vekseli vēl ar procentiem.

Bet patiesībā viņa to nevar izdarīt. Pat tad, ja viņa tagad pēkšņi brīnumainā veidā mainīsies un kļūs pieaugusi, gudra un mīloša, pati mīlošākā mamma pasaulē. Tur, pagātnē, kur tu biji bērns, pieeja ir tikai tev un “no jauna izauklēt” savu iekšējo bērnu varam tikai mēs paši”.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis