Kā pareizi spēlēt savas lomas

Jautājums, kuru bieži uzdod: kā tad pareizi jāspēlē savas lomas un kas konkrēti jādara?

Kā būt meitai vai dēlam, sievai vai vīram, vecākiem utt.
Uz šo jautājumu atbildēja vēl Staņislavskis: loma ir jāizjūt.

Lai izjustu hierarhijas ziņā daudz augstāku lomu, ir pilnībā jāizdzīvo daudz vienkāršākā.

Ļoti reti, piemēram kino, uzreiz dod galveno lomu. Sākumā aktierus “iemēģina” masu skatos, ja cilvēks tur sevi labi parāda – viņam tiek iedota otrā plāna loma un tikai pēc tam, varbūt, viņš dabūs galveno. Ja paskatāmies uz tiem pašiem Holivudas aktieriem, ko tik viņi savas karjeras sākumā nespēlēja.

Tieši tāpat ir ar cilvēciskajām lomām. Sākumā tiek iedotas vienkāršākās – dēls, meita. Šajā lomā mums ir ar sirsnību “jāaplipina” savi vecāki. Vēl bērniem tiek iedota loma – izlabot savu vecāku kļūdas, kādas vecāku sastradātās muļķības novērst ar savu uzvedību. Dēlu un meitu loma ir “piecelt savus vecākus no stāvēšanas uz ceļiem” un pacelt viņus jaunā garīgā statusā.

Ko konkrēti darīt?
Godāt savus vecākus.
Kā godāt?
Galvenais netēlot pārgudro un cienīt viņu pozīciju.

Nevajag ievilkt vecākus savās bērnu problēmās, nevajag censties viņus sazemēt drauga lomā, nevajag viņus ievilkt kaut kādu nesaprotamu jautājumu risināšanā.

Galvenais, būt godīgam, patiesam. Lai kas arī iekšā nenotiktu, par to jāuzņemas atbildība vecāku priekšā – par jebkurām sajūtām. Ja tas ir naids, tātad naids. Naids vajadzīgs, lai pēc iespējas maksimāli identificētu sevi ar to cilvēku, pret kuru tu šo naidu izjūti. To darot, tu saproti, kas ir šis cilvēks tavā dzīvē.

Ja naids vai tas pats aizvainojums tiek nomākts uz ilgu laiku, cilvēks degradējas. Pozitīvais ir jāizpauž un arī negatīvais jāizpauž, tikai skaidri jasaprot, kā dēļ. Ja es pastāvīgi esmu aizkaitināts, ienīstu, tātad man ir jāattālinās no kairinātāja. 

Lūk, istabā ienāk lauva, viņš mani kaitina. Viņš tracina manu nervu sisstēmu un man ir vai nu jāuzbrūk vai jābēg. Sliktāk ir tad, ja cilvēks “ieslēdz mironi”: “Tas neesmu es”. Tad vecākus sāk mulsināt tava miroņa pa dzīvi loma, jo šai paša brīdī viņi vairs nesaprot savējo. Un izjūt drausmīgu vainas sajūtu sava bērna priekšā, savā priekšā, viens pret otru un pat savu vecāku priekšā, kur patiesībā vajadzētu būt lepnumam par savu bērnu.

Kad uzdod jautājumu: “Kā spēlēt savu lomu?”, patiesībā cilvēki jautā, kā būt bērnam saviem vecākiem. Tas, kurš ir izdzīvojis šo lomu, tas spēs saprast, kā būt draugam, sievai-vīram, vecākam utt. Spēlēt savu bērna lomu vajag godājot – pacelt vecākus augstāk par sevi.
Kā? To var izdarīt ar paklausību. Ja nav paklausības, tad atdalies no vecākiem, mūc, iestājies sektā, brauc uz Antarktīdu, Austrāliju, Kambodžu. Notin makšķeres, bet dari to apzināti, neieredzot vecākus. Tā arī ir atbildība par savām domām-vārdiem-rīcību plus sajūtām. Lūk, arī ir loma. Būt absolūti godīgam un patiesam. 

Kopīgā instrukcija ir šāda: jūti negatīvu – bēdz. Aizbēgi, pēc kāda laika negatīvs uzsūcas, jo cilvēks nevar ilgi dzīvot stresā. Tu sāc redzēt kaut kādu pozitīvu, sāc tuvināties, atkal dabūn pa ausīm – atkal attālinies. Un tieši šajā šurpu-turpu kustībā notiek patiesības meklēšana.

Bija mums reiz tāds jautājums: “Kā cienīt savus vecākus, ja viņi tev liek ēst gaļu/lasa notācijas/iekausta utt. Nekā. Kaut kādā momentā ir jāatdalās, jāparāda savs briedums, to, ka esi pieaudzis. Bet tam nepieciešams uzņemties atbildību, palūgt piedošanu par negatīvu, un uz kādu laiku pilnībā pārtraukt komunikāciju.

Es arī pats atbraucu mājas pie vecākiem un jau pēc kāda laika sāku vārīties, jo tur saimnieki ir viņi, viņi spēlē savu spēli. Es varu par viņiem rūpēties tikai pasīvi, kamēr viņus nekas neuztrauc. Protams, ka tad, kad kaut kas notiek, tu palīdzi saviem vecākiem risināt viņu jautājumus. Bet, kad tu uzņemies draudzenītes lomu, mammītes-tētiņa lomu, dažkārt pat mammītei sāc vest preciniekus – tā ir necieņa pret saviem vecākiem un nepareizs lomu sadalījums. 

Dmitrijs Trockis
Foto: Daria Obymaha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?