Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt bērnam saviem vecākiem

Šodien es domāju par to, cik labi, ka maniem vecākiem vienmēr bija savi draugi un mums nebija jābūt viņu draugiem. Viņi ir vecāki. Es – viņu meita.

Vecāki man deva iespēju glabāt pašai savus noslēpumus, pieļaut pašai savas kļūdas un draudzēties nevis ar viņiem, bet pašai ar saviem draugiem. Kļūdīties, vilties un pašai iepazīt dzīvi. Bez viņu kontroles un rekomendācijām.

Kad man tas bija vajadzīgs, es vienmēr varēju ar viņiem aprunāties. Ja man tas nebija vajadzīgs, viņi mani nemocīja ar savu izjautāšanu un pratināšanu. Un tikai tagad es saprotu, cik daudz laba, tā rīkojoties, viņi man izdarīja. Ka visu šo laiku viņi ir bijuši mani vecāki un nav pretendējuši uz manu draugu lomu.

Un, galvenais, nemēģināja mani padarīt par savu draudzeni, un es biju brīva no viņu noslēpumiem. Man nebija tajos ne jāiedziļinās, ne arī jāmēģina tos glabāt. Man nebija nekādas vajadzības konfliktos būt viena vai otra pusē, un viņi man nelūdza padomu savu attiecību skaidrošanā. Viņi paši ar to visu tika galā.

Cik labi, ka maniem vecākiem ir savi draugi un man nav obligāti ar viņiem jādraudzējas. Un nav jādraudzējas ne ar saviem bērniem, ne viņu draugiem. Man nevajag saviem bērniem aizstāt draugus, man nav jāiejaucas viņu sarunās, un es saviem bērniem varu būt vienkārši mamma. Viņiem ir ar ko draudzēties un viņi aug, zinot, ka var uzticēties ne tikai mammai un tētim. Pasaule nav tikai mamma un tētis.

Ja viņiem kaut ko vajag, viņi zin, ka var palūgt un pajautāt. Ja nevajag – tātad tiek galā paši.

Un es, tāpat kā mani vecāki, nejautāšu viņu viedokli, risinot savus pieaugušo jautājumus. Es nestāstīšu viņiem savus noslēpumus un negaidīšu, ka viņi mani izklaidēs un padarīs manu dzīvi interesantu.

Tas ir tik brīnišķīgi!

Tas ir tik brīnišķīgi, ka man ir savi draugi, kuri ir vienkārši draugi, un viņiem nav jābūt ne manai mammai, ne tētim, ne bērniem.

Cik brīnišķīgi, ka lomas ir saprastas, nav sajauktas, kad ne vecākiem, ne bērniem nav bail iepazīties un kontaktēties ar clvēkiem ārpus savas ģimenes.

Cik brīnišķīgi, kad vecāki parāda, ka citi cilvēki arī ir labi un tajā ir tik daudz brīvības, gaisa un viegluma.

Cik brīnišķīgi, kad bērnībā ir bērnība, bet pieaugušo pasaulē ir durvis un tēmas, kuras pašu bērniem ir slēgtas.

Cik brīnišķīgi, ka bērniem ir izvēle – būt draugiem pašiem saviem vecākiem vai nebūt.

Cik brīnišķīgi, ka tu vari dzīvot pats un atļauj saviem mīļajiem dzīvot tā, kā viņi to vēlās un grib.

Jūlija Zinovjeva, psihologs
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūgšana vecaimātei aizsaulē

vecmamina32

Lūgšana vecaimātei aizsaulē:

“Mīļo vecomāt, es Tevi lūdzu, dod spēku manai mammai – tavai meitai. Izgaismo viņas ceļu un atvieglo viņas sāpes! Jo tu esi tā vienīgā mamma, kas viņai ir vajadzīga.”

Šī lūgšana visus “saliek pa vietām”.

Svarīgi atcerēties, ka mēs nevaram saviem vecākiem aizstāt viņu vecākus. Mēs varam palīdzēt tikai kā bērni. Kopēts: Gunta Jēkabsone

Mēs varam palīdzēt saviem vecākiem tikai kā bērni, bet nevaram uzņemties atbildību, glābt vai piepildīt ar mīlestību savus vecākus..ar to mīlestību, kuru viņi nav saņēmuši no saviem vecākiem un tagad lūdz un pieprasa to no saviem bērniem vai pārliek uz saviem bērniem uzdevumu – aizpildīt viņu iekšējo tukšumu.

Tu esi bērns vecākiem un spēlēt vecāku lomu priekš saviem vecākiem (glābt tēti vai mammu, mēģinot nosargāt viņus no paša radītās dzīves), nozīmē, atteikties no savas dzīves. Būt par mammu savai mammai, – tas nozīmē izkāpt ārā no savas lomas, bet šajā iemiesojumā Tu esi atnākusi kā bērns šiem vecākiem. Tu esi maziņa, viņa ir liela. Ieplānots ir tā, ka Tu saņem no saviem vecākiem mīlestību, kuru tālāk dod tālāk saviem bērniem. Neesot “savā vietā”, nav iespējams justies stabili dzīvē, nav iespējams sajust savu Dvēseles izvēlēto ceļu, justies mierpilni, nav iespējams sakārtot savu dzīvi, ģimenes dzīvi utt. Lūdz par vecākiem, bet lūdz, lai jūsu dzimtā visi saliekas pa savām vietām, lai katrs atrodas savā vietā un lomā. Tavi vecāki ir bērni saviem vecākiem. Lūdz, lai sakārtojas viņu attiecības, lai Tavi vecāki saņem un lūdz uzmanību, mīlestību no saviem vecākiem un noņem šo smagi atbildību no sevis.
No aizmugures, no dzimtas caur vecākiem nāk atbalsts, jauda, spēks un mīlestība, kuru Tu padosi uz priekšu caur bērniem saviem.Šajā pasaulē jau ir radīta harmonija un kārtība. Nemēģini kļūt par Dievu..

OmShanti

Mammu, es neesmu tavs vīrs!

mamma meita17

Maša ir mana laba paziņa. Viņai ir 35 gadi un viņa dzīvo kopā ar mammu. Mamma jau vairākus gadus ir pensijā. Maša strādā. Mamma uzkopj māju un gatavo ēst. Maša stiepj mājas mamutus. Maša nav precējusies, nekad nav bijusi precējusies. Neviens Mašas vīrietis mammai nav bijis gana labs, un viņa ir izdarījusi visu, lai meita paliktu pie viņas. Te nu lieti ir noderējušas gan sirdslēkmes, gan histērijas par tēmu “kā gan es bez tevis”. Ak, jā, un mamma arī nav precējusies. Viņa ar Mašas tēvu izšķīras, kad Mašai bija 4 gadi, un tā viņas vēl joprojām dzīvo divatā.

— Es vienmēr esmu jutusies par viņu atbildīga. It kā viņa būtu nevis mana mamma, bet es būtu vecāka par viņu. Man par viņu ir jarūpējas. Man jāvelta viņai uzmanība. Man bija septiņi gadi, kad es gatavoju viņai romantiskas vakariņas sveču gaismā, vakarā, kad viņa pārnāca no darba. Viņa ienāca un es viņu apbēru ar ziediem, kurus biju nopirkusi tirgū un iededzu sveces. Man viņa bija jāpadara laimīga – saka Maša.

— Un, ja tu to nedarītu?

— Ai, tad būtu tāds skandāls! Viņa plēš traukus un kliedz. Man bija kāds kavalieris, kurš uzaicināja mani pie sevis, mammai uzreiz bija sirdslēkme, kad pateicu, ka es pārvākšos. es, protams, paliku, kopu viņu. Un kā tikko kavalieris parādījās, viņa atkal ķēra pie sirds. Viņam tas ātri vien apnika, bet es mammu tajā brīdī pamest nevarēju.

— Un kā tu pati tad juties? It kā tu viņai būtu kas? – es jautāju. Maša aizdomājās.

— Nē, noteikti ne mamma. Un arī, ne tētis. drīzāk, kā viņas vīrs. Jā, tieši tā, es esmu vīrs! Es mājās daru visus vīriešu darbus, stiepju smagumus, dzenu sienā naglas, flīzēju, taisu remontu, esmu šoferis, vedu mammu uz vasarnīcu. Jā, acīmredzot, es esmu mammai vīrietis – viņa smējās.

— Maša, tev patiešām tas šķiet smieklīgi? Vai tu gribi apprecēties?

— Gribu. Droši vien. Bērnus gan noteikti gribu – viņa saskumst.

— Tad saki man, kā var kādas vīrs iziet pie vīra? – sākumā mēs abas smejamies, iedomājoties šo skatu. — Taču, ja  bez jokiem? Tad kā?

— Nekā, — saka Maša. Pēkšņi viņas galva top skaidra. – Tas nozīmē, ka es nevaru apprecēties, jo vīrieša vietu manā sirdī aizņem mamma?

— Un tāpec, ka tu esi uzstādījusi sev mērķi izdarīt viņas labā visu, dot viņai to, kas viņai vajadzīgs. Bet viņai ir vajadzīgs, lai viņu mīlētu vīrietis, viņa to gribētu. Un viņa pati gribētu mīlēt vīrieti. Bet no tā ir bail, bīstami, sāpīgi. Ka viņš aizies, pametīs, nodos. Bet ar tevi ir droši. Ar tevi viss ir skaidrs. Un visu to mīlestību, kas viņā ir un, kas ir domāta vīrietim, viņa atdod tev.

— Jā, es nejūtu matišķo atbalstu. Drīzāk viņa mani zāģē, kā sievas anekdotēs zāģē savus vīrus. Viņa ir greizsirdīga uz citiem cilvēkiem manis dēļ, īpaši uz vīriešiem.

— Viņa baidās pazaudēt savu mīļoto cilvēku. Viena lieta ir atdot pie vīra savu meitu, tad tev ir iespēja iegūt vēl dēlu un mazbērnus. Cita lieta, atdot to, ko mīli. Tad tu paliec viena – es pabeidzu domu.

Maša klusēja.

— Un ko man tagad darīt? Ja es aiziešu no viņas, viņa atkal sāks slimot. Un es atkal jutīšos vainīga. Kāda gan tur personīgā laime?

— Sākumā pamēģini savā sirdī atlikt visu savās vietās. Viņa ir tava mamma. tu esi viņas meita. tu neesi viņas vīrietis. Tas skan dīvaini un galvā lien dažādas nepatīkamas analoģijas. Taču saruna ir tikai par enerģētiku, saproti?

Katram cilvēkam sirdī ir vairāki mīlestības “rezervuāri”. Un katram no tiem jādod iespēja izpausties.

Ir mīlestība pret vecākiem – mums ir vajadzīgi blakus tādi cilvēki, vecāki par mums. Ir mīlestība pret bērniem – pret jaunākiem par mums cilvekiem, un tā arī ir jārealizē. Ir mīlestība pret draugiem un arī bez tās laime nebūs pilnīga. Un ir partnera mīlestība, kas domāta tikai vienam cilvēkam, tavam mīļotajam. Un tad, kad blakus tāda cilvēka nav, tas nenozīmē, ka šīs mīlestības nav. Tā vienalga ir un gaida savu objektu, kuram to uzticēt. Tā meitenes, kuram pagaidām nav savu bērnu mīļo citu bērnus, mazus sunīšus un kaķīšus, piemēram.

Bīstamība vientuļajām mammām ir tajā apstāklī, ka viņas to mīlestību, kas domāta vīrietim, novirza saviem bērniem.

Pārbaro ar to mīlestību, kas bērnam vispār nav vajadzīga. Bērnam ir vajadzīga vecāku mīlestība, bet tā vieta paliek tukša. toties otrā vietā tās ir pārpārēm, pie kam – ne tā, kas vajadzīga. Bet tev pašai ir vajadzība atbrīvot vietu no visa tā, lai ielaistu sava dzīvē partneri, un vēl jāpiepildās ar to mīlestību, kura tev bija jāsaņem patiesībā.

Tas ir tāpat, it kā tu mācītos skolā, un tev matemātikas vietā pasniegtu bioloģiju. taču eksāmens tev jāliek matemātikā! Un tev vispirms jāizmet no galvas visu, kas attiecas uz bioloģiju, un no jauna jāmācās matemātika. un pēc tam atkal no jauna jāmācās bioloģija.

Tas viss nenotiek aiz ļauna prāta. Mammu var saprast. Viņas dzīvē bija nodevība, un viņa centās no visa spēka, cik vien varēja. Viņa vienkārši nesaprata, kas notiek. Tagad tu zini un saproti.

Mēs ar Mašu runājām pāris gadus vēlāk, un viņa stāstīja, cik briesmīgi bija, kad viņa aizgāja no mammas. kaut arī – ne uzreiz. Bija briesmīgs skandāls, histērija, boikots, nakts zvani “es mirstu”. Taču Maša to izturēja. Neatgriezās. Un dīvainā kārtā viņai uzradās kavalieris.

— Un, iedomājies, kārtējo reizi, kad mamma piezvanīja un sāka teikt, ka es esmu nepateicīga, ka viņa man atdevusi savus labākos gadus u.t.t., es viņai pateicu: “Mammu, es neesmu tavs vīrietis! Tu esi mana mamma! Tas ir normāli, ka bērni izaug un grib dzīvot savu dzīvi!” – un viņa pēkšņi apklusa. Nolika klausuli. Mēnesi man nezvanīja un uz maniem zvaniem neatbildēja. Es jautāju kaimiņienei, vai viss ir kartībā, vai viņa vesela.

— Un pēc tam? – man kļuva ļoti interesanti, ar ko tas viss beidzās.

— Pēc tam es viņu apsveicu dzimšanas dienā, kā vienmēŗ. Viņa auksti pieņēma ziedus un dāvanu, kaut gan es jau īpaši arī necerēju uz kādu laipnību. Es viņu iepazīstinaju ar savu draugu, pat negaidot nekādu svētību. Vienkārši nostādīju fakta priekšā. Viņa sakniebtām lūpām klusēja. Pēc tam bija mūsu kāzas – es nezinu, kā mamma to izturēja, skats viņai bija kā bērēs. Es nevairījos no viņas un katru reizi sev atkārtoju: “viņa ir mana mamma, es – viņas meita” – kā tu arī teici. Pēc tam man piedzima dēls, un kaut kas notika. Viņa sāka atkust. Tur mazdelu rokās un staro….

— Vai viņas dzīvē paradījas vīrietis?

— Jā, viņu aplido profesors no kaimiņu mājas, nes ziedus, Viņa gan degunu rauc, tomēr var redzēt, ka viņš viņai jau sāk patikt. Nesen viņš viņai tapetes mājas pārlīmēja, paris reižu veda uz vasarnīcu. Foršs vīrietis. Dod, Dievs, lai viņiem viss izdotos.

— Maša, tu esi malacis, — es viņai teicu un saku arī tagad. Tu patiešam esi malacis. tev taču izdevās!

Autors: Olga Vaļajeva, fragments no grāmatas  «Исцеление женской души».
Tulkoja: Ginta FS