Kad tu centies apgūt kaut kādu resursu, kurš pirms tam tev ir bijis nepieejams, nav svarīgi, kas tas ir; imidža uzlabošana no nulles, jauna profesija vai centieni uzlabot savu personīgo dzīvi pēc ilgstoša vientulības perioda; tu pilnīgi noteikti saskaries, lūk, ar kādu problēmu.
Starpposma rezultāts itin nemaz nepriecē un noteikti nemotivē turpināt ieguldīt savus spēkus šajā nodarbē. Vai nu šis rezultāts ir tik nemanāms, vai tik maznozīmīgs, ka rokas nolaižas. Bet dažkārt tas šķiet pat gluži pretējs cerētajam. Jo vairāk centies, jo sliktāk sanāk.
Agrāk, iespējams, tu šim resursam vispār nepievērsi uzmanību, bet tagad tam esi pieķēries, un tev ir tikai vieni vienīgi stresi un vilšanās. Pašvērtējums krīt un gribās pielikt punktu šim “mērkaķa darbam”.
Starp citu, par Mērkaķi. Šis Krilova fabulas personāžs nedomāja ne tikai par starprezultātu, bet arī par galarezultātu. Vienīgais, ko tam gribējās, saņemt atzinību. Un tieši tāpēc tas imitēja darba procesu un pat nepūlējās iedziļināties tā jēgā. Pats neefektīvākais darbs ir tas, kad tevi neinteresē ne process, ne rezultāts, bet interesē tikai bonusi, kurus tu vari par šo darbu saņemt. Bonusus šajā gadījumā tu saņemsi tieši tik pat, cik Mērkaķis.
Ja tu savam darbam redzi jēgu, neatkarīgi no atzinības, tavas smadzenes atbrīvo enerģiju. Tas arī saucās – MOTIVĀCIJA. Jo augstāka motivācija, jo vairāk enerģijas. Enerģija arī ir motivācija – spēks un vēlme kaut ko darīt.
Vienām lietām tev ir enerģija, jo tu redzi jēgu savām darbībām. Citām tavas enerģijas nepietiek, jo tu neredzi jēgu un netici bonusiem, jā un šie bonusi tev pat nav vajadzīgi. Šajā gadījumā mēs runājam par to, ka dotās prasmes tev nav un frustrācija* notiek veselam procesam.
* Frustrācija – emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami nepārvarami šķēršļi.
Šajā dzīves sfēŗā tev negribās ielikt savu enerģiju un pat tad, ja tas šķietami ir ļoti vajadzīgs, tev šīs enerģijas vienkārši NAV! Biedē doma par to, ka piepūlēties, piepūlēties, ļoti censties, būt stresā, bet rezultātā saņemt to pašu mērkaķa darbu – apbalvojuma vietā pliku pigu.
Ja uzmanīgi izlasām šo problēmas formulējumu, kļūst redzama tās sakne: ir jāiemācās
1) saņemt starprezultātu;
2) novērtēt šo rezultātu.
Ja starprezultāts būs redzams un šķitīs svarīgs un vērtīgs, motivācija tālākai šī resursa attīstīšanai noteikti radīsies. Smadzenes sāks atbrīvot enerģiju (spēku un vēlmi to darīt), un, jo tālāk notiks attīstība, jo pamanāmāks būs rezultāts un tātad – lielāka motivācija. Shēma ir jau pazīstama un saprotama, vai ne?
Daudziem, kuri vēlas patstāvīgi attīstīt savus resursus, lūk, kas šķiet nesaprotams:
1) Kā darbības procesā saņemt starprezultātu?
2) Kā to pamanīt un novērtēt, lai iedvesmotos tālākai darbībai?
Par laimi pirmo problēmu risināt vispār nav nekādas vajadzības, jo to mūsu vietā ir atrisinājusi pati mūsu daba. Jebkura apzināta piepūle dod starprezultātu. Jā. Un, ja tu vēl līdz šim nezināji par to, tad tagad tā tev ir labā ziņa.
Ārēji visiem pamanāma un atzīstama rezultāta uzreiz var arī nebūt. Ilgi var nebūt. Bet tas, kas uzskatāms par sākuma rezultātu resursa attīstībā, ir uzreiz.
Atgādināšu, ko nozīmē iemaņu trūkums no psihofizioloģijas skatu punkta.
Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir tukšums tajā vietā smadzenēs, kurā attīstītiem cilvēkiem ir neironu saites.
Ja skolas laikā tu noslimoji pusi ceturkšņa un mājās patstāvīgi neapguvi mācību vielu, tev noteikti radās tā saucamā “atstarpe” (“пробел”). Piemēŗam, ja tu neiemācījies reizrēķinu, tev turpmāk būs ļoti grūti risināt uzdevumus. Tāpēc tev ir nepieciešams šo atstarpi aizpildīt ar papildus nodarbību palīdzību – kopā ar pedagogu vai patstāvīgi. Tieši ar to arī nodarbojas korekcijas pedagogi-psihologi skolā (noskaidro, kur tieši ir šis tukšums un kā to aizpildīt).
Šī atstarpe ir precīzs vārds, ņemot vērā to, ka asociatīvo saišu līmenī smadzenēs tajā vietā, kur citiem ir “divi reiz divi ir četri”, tev ir tukšums. Un šo tukšumu ir jāaizpilda ar darba palīdzību (dotajā situācijā vienkāršu iemācīšanos).
Tas pats arī attiecas uz visām citām dzīves sfēŗām, kuras citiem ir attīstītas normāli vai augstāk par vidējo, bet tev – vāji attīstītas. Tātad tev ir jāaizpilda atstarpe – tukšums. No tā ieguvēja būs ne tikai šī tavas dzīves sfēŗa, bet arī pārējās. Atšķirībā no skolnieka, tu vari šo atstarpi neaizpildīt, jo uz otru gadu tevi neatstās (kaut gan, kā uz to paskatās).
Būdams pieaudzis cilvēks, tu pats sev nolem, kādas atstarpes tu aizpildīsi, bet kādas – ne, kādus resursus tu vēlies attīstīt, bet kādus nē, vai arī attīstīt pēc tam, vēlāk.
Taču, ja esi nolēmis nodarboties ar kādu no resursiem, tu patiesībā nodarbojies ar jaunas neironu saites radīšanu, tās saites, kas atbild par šo iemaņu, prasmi.
Mums par laimi neironu saites rodas pašas no sevis, ja tu novirzi aktīvu uzmanību uz kaut ko un, noturot šo uzmanību, veic darbības (prāta vai fiziskas, skatoties, kādu resursu tu vēlies attīstīt).
Asinsrite šajā smadzeņu rajonā paaugstinās, un tur sākas jaunu neironu saišu būvniecība, smadzenes pašas uzņemas šo darbu, rada vienkāršus šablonus, ja tu ar kaut ko nodarbojies. Smadzenes ir biodators (precīzāk sakot, dators ir – tehnosmadzenes), tas visu laiku cenšas uzdevumu novienkāršot. Ja tu risini uzdevumu regulāri un bieži, tās novērtē šo uzdevumu, un rada veselu gūzmu neironu saišu, no kurām tālākajā procesā tu vari radīt sarežģītu neironu tīklu. Lūk tāds, sarežģīts neironu tīkls, kas strādā tavā labā un daļēji arī tavā vietā, rosina tevi jaunradei (visu vienkāršo dara automātiski) tas arī saucās “attīstīts resurss”.
Un, skat, kas sanāk. Ja tu esi sācis attīstīt resursu: tu domā par to, tu novirzi tam savu uzmanību, tu meklē un lasi literatūru par to, tu veic fiziskas darbības, lai arī pašas vienkāršākās, tev uzreiz (!) sāk formēties šīs pašas saites. Apkārtējiem šis rezultāts ir gandrīz nemanāms, taču tas ir. Nav iespējams kaut ko darīt centīgi un nesaņemt nekādu rezultātu smadzeņu arhitektūrā. Tas jebkurā gadījumā būs, dažkārt izkaisīts, dažkārt būs tikai salikti daži puzles fragmenti, un kopējas lielas bildes vēl nebūs. Taču ar laiku arī tā būs.
Un vienīgā problēma, kura tev patiešam ir jāatrisina, lai iegūtu šo enerģiju un motivāciju šī resursa attīstīšanai (atgādinu – spēks, vēlme, interese un iedvesma), ir – kā ieraudzīt un novertēt šo mazo, starprezultātu.
Un šī iemesla dēļ ir JĀNOŅEM KRONIS un JĀSAKĀRTO LOKUSS*.
* Lokuss (latīņu: locus – vieta) – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju.
Es jau brīdināju, ka visas personības problēmas var novest pie šī?
Ievērot starprezultātu traucē kronis, bet novērtēt to un noticēt sev traucē slikts lokuss.
Ja kroni noņemam un lokusu sakārtojam, varam pamanīt starprezultātu, novērtēt to un saņemt stimulu tālākām darbībām. Pie kam, darboties ar pieaugošu produktivitāti, entuziasmu un baudu.
Vai gan tas nav sapnis?
Kā kronis traucē pamanīt starprezultātus?
Esot ar kroni, tava situācija izskatās daudz labāka, kā tā ir īstenībā. Un kad tu centies darboties, tu, izrādās, atrodies ļoti tālu no iluzorās latiņas.
Iedomājies, ka cilvēks ir sadomājies, ka ir ļoti labs dejotājs. Realitātē viņš dejo ļoti slikti un neveikli, kaut gan viņam pašam šķiet, ka ir pilnībā plastisks un ritmisks. Ja viņš ies mācīties dejot, sākumā mācīsies pavisam vienkāršus soļus un viņam var šķist, ka nekāda progresa nav, vai arī rezultāts ir gluži pretējs. Agrāk viņš dejā virpuļoja, bet tagad neveikli mīcās uz vietas. Patiesībā viņam IR progress. Maziņš, pieticīgs, taču pilnībā reāls. Viņš ir iemācījies vienkāršās, elementārākās pamatkustības. Taču, vērtējot savu sākuma līmeni ar kroni galvā, viņš neredz progresu, viņam šķiet, ka sācis dejot sliktāk.
Tieši ar kroni ir saistītas visas sūdzības par “spontanitātes zaudēšanu” – tas ir tikai resursa attīstības sākuma posms. Cilvēkam šķiet, ka viņš dejā virpuļo, bet, sākot mācīties, kā pareizi dejot, viņš savu spontanitāti zaudē.
Taču spontanitātes, kā tādas, viņam nemaz nebija, bija haotiskas kustības zem kroņa, un tikai viņam pašam šķita, ka tas izskatās lieliski.
Ja adekvāti novērtējam savu sākotnējo līmeni, jebkurš rezultāts priecēs un pat iedvesmos.
Ir kustība un piepūle, kas atnes rezultātu, tātad enerģija tiks dota vēl lielāka. Taču, kad cilvēks secina “nekas nesanāk”, “viss velti”, “tagad sanāk vel sliktāk”, nekādu enerģiju smadzenes neatbrīvos. Kāpēc gan tām savu zelta fondu velti tērēt? Tās šajā sfēŗā nespēs uzmanību noturēt, tāpēc uzspiedīs uz stresa pedāļa, lai cilvēks beidzot pārstātu darīt mērkaķa darbu un pievērstos kaut kam vērtīgam vai interesantam.
No šī secinājums ir gaužām vienkāršs:
Ja tev šķiet, ka piepūle šī resursa attīstībā ir gluži veltīga, noņem savu kroni un sākumā godīgi novērtē savu patieso sākuma līmeni. Visticamākais, esi kļūdījies savu prasmju vērtējumā.
Tas attiecas uz jebkuru resursu.
Ja tu strādā pie savas figūras uzlabošanas sporta zālē un neredzi rezultātu, visticamākais, tu neredzēji, kāds biji līdz šiem treniņiem. Tu uz sevi skatījies no noteikta rakursa un piesedzi savus trūkumus ar apģērbu, varbūt tāpēc situācija šķita daudz labāka, kā patiesībā bija. Patiesībā tu šobrīd pamazītiņām kļūsti arvien labāks. Tas IR jāievēro, lai kustētos tālāk.
(Strupceļš ir vieta, kur iestrēgst nepateicīgie)
Noņemt kroni – tas nozīmē ieraudzīt, ka darbībām IR rezultāts.
Bet sakārtot lokusu nozīmē iemācīties novērtēt šo pakāpenisko rezultātu.
Dažkart cilvēks it kā redz rezultātu, bet gribas vairāk un lielāku.
Viņam ir žēl ieguldīt darbu un saņemt par ieguldīto tik maz. Ja jau cīnīties, tad gribas pelnīt arī ohohooo. No vilšanās progresa ātrumā arī mēdz gadīties, ka trūkst enerģijas un motivācijas. Tas nozīmē, ka ir slikts lokuss. Ja gribi ātrus un vieglus rezultātus, tātad tu uzskati, ka tiem jānāk sazin no kurienes, no ārpuses, pašiem no sevis. Tev šķiet, ka pat gramam tavas piepūles būtu jātiek apbalvotam. Tev šķiet, ka citiem viss nākas daudz vieglāk. Tev šķiet, ka tu esi pelnījis mazāk stradāt un vairāk saņemt. Tev šķiet, ka esi radīts baudai nevis darbam. Tas viss tev šķiet, jo tev ir slikts kontroles lokuss.
Tev ir infantili uzstādījumi. Tu ceri saņemt rezultātu nevis par darbu, bet skaistām acīm, vai arī uzskati, ka tavs darbs ir jānovērtē daudz augstāk. Taču darba vērtību nosaki ne tu. Tu nevari ciparus izzīst no pirksta, tev jāņem verā objektīvi parametri. Objektīvā bildē tavs darbs maksā tik, cik tu par to vari saņemt. Tas nozīmē, ka šis pārāk mazais rezultāts, acīmredzot, arī ir tas normālais esošajā brīdī.
Tev ir pārāk daudz šo atstarpju, kurus, esot zem kroņa, ir ļoti grūti pamanīt, bet, kad tie aizpildīsies, rezultāts tevi iepriecinās. Un to pamanīs apkārtejie. Taču līdz tam tev jāizaug un tava izaugsme ir tavās rokās. Neviens cits tavā vietā neuzbūvēs neironu saites tavās smadzenēs. Lūk, ko nozīmē pareizs lokuss.
Ja visu laiku tu sekosi savai motivācijai un koriģēsi pašvērtējumu (noņemot kroni) un lokusu (atgriežot to savās rokās no debesmannas), resursa attīstīšana notiks daudz ātrāk. Taču nevajag dzīties pēc ātruma, jo tā tu riskē izaudzēt kroni ātruma dēļ. Tad tu pārvērtēsi starprezultātu un tev sķitīs, ka viss ir tik super un pēc tam atkal attapsies, ka ir jauna atstarpe, tu nolemsi, ka viss ir sagruvis un rokas atkal nolaidīsies. Resursa attīstīšana nekad neiet vienmērigi: kādas puzles saliekas viegli, kādas atkrīt pavisam, kaut kas mainās, taču visu šo laiku smadzenēs norit darbs. Tikai uzticoties sev un esot ar mieru stradāt, tev ir iespēja uzlabot savu dzīvi.
Autors: Marina Komissarova
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 