Kad nezini, ko iesākt

Pieņemsim, ka tavai firmai samazina finansējumu. Tu vari (bet varbūt nevari) pazaudēt darbu un neesi pārliecināts par to, vai pareizāk būtu pieņemt piedāvājumu citā firmā ar zemāku atalgojumu, vai palikt, kur esi un sagaidīt, kad problēmas pašas atrisināsies.

Cita situācija: tev ģimenē piedzimst bērns un tu grasies mainīt dzīves vietu, bet nevari izlemt, kurp doties – vai nu atrast vietu, kur ir laba skola, vai turp, kur maksa par mājokli būs vairāk atbilstoša tavam ģimenes budžetam.

Vai arī: pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem, tu saproti, ka tevi neapmierina šīs attiecības, mūžīgie pārmetumi un skandāli, bet nevari izlemt – turpināt un censties sakārtot jūsu attiecības vai arī šķirties.

Katram dzīvē ir brīži, kad būtu jāpieņem lēmums, taču mēs nezinām, ko darīt.

Parasti vispirms mēs vācam informāciju. Ir jāapskatās uz faktiem – cik daudz ir “par” un cik daudz “pret”. Bet pat šajā gadījumā mēs ne vienmēr varam nonākt pie vajadzīgā lēmuma.

Piemēram, jāizvēlas starp divām mājām: abās ir trīs istabas, abas par aptuveni vienādu cenu, abas ar līdzīgām platībām, bet visi plusi un mīnusi slēpjas vienā vērtību plānā un neviena no tām nav vitāli svarīga. 

Kad tu ar prātu nespēj pieņemt lēmumu, tas ir tāpēc, ka šis pats prāts tev traucē. Es to saucu par “balsi galvā”. Daudzi to pat nepamana. Taču tieši prāts rada bezgalīgu iekšējo monologu, kas dažkārt pārvēršas dialogā, –  iekšējā balss dubultojas un tu sāc sarunāties pats ar sevi.

Savā nebeidzamībā balss galvā līdzinās ledusskapja vai kondicioniera dūkoņai, pie kuras tu esi pieradis un pēc kāda laika pārstāj ievērot.

Kad nākas izdarīt stingru izvēli, šī balss absolūti nav noderīga. Tā pastāvīgi kritizē tevi, komentē visu, ko esi izdarījis ne tā. Arī citiem tiek. Tas līdzinās situācijai, kad tu dzīvo kopā ar kādu, kurš tevi necieš.

Tu taču negribētu ar tādu cilvēku dzīvot kopā un noteikti censtos pārtraukt šīs attiecības. Bet, tā kā tu nevari atbrīvoties no sava prāta, tu jūties apjucis. Rezultātā tev trūkst apņēmības rīkoties un tu nejūti sava lēmuma pozitīvos aspektus.

Balss galvā rada neskaitāmas problēmas, kas tomēr izrādās neīstas. Tās vēl nav notikušas un tikai var notikt rīt vai kaut kad vēlāk. Ieklausīšanās problēmās, kuras nav notikušas, vienā vārdā var saukt par “nemieru”. Un tas viss tikai dēļ šīs balss galvā.

Tā uztraucas par dažādiem “ja nu pēkšņi”, “varbūt”, tā ir neapmierināta ar to, kas notiek, tā ironizē un tu pazaudē dzīvesprieku. 

Dažkārt balss galvā pārvēršas par žēlabām. Es nerunāju par situācijām, kad patiešām kaut kas ir noticis, kaut kas jāsalabo. Piemēram, tu esi viesnīcā, gatavojies iet vannā, bet siltā ūdens nav. Tad, protams, tu zvani administratoram un palūdz, lai situāciju atrisina. Taču es runāju par situāciju, kad esi apjucis, nesaproti, ko tālāk darīt, bet balss galvā sāk žēloties par kaut ko citu, absolūti nepiemērotu: par laikapstākļiem, par ekonomiku, par to, ka tu nedomāji, ka tava dzīve var pagriezties tik nepatīkamā virzienā, un vainīgi ir visi, izņemot tevi pašu. Žēlabas dzīvi padara smagu. Tās ir kā smaga mugursoma pilna ar akmeņiem tev uz muguras brīdī, kad centies saprast, ko tagad darīt. Un daudzkārt šāda situācija vispār traucē tev rīkoties.

Un tagad iedomājies, ka balss galvā pēkšņi apklust. Un tu apzinies brīnumainu klusumu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai pieņemtu efektīvu lēmumu! Tev jābūt tagadnē. Tev jāatbrīvojas no visa, kas nenotiek tagad.

Protams, tu nevari kā uz burvju mājienu likt balsij pazust. Ir cilvēki, kuri spontāni piedzīvo šo stāvokli, nodarbojoties ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kad rāpies klintīs un soli pa solim ar rokam centies aizķerties aiz klints un tausti, kur atsperties, viņi ievērojuši, ka pārstāj domāt. Viņi ir totāli klātesoši un, ja atļausies ieslīgt domās, tad riskē nogāzties no kalna.

Citi iet dabā. Vēro dabas skaistumu, klausās putnu dziesmās, lapu šalkoņā un pēkšņi apzinās, ko nozīmē būt tagadnē, būt šeit un tagad. Taču tev nav laika gaidīt, kad attapsies ekstremālos apstākļos, vai nokļūsi mežā. Tomēr tu vienmēr vari palikt tagadnē, novirzot savu uzmanību no domāšanas uz sava ķermeņa dzīvīguma uztveri.

Kad tu esi šeit un tagad, tava uztvere – dzirde, redze, momentā saasinās. Tu jūti klusumu, kuru nav iespējams radīt ar savām rokām. Tas šeit ir bijis vienmēr, domāšanas aizsegā.

Tu sāc atšķirt: lūk, situācija ir tāda; bet, lūk, ko par to saka mans prāts. Bet prāts saka: “Es varu pazaudēt darbu un tas nozīmē, ka pazaudēšu savu māju, būšu spiests izņemt bērnus no skolas un pārcelties dzīvot pie vecākiem, man nāksies meklēt citu darbu un izdarīt to nedēļas laikā, pat tad, ja apkārt nav nekādas vakances un es neesmu pārāk veikls šajās lietās, un tomēr man nāksies kaut ko atrast.”

Tas viss nebūt nenozīmē to, ka tu ignorē nākotni un, ka tu neplānosi lietas, kas jadara rītdien. Tas nozīmē tikai to, ka tavas uzmanības fokuss atrodas tagadnē. Tu plānosi, taču tu vienmēr atgriezīsies tiešā un dzīvā kontaktā ar to, kas notiek šobrīd.

Kā to sasniegt? 
Viens no veidiem ir ievērot balsi savā galvā. Kā tikko tu izdzirdēsi, ko tu domā, tu spēsi apstādināt domāšanu.

Otrs veids: pajautā sev: “Kādas man problēmas ir tieši šobrīd?”. Tas atmodina. “Jā, tieši šobrīd man nav nekādu problēmu”.

Piemēram, tieši šobrīd tu neesi zaudējis darbu. Jā, tu vari to pazaudēt kaut kad vēlāk, taču šobrīd tev tavs darbs ir. Jā, pēc kāda laika var rasties izaicinājums un nāksies pieņemt kādu lēmumu. Taču problēmas pazūd, tās pārvēršas dzīves notikumos. Tieši tad, kad izaicinājums radīsies, tu uz to atbildēsi. Kad tu saproti, kāda ir situācija patiesībā (nevis kāda tā ir tavā prātā), tu pārstāj velti tērēt savus spēkus. Situācija eksistē, taču tu netērē spēkus nemieram; tu to neaizlej ar alkoholu, tu nekrīti izmisumā, neiesaisties debatēs, neskraidi no viena cilvēka pie otra, lai atrastu padomu. Pazūd pretestība.  Vāju tevi padara tava domāšana par situāciju nevis pati situācija.

Tu turpini nodarboties ar ikdienas lietām, taču parādās vieta intuīcijai. Tāpēc, ka tad, kad esi saiknē ar klusumu, tu tāpat esi saiknē ar radošo saprātu, kurš ir daudz augstākā līmenī, kā prāta analītiskas spējas.

Ļoti bieži risinājums atnāk pēkšņi. Tomēr tas nenozīmē, ka tas atnāks uzreiz, šajā mirklī. Iespējams, nāksies dzīvot savu ierasto dzīvi, taču šis laiks tevī radīs klusuma telpu, kurā intuīcija varēs izpausties.

Nav jau tik svarīgi, vai tu izvēlēsies vienu vai otru. Ja, pieņemot lēmumu, tu būsi tagadnē, tu arī nākamajā situacijā būsi tagadnē un būsi gatavs izdarīt savu izvēli, kad būs tada vajadzība. Vienmēr būs daudz veidu, kā rīkoties. Galvenais nav tas, KO tu dari, bet KĀ tu to dari, – svarīga ir tava apziņa, kas piedālās notiekošajā; tad tu jutīsi dzīvīgumu it visā, lai ar ko tu nodarbotos.

No Ekharta Tolles lekciju materiāliem
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ATĻAUJ

Pārtrauc noniecināt un nenovērtēt savas jūtas. Tev ir visas tiesības just tā, kā tu jūti.

Tavas jūtas ne vienmēr var būt loģiskas, taču tās vienmēr būs patiesas. Tāpēc, ka, ja tu kaut ko jūti, tātad priekš tevis tas ir reāli. Tas nav kaut kas, ko tu vari ignorēt vai vēlēties, lai tas ātrāk aiziet. Tās ir, tu tās jūti – tās tevi grauž un kņudina tavu sirdi. Un, lai rastu mieru, tev ir jādod sev atļauja sajust visu, ko jūti.

Tev jāatlaiž viss, kas agrāk tev sacīts par to, ka tev “jājūt” vai “nav jājūt”.

Ir jāapklusina to cilvēku balsis, kuri cenšas tevi kaunināt par tavām jūtām. Ir jāiemācās klausīties pašam savas elpas skaņās un cienīt to patiesību, kas ir tevī. Jo neskatoties uz to, ko tu domā, tev nav nepieciešams neviena apstiprinājums vai atļauja, lai sajustu to, ko tu jūti.

Tavas jūtas jau no dabas ir īstas un pareizas. Tās ir svarīgas, tām ir nozīme – tev ir nozīme – un tas ir vairāk kā “normāli”, just to, ko jūti tu. Neļauj nevienam, ieskaitot sevi, pārliecināt sevi par pretējo.

Daniell Koepke
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni.

Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.

Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:
– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar Mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sirds balss

paris7

Piemēram situācija: sieviete ļoti vēlas sastapt vīrieti, ar kuru roku rokā kopā ies savu dzīves ceļu. Viņu sāk aplidot vīrietis, kuram it kā piemīt visas labākās vīrišķīgās īpašības: viņš ir pievilcīgs, sociālajā plānā veiksmīgs, realizējies, rūpējas, dāvina dāvanas… Te var būt jebkurš labo īpašību kopums. Ļoti bieži, ja sieviete ieklausās savā iekšējā stāvoklī, tur skan tikai viens: “Mūc!”, tur būs tikai asaras un sāpes. Taču viņai ir svarīgi apprecēties un tas, kas šobrīd notiek, viņai atgādina sen izloloto scenāriju. Pēc kāda laika viņa jautā: “Dima, kāpēc viss notiek tā?”
Sava uzmanība ir jāvērš nevis uz ārējo apstākļu atbilstību vēlamajam tavā galvā, bet uz savu iekšējo stāvokli. Lai cik skaisti un daudzsološi izskatītos ārēji, ja iekšā skan: “Nav tavs!”, tad ej prom. Un otrādi, ja ārēji viss nav kā pasakā, bet iekšā kliedz “ķer un turi!” – tad ej tur, kur tevi sauc. Tas, ko mēs mācamies visas dzīves garumā, ir nejaukt savu vēlmju balsi, kas nāk no galvas, ar iekšējā stāvokļa balsi – sirds balsi.

Vai tev ir bijušas situācijas, kad paklausīji savam iekšējam stāvoklim un rīkojies pretēji tam, kas šķiet loģiski, un pēc tam izrādījās, ka tieši tas arī bija pareizais lēmums?
Padalies komentārā 🙂

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis