Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

lisa aisato2

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru