Tavs cilvēks

sargā

Es domāju, ka, ja mēs vērtētu attiecības no pozīcijas: vai es ietu ar savu tuvāko cilvēku izlūkos vai neietu – ļoti daudz kas kļūtu skaidrs. Ir ļoti svarīgi būt pārliecinātam par otru cilvēku. Tā ir gan tava personīgā drošība gan attiecību drošība. Bet, ja tu neietu kopā izlūkos, tad šis nav tavs tuvais cilvēks. Attiecības ir nolemtas un nevajag lolot ilūzijas.

Es uzskatu, ka vīietim sava sieviete ir jāaizstāv. Vienmēr un visur. Un pat tad, ja viņai nav taisnība.

Par to, kam vīrietis nepiekrīt un kur tieši sievietei nav taisnība, var runāt aci pret aci, to var apspriest. Taču ārējai pasaulei tuvais cilvēks ir tava aizsardzība.

To var teikt arī par sievietēm. Savs vīrietis ir pats labākais. Gan tev pašai, gan apkārtējiem. Tā tam ir jābūt. Ja viņš cīnās, tev jāpadod patronas.

Savādāk, jebkurā citā gadījumā, ja gribās kritizēt, ja gribās nosodīt, ja uzskati, ka zini labāk un to ļoti vajag parādīt publiski, ja redzi sava partnera trūkumus un apspried tos ar citiem, tad nemoci sevi un otru cilvēku ar slimām attiecībām. Ej prom. Ja tavs vīrietis tev nav pats labākais (ar visām savām īpatnībām), tad tas nav tavs vīrietis.

Ja tu uzskati, ka tev ir tiesības no sievietes taisīt viņas labāko versiju, tad tā nav tava sieviete. Iespējams, ka “tava” nav vispār, tāpēc, ka nenovērtēšana, vērtēšana, piekasīšanās un pretenzijas tev ir asinīs, iezīstas kopā ar vecāku scenārijiem. Un “tavējais” neparādīsies, kamēr tu netiksi vaļā no šiem scenārijiem.

Labākais. Vienīgais. Un zināšana par to, ka tava mugura vienmēr būs piesegta.

Tas ir Tavs cilvēks.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Cilvēks var izmainīties tikai vienā gadījumā…

ahremcik

Kad manā dzīvē bija beigušās ļoti smagas attiecības, es diezgan ilgu laiku domās pie tām ļoti spēcīgi turējos. Protams, es sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, taču man vienalga šķita, ka es spēšu kaut ko labot. Kad eiforijas migla izklīda, es sāku redzēt visas otra cilvēka psiholoģiskās īpatnības. Es tās vienmēr dziļi dvēselē biju zinājusi, taču, kā jau vairums no mums,  biju pārliecināta, ka mīlestība spēj visu, ka cilvēks var mainīties.

Es meklēju rakstus par atkarības tēmām, par rakstura akcentiem, par infantilitātes un manipulāciju dabu un tā tālāk un tamlīdzīgi. Ievietoju tās savā laika joslā un rādīju cilvēkam, sakot: “Ņem, paskaties! Lūk, kas notiek! Tev ir tā un šitā!”

Droši vien vari iedomāties, kādu atbildi es saņēmu? Pareizi, agresiju “pati muļķe”. Bet kā tad tu gribēji? Tā vieta, kurā tu cilvēkam baksti ar pirkstu, sāp. Visi īpašie uzvedības modeļi ir viņa psiholoģiskā aizsardzība no dvēseles brūcēm. Tās ir gadiem ilgi atstrādātas uzvedības stratēģijas, kas ļauj nosacīti normāli eksistēt šajā pasaulē, neesot viengabalainai personībai.

Tagad es droši varu teikt, ka cilvēks var izmainīties. Cilvēks patiešām var izmainīties. Tikai vienā gadījumā (lasiet uzmanīgi!) – KAD PATS TO VĒLĒSIES.

Tu droši vien domā, ka kļūsi par tieši to motivatoru, dēļ kā vai priekš kura vai par spīti kuram tavs tuvais cilvēks vēlēsies mainīties? Neglaimo sev. Tava ietekme nav ne par kapeiku lielāka nekā laikapstākļi aiz loga. Tev var pielāgoties, paņems lietussargu negaisa gadījumā, bet mainīt savas pārliecības un vēl vairāk, savas personības struktūru – dēļ mākoņiem aiz loga… Vai tu esi normāls?

Taču, ja pašu cilvēku pēkšņi vairs neapmierinās tas, ka lietus laikā viņu māc skumjas, bet svelmes laikā viņš cieš… Kad viņam pašam apniks tas, ka viņš jūtas dziļi nelaimīgs, neveiksmīgs, ka dzīve notiek pavisam savādāk, kā viņš būtu vēlejies, vai vēl kaut kas…. Vai arī, kā tik vien Dievs nejoko, naktī piemeklēs atklāsme par to, ka “es kaut kā pavisam nelabi dzīvoju”…. Lūk tad viss būs iespējams.

Taču tu tajā laikā jau būsi ļoti tālu no sprādziena epicentra…. Un labāk tev būt tālāk, lai tevi nenogalinātu sprādziena vilnis…. Tāpēc, ka atzīt to, ka “es pats biju visa manā dzīvē notiekošā iemesls” – ir ļoti smags pārbaudījums. Kā likums, parasti par visu neveiksmju vaininieku uzskata to, kas blakus…. Vai bija blakus…. Kamēr vēl tas otrs cilvēks noies to ilgo ceļu pie saprašanas par to, ar ko sākas viss mūsu dzīvē…. Ja, protams, vēlēsies iet…

Nīls Donalds Volšs rakstīja, ka “labākais, ko mēs mīļotā cilvēka labā varam izdarīt, – piešķirt viņam lielāku porciju viņa paša”. Tas nav ne naids, ne dusmas, ne atriebība, ne “paskaties, kā tev bez manis būs”. Tā ir mierīga pārliecība par to, ka katram cilvēkam ir tiesības būt tam, kas viņš ir un ar to, kas ir viņā. Pat tas, ka kādu laiku jūs esat pārī (tas vienmēr ir uz kādu laiku), nedod tev tiesības izmainīt otru cilvēku.

Mēs esam atbildīgi tikai paši par sevi. Mēs piedzimstam atsevišķi viens no otra un aiziesim paši par sevi. Katram no mums ir sava paša dzīve un sava sūtība uz šīs zemes.
Tava griba attiecas tikai uz tavu dzīvi. Un nevajag tēlot Dievu, domājot, ka tev ir tiesības ietekmēt otra cilvēka likteni. Liec mierā otru, nodarbojies ar sevi! Psihologiem ir princips – nerisināt klienta problēmas bez paša cilvēka pieprasījuma. Patiesībā jau bez pieprasījuma, viņš nemaz nav klients.

Tāpēc mums visiem ir vērts sekot Visuma zelta likumam: nevajag iejaukties tur, kur tev nelūdz. Uzsveru, pieaudzis, psihiski vesels (bet par viņa veselību mums nav tiesību spriest) ir spējīgs tikt galā pats ar savām problemām vai palūgt palīdzību, ja nespēj tās atrisināt.

Kļūsti pats par sava likteņa radītāju – tas ir labākais, ko tu šajā dzīvē vari izdarīt. Un, ja kādam blakus tev vajag izmainīties, tātad tas arī notiks. Un tu kļūsi par motivatoru ar savu paša realizācijas faktu. Ja otru cilvēku tavs ceļš nepievelk un neiedvesmo, tad arī tas ir lieliski – viņam, iespējams, ir savs ceļš. Bet ar tevi kopā ies tie, kuru ceļi atrodas tuvumā tavējam.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Abpusēja jušana

rokas

Esmu pārliecināta, ka galvenais veselu attiecību kritērijs ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes utt. izriet no šī.

Ja vari ar savu partneri apspriest visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez apspiešanas, bez apsmiešanas, bet turpmākiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ir ļoti paveicies, vai arī tu esi nobriedis tam, lai būtu mīlestības un harmonijas pilnās attiecībās.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kurus vieno mīlestība, var stundām ilgi runāties par visu pasaulē. Šaubas, pārdzīvojumi, nepārliecinātība, cerības… Nav aizliegto tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģijas nianses.

Īsta tuvība – tas ir stāsts par to, ka tu vari būt atklāts ar otru tāpat kā ar sevi. Tas nenozīmē, ka jādzīvo visu laiku plaši atvērtam (mums laiku pa laikam ir nepieciešams būt vienatnē, mums vajadzīga katram sava telpa), bet tas ir stāsts par to, ka tad, kad tu esi gatavs un gribi padalīties, otrs cilvēks noskaņojas ar tevi uz viena viļņa un ir gatavs tevi uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzjūtību un atbalstu.

Viņam var būt savs viedoklis, viņš var pat nepiekrist tev, taču nekad necentīsies vēl vairāk palielināt tavu svārstīgo sajūtu. Viņš pagaidīs labāku mirkli vai atradīs piemērotus vārdus, lai nodotu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk, kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt sāpju avots otram cilvēkam”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana – maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Vai redzi, tu pati esi traumēta, tev ar sevi kaut kas ir jādara. Kliedz, taisi histērijas, dusmojies – ārstēties vajag!”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz.

Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ir saudzīgs pret tavām jūtām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp un viņš to saprot. “Viss ir labi,es tevi mīlu!”

Tas, kurš mīl, neies turp, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpēc, ka viņš tevi jūt un viņam sāpēs tikpat ļoti. Tas ir kā ievainot pašam sevi. Abpusēja jušana.

Tam, kurš mīl, ir ļoti svarīgi lai tuvais cilvēks varētu attīstīties, varetu sevi realizēt, savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni it visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir veselīgu attiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kāds tevi moca, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne?

Ja viņš kāpj uz tā, kas tev svarīgi un nevēlas uzklausīt tavus argumenttus, tātad tavai laimei viņa acīs nav nekādas nozīmes. Tas taču ir saprotams? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina tevi kacināt un uzvilkt uz vēl lielākām emocijām, vai gan tas neliecina par vienaldzību? Kuru viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar tuvu cilvēku kā ar sevi pašu, tātad tev nav neviena cita tuva cilvēka, izņemot sevi.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un tikai sirds nekad nekļūdās

gul

Agrāk es biju pārliecināta, ka cilvēks ir jāiepazīst, pirms uzsākt ar viņu attiecības: draudzības, mīlnieku, lietišķās. Ir jānoskaidro viņa vērtības, viņa tips, jānoskaidro pārliecības…

Tagad es domāju, ka cilvēku vienkārši ir jājūt.

Domāju, ka to nevar iemācīt. Tas kaut kā pats atnāk. Vai neatnāk. Iespējams, tas saistīts ar to, ka sāc just sevi. Jo dziļāk sevī, jo labāk sajūti citus.

Prāts māna. Nostrādā psiholoģiskā aizsardzība, uztveres filtri, nepietiekama informācija un subjektīvie kritēriji. Un tu vāc datus, analizē, izdari secinājumus… Un pazaudē būtību – intuitīvu zināšanu par to, kāds ir šis cilvēks.

Daudz virspusējā… Aiz parādes ironijas slēpjas jutīga Dvēsele. Aiz uzspēlētas pašpietiekamības – viegli ievainojama būtība. Aiz agresijas – sāpes un bailes.

Visu šo tu nesapratīsi, ja tikai klausīsies, ko saka pats cilvēks. Cilvēkus pa dzīvi vada rētas, ko tiem nodarījuši citi cilvēki. Tāpēc pat darbības ne vienmēr pastāstīs patiesību. Un tikai sirds nekad nekļūdās.
Lilija Ahremčik
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS