Par mazo iekšpasaules putniņu

Kaut kur dziļi iekšpasaulē dzīvo putniņš. Putniņš, kurš neizjūt pieķeršanos parastam cilvēka kūtrumam, bailēm pamest savas bezjēdzīgās dzīves nelaimīgās salas, kurš nejūtas neomulīgi zem plēsēju vērtējošajiem skatiem.

Mēs taču visi esam to piedzīvojuši un piedzīvojam atkal un atkal. Pat tie, kuri ārējā līmenī sevi redz nepārtraukta prieka un veiksmes starojoša oreola ieskautus. Viņi, jo īpaši, savādāk no kurienes gan rodas vēlme nemitīgi pierādīt savu laimi, par kuru nevienam citam patiesībā nav nekādas daļas.

Putniņš ir viegls. Tas izpleš savus mazos stipros spārniņus un lido brīvībā. Vienmēr tikai brīvībā. Projām no rutīnas, no nomācošiem cilvēkiem, no važām ar nosaukumu “vajag”.

Putniņš redz sauli, tic sniegam un priecājas par austošo rītu. Putniņš nav būrī. Būrī mēs to paši izdomājām. Tāpēc, ka ļoti bail ir dzīvot tā, kā gribās.
Kad dzīvo kā visi, no tevis mazāk ko prasa, un ir uz ko novelt atbildību: viss tā arī ir, mums taču tā mācīja, no mums taču kaut ko grib. Bet ko grib? Iespējams tikai tās pašas bailes, no kurām tik žigli aizbēg putniņš, bet mēs – tik lēnām?

Bet varbūt tomēr riskēt? Varbūt iemācīties likt vilties visiem, kuri domā, ka mums vajadzīgs viņu vērtējums? Varbūt ir vērts pārstāt cerēt, ka mēs jel kad ieraudzīsim to cilvēku sejas, kuri visu mūžu pret mums stāvejuši ar mugurām? Varbūt beidzot apjaust, ka mīlestībai vienmēr ir silta atbilde, nevis auksta klusēšana? Varbūt ir vērts atgūt brīvību ne tikai izdomātajam glābējputniņam, bet arī sev pašiem?
Kaut kas iekšpasaulē iesāpas. Tā droši vien ir tā sāpe, kura vislabāk prot atgādināt to, ka esi dzīvs.
Un tas ir labi.
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj sev just to, ko jūti

Mani mīļie, šīs pasaules lāsts ir tas, ka pat vistraģiskākais tajā mēdz atkārtoties…
Un tāpēc šobrīd, kad daudzi runā par savas ierastās dzīves zaudēšanu, es saprotu, ka mūsu planēta neko nezaudē, tikai atkal veic savu kārtējo apvērsumu.
Apmaldāmies mēs, aktivizējot sevī ģenētiski ieprogrammētās ciešanas…
Grūtos laikos vissarežgītāk ir nepierast pie neierastā un ne tevis paša izvēlētā, bet saglabāt tās nemainīgās vērtības, kuras simtiem reižu tikušas no malas noliegtas un apspļaudītas, taču vēl joprojām saudzīgi tiek saglabātas iekšpasaules tīrībā.
Ja tas izdodas, tad izdosies ļoti daudz kas.
Nepadoties histēriskajai panikai, neaizmirst, kā tas ir – domāt un nekļūt vadāmam robotam.
Saproti, ka tas viss sarežgītais, ko gandrīz mēs visi šobrīd izjūtam: trauksme, bailes, pārdzīvojumi, apmulsums – ir dabiski un atbilstoši tam, kas notiek.
Manuprāt tādos brīžos pataloģisks ir eiforijas stāvoklis un uzspēlēts pozitīvisms.
Esi tu pats, ļaujot sev just tieši to, ko jūti.
Un saglabāt sevī pašu galveno.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mācīties no kaķiem

Skatos uz dzīvi kaķa acīm… jo patīk.

Kā gan var nepatikt šī nesatricināmā pašcieņa, absolūta sevis pieņemšana un dabiska robežu ievērošana, par ko daži cilvēki vien var sapņot – tie, kuri apzīmē tikai savas ārējās robežas, uzbrūkot ikvienam, kurš kaut ko ne tā pateicis?

Es daudzreiz esmu rakstījusi par to, ka kaķi ir psiholoģiski visveselīgākie dzīvnieki un to vērošana cilvēkam var pasniegt daudz vērtīgu mācībstundu…. īpaši līdzatkarīgajiem.

Kaķi saņem mīlestību bez upurēšanas un pazemošanas, un savu mīlestību dāvā neuzkrītoši un cēli.

Viņi ciena savu telpu un prot saglabāt distanci.

Viņi ir totāli pašpietiekami un nejūtas nelaimīgi, esot vieni, un ļoti labi tiek galā ar garlaicību.

Un – jā! – viņi rēķinās tikai ar sevi un ļoti labi jūt savas vajadzības… jo viņi taču arī paši nepieprasa nemitīgu uzmanību pret sevi…

Mani mīļie, nevienam no mums nekaitētu to iemācīties…

Ziniet, vēl neviens nav iemīlēts par viņa gatavību paciest it visu, palikt atstātam novārtā, būt verdziski padevīgam un sekojošam it visur.
Par to nemīl. Par to izmanto vai žēlo.

Kļūstiet dvēselē par kaķiem. Nenožēlosiet.

Lai jums skaista vasarīga svētdiena.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrā Dvēselē mazs bērniņš

Bērniņš mūsos paliek ar mums līdz pašam galam…
Tikai paliek viņš ne tāpēc, lai mēs no viņa paņemtu vājāko – kaprīzes, vēlēšanos izspiest vēlamo par katru cenu tūliņ un tagad, skaļus aizvainojumus un neprasmi atbildēt par sastrādāto…
Tāpec, lai nenocietinātos…
Lai, tāpat kā bērni, kuri sevi uzskata par pietiekami ideāliem, kā līdzīgs ar līdzīgu varētu komunicēt pat ar tiem, kuri iedomājušies, ka visu dara daudz labāk un gudrāk…
Lai skumjas būtu tīras, kā rīta debess aprīļa sākumā, un lai iemācītos atzīt tieši to, ko jūt Dvēsele…
Lai priecātos par niekiem…
Lai teiktu visu kā ir un apskautu, kad gribās…
Lai maigumu neuzskatītu par vājuma pazīmi…
Lai ālētos bez ļauna nolūka un dusmām…
Lai, logā skatoties, dzertu tēju ar cepumiem un uzskatītu to par laimi…
Bet pats galvenais – lai par nākotni uzskatītu tuvāko vakaru, bet pagātni aizmirstu jau no paša rīta…
Jo neviens cits vairāk par bērniem neprot tik brīnišķīgi būt tieši tajā sekundē, kura tieši šobrīd ir redzama uz dzīves pulksteņa ciparnīcas…
Mīlēt to bērniņu, kas mūsos – ir pieauguša cilvēka brieduma pazīme.
Uzvelt viņam visu to, ko pieklājas prast pieaugušam cilvēkam – nozīmē palikt infantilam, mūžīgi aizvainotam, un mūžīgi no citiem gaidīt, ka tie pildīs vecāku pienākumus…
Kas tuvāk – izvēlēties tikai mums pašiem…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis