Mācīties no kaķiem

Skatos uz dzīvi kaķa acīm… jo patīk.

Kā gan var nepatikt šī nesatricināmā pašcieņa, absolūta sevis pieņemšana un dabiska robežu ievērošana, par ko daži cilvēki vien var sapņot – tie, kuri apzīmē tikai savas ārējās robežas, uzbrūkot ikvienam, kurš kaut ko ne tā pateicis?

Es daudzreiz esmu rakstījusi par to, ka kaķi ir psiholoģiski visveselīgākie dzīvnieki un to vērošana cilvēkam var pasniegt daudz vērtīgu mācībstundu…. īpaši līdzatkarīgajiem.

Kaķi saņem mīlestību bez upurēšanas un pazemošanas, un savu mīlestību dāvā neuzkrītoši un cēli.

Viņi ciena savu telpu un prot saglabāt distanci.

Viņi ir totāli pašpietiekami un nejūtas nelaimīgi, esot vieni, un ļoti labi tiek galā ar garlaicību.

Un – jā! – viņi rēķinās tikai ar sevi un ļoti labi jūt savas vajadzības… jo viņi taču arī paši nepieprasa nemitīgu uzmanību pret sevi…

Mani mīļie, nevienam no mums nekaitētu to iemācīties…

Ziniet, vēl neviens nav iemīlēts par viņa gatavību paciest it visu, palikt atstātam novārtā, būt verdziski padevīgam un sekojošam it visur.
Par to nemīl. Par to izmanto vai žēlo.

Kļūstiet dvēselē par kaķiem. Nenožēlosiet.

Lai jums skaista vasarīga svētdiena.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrā Dvēselē mazs bērniņš

Bērniņš mūsos paliek ar mums līdz pašam galam…
Tikai paliek viņš ne tāpēc, lai mēs no viņa paņemtu vājāko – kaprīzes, vēlēšanos izspiest vēlamo par katru cenu tūliņ un tagad, skaļus aizvainojumus un neprasmi atbildēt par sastrādāto…
Tāpec, lai nenocietinātos…
Lai, tāpat kā bērni, kuri sevi uzskata par pietiekami ideāliem, kā līdzīgs ar līdzīgu varētu komunicēt pat ar tiem, kuri iedomājušies, ka visu dara daudz labāk un gudrāk…
Lai skumjas būtu tīras, kā rīta debess aprīļa sākumā, un lai iemācītos atzīt tieši to, ko jūt Dvēsele…
Lai priecātos par niekiem…
Lai teiktu visu kā ir un apskautu, kad gribās…
Lai maigumu neuzskatītu par vājuma pazīmi…
Lai ālētos bez ļauna nolūka un dusmām…
Lai, logā skatoties, dzertu tēju ar cepumiem un uzskatītu to par laimi…
Bet pats galvenais – lai par nākotni uzskatītu tuvāko vakaru, bet pagātni aizmirstu jau no paša rīta…
Jo neviens cits vairāk par bērniem neprot tik brīnišķīgi būt tieši tajā sekundē, kura tieši šobrīd ir redzama uz dzīves pulksteņa ciparnīcas…
Mīlēt to bērniņu, kas mūsos – ir pieauguša cilvēka brieduma pazīme.
Uzvelt viņam visu to, ko pieklājas prast pieaugušam cilvēkam – nozīmē palikt infantilam, mūžīgi aizvainotam, un mūžīgi no citiem gaidīt, ka tie pildīs vecāku pienākumus…
Kas tuvāk – izvēlēties tikai mums pašiem…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis