Kāpēc mēs ignorējam Zīmes?

zimes

Kāpēc mēs neredzam likteņa zīmes un neieklausāmies tajās? Cik bieži mēs kaut kur steidzamies, bet kaut kas traucē, liek šķēršļus, bet mēs cenšamies paspēt, noķert…

Lūk, es kavēju tikšanos, man nokrīt atslēgas, cimdi, es paklūpu pret slieksni, taksometrs kavējas, bet es vienalga skrienu, lai noķertu kādu transporta līdzekli. Bet pēc tam šī tikšanās notiek tā, ka labāk tās vispār nebūtu bijis.

Es skatos kā pagalmā puisis nikni spārda savas pēkšņi noslāpušās mašīnas riteni un nesaprot, ka tas patiesībā noticis speciāli, viņa paša labā, lai viņu aizturētu un viņš varētu atteikties no iespējas būt nevajadzīgajā vietā.

Vai arī es psihoju, iekļuvusi milzīgā sastrēgumā, bet pēc tam izrādās, ka tajā laikā pie manas mājas ārdījies piedzēries mans bijušais vīrs.

Tādu momentu dzīvē ir daudz. Gandrīz uz katra soļa. Tā, it kā kāds sēž tur – Debesīs un čukst, brīdinot mūs par bīstamu pagriezienu, cenšoties pasargāt mūs.

Mēs katru dienu saņemam zīmes, taču reti pievēršam tām uzmanību. Neredzam un neprotam tās atpazīt. Bet, ja arī redzam, tad bieži vien paši tās atgrūžam un nevēlamies ieklausīties.

Es neesmu māņticīga, bet zīmes ir kas pavisam cits…
Gadās tadi brīži, it kā nenozīmīgi, citiem nemanāmi, bet tev – gluži kā noteikums, brīdinājuma signāls.

Piemēram, tu tiecies ar cilvēku pirmo reizi, un viss ir brīnišķīgi, viss ir lieliski, jūs viens no otra esat sajūsmā! Jūs komunicējat internetā, telefoniski, tālu viens no otra, taču tad, kad grasāties kaut kur aizbraukt divatā, kaut kas noteikti notiek: salūzt mašīna, pēkšņi parādās steidzami darbi, vai uznāk pēkšņa migrēnas lēkme, un tā katru reizi kaut kas notiek. Bet, kad beidzot, par spīti visam satiekaties, atkal kaut kas noiet greizi. Viņš aizbrauc, tu ielien karstā vannā, domājot par “cūcības likumiem” un dīvainajām grūtībām. Bet jūs atkal tiekaties, nepievēršot uzmanību visām dīvainajām sakritībām un neveiksmēm…. Bet pēc kāda laika šis cilvēks tev atnes tik daudz dvēseles sāpju, tik daudz negatīva, cik tev pat trakākajos sapņos nerādījās…. Un tad tu sāc atcerēties visu to, par ko smējies vai brīnījies pašā sākumā.
Vai arī: es grasos apmeklēt ārstu, bet saprotu, ka šodien noteikti nevēlos tur iet, vienkārši nevaru, kājas neiet, iekšā briesmīgas bailes, nesaprotamas, neizskaidrojamas. Izeju no mājām un jau pie durvīm garām braucoša mašīna mani apšļāc ar netīru dubļu šalti. Es steidzos parģērbties, kavēju un nolemju vizīti atcelt, taču pēc brīža man zvana kāds no maniem mīļajiem radiniekiem un uzstāj: “Tas taču ir tevis pašas labā, nav brīnums, ka tu baidies, bet to vajag izdarīt”. Es padodos, dodos pie ārsta, kurš pieļauj kļūdu, kura pēc tam man ļoti dārgi maksās.
Diskomforts Dvēselē ir ļoti skaidra zīme. Ja vajag pieņemt kadu svarīgu lēmumu, neviens labāk par tavu iekšējo “Es” nezin, ko labāk darīt. Kāpēc gan mēs neklausāmies šajā balsī, kāpēc neieklausāmies sevī, un neredzam to, kas apkārt notiek?
Zīmei ir sava balss. Katra zīme par kaut ko runā, brīdina, uz kaut ko norāda, lai cilvēks pievērstu tam uzmanību. Dievs dod tev neparprotamas zīmes, ja tu stāvi uz pārmaiņu sliekšņa.

Zīme ir zināma vienošanās ar Dievu, ka tevī… nu, tu jau zini? Tā ir aizsardzība, kura tiek sniegta no Augšas, lai cilvēks neietu nepareizo ceļu. Viss, kas ar tevi notiek, var teikt, ir norāde uz nākotnes dzīves kvalitāti. Ja tas asociējas ar kaut ko nepatīkamu, to pavada nepatīkamas sajūtas, ir bailes, nemiers un diskomforts, tātad tas ir signāls par negatīvu notikumu gaitu.
Ja tu to pamanīji, tad nevajadzētu to ignorēt. Iespējams, tas brīdina tevi par to, ka jābūt piesardzīgākam, vai arī kardināli jāmaina sava uzvedība, vai vispār ir jāapstājas vai jāizvēlas cits darbības virziens.
Ja nodomātais nekādā veidā neizdodas, rodas dīvaini šķēršļi, un viss notiek ar dīvainu “troksni”, iespējams, esi izvēlējies strupceļu un tev tur visāar nav jāiet?

Ja tu ļoti centies, bet viss ir pa tukšo, tātad Dievs tev saka: dari kaut ko citu vai arī atstāj šo cilvēku – tu nebūsi ar viņu laimīgs. Jāteic, ka sievietēm intuīcija visbiežāk nešaubīgi saka priekšā: šis nav tavs vīrietis. Kāpēc neklausāmies?

Tev gribās vienu, bet tu dari kaut ko pavisam citu, tu gribi pamest savu nemīlamo grāmatveža darbu, un izmācīties par dizaineri, taču tev šķiet, ka vecums nav piemērots. Taču regulāri redzi zīmes un pārliecinies par to, ka tavs patiesais aicinājums tiešām nav tajā, ar ko nodarbojies. Taču tev saka, ka tas jādara, ka tas ir izdevīgi, ka ar to var labāk nopelnīt… Kāpēc?
Mēs esam aizmirsuši, ka izvēles brīvība nozīmē nevis lūgties un nedarīt, tāpēc, ka tā vajag, bet ieklausīties savā “Es” un aiziet un paņemt savu.
Ja atnāk doma, ka tu dzīvo ne savu dzīvi, ka tevi kaut kas neapmierina, ka nav nekada prieka, kas bija agrāk, nedzen prom šīs domas, domājot, ka tā ir depresijas lēkme. Nē, tā nav depresija, tā arī ir zīme, ka kaut kas ir jāmaina, ka tavs iekšējais “Es” cenšas līdz tevīm aizklauvēties.
Tev vajag pieņemt kadu ļoti svarīgu lēmumu? Apstājies un klausies sevī. Ja lēmums jau ir pieņemts, atceries, kādas bija tavas sajūtas tā pieņemšanas laikā. Tev bija “labi” vai “slikti”? Ja lēmumu pieņemt bija grūti, ja bija nospiedoša sajūta, tātad tas viennozīmīgi nozīmē “slikti”. Droši vari mainīt savu lēmumu.

Veselais saprāts ļoti bieži apspiež Dvēseles čukstus. Saprāts vienmēr cenšas pierādīt savu taisnību. Lūk, tu stāvi izvēles priekšā: Dvēsele kautrīgi cenšas atteikties, saprāts dzird, ko Dvēsele saka, bet tēlo, ka nedzird un uzstāj uz savu, balstoties uz “veselā saprāta spriedumiem”.

Kad izlasīsi šīs rindas, atliec tās savā zemapziņā un nākamo reizi, kad pieņemsi lēmumu, atceries par tām. Tu pārliecināsies, ka viss notiek tieši tā. Tu jau pats zini, tikai centies par to nedomāt.
Protams, ir jāatzīmē, ka, jo nozīmīgāks ir pasākums, jo lielāku nozīmi mēs piešķiram visam, kas ar to saistīts. Protams, dažkārt mēs redzam nevis zīmes, bet vienkārši tā izpausmes, uz ko šobrīd koncentrējamies. Pievilkšanās likums paredz, ka mēs kā magnēts pievelkam to, kas atrodas harmonijā ar tavām vēlmēm. Ne reizi vien būsi ievērojuis, ka pietiek vien padomāt par kādu cilvēku un viņš tev jau zvana vai ari jūs “nejauši” satiekaties?
Pietiek nolemt kaut ko izdarīt, kā paradās zīmes, un viss, kas aizņem tavas domas, pievelkas tavā dzīvē. Taču, ja tās ir negatīvas zīmes un tev nākas sevi pierunāt un pārliecināt, tātad kaut kas ir ne tā…. Tātad Dvēsele pretojas. Ja Dvēsele nepretojas, tātad tev sevi nebūs jāpierunā. Dvesele nedomā, tā jūt un zin.

Klausies sevī un savā sirdī. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst vēlmēm un rīcībai, kas spējīgi izmainīt dzīvi un likteni. Ja vēlme izraisa nepatīkamas sajūtas un šaubas un ir iespēja no tās atteikties – labāk atsakies. Tas ļaus tev izvairīties no ļoti daudzām problēmām. Tātad šī vēlme nenāk no Dvēseles. Ja ignorēsi šo diskomfortu, tad vēlāk nāksies nožēlot.

Savas zīmes atšifrēt un ievērot vari tikai tu pats. Tu visu sapratīsi, ja vērosi sevi un apkartējo pasauli. Galvenā zīmju priekšrocība ir tā, ka tās spējīgas laicīgi tevi pamodināt un ļaut saprast, ka, iespējams, tu rīkojies pret sevi. Sākot apzināti tās ievērot un ieklausīties savā Dvēselē, tu kļūsi spēcīgāks, attīstīsi savu intuīciju, kurai robežu nav. Bet pozitīvo emociju spēks un harmonija ar sevi jau paši par sevi ir spējīgi izaminīt dzīvi uz labo pusi.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements