Likteņa ZĪMES

Kāpēc mēs neredzam likteņa zīmes un neieklausāmies tajās? Cik bieži mēs kaut kur steidzamies, bet kaut kas traucē, rada šķēršļus, bet mēs cenšamies paspēt, noķert…
Lūk, es kavēju tikšanos, man nokrīt atslēgas un cimdi, es paklūpu uz sliekšņa, taksometrs kavējas, bet es joprojām cenšos paspēt. Un tad tikšanās notiek tā, ka būtu labāk, ja tās nemaz nebūtu …
Es redzu, kā puisis pagalmā dusmīgi spārda savu pēkšņi apstājušās mašīnas riteni un nesaprot, ka tas ir viņa paša labā, ka viņu aptur ar nolūku, nedodot iespēju nonākt nevajadzīgā vietā. …
Vai arī es trakoju, iekļūstot milzīgā satiksmes sastrēgumā, un tad izrādās, ka tajā laikā pie manas mājas ārdījās piedzēries un agresīvs bijušais vīrs …

Tādu brīžu dzīvē ir daudz. Gandrīz uz katra soļa. It kā kāds sēdētu debesīs un čukstētu, brīdinātu no bīstamiem pagriezieniem, novēršot nepatikšanas. Mēs katru dienu saņemam zīmes, bet reti pievēršam tām uzmanību. Mēs neredzam, mēs nezinām, kā tās atpazīt. Un, arī tad, ja tās redzam, mēs paši bieži vien tās noraidām un negribam ieklausīties.
Es neesmu māņticīga, nē, bet ZĪMES ir kas cits…

Reizēm gadās tādi brīži, nenozīmīgi, citiem neredzami, bet tev – it kā nosacīts, brīdinājuma signāls.

Piemēram, tu pirmo reizi satiec cilvēku, viss ir kārtībā, viss ir brīnišķīgi, jūs esat sajūsmā viens par otru! Jūs lieliski komunicējat internetā, pa telefonu tālu viens no otra, bet, tiklīdz kaut kur kopā dodaties, kaut kas notiek: sabojājas automašīna, tev pēkšņi ir kāds steidzams darījums, viņam pēkšņi uznāk migrēnas lēkme, un jūs vairākkārt pārceļat tikšanos. Un, brīdī, kad neskatoties uz visu, jūs satiekaties un gatavojaties doties uz iepriekš noteiktu vietu, jūs apmaldāties, neatrodat pareizo ceļu. Abi esat noguruši, dodieties mājup, apmulsuši piekrītot atlikt ceļojumu uz vēlāku laiku.
Viņš aizbrauc, tu iekāp karstā vannā un jūties skumji, domājot par “cūcības likumu”, par dīvainām grūtībām un šķēršļiem tavā ceļā kopā ar viņu …

Bet viņš zvana pēc 20 minūtēm un saka, ka vieta, kur gribējāt nokļūt, atrodas pavisam tuvu. Un tas atklājās uzreiz pēc tam, kad izšķīrāties … Tu dusmojies, esi aizkaitināta … Vai tā nav zīme? Bet jūs abi spītīgi turpiniet satikties, nepievēršot uzmanību visām šīm kavēšanām un nepatikšanām, kuru ir tik daudz. Dažreiz tu domā: kāpēc tā ir? Taču ātri novel vainu uz kādām nejaušībām un sakritībām… Un pēc kāda laika šis cilvēks tev sagādā tik daudz sirdssāpes, tik daudz nepatikšanas un negatīvisma, ko tu pat ļaunākajos murgos nespēji iedomāties… Un tad tu sāc atcerēties to, par ko smējāties un brīnījāties pašā sākumā.

Vai arī es grasos doties pie ārsta un saprotu, ka šodien ļoti negribu turp iet, vienkārši nevaru, kājas nekustās, un jūtu briesmīgas, neizskaidrojamas, bailes. Es izeju no mājas un garāmbraucoša mašīna mani apšļāc ar dubļiem no galvas līdz kājām. Es steidzu atpakaļ pārģērbties, kavēju un nolemju vizīti pārcelt, bet kāds no labu gribošajiem radiniekiem uzstāj: “Tas taču viss tavā labā, nav jābrīnās, ka bail, ka negribas iet, bet saproti, ka vajag.” Es ļaujos pierunāties, un tieši šajā dienā ārsts pieļauj kļūdu, par ko vēlāk es ļoti dārgi maksāšu.

Taču iekšējais diskomforts ir ļoti skaidra ZĪME. Ja ir jāpieņem kas lēmums, neviens labāk par tavu iekšējo ES nespēs pateikt, kā rīkoties. Kāpēc mēs neieklausāmies šajā balsī, kāpēc negribam sadzirdēt sevi, kāpēc neesam uzmanīgi pret šīm zīmēm?

Bībelē ir teikums: “Ja viņi tev netic un neklausās pirmās zīmes balsī, viņi noticēs citas zīmes balsij”

Zīmei ir balss. Katra zīme kaut ko stāsta, brīdina, uz kaut ko norāda, lai cilvēks pievērstu uzmanību. Dievs brīdina, ja tu stāvi uz pārmaiņu sliekšņa savā dzīvē.

Zīme ir savdabīga vienošanās ar Dievu, ar to, kas tevī, tu taču zini? Tā ir aizsardzība, kas dota no Augšas, jo Dievs vēlas, lai cilvēks neietu nepareizu ceļu.

Pareģis Viljams M.Branhams stāsta, ka, ja tu nepieņem Svēto Garu, bēdas ir nenovēršamas.

Svētais Gars ir tava Dvēsele, viņa ar tevi runā, viņa sūta tev zīmes, neignorē tās! Viss, kas ar tevi notiek ir mājiens par to, kas tuvojas. Ja tas asociējas ar nepatīkamām sajūtām, vieš šaubas, nemieru, diskomfortu – tātad tas ir signāls. Ja esi jau pievērsis uzmanību un to pamanījis, ir vērts to uztvert nopietni. Iespējams, tas brīdina par to, ka jābūt uzmanīgākam, jāizvēlas cits virziens.

Ja iecerētais nekādīgi nepadodas un rodas dīvaini šķēršļi, un lietas virzās ļoti smagi, iespējams, esi izvēlējies to, kas novedīs tevi strupceļā, varbūt tev vispār turp nevajag doties?

Dievs saka: tev to nevajag, dari kaut ko citu, šis nav tavs cilvēks, tu nebūsi laimīga ar viņu. Jāsaka, sievietēm intuīcija diezgan precīzi pasaka: tas nav tavs vīrietis. Tad kāpēc tik bieži tai neklausām?

Tev gribās vienu, bet tu dari pavisam ko citu, gribas pamest nemīlēto profesiju, pamest grāmatveža darbu un nodarboties ar dizainu, bet gadi vairs nav tie. Bet tu visu laiku apkārt redzi zīmes un tu pārliecinies, ka tava patiesā sūtība ir cita… Bet kāds tev iesaka darīt un tu dari, tāpēc, ka tā vajag…. Kāpēc vajag? Kam vajag?

Mēs esam aizmirsuši, ka brīva griba neparedz to, ka ” tā jādara” vai “tā pienākas”, tā paredz ieklausīties savā sirdsbalsī, savā ES, iet un izdarīt.

Ja pēkšņi atnāk doma, ka tu nedzīvo savu dzīvi, ka neesi apmierināts, ka nav prieka, kas bija agrāk, necenties to padzīt, domājot, ka tā ir depresijas pazīme. Tā nav depresija, arī tā ir zīme, kas rāda tev to, ka kaut kas ir jāmaina, tas ir tavs iekšējais ES, kas cenšas līdz tevīm aizklaudzināties.

Tev jāpieņem kads svarīgs lēmums? Apstājies un ieklausies sevī. Ja lēmums jau ir pieņemts, atceries, kādas bija tavas sajūtas to pieņemot. Tev bija “labi” vai “slikti” ? Ja lēmums nāca grūti, ja to pieņemot juti nospiestības stāvokli, tātad tas viennozīmīgi nav pareizais un tu vari to mainīt.

Veselais saprāts bieži vien “aizbāž muti” sirdsbalsij. Saprāts vienmēr cenšas paskaidrot un pierādīt savu taisnību. Lūk, tu stāvi izvēles priekšā: dvēsele kautrīgi cenšas iebilst, prāts dzird, ko tā saka, bet pretojas un uzstāj uz savu balstoties “veselīgos spriedumos”.

Visu šo tu pats jau zini, tikai negribi tam noticēt.
Protams, bieži vien mēs redzam nevis zīmes, bet to, uz ko dotajā brīdī esam sakoncentrējušies. Un pievilkšanās likums vēsta, ka mēs kā magnēti savā dzīvē pievelkam to, kas ir harmonijā ar mūsu vēlmēm. Tu tači esi ievērojis, ka bieži vien tu padomā par kādu cilvēku un viņš tev zvana vai tu satiec viņu?

Pietiek tev vien nolemt kaut ko darīt, kā parādās zīmes un tavā dzīve ienāk tas, par ko tu domā. Taču, ja šīs zīmes ir negatīvas un tev nākas sevi pierunāt, tātad kaut kas ir ne tā…. Tātad dvēsele to neatbalsta. Ja dvēselei nav iebildumu, tev nenāksies sevi pierunāt. Dvēsele nedomā, tā zina…

Klausies sevī un savā sirdsbalsī!

Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību tām vēlmēm un rīcībai, kas spējīgas izmainīt dzīvi un likteni. Ja vēlme izsauc nepatīkamas sajūtas un bailes un ir iespēja no tās atteikties, tad atsakies!

Savas zīmes ievērot un atšifrēt vari tikai tu pats. Un tu visu sapratīsi un ieraudzīsi, ja būsi vērotājs, ja vērosi sevi un pasauli sev apkārt. Ejot apzinātības ceļu, tu ātri ieraugi šīs zīmes, un spēj saprast, ko tās tev vēsta, un tā dzīvojot, tu audzē savu spēku un attīsti savu intuīciju, kurai nav ne gala ne malas.

Avots: Hipnozes laboratorija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mēs ignorējam Zīmes?

Kāpēc mēs neredzam likteņa zīmes un neieklausāmies tajās? Cik bieži mēs kaut kur steidzamies, bet kaut kas traucē, liek šķēršļus, bet mēs cenšamies paspēt, noķert…

Lūk, es kavēju tikšanos, man nokrīt atslēgas, cimdi, es paklūpu pret slieksni, taksometrs kavējas, bet es vienalga skrienu, lai noķertu kādu transporta līdzekli. Bet pēc tam šī tikšanās notiek tā, ka labāk tās vispār nebūtu bijis.

Es skatos kā pagalmā puisis nikni spārda savas pēkšņi noslāpušās mašīnas riteni un nesaprot, ka tas patiesībā noticis speciāli, viņa paša labā, lai viņu aizturētu un viņš varētu atteikties no iespējas būt nevajadzīgajā vietā.

Vai arī es psihoju, iekļuvusi milzīgā sastrēgumā, bet pēc tam izrādās, ka tajā laikā pie manas mājas ārdījies piedzēries mans bijušais vīrs.

Tādu momentu dzīvē ir daudz. Gandrīz uz katra soļa. Tā, it kā kāds sēž tur – Debesīs un čukst, brīdinot mūs par bīstamu pagriezienu, cenšoties pasargāt mūs.

Mēs katru dienu saņemam zīmes, taču reti pievēršam tām uzmanību. Neredzam un neprotam tās atpazīt. Bet, ja arī redzam, tad bieži vien paši tās atgrūžam un nevēlamies ieklausīties.

Es neesmu māņticīga, bet zīmes ir kas pavisam cits…
Gadās tadi brīži, it kā nenozīmīgi, citiem nemanāmi, bet tev – gluži kā noteikums, brīdinājuma signāls.

Piemēram, tu tiecies ar cilvēku pirmo reizi, un viss ir brīnišķīgi, viss ir lieliski, jūs viens no otra esat sajūsmā! Jūs komunicējat internetā, telefoniski, tālu viens no otra, taču tad, kad grasāties kaut kur aizbraukt divatā, kaut kas noteikti notiek: salūzt mašīna, pēkšņi parādās steidzami darbi, vai uznāk pēkšņa migrēnas lēkme, un tā katru reizi kaut kas notiek. Bet, kad beidzot, par spīti visam satiekaties, atkal kaut kas noiet greizi. Viņš aizbrauc, tu ielien karstā vannā, domājot par “cūcības likumiem” un dīvainajām grūtībām. Bet jūs atkal tiekaties, nepievēršot uzmanību visām dīvainajām sakritībām un neveiksmēm…. Bet pēc kāda laika šis cilvēks tev atnes tik daudz dvēseles sāpju, tik daudz negatīva, cik tev pat trakākajos sapņos nerādījās…. Un tad tu sāc atcerēties visu to, par ko smējies vai brīnījies pašā sākumā.
Vai arī: es grasos apmeklēt ārstu, bet saprotu, ka šodien noteikti nevēlos tur iet, vienkārši nevaru, kājas neiet, iekšā briesmīgas bailes, nesaprotamas, neizskaidrojamas. Izeju no mājām un jau pie durvīm garām braucoša mašīna mani apšļāc ar netīru dubļu šalti. Es steidzos parģērbties, kavēju un nolemju vizīti atcelt, taču pēc brīža man zvana kāds no maniem mīļajiem radiniekiem un uzstāj: “Tas taču ir tevis pašas labā, nav brīnums, ka tu baidies, bet to vajag izdarīt”. Es padodos, dodos pie ārsta, kurš pieļauj kļūdu, kura pēc tam man ļoti dārgi maksās.
Diskomforts Dvēselē ir ļoti skaidra zīme. Ja vajag pieņemt kadu svarīgu lēmumu, neviens labāk par tavu iekšējo “Es” nezin, ko labāk darīt. Kāpēc gan mēs neklausāmies šajā balsī, kāpēc neieklausāmies sevī, un neredzam to, kas apkārt notiek?
Zīmei ir sava balss. Katra zīme par kaut ko runā, brīdina, uz kaut ko norāda, lai cilvēks pievērstu tam uzmanību. Dievs dod tev neparprotamas zīmes, ja tu stāvi uz pārmaiņu sliekšņa.

Zīme ir zināma vienošanās ar Dievu, ka tevī… nu, tu jau zini? Tā ir aizsardzība, kura tiek sniegta no Augšas, lai cilvēks neietu nepareizo ceļu. Viss, kas ar tevi notiek, var teikt, ir norāde uz nākotnes dzīves kvalitāti. Ja tas asociējas ar kaut ko nepatīkamu, to pavada nepatīkamas sajūtas, ir bailes, nemiers un diskomforts, tātad tas ir signāls par negatīvu notikumu gaitu.
Ja tu to pamanīji, tad nevajadzētu to ignorēt. Iespējams, tas brīdina tevi par to, ka jābūt piesardzīgākam, vai arī kardināli jāmaina sava uzvedība, vai vispār ir jāapstājas vai jāizvēlas cits darbības virziens.
Ja nodomātais nekādā veidā neizdodas, rodas dīvaini šķēršļi, un viss notiek ar dīvainu “troksni”, iespējams, esi izvēlējies strupceļu un tev tur visāar nav jāiet?

Ja tu ļoti centies, bet viss ir pa tukšo, tātad Dievs tev saka: dari kaut ko citu vai arī atstāj šo cilvēku – tu nebūsi ar viņu laimīgs. Jāteic, ka sievietēm intuīcija visbiežāk nešaubīgi saka priekšā: šis nav tavs vīrietis. Kāpēc neklausāmies?

Tev gribās vienu, bet tu dari kaut ko pavisam citu, tu gribi pamest savu nemīlamo grāmatveža darbu, un izmācīties par dizaineri, taču tev šķiet, ka vecums nav piemērots. Taču regulāri redzi zīmes un pārliecinies par to, ka tavs patiesais aicinājums tiešām nav tajā, ar ko nodarbojies. Taču tev saka, ka tas jādara, ka tas ir izdevīgi, ka ar to var labāk nopelnīt… Kāpēc?
Mēs esam aizmirsuši, ka izvēles brīvība nozīmē nevis lūgties un nedarīt, tāpēc, ka tā vajag, bet ieklausīties savā “Es” un aiziet un paņemt savu.
Ja atnāk doma, ka tu dzīvo ne savu dzīvi, ka tevi kaut kas neapmierina, ka nav nekada prieka, kas bija agrāk, nedzen prom šīs domas, domājot, ka tā ir depresijas lēkme. Nē, tā nav depresija, tā arī ir zīme, ka kaut kas ir jāmaina, ka tavs iekšējais “Es” cenšas līdz tevīm aizklauvēties.
Tev vajag pieņemt kadu ļoti svarīgu lēmumu? Apstājies un klausies sevī. Ja lēmums jau ir pieņemts, atceries, kādas bija tavas sajūtas tā pieņemšanas laikā. Tev bija “labi” vai “slikti”? Ja lēmumu pieņemt bija grūti, ja bija nospiedoša sajūta, tātad tas viennozīmīgi nozīmē “slikti”. Droši vari mainīt savu lēmumu.

Veselais saprāts ļoti bieži apspiež Dvēseles čukstus. Saprāts vienmēr cenšas pierādīt savu taisnību. Lūk, tu stāvi izvēles priekšā: Dvēsele kautrīgi cenšas atteikties, saprāts dzird, ko Dvēsele saka, bet tēlo, ka nedzird un uzstāj uz savu, balstoties uz “veselā saprāta spriedumiem”.

Kad izlasīsi šīs rindas, atliec tās savā zemapziņā un nākamo reizi, kad pieņemsi lēmumu, atceries par tām. Tu pārliecināsies, ka viss notiek tieši tā. Tu jau pats zini, tikai centies par to nedomāt.
Protams, ir jāatzīmē, ka, jo nozīmīgāks ir pasākums, jo lielāku nozīmi mēs piešķiram visam, kas ar to saistīts. Protams, dažkārt mēs redzam nevis zīmes, bet vienkārši tā izpausmes, uz ko šobrīd koncentrējamies. Pievilkšanās likums paredz, ka mēs kā magnēts pievelkam to, kas atrodas harmonijā ar tavām vēlmēm. Ne reizi vien būsi ievērojuis, ka pietiek vien padomāt par kādu cilvēku un viņš tev jau zvana vai ari jūs “nejauši” satiekaties?
Pietiek nolemt kaut ko izdarīt, kā paradās zīmes, un viss, kas aizņem tavas domas, pievelkas tavā dzīvē. Taču, ja tās ir negatīvas zīmes un tev nākas sevi pierunāt un pārliecināt, tātad kaut kas ir ne tā…. Tātad Dvēsele pretojas. Ja Dvēsele nepretojas, tātad tev sevi nebūs jāpierunā. Dvesele nedomā, tā jūt un zin.

Klausies sevī un savā sirdī. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst vēlmēm un rīcībai, kas spējīgi izmainīt dzīvi un likteni. Ja vēlme izraisa nepatīkamas sajūtas un šaubas un ir iespēja no tās atteikties – labāk atsakies. Tas ļaus tev izvairīties no ļoti daudzām problēmām. Tātad šī vēlme nenāk no Dvēseles. Ja ignorēsi šo diskomfortu, tad vēlāk nāksies nožēlot.

Savas zīmes atšifrēt un ievērot vari tikai tu pats. Tu visu sapratīsi, ja vērosi sevi un apkartējo pasauli. Galvenā zīmju priekšrocība ir tā, ka tās spējīgas laicīgi tevi pamodināt un ļaut saprast, ka, iespējams, tu rīkojies pret sevi. Sākot apzināti tās ievērot un ieklausīties savā Dvēselē, tu kļūsi spēcīgāks, attīstīsi savu intuīciju, kurai robežu nav. Bet pozitīvo emociju spēks un harmonija ar sevi jau paši par sevi ir spējīgi izaminīt dzīvi uz labo pusi.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis