Viegli un ar Mīlestību

Es rakstu grāmatas par mīlestību. Par to, kā dzīvot ik dienas laimīgi un sievišķīgi, un kā sakārtot savu enerģiju, un kā mainīt savus ieradumus 100 dienās.

Šogad piedzīvoju milzīgu atklāsmi par ēšanu, svaru un apzinātību savā attieksmē pret ķermeni.

Kaut kā pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ man nemanot bija pieaudzis svars (kopā kādi 16kg). Un es … to pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu, jo gadi, dzemdības, sēdošs darbs….

Tā tas būtu turpinājies visticamāk visu manu mūžu, ja vien es kādā brīdī neiedomātos uzdot sev jautājumu – kādēļ gan mans augums nevarētu izskatīties tāpat kā tad, kad man bija mans ideālais svars?

Piedevām tas nebija tik sen. Es 40 gados un pat 45 svēru ap 60kg un tas pie mana garuma ir labi.

Tā es šai pavasarī izvēlējos notievēt pa 16 kg. Piedevām – darīt to ar bezgalīgu mīlestību un cieņu pret sevi un savu ķermeni.

Man ļoti patika tievēt. Tas tiešām bija jaukākais, ko sev varēju šogad uzdāvināt. Kad iemācies vadīt savus ēšanas instinktus, kad ķermenis ir izmainījies un kļuvis slaids un viegls, tad vienā brīdī ir sajūta, ka sarūk gadi, ka ne tikai jūties “jauna, skaista, vesela un sievišķīga”, bet tiešām tāda esi. Un pats jaukākais tai visā, ka man tas viss sagādāja milzu prieku.

Tā tapa mana grāmata “Viegli un ar Mīlestību” – būtībā par to, kā notievēt viegli.

Grāmata pilna mīļuma un siltas, gaišas attieksmes mums pašām pret sevi. Tai pat laikā – izceļot dziļus cēloņus par to, kādēļ smagums mūsu dzīvē (un ķermenī) bija radies.

Un šogad vēl pirms svētkiem – 17.decembrī uzsāksim 100dienas tievēšanai.

Sievietēm ir ļoti dažādas tievēšanas pieredzes, bet lielāko tiesu dzirdu, ka ir bijis grūti, pat dažreiz traumatiski.

Tam tā nav jābūt.

Mēs savās 100dienās darīsim – “kā darītu Mīlestība”.

Mīļi, cieņpilni, apzināti.

Gribu jums nodot šo savu pieredzi, ka tievēt var kaifīgi un priecāties par to. Izbaudīt un kļūt par veiksminieci arī citās dzīves jomās (jo, kad notievē, ir šī sajūta, ka vari visu).

Jaunās 100dienas tievēšanai būs ar nelielu dalībasmaksu 20eur.

(tie ir 20centi par dienu).

Kas tur notiks?

  1. gan parunāsimies rakstiskā formātā – lai izmaiņas veidojas sapratnes dēļ
  2. gan būs LIVE video ar mani
  3. gan mainīsimies receptēm un ieteikumiem tieši ēšanas paradumu ziņā
  4. gan uztaisīsim kādus gatavošanas LIVE vai video
  5. gan meditācijas, lai arī smalkā plānā mums pārbīdās enerģija
  6. gan pārkārtosim zemapziņas informāciju
  7. gan…svērsimies un iedvesmosim viena otru ar ikdienas mīnusiņiem
  8. gan palīdzēsim uzturēt vieglu garu un labu garastāvokli brīžos, kad liksies, ka ir grūti
  9. gan tiešām dalīsimies arī ar grūtumiem, lai nav šī sajūta, ka visiem viss vienkārši, tik man, nabadziņam, jāmocās
  10. liksim bildes PIRMS un PĒC
  11. un jā….nonāksim līdz uzvarai, jo…ja dara, tad dara

Ai, mīļie, nu ko es te tik gari stāstu.

Nāciet mūsu pulkā un darīsim.

Tas tiešām ir tā vērts!

Man šogad tas viennozīmīgi ir viens no lielākajiem notikumiem un brīnišķīgākajām atklāsmēm.

Vēlos to nodot tālāk.

Ar mīlestību,
Inese

Pieteikšanas projektam ŠEIT
Aprakstiņš ŠEIT

@adbdfoto @ineseprisjolkova @viegliunarmīlestību @pavasarastudija @inesesmeistarklase

Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nomierināt

nomirini

Pirms pāris nedēļām es apmeklēju Annas Zabelockas terapiju par atkarību un psihes traucējumiem. Un vienā no praktiskajiem vingrinājumiem man izdevās noķert sev ļoti svarīgu izpratni kādai lietai.

Eksperimenta būtība bija it kā vienkārša: sajusties kā bērnam, kurš izjūt frustrāciju (frustrācija ir emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami šķēršļi).

Tātad, es biju bērns, kuram bija vajadzīgs kaut kas nezināms, bet viņam to nedod. Gluži normāli. Vai maz ko vajag mazam cilvēkam? Viņš taču nevar pateikt. Un atpazīt nevar. Un mamma un tētis nesaprot…

Nu, lūk, es sēžu un brēcu. Pieaicinātie mamma un tētis ir apstulbuši. Nesaprot, ko viņu bērnam vajag. Tacu uzdevums nebija APMIERINĀT. Bet NOMIERINĀT pie NESAŅEMŠANAS.

Saprotiet? Nevis iedot, bet NOMIERINĀT!
Un es noķēru, ka ar manu “slimības” vēsturi un manu psihi tas ir neiespējami. Visticamākais, ka es ne ķermeniski, ne psihiski, ne emocionāli nebiju pārdzīvojusi NOMIERINĀŠANAS pieredzi. Bija vecāku bezspēcība. Bija viņu niknums par to, ka es turpinu pieprasīt. Bet tādas vienkāršas kustības kā NOMIERINĀŠANA nebija….

Nedaudz parakņājoties sevī, meklējot, kam tad šī nomierināšanas pieredze līdzinājās, es izbrīnīta beidzot atradu. Tā bija ķermeniska pieredze, kā mans ķermenis atslābinās pēc alkohola iedzeršanas vai ēdiena.

Reālas nomierināšanas pieredzes trūkums tika manī kompensēts ar tiem pieejamajiem veidiem, ko atrada mana psihe. Atkarības….

Un tieši šodien es savā facebook lentā atradu Jūlijas Lapinas vārdus par apmēram šo pašu tēmu: “Es ēdu, kad māte uz mani bļāva. Es ēdu, kad mana māte mani ignorēja. Es ēdu, kad māte lika man justies kā niecībai. Un kad viņa mani izsmēja par manu lieko svaru un manu resno dibenu pataisīja par ģimenes apsmiešanas objektu, es ēdu, tāpēc, ka man nebija ne jausmas par to, ko vēl šādā situācijā var darīt. Kad es ēdu, es vienlaicīgi jutu, ka viss tiek kontrolēts un tajā pat laikā, viss ir ārpus manas kontroles.”

Alkohols un ēdiens ir tikai veidi, kā šķietami tikt galā, kad nav nekādas skaidrības par to, ko vēl savā labā cilvēks var izdarīt. Tas ir veids kā nomierināties. Vienīgais no tobrīd pieejamajiem. Tāpēc, ka visos dzīves pārdzīvojumos pat galvā neienāk doma, ka tajā visā var ar kādu dalīties. Pie domas par atbalstu, iedegas bezcerības lampiņa. Un galvā ir tikai viena loģiska doma: “Nafig?” Oi, piedodiet. “Kāda jēga ar kādu tajā dalīties?”. Vienalga neviens ne ar ko man nevar palīdzēt…
Autors: Jūlija Pirumova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai