Ir jāiemācās saudzēt vienam otru

Tajā dienā, kad nomira mans tēvs, es veikalā pirku banānus.

Atceros, ka toreiz nodomāju: “Tas taču nav normāli! Tavs tēvs tikko kā nomira, kāda velna pēc tu pērc tos banānus?” Taču mums bija vajadzīgi banāni. Jo rīt no rīta mēs modīsimies – bet banānu brokastīm nebūs. Tā arī es devos tos pirkt.

Nākamajās dienās tāpat vajadzēja izdarīt ļoti daudz dažadu lietu, meklēju navigacijā automašīnas stāvvietas, gaidīju kafejnīcā rindā, sēdēju parkā uz soliņa – centos norīt asaras, centos turēties taisni. Bet patiesībā es biju uz tādas histērijas robežas, kad visi apkārtējie pārbīlī aizbēgtu uz visām pusēm.

Man bija sajūta, ka gribu sev kaklā uzkārt plāksnīti ar uzrakstu “Man tikko nomira tētis. Lūdzu, esiet saudzīgi!”

Ja neieskatījās dziļi manās uztūkušajās acīs un nedzirdēja, kā dreb mana balss, neviens pat iedomāties nevarēja, kas manī notiek. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma par to, cik dziļa ir aiza, kas pēkšņi aprijusi visu iepriekšējo normālo dzīvi cilvēkam, kurš stāvēja blakus jums veikalā rindā pēc banāniem.

Un, lai arī es negribēju sev uz krūtīm nēsāt plāksnīti ar šo notikumu aprakstu, tas tomēr varētu palīdzēt – tas liktu cilvēkiem blakus ievērot distanci, vai runāt maigāk, vai kustēties rāmāk un tas palīdzētu neiespējamo padarīt kaut nedaudz ciešamāku.

Visi cilvēki, kuri tev apkārt: cilvēki, ar kuriem tu kopā stāvi rindā pārtikas veikalā, grūsties tramvajā, sēdi darbā, satiecies sociālajos tīklos, skaties acīs pāri virtuves galdam, – visi viņi savā dzīvē sastopas ar zaudējumiem, tie vienmēr pavada mūs dzīves ceļā.

Visi par kaut ko skumst, pēc kaut kā alkst, uztraucas par kaut ko. Iespējams, uz iziršanas robežas ir viņu laulība, iespējams, nespēj laikā nomaksāt kredītu, vai arī gaida sava bērna analīžu rezultātus, bet varbūt jūk prātā, atceroties savu pirms pieciem gadiem aizsaulē aizgājušo mīļo cilvēku, jo zaudējuma sāpes vēl joprojām ir tikpat asas kā pirmajā dienā.

Katrs, absolūti ikviens cilvēks, ar kuru tu šodien tiksies, cenšas iegūt mieru dvēselē un tikt galā ar trauksmes sajūtu; cenšas izdzīvot šo diennakti ar visiem tās uzdevumiem un risināmajiem jautājumiem, nesalūzis pie banānu stenda, rindā uz parkingu vai pastā.

Iespējams, viņiem nav sēras sakarā ar sava tēva traģisko bojāeju, bet vienalga, cilvēki, kuru dvēseles ir ievainotas, izmocītas un sāpju iztukšotas, ir visur, un katru dienu viņi stiepj šo savu nastu. Šie cilvēki mums ir blakus – turklāt bieži vien lielāko daļu laika, taču mēs viņus pat neievērojam:

Tie vecāki, kuriem ir nedziedināmi slimi bērni.
Tie pāri, kuri šķiras.
Tie cilvēki, kuri zaudējuši tuviniekus vai attiecības.
Bērni, kurus skolā moca.
Pusaudži uz pašnāvības sliekšņa.
Cilvēki savu tuvinieku nāves gadadienā.
Vecāki, kuri pārdzīvo par saviem bērniem depresijā.
To karavīru, kuri dienē karstajos punktos sievas.
Ģimenes, kuras nezin, ka “savilkt kopā galus”.
Vientuļie vecāki, kuri naktīs neguļ, jo nezin, kā izaudzināt vieniem savus bērnus.

Katrs savureiz skumst, uztraucas, baidās, bet neviens nenēsā uzrakstu uz krūtīm: “MAN NAV VIEGLI. ESIET SAUDZĪGI!”

Un, kamēr nav tādu uzrakstu, mums katram vajadzētu uzmanīgāk ielūkoties katrā, kurš mums blakus, – darbā, lielveikalā, kāpņu telpā – nav svarīgi, kur. Mums nevajadzētu iedomāties, ka tikai mēs varam “karāties mata galā”. Kā reiz tepat blakus cilvēki, iespējams, arī atrodas tadā pašā stāvoklī un gatavi ķerties pie pēdēja salmiņa – un par šo salmiņu var kļūt vienkārši mūsu labestīgā attieksme.

Sev ir jāatgādina, ka no mūsu acīm tiek slēpti ļoti smagi dzīves stāsti un tāpēc ir svarīgi pret katru cilvēku izturēties cieņpilni, labestīgi un ļoti saudzīgi.

Daudzi no tiem, kurus šodien tu satiksi, sevī nes sāpi, bet nenes plakātu, lai par to paziņotu apkārtējiem, lai brīdinātu, lai parādītu, ka ir nobijušies. Taču, ja tu uzmanīgi paskatīsies, tu ieraudzīsi.

Esi saudzīgs!

© Džons Pavlovičs «Cerība un citas superspējas””
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nežēlo visas savas draudzenes

draudzeneaaaaa

Es uzrakstīju šo rakstu ar vēlējumu visiem jums – nežēlojiet savas nelaimīgās, žēlojošās draudzenes, radiniekus, paziņas. Viņiem visiem viss būs labi! Bet tev var nedzimt bērni, var sabojāties veselība, var pazust veiksme un dzīvesprieks un ģimenē izzust sapratne, un klātesošs var kļūt nogurums un depresija. Tava palīdzība un līdzjūtība var izrādīties nepanesama nasta tev pašam. Pārtrauc kontaktēties, aizej no saskarsmes, kā tikko tavā klātbūtnē sāk žēloties par savu nelaimīgo dzīvi. Tici man, šim cilvēkam dzīvē viss būs labi. Bet, kas būs ar tevi pēc šī žēlošanās seansa, nav vēl zināms.

Mēs visi savā dzīvē sastopamies ar cilvēkiem, kuri žēlojas. Par veselību, par laika apstākļiem, par vīru, par sievu, par vecākiem un valdību. Viņi stāsta par savam nelaimēm, problemām un slimībām. Un viņu problēmas izraisa līdzjūtību. Mēs esam cilvēki un palīdzība tuvākajam ir visos mūsos ielikta no dabas. Taču dažkārt nelaimes demonstrācija kļūst par peļņas avotu un tieši ar to arī nodarbojas profesionāli ubagi. Upuri ir īpaša profesionālu cietēju klase.

Nežēlo tos, kuri mūžīgi žēlojas

Reiz metro es ieraudzīju rūgti raudošu meiteni. 

Viņai apkārt stājās cilvēki, piedalījās, izprašņāja, juta līdzi, deva naudu. Pēc tam es šo meiteni redzēju vēl vienā metro stacijā, pēc tam vēl vienā…  Es biju izbrīnīta par izdomas bagāto profesionālo upuri. Ko tikai viņa neizdomāja, lai “izvilktu” no cilvēkiem emocijas un naudu. Būtībā, lai atņemtu svešu spēku, izmantotu labestību un cilvēku līdzjūtību.

Pie kam upura problēmas visbiežāk arī ir reālas, ne izdomātas. Taču dažādi cilvēki problēmsituācijās uzvedas dažādi, bet profesionāli upuri žēlojas. Žēlojas par savām, nepārvaramajām problēmām, stresiem, nepiepildītajiem sapņiem, slimībām, sarežģījumiem attiecībās, darbā, ar naudu utt.

Laba lieta – pažēloties! Varbūt paliks vieglāk, varbūt atradīsies kāds risinājums. Mūsu tuvās draudzenes, mūsu nelaimīgās nerealizējušās māsas, mammas, svaines, vīri, brāļi. Visi kā viens – tuvi, mīļi cilvēki. Kā gan nepalīdzēt, nepajust līdzi, sirds nav nekāds akmens.

Padalīšos ar kādu patiesu notikumu, vienu no daudzajiem.

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda meitene, sauksim viņu par Katju. Viņa žēlojās par pastāvīgu stresu, sliktu miegu, menstruālā cikla traucējumiem, endometriozi, olnīcu policistītu, anovulāciju un neauglību. Viss viņas dzīvē kaut kā neveicās – problēmas ar veselību, naudu. Jā, un arī otrais bērns abiem ar vīru kaut kā nesanāca un nesanāca. Kur bēgt no problēmām, viņa nesaprata.

Mēs uzsākām terapiju, ļoti daudzas lietas izdevās ātri novērst. Skārtojās miegs, uzlabojās menstruālais cikls. Viņa tika pie laba darba un stresu dzīvē palika mazāk. Atzīmēšu, ka manas konsultācijas vērstas uz personības izaugsmi.

Cilvēkam pašam ir jāiemācās tikt galā ar sevi, saprast sevi, pazīt, izdarīt secinājumus, teikt sev patiesību par to, kuri no ieradumiem un uzskatiem ir viņa slimību un problēmu cēloņi. Iekšējais pētnieciskais darbs ir ļoti svarīgs. Terapijas rezultātā cilvēks mācas pats savas  problēmas atrisināt un uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Katja, par laimi, izrādījās ļoti patiess un ieinteresēts savā dzīvē cilvēks. Viņai bija ļoti svarīgi atrisināt savas problēmas un savus uzdevumus, nevis vienkarši saņemt īslaicīgu atvieglojumu. Un, lūk, viena no mūsu sesijām laikā, noskaidrojās kāda ļoti interesanta detaļa. Viņa atcerējās, ka tad, kad viņai neizdevās  pirmo reizi palikt stāvoklī, viņa ļoti cieta un pārdzīvoja. Viņa regulāri tikās ar savām draudzenēm un dalījās ar viņām savos sāpīgajos pārdzīvojumos. Stundām ilgi ciemojās pie viņām. Ja bija kāds tusiņš un visi priecājas, Katjas seja vienmēr pauda izmisumu. Visi viņai juta līdzi, visi palīdzēja, kā vien varēja. Tā tas turpinājās vairākus gadus, ciešanas un pārdzīvojumi grauza viņas sirdi kā skābe un viņa ar tiem dalījās ar saviem tuvajiem cilvēkiem. Pēc ilgāka laika viņa palika stāvoklī un piedzemdēja savu pirmo meitu Un no šī brīža, uzmanību!

Katra no viņas draudzenēm, bet Katja stāstīja par piecām tuvām viņai sievietēm, vai nu saslima, vai izšķīrās no vīra. Visām piecām “uz līdzenas vietas” nav bērnu, nav ģimenes, nav veselības. Kaut kā “nesanāca”.

Kad viņa stāstīja par tādiem “nejaušiem” apstākļiem savu draudzeņu dzīvē, tad pati saprata, ka ne jau velti viņas pārtrauca ar viņu draudzēties. Protams, viņas nesaprata, ka iemesls ir Katja, taču neapzināti vairs nevēlas ar viņu tikties. Protams, Katja pārdzīvo, ka tagad viņai nav draudzeņu, ka visi viņu ir pametuši. Un tagad viņai ir vajadzīgs otrs bērns. Ko tagad darīt? Kur tagad ņemt vēl piecas labākās draudzenes?

Ļoti interesanti bija klausīties tādas atklāsmes. Galvenais, pašai Katjai bija dīvaini to skaļi pateikt. Ļoti negaidīti un briesmīgi bija saprast, par kādu cenu viņa ieguva to, ko ieguva.

Protams, tu vari teikt, kā gan to var pierādīt? Varbūt viņa visu to izdomāja?
Es atbildēšu. Iekšējā pasaulē nekas nav jāpierāda. Ja cilvēks kaut ko par sevi zin, ja viņam paša rīcību apspīd skaidra sapratne, par savām domām, rīcību , sajūtām, viņam nav vajadzīgi nekādi pierādījumi.

Protams, viņai radās jautājums – kā tagad visu izlabot? Daļēji, protams, ir iespējams to izlabot. Par to, ko var izdarīt, mēs runājām konsultācijā.

Pirmkārt, jāsāk ir ar to, ka jābeidz ciest. Jāpārstāj saņemt šo netveramo, smalko, sava ziņā seksuālo labsajūtu no paša ciešanu procesa. Katja atzinās, ka tieši tas arī notiek viņas dzīvē. Viņa cieš ar sajūtu, labsajūtu, ar pilnu atdevi, aizspēlējoties, aizraujoties, neprotot apstāties, arvien vairāk un vairāk iejūtoties šajā lomā.

Tālāk jāpārtrauc žēloties, aizķert cilvēkus, spēlējot uz viņu jūtām, augstsirdības, vēlmes palīdzēt (manipulējot). Īpaši vajadzētu pasaudzēt savus tuvos, mīļos cilvekus – vīru, vecākus, meitu. Viņi pirmie nokļūst zem profesionālā upura ložmetēju ugunīm, viņi pirmie riskē ar savu veselību un savu dzīvību.

Es uzrakstīju šo rakstu ar vēlējumu visiem jums – nežēlojiet savas nelaimīgās, žēlojošās draudzenes, radiniekus, paziņas. Viņiem visiem viss būs labi! Bet tev var nedzimt bērni, var sabojāties veselība, var pazust veiksme un dzīvesprieks un ģimenē izzust sapratne, un klātesošs var kļūt nogurums un depresija. Tava palīdzība un līdzjūtība var izrādīties nepanesama nasta tev pašam.

Pārtrauc kontaktēties, aizej no saskarsmes, kā tikko tavā klātbūtnē sāk žēloties par savu nelaimīgo dzīvi. Tici man, šim cilvēkam dzīvē viss būs labi. Bet, kas būs ar tevi pēc šī žēlošanas seansa, nav vēl zināms.
Autors: Jeļena Volžeņina
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu esi tur, kur vēlies būt

upuris2

Parasti tad, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš ir sašutis: “Vai jūs vispar ziniet, cik man par to maksā?!” Zinu, un nesaprotu, ko tu tur dari!? Man šķiet, ka viss ir vienkārši: nepatīk – nedari.
Un tā ir it visā.
Tev slikti dzīvot kopā ar cilvēku – nedzīvo! Tavi biznesa partneri pret tevi izturās slikti – maini. Kostīms izskatās slikti – atdod tam, kuram tas izskatīsies labi. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Tu jūties slikti, dzīvojot šajā zemē – brauc prom. Dari, nevis čīksti.
Bet, ja tu neko nedari, nemaini, tātad tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstet. Labi žēloties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi saņemt līdzjūtības vārdus. Labi, ja tavā vietā visu nolemj un palīdz. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Prognozējami. Tā ir tava komforta zona.
Būt mēslos ir tava komforta zona.
Te nu arī ir visa jēga. Pati lielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad – kas vēl? Ja tu nežēlosies, tad, ko citu tu darīsi? Jo nāksies taču darīt.
Ja atņemt šo jēgu “Man ir neiespējami grūti nest savu krustu”, tad kas atliek? Kur tu iesi bez krusta? Kā tu vispār bez tā dzīvosi?

Nelemt – arī tas ir lēmums. Nemainīt – arī tā ir izvēle. Ja tu izdari tādu izvēli, esi ar to mierā, atzīsti to, saņem savus bonusus, baudi tos. Taču “nezāģē” citiem smadzenes. Nevienam nav jāspēlē tavas spēles.
Atzīsti, ka tu atrodies tur, kur vēlies būt. Un tā arī ir visa patiesība.
Autors: Lilija Ahremčuka
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Ir labāk līdzPRIECĀTIES

lidzjutiba

Viss, ko tu izstaro, veido tavu realitāti. Gribi tu to, vai negribi. Un vārdi, ko tu lieto, nav izņēmums. Vārdi ir veids, kā izpaust savas domas. Taču vārdi pilnībā nevar atspoguļot mūsu domu daudzpusību un dažkārt pat vienkāršo jēgu. Un tā rezultātā šī izkropļotā jēga sāk ietekmēt mūsu pašu domas.

Ne tikai tavas domas ietekmē tavus vārdus, bet arī tevis izteiktie vārdi ietekmē tavas domas.

Pamēģini nelietot nevajadzīgus zemas frekvences vārdus un pavēro, kā mainīsies tava dzīve.
1. «Parāds». Tu nevienam neko neesi paradā un tev neviens neko nav paradā. Ļoti bieži ar vārdu “parāds” aizstāj patiesas jūtas. Mīli tāpēc, ka tu mīli un ne tāpēc, ka tev jāmīl. Dari kaut ko tāpēc, ka tu esi tā nolēmis un vēlies to darīt, nevis tāpēc, ka tev jādara (krievu valodā tas skan labāk – потому что Вы «должны»). Jo biežāk tu lieto šo vārdu, jo vairāk sevi ierobežo un atņem sev enerģiju.
Protams, nav jau viegli tā uzreiz atteikties no vārdiem, ko visu mūžu esam lietojuši, taču pakāpeniski trenējoties tas ir iespējams. Pamēģini šo vārdu aizstāt ar citiem vārdiem.

2. «Vaina», «vainīgs». Neviens ne pie kā nav vainīgs, arī tu. Pārstāj vainot sevi un citus. Kļūdu un grēku nav, ir tikai pieredze.

3. «Žēlot”, “žēlums», «nožēla». Ieklausies šajos vārdos, kā tie skan – tie to vien dara, kā žēlo. Kad tu žēlo pats sevi, tu jūties kā upuris un daudz netrūkst, lai tāds arī kļūtu. Kad tu žēlo citus, tu mudini viņus justies vēl lielākiem upuriem, kā viņi jau ir. Daudziem žēlošana ir veids, kā izjust savu pārākumu par citiem. Žēlot var vabolīti, bet dzīviem cilvēkiem vajag JUST LĪDZI. Kad tu kaut ko nožēlo, tad, pirmkārt, palaid garām momentu “šeit un tagad”, un, otrkārt, padari nevērtīgu savu pieredzi.

4. «Upuris», «upurēt». Par upuriem, iespējams, visiem viss tāpat ir skaidrs. Taču otrais vārds tiek lietots daudz biežāk. “Es upurēju”, “upurēšana”. Pārstāj upurēt! Upuris ne pie kā laba nenoved. Ja tu kaut ko atdod (tai nav obligāti jābūt kādai materiālai lietai), ar sajūtu, ka atņem to sev, ar upura sajūtu vai ar sajūtu “kāds gan es esmu varonis”, tu atkal izplati zemas vibrācijas, kas ietekmē gan tevi, gan to, kurš šo tavu “dāvanu” pieņem.

Kāpēc gan upurēt, ja var uzdāvināt?

5. «Līdzcietība». Šķiet, kas gan tur slikts šajā vārdā. Taču paskaties, kad tu līdziCIET, tu pats attopies otra cilvēka ciešanu tīklos – tā tu otram cilvēkam nepalīdzi, vien palielini ciešanas.

“Līdzi just” un “līdzi ciest” ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām nozīmēm. Vēl labāk, ja spēj līdziPRIECĀTIES!

6. «Censties». Vārds, kurš palīdz novelt no sevis atbildību par savu dzīvi. Necenties – dari un tev sanāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS