Katrs cilvēks ir svarīgs

dvēsele būrī3

“Ir varenie, kuriem blakus visi šķiet mazi. Taču patiesībā liels ir tas, kuram blakus ikviens cilvēks jūtas liels”.
Čārlzs Dikenss

Kas ļauj vienam cilvēkam uzskatīt sevi par “labāku” kā citi? Nauda, prestiža izglītība, augsts amats, sociālais statuss? Nacionalitāte, dzimšanas vieta, piederība vienai vai citai reliģiskajai konfesijai? Augums, svars, matu vai acu krāsa? Automašīnas marka? Intelektuālā apdāvinātība vai fiziskā pievilcība? Kāpēc dažkārt mums šķiet, ka salīdzinot divus cilvēkus pēc kaut kādiem, ar neapbruņotu aci redzamiem kritērijiem, mēs varēsim izdarīt pareizo secinājumu attiecībā uz katra no viņiem dzīves ceļa dziļumu un kvalitāti.

Vai tad var spriest par cilvēka “nozīmīgumu”, ja mums nav zināms viņa iemiesošanās uz šīs planētas augstākais nodoms? Ko varam teikt un runāt par otru, ja paši sevi lāgā nejūtam un nesaprotam.

Ja bērns nav īpaši sekmīgs skolā, tas nenozīmē, ka viņš dzīvē ir neveiksminieks. Skolnieka un studenta loma ir tikai viena no sfērām, bet vēl ne pavisam ne visa dzīve. Pie kam sekmību ietekmē ļoti daudzi faktori – sākot no psiholoģiskās atmosfēras un sadzīves apstākļiem ģimenē, līdz pat attiecībām ar klasesbiedriem un skolotājiem. Vēsturē ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad nesekmīgs skolnieks kļūst par ļoti veiksmīgu uzņēmēju vai savas lietas meistaru. Reiz vienkārši apņēmās, papildināja savas trūkstošās zināšanas un sasniedza to, par ko sapņoja.

Ir ļoti svarīgi bērnā saglabāt viņa dzīves svarīguma sajūtu – mēs tevi mīlam kā savu dēlu vai meitu, tu mums esi vērtība, gan kā mūsu radniecīgā Dvēsele, gan kā viens no mūsu ģimenes, gan kā labs draugs.

Ja cilvēks, piemēram, nokļūst avārijā, vai arī viņam ir kādi iedzimti fiziski defekti, tas nebūt nenozīmē, ka mēs drīkstam “izsvītrot viņu” vai uzskatīt par nelaimīgu un neveiksmīgu. No kurienes mēs varam zināt, kāpēc tā notika un kāpēc tas bija nepieciešams?

Katram no mums ir savs ceļa garums un savs ciešanu mērs, bet labākais, ko varam izdarīt attiecībā uz cilvēku, kuram ir kādi fiziskie ierobežojumi – redzēt viņā personību, redzēt Dvēseli, ne ķermeni. Novirzes no normas fiziskajā attīstībā, ārējā izskatā ir tikai atšķirīgs no ierastā fiziskā apvalka funkcionēšanas veids. “Invalīds – tas ir pārvietošanās nevis dzīves veids”. Taču mūsdienu sabiedrībā šīs domas ir ne īpaši apzinātas.

Reiz es iepazinos ar kādu ļoti dīvainu mākslinieku, kurš dzīvi uztvēra man absolūti nesaprotamā veidā, taču šī tikšanās ar viņu man uzdāvināja vienu ļoti skaistu ideju:

“Redzēt skaistumu ideālā – ir ļoti vienkārši, – viņš man teica.
– Tu pamēģini ieraudzīt skaisto ārēji nepievilcīgajā, tur, kur cilvēki parasti nav pieraduši to redzēt”.

Lūk, tā ir taisnība!

Par naudu, statusu, izglītību, ārējo pievilcību – viss tas pats – svarīgākais, kā mēs izmantojam to, kas mums ir. Naudā nav nekā slikta, bet nauda ir tikai instruments, mūsu iekšējās pasaules spogulis.

Skaistums – arī ir nosacīts lielums, tāpēc, ka no auksta un muļkīga skaistuma ļoti nogurst. Pašam par sevi tam nav nekādas vērtības.

Ārējā pievilcība ir dāvana, kas palīdz piesaistīt cilvēkus, taču bez labestīgas un atsaucīgas sirds, tā nekādu dižo laimi neatnesīs. Arī skaists ķermenis noveco un zaudē savu pievilcību, savukārt skaista Dvēsele pievilcību tikai pastiprina.

Talanti paši par sevi arī neko nenozīmē, tos vajag pielietot un attīstīt – jo apdāvinātāks cilvēks, jo vairāk dzīve no viņa prasa. Daudz deva, tātad tev uzticas un sagaida, ka tu  kaut ko nozīmīgu dosi pasaulei, neapstāsies pie sasniegtā. Apdāvinātība nav iemesls pacelt sevi virs citiem un kļūt lepnam.

Ikvienas prasmes nav absolūts “attīstītības” radītājs. Cilvēku ietekmē vide, kurā viņš ir audzis.  Ja, piemēram, bernībā ģimenē netika ievērots dienas režīms, tad bērnam būs grūti patstāvīgi iemācīties to ievērot un, ja vēl klāt tam nāks ne īpaši labas attiecības skolā ar skolotājiem un klasesbiedriem, tad varam uzskatīt, ka nesekmība ir garantēta.

Vai arī, piemēram, cilvēks izaudzis vidē, kur tiek lietoti lamu vārdi, un viņš nav dzirdējis pareizu runu, tad lai to labotu pieaugušā vecumā, ir ļoti jāpapūlas. Vecāku garīgās izaugsmes līmenis un izglītības līmenis ļoti ietekmē bērna attīstību, taču ir ārkartīgi svarīgi, lai mēs iemācītos nepazemināt cilvēka nozīmīgumu un necensties vērtēt viņu pēc starta nosacījumiem. Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēks pats var izmainīties un vienīgais, ko mes varam darīt, palīdzēt iedvesmoties pozitīvām izmaiņām.

Ticiet man, pat divi-trīs gadi apzināta darba ar sevi var cilvēku izmainīt tā, ka neviens pat neatcerēsies, cik ļoti neizglītots viņš bija, cik neglīts vai nepārliecināts par sevi. Taču, ja arī atcerēsies, cienīs vēl vairāk, tāpēc, ka cilvēki ciena godīgu un kvalitatīvu darbu ar sevi.

Ne jau katram ir lemts būt slavenam zinātniekam vai talantīgam māksliniekam, ne katrs var nodarboties ar biznesu un pelnīt lielu naudu, un ne katram ir vajadzīgs ieņemt augstus amatus un grozīties varas gaiteņos. Daudzi no tiem, kuri cenšas uzrāpties pa karjeras kāpnēm, nespēj izturēt tās pārslodzes, ko šāda “rāpšanās” pieprasa.

Bet! Katrs cilveks ir nozīmīgs! Katrs cilvēks spēlē savu lomu, katrs cilvēks ir noderīgs tieši tur, kur viņš ir. Gan politiķi, gan biznesmeņi, gan zinātnieki un pārdevēji, gan pasta darbinieki un autoatslēdznieki, agronomi un mācītāji, mākslinieki un dziedātāji, maiznieki – visi ir svarīgi.

Svarīgs ir katrs cilvēks uz šīs zemes, nav labākas vai sliktākas profesijas, nav labākas vai sliktākas nacionalitātes, ir katra cilvēka individuālais ceļš – Dvēseles, kura atnākusi šeit mācīties.

Ir profesijas, kas der vienam, bet neder citam. Mūsu uzdevums ir izvelēties to nodarbošanos, kas palīdzēs mums maksimāli atklāt un realizēt mūsos ielikto potenciālu un savus Dvēseles uzdevumus. Būt maksimāli noderīgiem citiem cilvēkiem un izdarīt to vislabākajā veidā.

Fotogrāfam ir svarīgi prast ieraudzīt un iemūžināt to skaistumu, par kuru, iespējams, pats cilvēks vispar nenojauš. Skolotājam svarīgi ieraudzīt bērnā viņa potenciālu, iedvesmot un virzīt tur, kur viņš maksimāli realizēs savu potenciālu. Ārstam ir svarīgi palīdzēt pacientam atrast savu atveseļošanās ceļu – ne tikai ķermena, bet arī Dvēseles.

Savukārt pavāram ir ļoti svarīgi pagatavot ēdienu ar mīlestību, ieliekot tajā savu Dvēseles siltumu. Sekretāram svarīgi ir radīt draudzīgu atmosfēru ofisā, lai cilvēki justos labi un motivēti. Savukārt priekšniekam ir svarīgi būt tādam līderim, kuram apkārt viss aug.

Nav jau svarīgi, kādu amatu tu ieņem un ar ko nodarbojies, ir svarīgi saprast, ka no tavas darbības ir atkarīga arī citu cilvēku labklājība, komforts bet dažkārt arī dzīvība. Tāpēc ļoti svarīgi ir aiz katra biznesa redzēt cilvēkus ar viņu dzīves stāstiem un likteņiem.

Mums ofisā nāk nevis “klients”, uz pieņemšanu pie ārsta nevis “pacients”, universitātes auditorijā sēž nevis “students”, bet gan cilvēks, dzīvs un ļoti nozīmīgs cilvēks. Un viņa nozīmīgumu nenosaka mašīnas marka vai apģērtba zīmols, ne svars, ne augums, ne pat intelektuālā apdāvinātība, bet gan tas, ka viņš ir tāds pats, kā mes visi – radīts no miesas un asinīm, apdāvināts ar dvēseliskajām īpašībām, iespējams, viņš atrodas kādā citā attīstības pakāpē, katrs mēs mācamies kādā citā dzīves klasē.

Attieksme – tas ir tas, kā mēs izturamies viens pret otru, pret citiem cilvēkiem, tāpēc tā cilvēka, kuru mēs satiekam, intelektuālajai attīstībai un garīgajam līmenim nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik mēs paši tālu atrodamies savā ceļā un kā izturamies pret citiem cilvekiem.

“Cilvēki spriež par lietām un notikumiem atbilstoši tam, kas ir viņos pašos”.
Konstantinopoles pareizticīgo baznīcas mūks Paisijs Svjatogorecs

Ja reiz mēs sevi uzskatām par attīstītākiem kā citi, tas nozīmē, ka mūsos jabūt vairāk sirds, mīlestības, gudrības, pacietības, lai komunicētu ar tiem, kuri iet nedaudz citu ceļu. Un varbūt arī sapratnes, ka visi esam vienādi svarīgi.

Kas tad ķermenī ir svarīgākais – roka vai kāja? Aknas vai nieres? Acis vai ausis? Viss ir svarīgi, viss ir nozīmīgi. Un vēl atcerieties, kāds maziņš sērkociņš, bet bez tā nepagatavosi pusdienas. Tev var būt katls, produkti – zupu neizvārīsi bez šī mazā sērkociņa. Maza adatiņa šujmašīnai salūzīs – neko neuzšūsi, pat tad, ja būs gan diegi, gan šķēres, gan audums.

Katrs no mums ir svarīgs – kāds ir diegs, kāds – adata, kāds – nagla. Un nevajag sevi uzskatīt par parāk mazu lielai lietai un par parāk lielu mazām lietām. Katrs ir svarīgs, tikai jāatrod sava vieta dzīvē, nesalīdzinot sevi ar citiem.

Cilvēks ar lielu un labu sirdi – ir pats skaistākais un vērtīgākais šīs pasaules dārgums.
Es jums novēlu laimi!

©Dina Ričardsa
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Kad es pārstāju apvainoties, mani pārstāja apvainot

aizvainojums

Teiksiet: tā nemēdz būt. Kā var neapvainoties, kad aizskarts ir pats jūtīgākais tevī? Ja mēs tiksim skaidrībā ar aizvainojuma rašanās cēloņiem, visticamākais, apvainoties vairs nevajadzēs.

Un, tā, kas gan mūsos sēž tāds, kas neļauj mums piedot? Piedot nozīmē neatstāt Dvēselē nepatīkamas nogulsnes, turpināt brīvi komunicēt ar cilvēku. Vai arī nekomunicēt, ja nevēlies, tajā pat laikā izturēties pret viņu neitrāli, bez aizvainojuma.

— Aizskarta patmīla
Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti apvainoja. Bet mēs taču zinām, ka nemaz neesam tik slikti. Lūk, mocām sevi ar domām par pāri darītāju. “Graužam” savu Dvēseli, cenšoties sevi pārliecināt par savu taisnību. Taču vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, ikviens piekritīs domai, ka tā ir bejēdzīga nodarbe. Katrs pats zina savu vērtību. Bet cilvēkam, kurš tevi apvainojis, vari pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā.”, “Man ir skumji, ka mēs viens otru nesapratām”. Un noteikti nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

— Lepnība
Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries: ne jau lepnībā ir cilvēka spēks, bet viņa augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir sastrēbis karstu.

— Neprasme adekvāti pieņemt faktus, kas attiecas uz tevi
Piemēram, tev saka: “Tu nokavēji darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns”. Tu dusmojies, nevēloties pieņemt to, kas ir. Iemācies pateikt “jā”. Tas pats “jā” attiecas arī uz visiem pārējiem tev adresētajiem pārmetumiem. Kā tu domā, vai dzēlējam būs interesanti turpināt tevi aizskart, ja tu uz visu sev adresēto atbildēsi piekrītoši?

— Neattaisnotas cerības
Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktu rīcību, darbus, vārdus, kas nav viņam raksturīgi – ne atbilstoši viņa audzināšanai, raksturam, takta izjūtai, izglītībai…., apvainojoties, uz to, ka viņš nav izpildījis kaut ko tā, kā mēs vēlējamies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizfantazējot to, kā nav.

— Nepareiza uztvere
Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija iedarbojas atšķirīgi. Un te nav nozīmes tam, ko kāds ir pateicis vai izdarījis, bet gan tam, kā mēs uz to reaģējām, kā uztveram informāciju. Mierīga uztvere bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikdienas treniņa rezultāts. Un, patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt apvainojušies. Cik bieži saka: “Apvainojies uz sevi…”. Grūtās situācijās sev atkārto: “Es sevi mīlu un neapvainošu.”
Un, kad kārtējo reizi tu vēlēsies apvainoties, padomā: vai patiešām ir tik patīkami sevi žēlot un justies upurim. Plēsoņa vienmēr sajūt upuri un uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts?! Varbūt tu tomēr esi uzvarētājs – kurš pacēlies pāri situācijai un ir neatkarīgs no apstākļiem!? Kāds gudrais teicis: «Aizvainojums izmaksā dārgi un nesniedz tev nekādu labumu. Piedošana nemaksā neko, bet dāvā brīvību.». Kas labāk?
Zināms, ka aizvainojums ir mūsu Dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram.
Kādu slāpju veldzēšanas avotu mes izvēlēsimies sev un citiem?
Sargi savu dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu un neapvainojies!

© Luīze Heija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?

Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS

… katrs no viņiem – svētais

sutiba9

Kad manā dzīvē dažādos veidolos atnāk ciešanu dēmoni, tie provocē manas dabas tumšās puses, mudina nīst, atstumt un kļūt nejūtīgai… Vēloties sagraut manu dzīvi, dēmoni sagrauj vien nevajadzīgo tās daļu.

Atbrīvojot neapturamo tumšo straumi, es atlaižu savu nikno daļu ar mieru, un tad iestājas kārta augstākajai apziņai. Tā atmostas pēc tam, kad kārtējā ego dusmu maska jau ir norauta. Pēc tam, kad viss līdz pamatiem ir sagrauts. Netīrumi mūsos krājas, kamēr vien mēs krājam sevī negatīvās emocijas un liekuļojam. Bet pietiek vien pareizi nodemonstrēt visas sava Es neglaimojošās puses, kad graujošais spēks kā vētra noārda visus mūsu lepnības torņus, parādot mums pašiem sevi no citas puses. Un pēc tam, kad mēs redzam sevi sakautus, iestājas dievišķīga miera un tīrības sajūta. Mēs redzam sevi uzvarētus savās pašu acīs, un tāpēc vairs nav no kā baidīties. Tad arī rodas spēks uzbūvēt Dievnamu..

Mūs māca nepieķerties nekam ārējam, taču aizmirst pašu galveno, aizliegt mums pieķerties savam ego.

Nezinot šo principu, tā arī dzīvojam, pastāvīgi asociējot sevi ar kādu, sev piedēvējot ierobežotu skaitu īpašību, labprātīgi sev pierakstot to vai citu programmu, “galvenais, palikt uzticīgam saviem principiem”. – lūk, kā tas skan. Taču tad, kad mēs pārstājam ķerties pie sava ego, pārstājam sevi asociēt ar kādu domu, īpašību, uzvedības, misijas komplektu, mes beidzot kļūstam Brīvi, mēs beidzot kļūstam Laimīgi.

Jo tikai brīvs un laimīgs cilvēks var kļūdīties, mācīties, krist un celties, zaudēt un iegūt, ciest un mīlēt. Nelaimīgie visziņi nevar atļauties sev tādu greznību. Ar lepnību sirgstošie nedod sev atlaides it nekur, un tāpēc ir nežēlīgi pret citiem.

Vai tu sevi atpazīsti? Brīnišķīgi! Tātad esi uz pareizā ceļa, mīļais brāli un mīļā māsa..
Atļauj sev kļūdīties, atbrīvo sevi un nebaidies atzīt, ka esi vientuļš savā pilī, un tu ieraudzīsi, ka tev apkārt ir miljoniem tādu brāļu un māsu. Un tu uzzināsi, ka tikai šodien viņi tadi paši kā tu: buntinieki, farizeji, zagļi un krituši cilvēki. bet rīt, ar tavas mīlestības rokas palīdzību, katrs no viņiem ir svētais.

Autors: nezināms
Tulkoja: Ginta FS

Vislielākais kārdinājums

dvesele sap3

Pats lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav veiksme, popularitāte, vai vara, bet gan sevis nepieņemšana. Veiksme, popularitāte un vara patiešām var būt lieli pārbaudījumi, taču to vilinājums ļoti bieži ir tikai daļa no viena liela kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad mēs esam ar mieru ticēt balsīm, kas mums iedveš to, ka esam nekam nederīgi, necienīgi cilvēki, veiksme, popularitāte un vara ļoti viegli tiek uztverta kā ļoti veiksmīgas metodes šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir visīstākās lamatas, jo problēma ir tajā, ka cilvēks nevar pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Es nebeidzu vien brīnīties par to, cik ātri es pats pakļaujos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, atstumj, nodod vai pamet, es sev saku: «Nu, re, tagad atkal ir skaidrs, ka esmu nekas».

Tā vietā, lai kritiski izvērtētu visus apstākļus, vai tiktu skaidrībā ar savām spējām, un citu spējām, es sliecos sevi vainot ne tikai par to, ko esmu izdarījis, bet arī par to, ka es esmu tāds, kāds esmu.

Mana tumšā puse čukst: «Es esmu bezvērtīgs cilvēks… Es esmu pelnījis tikai to, ka mani atstumj, aizmirst un pamet».

Iespējams, jums šķitīs, ka jūs tomēr vairāk esat tendēti būt augstprātīgi nevis sevi nepieņemoši. Taču padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse?

Vai tad nav tā, ka augstpratīgs cilvēks sevi ceļ uz pjedestāla tāpēc, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir savās paša acīs?
Iespējams, galu galā, ka augstprātība ir tikai vēl viens veids, kā atbrīvoties no savas niecības sajūtas?

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā izrauj mūs no reālās dzīves un padara diezgan sarezģītu mierīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu. Man lieliski ir zināms tas, ka zem manas augstprātības slēpjas krietna deva šaubu, tāpat kā aiz manas nevēlēšanās pieņemt sevi, slēpjas lepnība. Vienalga, vai es piepūšos no lepnības, vai saraujos no zema pašvertējuma, es zaudēju kontaktu ar to, kas es patiesībā esmu un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Es ļoti ceru, ka tu spēsi kaut kā atpazīt savu kārdinājumu nepieņemt sevi, lai kā tas arī izpaustos – kā augstprātība vai zems pašvērtējums.

Ļoti bieži uzskata, ka sevis nepieņemšana ir par sevi nepārliecināta cilvēka neirotiska izpausme. Bet neirozēs caur psihi par sevi dod ziņu dziļi cilvēkā paslēptā viņa Dvēseles tumšā daļa: sāpīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem.

Sevis nepieņemšana ir pats lielākais cilvēka garīgās dzīves ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar balsi no Debesīm, kas mūs dēvē par “MĪLĒTAJIEM”

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlētā cilvēka dzīve”
Tulkoja: Ginta FS