Steidzies lēnām

“Steidzies lēnām”. Šī frāze ir stāsts par katru dzīves mirkli, par jēgpilnu katras minūtes izdzīvošanu, par pasaules sajušanu.

Steidzies lēnām un tu iepazīsi mirkļa skaistumu.

Gaidot pieturā savu autobusu, aizver acis un pagriez savu seju saules skūpstam. Ļauj siltajai gaismai izpeldināt tevi savā mirdzumā, iekļūt katrā dvēseles un ķermeņa šūnā.
Notīrot apelsīnam tā rudo, raupjo mizu, pilnu krūti ieelpo citrusa prieku, sasmaržo tā aromātu un sajūti uz mēles tā maigo garšu.

Kaut ko ātri pierakstot, katrā burtiņā un ciparā ieliec gabaliņu savas uzmanības.

Iedomājies, ka tavās rokās ir spalva, bet tu pats esi smalks kaligrāfs. Lai pat vienkāršākais iepirkumu saraksts priecē tavas acis.

Kad veic pavasara ģenerāltīrīšanu, sarindo grāmatas pēc krāsām, izmēra vai alfabēta. Pieskaries iemīļoto grāmatu vākiem, pāršķirsti pazīstamās lappuses un kaut uz dažām minūtēm iegrimsti sirdij tuvajās pasaulēs.

Steidzoties apstājies un ieklausies, kā sitas tava sirds. Noķer to svēto prieka sajūtu no tā, ka nav kur steigties. Tu visu paspēsi, ja palēnināsi savu skrējienu.

Anna Čulanova
Foto: Eneida Nieves
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis