Labākais lēmums

12316397_1256140597736111_5187512874015311911_n

Es ļoti bieži dzirdu jautājumu: “Kā uzzināt, kāds notikumu variants man būs vislabākais? Kā pieņemt pareizāko lēmumu?”

Kastaņedam ir frāze: “Cilvēks, kurš meklē zināšanas, ir līdzīgs tam, kurš dodas karā”.

Iedomājies šo situāciju. Cilvēks dodas karā. Kāda ir viņam labākā izvēle? Kāds ir vēlamākais variants? Protams, labākais variants ir atgriezties mājās dzīvam. Taču, ja reiz viņš dodas karā, tad noteikti saprot to, ka tāds variants var arī nebūt. Bet, neskatoties uz to, viņš tomēr dodas karot.

Šī vīrišķīgā rīcība ir izskaidrojama tikai ar vienu: karavīrs pieņem abus variantus. Gan to, ka atgriezīsies dzīvs, gan to, ka var iet bojā kaujas laukā.

Mūsu dzīve sociumā arī ir kas līdzīgs kaujas laukam. Mēs katru dienu pieņemam daudzus lēmumus un brīžam tie nav tie vislabākie. Kāpēc tā? Parasti mēs izvēlamies mazāk bīstamo ceļu, jo mūsu saprātu sien bailes pazaudēt kaut ko ļoti svarīgu, gadījumā, ja izvēlēsimies iet bīstamo ceļu. Taču, pat izvēloties “vieglāko” ceļu, mēs nemaz tik efektīvi nerīkojamies, jo sirdī mīt bailes. Kad savā ceļā ieraugi krustceles, atceries – tu izvēlies ne rezultātu, bet attieksmi pret rezultātu. Neviens nezin, ar ko noslēgsies šis ceļš – ar uzvaru vai zaudējumu. Taču, ja prātā būs tikai uzvara, tad zaudējuma gadījumā var salūzt Gars. Un tas ir vislielākais zaudējums. Bet, ja esi gatavs arī neveiksmei, tad pati lielākā vilšanās norūdīs tavu Garu un bagātinās to ar pieredzi.

Reiz es sarunājos ar Skolotāju. Man bija jāizdara izvēle un mans Gars svārstījās. Es ļoti baidījos kļūdīties. Jo, ja es klupšu, tad vilšanās mani iznīcinās. Es biju pārbaudījis notikumu gaitu ar visiem iespējamajiem paņēmieniem, kā nu vien mācēju. Gan tarologs man “izlika” scenāriju, gan hiromants, izpētīja manu plaukstu, gan pats “noskanēju” savu nākotni, pa ceļam aptaujājot visus pazīstamos ekstrasensus. Nedrīkst kļūdīties, nedrīkst!

Un, lūk, es nolēmu šo jautājumu uzdot cilvēkam, kurš manā dzīvē ir vislielākā autoritāte. Viņš, kā vienmēr, skatījās uz mani ļoti draudzīgi un mierīgi. Un pēkšņi, pēc kārtējās manas jautājumu sērijas par to, kā nepieļaut kļūdu, viņš teica:

– Bet tu pieļauj to!

Man no brīnumiem atkārās žoklis. Es jau teju vai stundu stāstu par to, cik briesmīgi kļūdīšanās šajā situācijā var sabojāt manu dzīvi, bet viņš turpināja:

– Pieļauj kļūdu. Lai sāp! Lai viss notiek ne tā, kā esi plānojis. Ielaid sevī dzīvi! Gars taču ir ne tikai vēlamajā. Lai arī tu kļūdīsies un nožēlosi. Lai! Tā arī ir pati dzīve. Ikviena pieredze mūs bagātina, tad kāpēc norobežoties no sāpēm?

Viņš runāja un runāja. Visu es vairs neatceros. Taču atmiņā palika tikai viens: es pēkšņi sapratu, ka vairs nebaidos no nevēlamās notikumu gaitas. Bailes pazuda. Es pēkšņi ieraudzīju situāciju visās tās izpausmēs. Lēmums bija pieņemts, vēl, pirms Skolotājs beidza savu runu. Un es biju gatavs pieņemt abus variantus. Un līdz šai dienai šīs izvēles bezbailīguma sajūta neatstāj mani.

Nevienam no mums neizdosies nodzīvot dzīvi tikai tās gaišajā pusē. Mēs nezinām, kādus pārsteigumus mums sagatavojis Liktenis un, cik sāpju mums nāksies pārciest savā ceļā. Un, ja tā notiks, tad atbilde ir viena – lai notiek! Tas nozīmē, sagaidīt savu Likteni bez bailēm.

Tas arī ir VISLABĀKAIS LĒMUMS.

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

Neviens nezin, kā vajag…

neviens_nezin

Neviens nezin, kā vajag: Tava dzīve – Tavi lēmumi!

Dažādu kataklizmu laikā mēs varam izrādīties izmisuši, apjukuši, grūtsirdīgi un zaudējuši ticību sev. Kā būt, ja pazaudēta mūsu uzticēšanās sev un saikne ar sevi? Mēs pārstājam redzēt, dzirdēt, saprast un ātri vien kļūstam kā muļķīši – tā arī jūtamies. Kas notiek? Kāpēc tā? Ko darīt?

Tādos brīžos ļoti gribas atbalstīties pret kādu. Gribas, lai kāds gudrs un pieaudzis cilvēks pateiktu, kas notiek un novērtētu situāciju un atbildētu, ko man tagad darīt. Mēs meklējam ekspertu.

Kāds atrod ekspertu mammas vai vecākas draudzenes personā, kāds iet pie zīlnieces, astrologa, kādam šim mērķim ir lieli skolotāji un sava nodibināta saikne ar kādu indiešu guru. Bet kāds nolemj izmantot mūsdienu psiholoģijas palīdzību un dodas pie kouča, psihologa, trenera.

Ja šis eksperts ir gana izmanīgs, viņš nekad nedos padomu, lai neuzņemtos atbildību par tavu dzīvi un taviem lēmumiem. Speciālists palīdzēs tev tikt skaidrība ar sevi, lai šī saikne ar sevi, sapratne un uzticēšanās sev atjaunotos.

Aiz svešu cilvēku balsu murdoņas, atrodoties stresā un trauksmē, ir ļoti grūti saglabāt saikni ar sevi, savu dziļāko gudrību, ar savām zināšanām, pieredzi un vēlmēm.

Visbiežāk mums vajadzīgs nevis eksperts kādā nozarē (kurš gan labāk par mums pārzin mūsu dzīvi un biznesu?), bet gan cilvēks, sarunā ar kuru, šī balsu murdoņa pamazām apklust, saikne ar sevi atjaunojas un mēs redzam skaidru notiekošā bildi.

Pat tad, ja šī bilde nepriecē un tajā skaidri atspoguļojs tas, ko esam centušies no sevis noslēpt, pati skaidrība dod iespēju apzināti pieņemt lēmumus. Un, galvenais, zināt, ka tas ir mans un tieši man arī derīgs.

Neviens nezin, kā vajag. Neviens neuzņemsies svešus riskus.

Dzīves jautājumos ir tikai viens eksperts un tas esi TU PATS!

 

Avots: www.econet.ru

Autors: Irina Dibova

Tulkoja: Ginta FS

Pati izdevīgākā dzīves stratēģija

1978725_376587292531739_6070964001018147_n

Kāpēc Pateicība ir izdevīgākā dzīves stratēģija?

Ir ļoti daudz stratēģiju, kas dzīvē palīdz būt veiksmīgam un uzvarēt savus konkurentus. Bet ir viena, par kuru cilvēki visbiežāk aizmirst: tā ir prasme būt pateicīgam.

Pateicība maina visu. Tā pārvērš tevi par vienu no spēcīgākajiem tavā darbības jomā. Taču nepietiek ar to, ka esi pateicīgs šad tad, svētku reizēs – lai šī stratēģija strādātu, ir mērķtiecīgi ik dienas tā jāizjūt un jādemonstrē. Minēšu piecus apsvērumus, kas norāda uz to, ka tas ir taisnākais ceļš uz veiksmi.

1. Kad jūties pateicīgs, tu pievelc sev īstos cilvēkus. Ja vēlies, lai tev būtu patiesi tevi cienoši klienti, tev pašam jākļūst par tadu cilvēku. Nevienam nepatīk būt blakus nožēlojamam, uz sevi ieciklētam nūģim, kurš vienmēr domā, ka visu zin. Pateicība maina šo attieksmi.

2. Kad esi pateicīgs, tu kļūsti radošāks. Tā vietā lai savā prātā apcerētu visu savas situācijas drūmumu, tu mācies meklēt pozitīvo pat sliktās ziņās. Bet izmēģinot vairāk jaunu, tu sāc arvien biežāk vinnēt. Un ceļu uz to parāda pateicība.

3. Kad esi pateicīgs, tu pieņem arvien pareizākus lēmumus. Tu neizgāz savas dusmas uz tiem, kuri uzvedas ne tā, kā vajadzētu, tu neļauj bīstamām emocijām vadīt savas darbības, bet rīkojies daudz gudrāk un tavi lēmumi atgriežas kā bumerangi. Pateicība – tā ir prasme dziļi ieelpot. Tā palīdz pakāpties soli atpakaļ un vēl skaidrāk ieraudzīt dzīvi.

4. Kad esi pateicīgs, tu arvien saprātīgāk tērē savu naudu. Tu “neizmet” to par it visu, ko tev “obligāti vajadzētu iegūt” (tāpēc, ka tev šķiet, ka pārāk maz tev pieder) — tu iemācies to investēt savā nākotnes veiksmē. Tu esi gatavs teikt “nē” — un šis “nē” pārvēršas par lielu “jā” nākotnē. Pateicība māca daudz gudrāku attieksmi pret naudu.

5. Kad esi pateicīgs, tev veicas vairāk kā citiem cilvēkiem. Varbūt patiesībā nemaz neesi daudz veiksmīgāks, kā apkārtējie, taču, ja jūties tāds, vai gan to kāds apstrīdēs? Iedomājies, ka ik rītu mosties un jūties kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Kā tad tu rīkotos? Varu derēt, ka tad noteikti tu nenodarbotos ar to, ar ko grasies nodarboties šobrīd.Pateicība dod priekšrocības tam, kurš jūtas pateicīgs.

Ir ļoti daudz stratēģiju, kuras palīdz kļūt par superzvaigzni. Tās visas ir par maksu, bet citas — tādas kā pateicība — prasa izmaiņas domāšanā. Tā vietā, lai pastāvīgi burkšķētu un uzdotu jautājumu “kāpēc”, varbūt ir vērts būt kaut nedaudz vairāk pateicīgam un tas atnesīs jaunas uzvaras.

(с) Dens Voldšmits

Tulkoja: Ginta FS