Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām

Ja runājam pavisam godīgi, es esmu pārliecināta, ka ar to moderno mīlestību pret sevi, par ko taurē uz katra stūra, gandrīz visiem mums viss ir kartībā.

Un vairums gadījumu, mēs tikai koķetējam, apgalvojot pretējo…. mēs tomēr sevi ļoti mīlam.

Taču ar cieņu viss ir daudz bēdīgāk. Ar pašcieņu, bez kuras ļoti daudz kas kļūst neiespējams, un Mīlestība – bezjēdzīga.

Mīlestība ir putns ar viegliem spārniem. Tai nav vajadzīgi noteikumi. Sagribēja – atlidoja.

Cieņa nav putns. Tā ir atbildīgs psihes darbinieks, ja tā varētu to teikt.
Tu nenoķersi tās selfiju izdevīgā rakursā. Nespēsi to aizraut sarunās ar Visumu, ne pārliecināt ar afirmācijām par to, cik ļoti īpašs esi.
Tai vajadzīgi konkrēti fakti. Darbības. Notikumi. Pierādījumi.

Mani mīļie, citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā noturība nav atkarīga no tā, ko mēs par sevi domājam un runājam, bet gan no tā, kas patiesībā esam un vai cienam sevi tieši tajā realitātē, kurā atrodamies tieši tagad.

Un, lai to saprastu un zinātu, ir jābūt skaidrībai par savām darbībām, izvēles un lēmumu pieņemšanas mehānismu, principiem un galvenajām vērtībām, nerimtīgu attīstību, pieauguša cilvēka atbildību, spēju nekādā gadījumā nemaksāt ar savu pašcieņu, reālām zināšanām, prasmēm un profesionālismam, nevis pompozai neeksistejošā pasniegšanai…

Cieņa a priori nevar sastāvēt no neeksistējosām lietām.
Tā balstās uz to, kas ir.
Turklāt cienīgs zaudējums tai var izrādīties daudz vērtīgāks par jebkuru uzvaru, kas panākta dēļ augstprātīgas vēlmes kādu pārsteigt vai pazemot.

Citus var apmānīt, bet sevi  nē…

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām.
Un ar citiem ir tāpat.

Jā, Mīlestību mēs varam saņemt dāvanā, bet cieņu nāksies nopelnīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums

Katru dienu es sev atkārtoju pavisam vienkāršu domu, kas reiz radās un ir sevi attaisnojusi daudzu gadu garumā un kļuvusi par manas prakses nerakstītu moto – darbā pat ar tiem stāvokļiem, kas pirmajā acumirklī šķiet bezcerīgi.

Darbības signāli atceļ nelaimes signālus

Tieši šos vārdus vajadzētu iemacīties no galvas visiem tiem, kuri mīl atkārtot un vienlaikus aizsargāt sevi ar frāzi: ar prātu jau es visu saprotu, bet neko izdarīt nevaru.

Viss ir pareizi. Prāts mums dots no dabas, lai domātu un saprastu.

Un tas lieliski saprot, ka, ja mēs neko no tā visa, ko it kā vēlamies, nepārvēršam sistēmā un jau pie pirmās neveiksmes, šaubu vai nevēlēšanās mākti atkāpjamies un neapstiprinam savas vēlmes ar kaut mazām, bet regulārām darbībām, tad prātam nav nekādas vajadzības atcelt jau eksistējošo un postošo sistēmu.
Smadzenes nesaņem atcelšanas signālu. Un mēs paliekam ar to, kas ir.

Atcelšanas signāls ir DARBĪBA. Pat pati visvienkāršakā, neveiklākā, nepilnīgākā, bet DARBĪBA.

Šķībais adījums reiz kļūs gluds, ja turpināsi adīt.

Jaunais uzvedības modelis, kuru tev ir svarīgi iemācīties, reiz kļūs par dabisku uzvedības veidu, ja turpināsi to praktizēt.

Jaunās domformas reiz pilnībā nomainīs tās, kuras nedeva tev iespēju izrāpties no savas dzīves nevēlamajiem scenārijiem, ja vien tu pieņemsi to, ka nav viegli tās mainīt, taču ir vērts turpināt to darīt.

Neirožu un depresiju terapijā mēs bieži vien kaut ko stādam un audzējam, kaut ko šujam, kaut ko aužam, kaut ko zīmējam… kaut vai meklējam spēkus tam, lai ik rītu regulāri sagatavotu sev tasi tējas.

“Noraujamies”, sākam no jauna, meklējam personīgos iemeslus un motivāciju kāpēc mums tas ir jādara…. un palēnām ejam uz priekšu.

Ar to mēs smadzenēm signalizējam to, ka, jā, mums ir slikti, ka mēs ne vienmēr tiekam ar visu galā, ka notiek apstāšanās un atpakaļkritieni, taču mēs nenoņemam no sevis atbildību, neatdodamies liktenim, neatsakām sev kaut nelielu iespēju tikt no tā visa ārā…

Mani mīļie, kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums.

Tāpēc, neskatoties ne uz ko, pat uz savu iekšējo protestu.
Es dodu savu cerību katram, kurš vēl nav ieguvis savējo…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrietis un Sieviete. Noteiktība un Stihija.

Tragic panorama.

Sanskritā jēdziens “sieviete” ir identisks jēdzienam “daba”. Sievietes sajūtas – ir stihija. Šobrīd, iespējams, tā ir vētra, pēc pusstundas jau spīd saule, mieru aizstāj stiprs vējš, ziemu nomaina vasara un tā – bezgalīgi. Sieviete bez apstājas jūt visu, kas notiek apkārt un to visu izlaiž caur sevi un translē ar savu stāvokļu palīdzību – kā “sievietes laika apstākļus”.

Nav iespējams kontrolēt sievietes dabu-laika apstākļus. Un, jo vairāk sieviete cenšas kontrolēt savas jūtas, jo vairāk viņa zaudē – jo mazāk būs veselības, laimes, laimes personīgajā dzīvē, naudas un jo mazāk labklājīgi būs viņas bērni.

Kam pakļaujas daba? Tikai Radītājam. Vīrietim jākļūst par Dievu sievietei un tikai tādā stāvoklī viņš viņai dos to, ko viņa pati nekad nespēj pati paņemt – klusumu.

Ko nozīmē kļūt par Dievu?
Vīrietim jāiekaro un jānopelna vara pār matēriju. Sākumā – pār savu ķermeni, pēc tam pār sievietes – atbildību par domām, vārdiem un rīcību.

Bet pirmkārt – atbildību par savu noteiktību. Diemžēl savās lekcijās es visu laiku to izlaidu, jo uzskatīju par pašsaprotamu un runāju tikai par atbildību par saviem vārdiem, domām un rīcību.

Katram vīrietim reiz rodas problēmas ar veselību – kaut kas sāk sāpēt, tiek uzstādīta kāda diagnoze, iespējams, nākas izsaukt ātro palīdzību, vai vienkārši pēkšņi no rītiem nav spēka piecelties. Tādā brīdī baiļu par savu veselību un dzīvību iespaidā vīrietis sev saka: “Viss, es sāku dzīvot veselīgu dzīvesveidu, sekoju miega režīmam, pārstāju ēst fastfood, lietot alkoholu, no rītiem vingroju un skrienu utt”. Bet pēc tam…. Kopā ar draugiem ir tradīcija iedzert piektdienu vakaros, nākamnedēļ radiniekiem ir kāzas un tad nu būs nepieklājīgi neiedzert uz jaunā pāra veselību… Un tā pa sīkumam, tad tur, tad kaut kur citur vīrietis it kā pilda savus spolījumus, taču novirzās no savas centrālās līnijas – no savas noteiktības. Rīcība sakrīt ar vārdiem, solījumiem, bet vai tas viņu padara par vīrieti? Nē!

Vīrietis ir vīriešu dzimtes cilvēks, kurš izdarījis savu izvēli, nolēmis un tad noved savas domas, vārdus un rīcību pilnīgā atbilstībā šai noteiktībai – lēmumam. Jo biežāk viņš neatbilst savai izvēlei, jo mazāk vīrišķīgs viņš ir.

Kādas rakstura īpašības visvairāk trūkst vīrietim? Pārliecības par savu darbību pareizību. Jo mazāk viņš krāpj pats sevi, jo mazāk spēlējas ar noteiktību, jo pārliecinātāks kļūst. Noteiktība vīrietim dod saikni ar mūžību un caur to viņš iegūst īpašu klusuma stāvokli, kas dod viņam atbildes uz visiem jautājumiem un ar šo stāvokli viņš var padalīties ar savu sievieti.

Slikti sievietes laika apstākļi, sievietes emociju vētra ir vajadzīga, lai noklusinātu vīrieša egoismu. Tīrs vīrieša egoisms ir tad, kad viņš cenšas līdzināties tikai pats sev, pielūdz sevi, “kā es domāju, tā ir pareizi”.

Jo biežāk vīrietis maina savus mērķus, pārāk bieži maisa kāršu kavu, jo spēcīgāk viņa sieviete parāda savu vētru. Jo vairāk vīrietis pieskaras mūžības jēdzieniem, jo mierīgāka un padevīgāka ir sieviete viņam blakus, tāpēc, ka viņa tam uzticas.

Dmitrijs Trockis
Avots: alhimik108.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes prāts

sieviete skumst6

Sievietei prāts un saprāts strādā vienlaicīgi. Viņa vienlaicīgi jūt un domā. Taču tādā stāvoklī viņa nevar pieņemt lēmumus. Ja viņa kļūdās, tad nespēj sev to piedot. Viņa vienmēr nes sev līdzi visas savas kļūdas.
Pati galvenā vīrieša rūpe ir aizsargāt sievieti no viņas pašas prāta. Kā tikko vīrietis noveļ atbildību uz sievietes pleciem, viņš saņem dusmīgu sievieti. Kāpēc?
Tāpēc, ka sievietei tas ir pretdabiski. Sieviete aug tikai mīlestībā. Bet vīrietis – atbildībā.
Kad mēs audzinām bērnus, tad zēnam vajag ticēt, bet par meiteni, rūpēties. Šobrīd viss notiek otrādāk.
Marina Targakova “Kā uzbūvēta sieviete”
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis