Izejas punkts

«Ko darīt tad, kad ir pavisam slikti. Izejas punkts.»
Galva ir kļuvusi smaga, domas iestigušas pelēkā vatē, kaklā kamols, acīs sastingušas asaras. Nav spēka ne runāt, ne raudāt. Vēl jo vairāk, nav spēka kādam lūgt padomu vai piezvanīt.
Lūk, šis stāvoklis – “pavisam slikti”.

– Ko tu šobrīd gribi?
– Neko negribu. Gribu, lai mani liek mierā. Bet labāk, lai manis vispār nekad nebūtu bijis. Lai nebūtu šī sākuma atskaites punkta…
– Tas ir globāli. Bet, ko, pavisam mazu, tu vēlies tieši šobrīd priekš sevis?
–… lai apkārt nebūtu troksnis,… lai viss apklustu, un es paliktu pavisam viena…
– Ko tu tagad vari izdarīt savā labā?

Atbildes meklēšana uz jautājumu “Ko es tagad varu izdarīt savā labā?” startē programmu izejai no depresijas, izmisuma un spēku izsīkuma.

Es – nevis kāds cits. Paša spēku mobilizācija, resursu atrašana.

Es varu – viennozīmīgi varu. Es varu meklēt risinājumu un atrast tās darbības, kuras man ir pa spēkam.

Izdarīt – nevis tikai padomāt, izdarīt. Kustības pie konkrētām darbībām, lai izmainītu situāciju.
Tagad, šajā mirklī, ne nākotnē kaut kad, bet jau tagad. Lēmuma pieņemšana un tūlītējas darbības.
Šī darbība parasti ir pavisam maza un izved cilvēku ārā no sarežģītās situācijas, un iestartē pašsaglabāšanās mehānismu.
Ko, pašu mazāko es šobrīd gribu priekš sevis, un ko es varu izdarīt tieši šobrīd?

– Gribu neredzēt šīs sienas, lai neviens mani neaiztiek.
Es varu tūlīt iziet no šejienes un izslēgt telefonu.
– Gribu klusumu, lai es varētu būt viena.
Es varu savākt atlikušos spēkus un palūgt visiem atstāt mani vienu uz stundu, divām.

Kā tikko notiek darbības, kas atbilst aktuālajai vajadzībai – viss, mehānisms ir palaists.
Šajā posmā nav vērts censties analizēt situāciju. Tā ir bezjēdzīga resursu tērēšana. Tev šobrīd nav iespēju objektīvi un adekvāti uztvert notiekošo.
Kamēr tu esi problēmas iekšienē, tev neizdosies paskatīties uz to no ārpuses.
Pacenties “izslēgt galvu”. Izmet jebkuras ienākošās domas un pacenties palikt pilnīgā tukšumā.
Nav vienkārši apgūt “neko nedomāšanas” tehniku, prasmi apstādināt pašam savas domas, taču tas ir iespējams.
Tā atļauj tev atpūsties no nogurdinošās “krīzes lēmumu” pieņemšanas un vainīgo meklēšanas.
Paliec šajā stāvoklī un šajā posmā tik ilgi, cik tev vajag, lai atjaunotu spēkus un saktu elpot.
Pirmā iespēja analizēt iestāsies nākamajā dienā. Un pat tad necenties pieņemt tālejošus lēmumus.
Saprast to, kas patiešām noticis un kā nākamreiz izdarīt savādāk, tu varēsi ne ātrāk, kā pēc vairākām dienām, turklāt, jo vairāk laika paies, jo objektīvāks būs tavs skats.

“Lielās lietas var redzēt pa gabalu”.

Tāpēc nav vērts “esot zem vāka” pieņemt izsķirīgus lēmumus. “Viss, šķiros!” vai rakstīt atlūgumu. Iespējams, ir vērts šķirties un, iespējams, šo darbu tu patiešām esi paraugusi, taču to darīt vajag “ar skaidru galvu”. Un aiziet labāk nevis “no”, bet “uz”.

Kad lec ar izpletni, svarīgākais ir atcerēties paraut gredzenu.
Atceries to, iespējams, reiz tas izglābs tavu dzīvi.

Irina Dibova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi ļoti mīlēts

«Krajona vēstījumi caur Lī Kerolu»

Lī Kerols: Es nolēmu, ka ir pienācis laiks atbildēt uz pašu svarīgāko jautājumu, kuru šodien uzdod vairums cilvēku. Daudzi jautājumi skar to, ko Krajons var pateikt par vakcīnu, tēmu, kas šodien sabiedrībai ir kā karsts kartupelis.
Es uz šo jautājumu gribu atbildēt lakoniski.
Tie lēmumi, kurus tu pieņem, ir unikāli tev pašam.

Krajons nedot trīsdimensionālas instrukcijas par to, ko mums darīt un kādu izvēli izdarīt.

Dažkārt, uzdodot viņam konkrētus jautājumus, es saņemu atbildi: “Tu esi ļoti mīlēts” un es zinu, ka tas nav tas jautājums, uz kuru viņš atbildēs “jā” vai “nē”.

Es vadīju čenelingu par mūsu domu spēku attiecībā uz ķīmiju. Vienalga, vai tu esi vai neesi atbildīgs, bet apziņa spēj mainīt tava ķermeņa ķīmiju. Pie mums ciemos bija atnākuši ļoti daudzi dziednieki, kuri runāja par to, ka tas ir pamatu pamats un apziņa maina enerģiju.

Apziņa var izmainīt matēriju un tagad tam ir tik daudz pieradījumu. To es saku tāpec, ka Krajonam ir dažas instrukcijas attiecībā uz vakcīnu. Un stāsts nav par to, vakcinēties vai nē, bet par to, ko darīt šajā situācijā.

Neatkarīgi no tā, vai tu gatavojies lietot vakcīnu vai nē, tam nav nekāda sakara ar to, jo apziņa ir spēcīgāka.
Nosacīti ir trīs cilvēku grupas.
Pieņemsim, tu gatavojies vakcinēties un es nesaku tev ne “jā” ne “nē”, tātad tu esi viens no tiem, kuri grasās pieņemt vakcīnu.
Krajons saka: vakcinācijas laikā klusiņām pie sevis vai skaļi atkārto “Nekas nepiemērots nebūs daļa no manas svētās bioloģijas. Mana bioloģija paņems tikai labo, kas atspoguļos manu kā Radītāja dievišķās daļiņas krāšņumu”.

Kad vakcīna iekļūst tavā ķermenī, tu vērsies pie sava ķermeņa un saki, ka neatļauj izmaiņas, kas nav pieņemamas tavam lieliskumam.

Vai tu tici tam, ka vari to izdarīt? Vai tici tam, ka domas patiešām var izmainīt to, kas notiek?

Tagad parunāsim par otro grupu. Pieņemsim, tu jau esi saņēmis vakcīnu un tagad esi ļoti satraukts, jo esi dzirdējis ļoti daudz pretrunīgas informācijas. Ja tā ir, tad tieši tagad saki: 
“Nekas nepiemērots nebūs daļa no manas svētās bioloģijas. Mana bioloģija paņems tikai labo, kas atspoguļos manu kā Radītāja dievišķās daļiņas krāšņumu”.

Un arī trešajai grupai, tiem, kuri ir nolēmuši nepieņemt vakcīnu, es nesaku ne “jā” ne “nē”. Tāpēc, ka Krajons tā nesaka. Viņš saka: lai kādā situacijā tu atrastos ieklausies šajos vārdos: tev ir pilnīga, visaptveroša kontrole pār to, kas ienāk tavā ķermenī. Tas neskaitāmas reizes ir apstiprinājies.

Ja tu neesi vakcinējies un netaisies to darīt, saki: “Es apjaušu savu spēju radīt imūnsistēmu, kura atspoguļos manu kā Radītāja daļiņas dievišķību. Es stiprinu savu imūnsistēmu un atcerēšos par šo krāšņumu, tas ir tas, ko māca Kristus”.

Daudzi atkal jautā “jā” vai “nē”? Vai man tas jadara vai nav jādara? Tas pilnībā ir tavs lēmums, kas balstīts uz tavām domām, taviem pētījumiem un nav nozīmes, vakcinēts vai nevakcinēts, jo tu saki – mana bioloģija atstās labas lietas un atmetīs sliktās.

Tas ir tas pats, ko mēs darām ar ēdienu. Es esmu pabijis daudzās valstīs un ēdis visu, ko man pasniedza. Un vienmēr, arī vietās, kur citi ceļotāji saindējas ar ēdienu, es nekad neslimoju. Jo mēs sakām šo arī tad, kad ēdam ēdienu: “Manī neiekļūs nekas nepiemērots, kas izraisītu sliktu dūšu vai apdraudētu manu lieliskumu.”

Neesmu pārliecināts, ka šī ir tā atbilde, ko gaidījāt, taču daži no jums to saprot. Jums ir dotas instrukcijas, pec kurām jums pašiem japieņem sev tuvākais lēmums.

Monika jautā:

Es domāju, ka ir vēl viena grupa, kuri ir pieņēmuši lēmumu par sevi un uzskata to par pareizu, bet viņu ģimenes locekļi, kurus tie bezgalīgi mīl, pieņem pretēju lēmumu.
Princips ir tas pats. Tu izsaki nolūku šim cilvēkam un jebkuram viņa lēmumam (piemēram, ja viņš nolēmis vakcinēties un tevi tas uztrauc):

“Nekas nepiemērots nedrīkst skart šo cilvēku” 
Ja viņš nav vakcinējies, bet tu esi pārliecināts, ka viņam to vajadzētu darīt: “Nekāds nepiemērots vīruss neietekmēs šo cilvēku”.

Lī Kerolls:
Es domāju, ka jūs sapratāt būtību un mēs atgriežamies sākumā, es pateikšu to, ko grasījos teikt.

Neatkarīgi no tā, ko tu jūti, ja tavas ģimenes locekļi tev nepiekrīt un grasās kaut ko darīt, cieni viņus un zini: lai ko arī viņi darītu, pat tad, ja vēlas izmainīt savu bioloģiju un tu domā, ka tas ir bīstami – vienalga, esat labestīgi viens pret otru. Tas nedrīkst šķelt ģimenes. Savukārt Gaismas darbiniekiem nevajadzētu nostāties viena vai otra pusē nevienā no šiem jautājumiem. Īpaši tad, ja ticiet tam, ko mācām.

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām

Ja runājam pavisam godīgi, es esmu pārliecināta, ka ar to moderno mīlestību pret sevi, par ko taurē uz katra stūra, gandrīz visiem mums viss ir kartībā.

Un vairums gadījumu, mēs tikai koķetējam, apgalvojot pretējo…. mēs tomēr sevi ļoti mīlam.

Taču ar cieņu viss ir daudz bēdīgāk. Ar pašcieņu, bez kuras ļoti daudz kas kļūst neiespējams, un Mīlestība – bezjēdzīga.

Mīlestība ir putns ar viegliem spārniem. Tai nav vajadzīgi noteikumi. Sagribēja – atlidoja.

Cieņa nav putns. Tā ir atbildīgs psihes darbinieks, ja tā varētu to teikt.
Tu nenoķersi tās selfiju izdevīgā rakursā. Nespēsi to aizraut sarunās ar Visumu, ne pārliecināt ar afirmācijām par to, cik ļoti īpašs esi.
Tai vajadzīgi konkrēti fakti. Darbības. Notikumi. Pierādījumi.

Mani mīļie, citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā noturība nav atkarīga no tā, ko mēs par sevi domājam un runājam, bet gan no tā, kas patiesībā esam un vai cienam sevi tieši tajā realitātē, kurā atrodamies tieši tagad.

Un, lai to saprastu un zinātu, ir jābūt skaidrībai par savām darbībām, izvēles un lēmumu pieņemšanas mehānismu, principiem un galvenajām vērtībām, nerimtīgu attīstību, pieauguša cilvēka atbildību, spēju nekādā gadījumā nemaksāt ar savu pašcieņu, reālām zināšanām, prasmēm un profesionālismam, nevis pompozai neeksistejošā pasniegšanai…

Cieņa a priori nevar sastāvēt no neeksistējosām lietām.
Tā balstās uz to, kas ir.
Turklāt cienīgs zaudējums tai var izrādīties daudz vērtīgāks par jebkuru uzvaru, kas panākta dēļ augstprātīgas vēlmes kādu pārsteigt vai pazemot.

Citus var apmānīt, bet sevi  nē…

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām.
Un ar citiem ir tāpat.

Jā, Mīlestību mēs varam saņemt dāvanā, bet cieņu nāksies nopelnīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums

Katru dienu es sev atkārtoju pavisam vienkāršu domu, kas reiz radās un ir sevi attaisnojusi daudzu gadu garumā un kļuvusi par manas prakses nerakstītu moto – darbā pat ar tiem stāvokļiem, kas pirmajā acumirklī šķiet bezcerīgi.

Darbības signāli atceļ nelaimes signālus

Tieši šos vārdus vajadzētu iemacīties no galvas visiem tiem, kuri mīl atkārtot un vienlaikus aizsargāt sevi ar frāzi: ar prātu jau es visu saprotu, bet neko izdarīt nevaru.

Viss ir pareizi. Prāts mums dots no dabas, lai domātu un saprastu.

Un tas lieliski saprot, ka, ja mēs neko no tā visa, ko it kā vēlamies, nepārvēršam sistēmā un jau pie pirmās neveiksmes, šaubu vai nevēlēšanās mākti atkāpjamies un neapstiprinam savas vēlmes ar kaut mazām, bet regulārām darbībām, tad prātam nav nekādas vajadzības atcelt jau eksistējošo un postošo sistēmu.
Smadzenes nesaņem atcelšanas signālu. Un mēs paliekam ar to, kas ir.

Atcelšanas signāls ir DARBĪBA. Pat pati visvienkāršakā, neveiklākā, nepilnīgākā, bet DARBĪBA.

Šķībais adījums reiz kļūs gluds, ja turpināsi adīt.

Jaunais uzvedības modelis, kuru tev ir svarīgi iemācīties, reiz kļūs par dabisku uzvedības veidu, ja turpināsi to praktizēt.

Jaunās domformas reiz pilnībā nomainīs tās, kuras nedeva tev iespēju izrāpties no savas dzīves nevēlamajiem scenārijiem, ja vien tu pieņemsi to, ka nav viegli tās mainīt, taču ir vērts turpināt to darīt.

Neirožu un depresiju terapijā mēs bieži vien kaut ko stādam un audzējam, kaut ko šujam, kaut ko aužam, kaut ko zīmējam… kaut vai meklējam spēkus tam, lai ik rītu regulāri sagatavotu sev tasi tējas.

“Noraujamies”, sākam no jauna, meklējam personīgos iemeslus un motivāciju kāpēc mums tas ir jādara…. un palēnām ejam uz priekšu.

Ar to mēs smadzenēm signalizējam to, ka, jā, mums ir slikti, ka mēs ne vienmēr tiekam ar visu galā, ka notiek apstāšanās un atpakaļkritieni, taču mēs nenoņemam no sevis atbildību, neatdodamies liktenim, neatsakām sev kaut nelielu iespēju tikt no tā visa ārā…

Mani mīļie, kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums.

Tāpēc, neskatoties ne uz ko, pat uz savu iekšējo protestu.
Es dodu savu cerību katram, kurš vēl nav ieguvis savējo…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrietis un Sieviete. Noteiktība un Stihija.

Tragic panorama.

Sanskritā jēdziens “sieviete” ir identisks jēdzienam “daba”. Sievietes sajūtas – ir stihija. Šobrīd, iespējams, tā ir vētra, pēc pusstundas jau spīd saule, mieru aizstāj stiprs vējš, ziemu nomaina vasara un tā – bezgalīgi. Sieviete bez apstājas jūt visu, kas notiek apkārt un to visu izlaiž caur sevi un translē ar savu stāvokļu palīdzību – kā “sievietes laika apstākļus”.

Nav iespējams kontrolēt sievietes dabu-laika apstākļus. Un, jo vairāk sieviete cenšas kontrolēt savas jūtas, jo vairāk viņa zaudē – jo mazāk būs veselības, laimes, laimes personīgajā dzīvē, naudas un jo mazāk labklājīgi būs viņas bērni.

Kam pakļaujas daba? Tikai Radītājam. Vīrietim jākļūst par Dievu sievietei un tikai tādā stāvoklī viņš viņai dos to, ko viņa pati nekad nespēj pati paņemt – klusumu.

Ko nozīmē kļūt par Dievu?
Vīrietim jāiekaro un jānopelna vara pār matēriju. Sākumā – pār savu ķermeni, pēc tam pār sievietes – atbildību par domām, vārdiem un rīcību.

Bet pirmkārt – atbildību par savu noteiktību. Diemžēl savās lekcijās es visu laiku to izlaidu, jo uzskatīju par pašsaprotamu un runāju tikai par atbildību par saviem vārdiem, domām un rīcību.

Katram vīrietim reiz rodas problēmas ar veselību – kaut kas sāk sāpēt, tiek uzstādīta kāda diagnoze, iespējams, nākas izsaukt ātro palīdzību, vai vienkārši pēkšņi no rītiem nav spēka piecelties. Tādā brīdī baiļu par savu veselību un dzīvību iespaidā vīrietis sev saka: “Viss, es sāku dzīvot veselīgu dzīvesveidu, sekoju miega režīmam, pārstāju ēst fastfood, lietot alkoholu, no rītiem vingroju un skrienu utt”. Bet pēc tam…. Kopā ar draugiem ir tradīcija iedzert piektdienu vakaros, nākamnedēļ radiniekiem ir kāzas un tad nu būs nepieklājīgi neiedzert uz jaunā pāra veselību… Un tā pa sīkumam, tad tur, tad kaut kur citur vīrietis it kā pilda savus spolījumus, taču novirzās no savas centrālās līnijas – no savas noteiktības. Rīcība sakrīt ar vārdiem, solījumiem, bet vai tas viņu padara par vīrieti? Nē!

Vīrietis ir vīriešu dzimtes cilvēks, kurš izdarījis savu izvēli, nolēmis un tad noved savas domas, vārdus un rīcību pilnīgā atbilstībā šai noteiktībai – lēmumam. Jo biežāk viņš neatbilst savai izvēlei, jo mazāk vīrišķīgs viņš ir.

Kādas rakstura īpašības visvairāk trūkst vīrietim? Pārliecības par savu darbību pareizību. Jo mazāk viņš krāpj pats sevi, jo mazāk spēlējas ar noteiktību, jo pārliecinātāks kļūst. Noteiktība vīrietim dod saikni ar mūžību un caur to viņš iegūst īpašu klusuma stāvokli, kas dod viņam atbildes uz visiem jautājumiem un ar šo stāvokli viņš var padalīties ar savu sievieti.

Slikti sievietes laika apstākļi, sievietes emociju vētra ir vajadzīga, lai noklusinātu vīrieša egoismu. Tīrs vīrieša egoisms ir tad, kad viņš cenšas līdzināties tikai pats sev, pielūdz sevi, “kā es domāju, tā ir pareizi”.

Jo biežāk vīrietis maina savus mērķus, pārāk bieži maisa kāršu kavu, jo spēcīgāk viņa sieviete parāda savu vētru. Jo vairāk vīrietis pieskaras mūžības jēdzieniem, jo mierīgāka un padevīgāka ir sieviete viņam blakus, tāpēc, ka viņa tam uzticas.

Dmitrijs Trockis
Avots: alhimik108.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes prāts

sieviete skumst6

Sievietei prāts un saprāts strādā vienlaicīgi. Viņa vienlaicīgi jūt un domā. Taču tādā stāvoklī viņa nevar pieņemt lēmumus. Ja viņa kļūdās, tad nespēj sev to piedot. Viņa vienmēr nes sev līdzi visas savas kļūdas.
Pati galvenā vīrieša rūpe ir aizsargāt sievieti no viņas pašas prāta. Kā tikko vīrietis noveļ atbildību uz sievietes pleciem, viņš saņem dusmīgu sievieti. Kāpēc?
Tāpēc, ka sievietei tas ir pretdabiski. Sieviete aug tikai mīlestībā. Bet vīrietis – atbildībā.
Kad mēs audzinām bērnus, tad zēnam vajag ticēt, bet par meiteni, rūpēties. Šobrīd viss notiek otrādāk.
Marina Targakova “Kā uzbūvēta sieviete”
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis