Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.

Transformācijas neatliekamība

Mūsdienu izaicinājums visai cilvēcei ir sekojošs: reaģēt uz vispārējo sistēmisko krīzi, kas šobrīd apdraud pašu mūsu eksistenci.

Egoistiskā cilvēka prāta funkcionālā nespēja, ko jau pirms 2500 gadiem atpazina senie viedie skolotāji un kas tagad plešas plašumā, pateicoties zinātnei un tehnoloģijām, pirmkārt apdraud planētas izdzīvošanu.
Vēl nesen cilvēka apziņas transformācija, kā to norādīja arī senie skolotāji, nebija nekas vairāk kā iespēja, ko šur tur realizēja tikai daži cilvēki, neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās piederības.
Cilvēka apziņa vēl nav uzplaukusi, jo līdz šim tā vēl nebija obligāts nosacījums cilvēka tālākai attīstībai.

Ievērojama daļa Zemes iedzīvotāju drīz vien sapratīs, ja vēl nav sapratuši, ka cilvēce stāv ultimatīvas izvēles priekšā: vai nu attīstīties, vai iet bojā.

Salīdzinoši neliela, tomēr strauji augoša cilvēku daļa jau piedzīvo veco egoistiskā prāta radīto uzvedības stereotipu sairšanu un jaunas apziņas dimensijas rašanos sevī.

Tas, kas šobrīd rodas, nav ne jauna uzskatu sistēma, ne jauna reliģija, ne garīga ideoloģija, ne mitoloģija.

Beidzot pienāk gals ne tikai mitoloģijām, bet arī ideoloģijām un uzskatu sistēmām.

Šīs izmaiņas ir daudz dziļākas nekā domāšanas līmenis.

Patiesībā jaunās apziņas pamatā ir domāšanas transcendence, jauna spēja pacelties tai pāri, spēja sajust sevī dimensiju, kas ir bezgalīgi lielāka par domāšanu.

Tu pārstāj būvēt savu personību, savu pašcieņu, balstoties uz nepārtrauktu domāšanas plūsmu, no kuras iepriekšējā apziņas stāvoklī tu smēlies to, kas padarīja tevi par tevi.
Kāds gan tas ir atvieglojums – saprast, ka “balss manā galvā” – tas nav tas, kas es esmu.

Tad, kas es esmu? Tas, kurš redz. Tu esi apziņa, kurā pastāv domāšana, tu esi telpa, kurā notiek domāšana (vai emocijas vai maņu uztvere).

Ego nav tikai identificēšanās ar formu, kuras esamība nozīmē domformas klātbūtni, kas ir pirms tās.

Ja ļaunumam ir kāda realitāte – un tas ir relatīvi, nevis absolūti reāls, tad šeit ir tā formula: pilnīga identificēšanās ar formu – fizisko, mentālo, emocionālo.
Un šīs identificēšanās rezultāts ir pilnīgs savas vienotības trūkums – ar visu, ar jebkuriem “citiem” un arī ar Avotu.

Šī aizmiršana arī ir sākotnējais grēks, ciešanas, maldi. 

Ja pilnīgas atdalītības ilūzija iezīmē un nosaka to, ko es domāju, saku un daru, tad kādu pasauli es radu?
Lai rastu atbildi, pavēro, kā cilvēki izturas viens pret otru, palasi vēstures grāmatu vai paskatieties vakara ziņas televīzijā.

Ja cilvēka prāta struktūra nemainīsies, mēs atkal un atkal radīsim to pašu pasauli, to pašu ļaunumu, to pašu neveiksmi.

Ekharts Tolle “Jaunā Zeme”
​​​​​​​Foto: Cosmin Paduraru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Artūram Okmanim

Nevajag padoties

Lūcijs Annejs Seneka bija vieds filosofs.
Bet viņš kļūdījās vienā lietā. Un šī kļūda viņam maksāja dzīvību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki citiem dara ļaunu naudas un mantas dēļ. Lai kaut ko atņemtu. Bet vienkārši tāpat cilvēki reti dara ļaunu. Ja nu vienīgi viņi ir nenormāli…
Seneka Neronam atdeva visu savu milzīgo bagātību. Tā viņš cerēja izglābt savu dzīvību. Vecumdienās ņēma un visu atdeva. Bet Nerons tomēr lika viņam padarīt sev galu. Diezgan žēlsirdīgi tiem laikiem. Taču vienalga sodīja. Kaut arī nebija vairs ko paņemt no vecā filosofa…
Tad, lūk! Seneka kļūdījās. Cilvēki visbiežāk nedara ļaunu naudas dēļ. Kaut arī nauda viņus vilina. Naids rodas tādēļ, ka ar visu savu būtību, savu dvēseli mēs šķebinām ļaunus un zemiskus cilvēkus. Mēs viņus šķebinām paši ar sevi. Vienkārši ar to, ka esam.
Seneka Neronam simbolizēja taisnīgumu un likumu. Personificēja aizliegumu. “Tu nedrīksti” – lūk, kas Seneka bija Neronam. Tāpēc viņš to neieredzēja.
Ja kāds tevi ienīst bez jebkāda iemesla – tātad tu šim cilvēkam atgādini par kaut ko, ko viņš sevī sen jau ir nogalinājis. Vai arī piedzimis bez tā. Labestību. Spēku. Drosmi. Mīlestību. Dāsnumu. Skaistumu. Prātu. Talantu. Lūk, ar ko tu asociējies šim nīdējam. Un tas viņam ir nepanesami; tas viņam ir aizliegums. Un viņš atkal un atkal tev uzbrūk un cenšas nomelnot.
Bet savu mantību atdot nevajag. Tas ir bezjēdzīgi. Tā tev pašam noderēs cīniņā. Tā ir kā munīcija.
Un padoties nevajag.

Anna Kirjanova
Foto: Nerons un Seneka, Eduardo Barrons (1904). Prado muzejs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaunums neuzvar, tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Kad notiek kaut kas slikts, traģisks, rūgts – tas nenozīmē, ka ļaunums ir uzvarējis.
Tas nozīmē to, ka mēs esam sasnieguši to slieksni, uz kura dzīve mums piedāvā visu patiesību par sevi, ne tikai to, kas mūs pavada tur, kur nav nekādu satricinājumu.
Patiesību, kurā dzīve vairs nav ideāla, ne vienmēr ir taisnīga un ne vienmēr spējīga nākt palīgā pat viscienīgākajiem…

Un vēl tajā nav visiem vienādas mīlestības, laimes, veiksmes, veselības, labklājīgas dziedināšanās, ilgmūžības, uzticības, skaistuma un optimālas apstākļu sakritības… un vēl visa kā, ko atklāti vai slēpti lūdzamies Visumam.

Un, nē, viņa neprot izvēlēties labākos no labākajiem, lai apbalvotu uzreiz ar visu, un sodītu sliktākos.

Mani mīļie, patiesība par dzīvi – tā ir patiesība par katru no mums…
Par mūsu sarežģīto un pretrunīgo dabu, trauslumu, iespējām, spēju savienot nesavienojamo, nepilnību, ievainojamību un spēju izjust visspēcīgākās jūtas, būt dažādiem dažādos apstākļos. 
Tie, kuri to noliedz, slēpjas un nosoda – vienkarši nav tikuši galā ar savu ideālismu, vai arī ir aizsēdējušies zem kāda plata spārna, līdz noteiktam laikam, kas tos pasargā no jebkurām nedienām…

Pieņemošie ir sapratuši galveno: ļaunums neuzvar, taču nevienu no sevis nepasargā.
Tas pārbauda mūsu izturību, pārbauda ar zaudējumiem, neciešamām sāpēm, izmisumu un sit pa vājajām vietām…

Taču ļaunums ir bezspēcīgs pret gaismas piepildītu dvēseli.

Pat aiziet mēs varam ļaunuma neuzvarēti, tīri, tā netīro ķepu neapgrābstīti un neiesaistījušies tā kārdinošajās spēlēs.

Iespējams, tas skan parāk skaļi…. taču tieši tā tas ir, un tam visam ir apstiprinājums.
Vienkāršo cilvēku trauslie pleci ik dienas tiek galā ar nenodrošināto pret ļaunumu likteni.
Un šie paši cilvēki sāk no nulles, mīl, piedod viens otram, un iet tālāk pēc visbriesmīgākajām nedienām…

Ļaunums neuzvar. Tas tikai paaugstina labestības vērtību.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nazis mugurā

nazis mugurā1

Pasīvais agresors — nazis mugurā vai mierīga līdzāspastāvēšana?

Ir cilvēki, uz kuriem nekad nevar paļauties grūtā situācijā — tad viņi pēkšņi saslimst, tad ģimenē forsmažors, tad darbā problēmas. Un absolūti nav skaidrs, vai tā ir cilvēka daba vai arī banāla neveikšanās.

Ir tāds termins — «pasīvi-agresīva personība», ko Otrā Pasaules Kara laikā noformulēja amerikāņu psihiatrs, pulvedis Meningers. Kara laikā bija zaldāti, kuri īpaši nesteidzās izpildīt kaujas uzdevumus, kaut arī šķita, ka pavēles tie izpilda bez ierunām. Ne no šā, ne tā, pēkšņi salūza tehnika, sabojājās ieroči, kara vienības ieradās noteiktajā vietā ar kavēšanos, un kara operācijas izgāzās, pat nesākušās.

Bija skaidrs, ka pie vainas ir cilvēciskais faktors, taču nebija iemesla karavīrus nodot tribunālam. Tas pats notika arī padomju armijā. Tādus gadījumus uzskatīja par sabotāžu (slēptu pretdarbību) un līdz 1958. gadam par to sodīja pēc Krievijas Federācijas Krimināllikuma 58. panta.

Ļaunais atriebējs aiz skumjās maskas

Arī pēc tam, kad karš bija beidzies, problēma nekur nepazuda, un palika aktuāla: daudzas ražošanas sfēras cieta zaudējumus. Amerikāņu psihiatri ieinteresējās par šo īpatnējo parādību un sāka to nopietni pētīt. Parasti situācijas noritēja pēc līdzīga scenārija: strādnieks no priekšnieka saņem uzdevumu, apsolās noteiktā laikā to paveikt, bet, te pēkšņi, vai nu nepietiek vajadzīgo materiālu, salūzt ierīce vai strādnieks gūst traumu.

Izrādās: 70% cilvēku piemīt līdzīgi psihiskie raksturojumi: tie pastavīgi žēlojas par dzīvi. Taču nevajag steigties viņus žēlot. Aiz skumās maskas slēpjas ļauns monstrs, kas vienkārši neieredz veiksmīgus cilvēkus un ir gatavs uz visu, lai tos sodītu par viņu veiksmi. Tādus cilvēkus sauc par Pasīvajiem Agresoriem.

Kā atpazīt pasīvo agresoru?

Katrs no mums tādu cilvēku savā dzīvē ir sastapis. Pat mazi bērni mēdz sev izvēlēties šādu uzvedības modeli – klusējošo pretestību. Nesaprotot, kas notiek, reti kurš spējīgs tos atpazīt. Kaut gan viņu paņēmieni attiecībās ar pazīstamiem cilvēkiem ir apmēram vienādi:

  • Visu aizmirst. Pasīvais agresors jums apsolīja pielīmēt tapetes, taču noteiktajā laikā viņš neierodas. Vēlāk viņš taisnojas, ka vienkārši par jums ir aizmirsis.
  • Notiek neparedzēts notikums, kas prasa ātru rīcību. Pasīvais agresors saņem svarīgu projektu. Bet tikko kā pienāk projekta nodošanas diena, izrādās, ka viņam nomirusi vecmāmiņa citā pilsētā un viņam steiidzīgi jādodas turp.
  • Viņi izvairās no konfliktiem. Nekad pasīvais agresors jums godīgi un tieši nepateiks, ka nevēlas ar jums sadarboties. Viņš noteikti vienosies ar jums par sadarbību, taču šī vienošanas jums maksās gan naudu, gan laiku, gan nervus, jo šis cilvēks līdz pēdējam cerēs, ka uzdevums kļūs neaktuāls un problēmas atrisināsies pašas no sevis. Taču no dalības viņš neatteiksies.
  • Viņu uzvedība izsit jūs no līdzsvara vai rada bezpalīdzības sajūtu. It kā neko īpašu nepateica, neko neizdarīja, vienkārši “pajokoja”, izteica savu viedokli, samīdot tavu pašlepnumu.
  • Viņi atriebsies par katru cenu. Ja tāds cilvēks uz jums ir apvainojies, jūs par to uzzināsiet tikai tad, kad nazis būs jau jūsu mugurā. Un jūs ilgi lauzīsiet galvu — kad un par ko viņš uz jums ir apvainojies, jo nekas taču nevēstīja par to, ka tas ir noticis.
  • «Veiksme nemēdz būt godīga» — tā uzskata visi pasīvie agresori. Priekšnieks? Tātad iedeva kukuli. Bagāts? Tātad sazadzies! Paaugstinājums amatā – tātad pārgulējis ar priekšniecību!

Kā mijiedarboties ar pasīvo agresoru?

Ko darīt, ja jūsu darba kolektīvā vai ģimenē ir šāds cilvēks? Ir divas metodes, kā atbruņot pasīvo agresoru:

  • Stingrā metode. Kontrolēt visas pasīvā agresora darbības. No viņa tiek pieprasīts precīzs darba grafiks un uzdevumu izpildīšana noteiktā laikā. Un netiek pieņemti nekādi pēkšņi iemesli, lai pamestu darbu. Pretējā gadījumā draud atlaišana, vai šķiršanās.
  • Maigā metode. Ir svarīgi zināt, ka visi pasīvie agresori sevi uzskata par pietiekami nenovērtētiem un nesaprastiem. Viņi nemīl sevi. Atkarības sajūta no kolēģiem un tuviniekiem ir pretrunā ar viņu centieniem būt patstāvīgiem.

Tāpēc pasīvo agresoru vajag izsaukt uz sarunu divatā, un pateikt viņam par viņa svarīgumu ģimenē vai darbā. Parasta uzslava te nederēs, ir vajadzīgs piemērs, konkrēti gadījumi, kad viņš sevi ir parādījis no labākās puses. Atrodiet šos faktus, pretējā gadījumā viņš jūs pieķers melos.

Nav vērts pasīvajam agresoram censties pierādīt, ka viņa pasaules uzskati nav pareizi. Parādiet viņam to, ka viņa mijiedarbības ar pasauli metodes nestrādā un neatnes viņam nekādu labumu. Vien tik daudz, kā iespēju papriecāties par otra neveiksmi, kuras vaininieks pats arī bijis. Taču no priecāšanās par citu kļūdām alga nepaaugstināsies un iespēja tikt atlaistam vien palielināsies. Ja jums izdosies ar maigās metodes palīdzību ietekmēt pasīvo agresoru, jūs saņemsiet godīgu un kartīgu darbinieku. Ir svarīgi šajās situācijās vienlaicīgi neizmantot gan stingro gan maigo metodi, pretējā gadījumā cilvēkam būs skaidrs, ka jūs ar viņu manipulējat, un viņš pagriezīs situāciju pret jums.

Tiek uzskatīts, ka pasīvie agresori ir nekvalitatīvas audzināšanas vai vadīšanas rezultāts. Taču pat Mahatma Gandijs savā darbībā izmantoja pasīvas agresijas metodi. Tiesa, viņš to darīja savas tautas laimīgās nākotnes vārdā, nevis tāpēc, lai kādam ieriebtu.

Autors: Marija Kudrjavceva
Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Gaisma un siltums

svece543

Kāda sieviete žēlojās savai kaimiņienei par draudzeni, kura viņu bija aizvainojusi. Kaimiņiene viņu mierināja un pierunāja piedot draudzenei.

– Piedot? Kā to var? Pēc tā, ko viņa man nodarīja? Viņa taču ir tik ļauna! Nē, ļaunumu nevar piedot, – teica sieviete. – Un vispār, kāpēc man jāmīl cilvēki, kuri nemīl mani, kāpēc man jādara labu, kad apkārt visi viens otram dara ļaunu, apmāna un nodod?

– Es Tev izstāstīšu kādu stāstu, – teica viņai kaimiņiene.
– Dzīvoja reiz cilvēks. Viņš lūdza Mātei Dabai izdarīt tā, lai naktīs būtu gaišs, lai varētu nededzināt sveces un lai ziemā būtu silts – lai varētu nekurināt krāsni. Taču Mātei Dabai labāk redzams, kā jābūt, tāpēc tā neņēma vērā cilvēka lūgumu. Tas sadusmojās ne pa jokam un nolēma: ” Ak, Tu tā, ja? Nu tad es nededzināšu pa naktīm sveces un ar tām Tevi neizgaismošu. Un ziemā nekurināšu krāsni, lai ar tās siltumu Tevi nesildītu. Un pat ārdurvis atvēršu, lai mājā siltums nepaliktu, tad paskatīsimies, cik Tev auksti būs!”
– Galīgi stulbs, – pārtrauca kaimiņieni sieviete, – iedomājās, ka ar savu sveci izgaismo dabu un ar savu krāsni to silda! Augstprātīgs muļķis! Tas taču, pirmkārt, vajadzīgs viņam pašam – gaisma un siltums. Bet viņa – Māte Daba pati par sevi parūpēsies!
– Tad kāpēc Tu, – jautāja kaimiņiene, – dari to pašu?
– Es? – izbrīnījās sieviete.
– Jā, Tu! Kāpēc Tu izdzēs savas mīlestības gaismu, kad apkārt Tev savelkas tumsa un kāpēc Tu neiekur savas sirds krāsns siltumu, kad apkārt jūti ļaužu sirds saltumu?  Vai nav labāk pašai iedegt savas sirds gaismu un paspīdināt citiem, nevis sēdēt tumsā un gaidīt, kamēr kāds iedegs gaismu?  Tad Tu pati ieraudzīsi ceļu un, iespējams, arī citi to ieraudzīs un jūs kopā, roku rokā varēsiet doties pa to. Un vai nav labāk aizdedzināt savu sirds gaismu un tās siltumā sildīties pašai un sasildīt citus, nevis sēdēt aukstumā un gaidīt, kamēr kāds sasildīs Tevi.  Un tad arī no apkārtējo sirdīm staros siltums un gaisma un pasaule kļūs siltāka un gaišāka.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Bailes kā galvenais šķērslis

bailes111

Pats varenākais instruments, ar kura palīdzību neļauj notikt pārmaiņām dzīvē, ir Bailes. Tas ir kā šlagbaums, kas laiku pa laikam parādās katra cilvēka ceļā. Vieni nedaudz pagaida un dodas cita ceļa meklējumos. Citi nolemj braukt, to neievērojot, bieži, pārkāpjot noteikumus. Trešie paliek pacietīgi gaidot, dažkārt pat veselu mūžību, kad beidzot nīstamais šķērslis ppazudīs.

Bailes nekad nestāv uz vietas. Tās progresē, soļojot klusi, nemanāmi, bet pārliecināti. Tās ir kas līdzīgs miglai – kas nemanāmi ietin dažādas tavas dzīves sfēras un vienu dienu pamodies, tu sajūties kā tāds pazaudējies ezītis miglā, kurš neredz tālāk kā divus soļus sev priekšā – savas dzīves ceļā. Tādā miglā nav redzamas ne pilsētas gar jūras krastu, ne arī cilvēks, kurš iet tev pavisam blakus.

Bailes tevi iekaro pakāpeniski, tās nesteidzas, jo nav tādas vajadzības. Sākumā tu nobīsies sadot pa muti kādam no “bandas vadoņiem” jaunajā skolā, jo viņš taču tāpat ir spēcīgāks un populārāks. Pēc tam tu neriskēsi likt eksāmenu un samaksāsi pasniedzējam par labu atzīmi, jo iemācīties šo priekšmetu nudien nav viegli. Vēl pēc laika tu sāksi ienīst savu darbu, kurā priekšniecības attieksme ir briesmīga un kolektīvs šausmīgāks par terāriju, un cilvēka necienīgā alga, kas tiek izmaksāta reizi trijos mēnešos, vispār ir neiedomājama cietsirdība. Un tomēr tu turpināsi strādāt. Klusējot, bez iebildumiem, jo, ja nu gadījumā priekšniecība saniknosies par kādu tavu nekaunīgo jautājumu, un gala rezultātā tevi atlaidīs (ak, šausmas!!!) Un no otras puses, alga reizi kvartālā ir labāk kā nekas!

Pēc tam tu nevarēsi aiziet no vīra, kurš ir nenormāli greizsirdīgs uz katru žaketi, kas karājas veikalā uz pakaramajiem (protams, pie visa vainīgas viņa paša bailes un nepārliecinātība par sevi) un prasa tev atskaites par tavu atrašanās vietu ik pāris stundās. Tu paklausīgi zvanīsi viņam norunātajā laikā un mierināsi sevi: “Citām ir vēl briesmīgāk!”  Un tu piekritīsi, sirdij skrapstot, un pēc tam tie visi jau būs kļuvuši par taviem ieradumiem.

Tas tāpēc, ka tas viss ir pierastais un pārciešamais “ļaunums”, un tu jau esi pieradis un izstrādājis savus aizsardzības mehānismus. Taču nav jau zināms, kāds “ļaunums” tevi gaida aiz nākamā stūra. Un no šīs negatavības un nezināšanas paliek vēl bailīgāk.

Veidot attiecības (arī darba – koleģiālās) ar tiem, kuri baidās, ir vienkāršāk. Tāpēc, ka viņiem nekas nav jāpaskaidro, jāpierāda. Viņi to nemaz neprasa. Tāpēc, ka bailes viņus paralizē. Veidot attiecības ar tiem, kuri baidās, ir kā boksēties ringā ar pretinieku, kuram ir sasietas rokas un pleznas kājās – vienkāršāk par vienkāršu. Bailes sasien no iekšas. Tās nodrošina tumšus, necaurspīdīgus aizkarus, droši aizklājot skatu uz jauniem ceļiem un apvārsni. Tas liek nolaist acis, ta vietā, lai paceltu galvu un ieraudzītu zvaigžņotas debesis. Jaunu iespēju debesis.

Tumšam mežam nebūt nav jābūt briesmīgam un pilnam šausmu. Tajā var būt brīnumaini ziedi, kas atveras tikai naktī. Nebaidies! Pasaule pieder drosmīgajiem! Un arī tava pasaule!

Autors: Ondo Ange Alisa

Tulkoja: Ginta FS

© psy-practice.com

Ir jautājumi?

10464182_246758832181253_3639492788632253523_n

Universitātē profesors saviem studentiem uzdeva jautājumu:

— Vai visu, kas eksistē pasaulē, radījis Dievs?

Viens students drosmīgi atbildēja:

— Jā, protams, viss ir Dieva radīts.

— Dievs ir radījis Visu? — vēlreiz pajautāja profesors.

— Jā, Ser, — atbildēja students.

Profesors jautāja:

— Ja reiz Dievs ir radījis visu, tātad radījis arī Ļaunumu, ja jau tas reiz eksistē. Un, ja piekrītam principam, ka mūsu darbi nosaka to, kas mēs esam, tad Dievs ir Ļaunums!?

Students samulsa, izdzirdējis tādu atbildi. Profesors pašapmierināti noklepojās. Viņš vēlreiz sekmīgi studentiem bija pierādījis, ka Dievs ir mīts.

Tad pēkšņi auditorijā roku pacēla vēl kāds students un teica:

— Vai varu Jums, profesor uzdot jautājumu?

— Protams, — atbildēja profesors.

Students piecēlās un jautāja:

— Profesor, vai aukstums eksistē?

— Kas tas par jautājumu? Protams, eksistē. Tev nekad nav bijis auksti?

Studenti sāka smieties par jaunekļa jautājumu. Viņš turpināja:

— Patiesībā, Ser, aukstums neeksistē. Tas, ko saskaņā ar zinātnes likumiem, mēs saucam par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var pētīt izejot no domas – vai tas rada un nodod enerģiju. Absolūtā nulle vai – 460 grādi pēc Fārenheita, ir pilnīgs siltuma trūkums. Visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt šajā temperatūrā. Aukstuma nav. Mēs esam radījuši šo vārdu, lai apzīmētu to, ko mēs jūtam, kad nav siltuma.

Sudents turpināja:

— Profesor, vai tumsa eksistē?

— Protams, eksistē!

— Jums atkal, Ser, nav taisnība! Arī tumsa neeksistē. Patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. Mēs varam pētīt gaismu, ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņūtona prizmu, lai sadalītu balto gaismu daudzās gaismās un izpētīt katras krāsas viļņu garumu. Jūs nevarat izmērīt tumsu. Vienkāršs gaismas stars var ielauzties tumsā un izgaismot to. Kā Jūs varat uzzināt, cik tumša ir viena vai cita telpa? Jūs izmērat, cik daudz gaismas tur eksistē. Vai ne tā? Tumsa – tas ir jēdziens, ko izmanto cilvēki, lai aprakstītu to, kas notiek, kad nav gaismas.
Un tad students vēlreiz vērsās pie profesora:

— Ser, vai ļaunums eksistē?

Šoreiz profesors atbildēja nepārliecināti:

— Protams, kā jau es teicu. Mēs to redzam katru dienu. Cietsirdība cilvēku vidū, daudzie noziegumi un vardarbība visā pasaulē. Šie piemēri nav nekas cits, kā pierādījums tam, ka ļaunums eksistē.

Uz ko students atbildēja:

Ļaunums neeksistē, ser. Ļaunums – tas vienkārši ir Dieva trūkums. Tas ir kas līdzīgs tumsai un aukstumam, kas radīts lai apzīmētu Dieva trūkumu. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums — tas nav kā ticība vai mīlestība, kas eksistē tāpat kā gaisma un siltums. Ļaunums  — tas ir rezultāts tam, ka cilvēka sirdī trūkst Dievišķās mīlestības. Tas ir līdzīgi aukstumam, kas mūs pārņem, kad nav siltuma un tumsai, kas iestājas, kad nav gaismas.

Profesors atsēdās.
Klusums.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS