No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Laulība nav tikai pastaiga mēness gaismā

paris333

Lai cik ilgu laiku cilvēki būtu precējušies, vienmēr būs vajadzīga pacietība, gribasspēks un neizsmeļama mīlestība, lai saglabātu šo brīnišķīgo, trauslo veidojumu – laulību.

Un, protams, katra ģimene ir tāda vienīgā, unikālā un neatkārtojamā.

Stāsta kāds vīrietis, kurš, gadiem ejot, sāka šaubīties par to, vai viņa izvēle ir bijusi pareizā.

“Pēc 50 laulībā pavadītiem gadiem es uzmanīgi paskatījos uz savu sievu un teicu: “Pirms 50 gadiem mums bija maza mājiņa, veca mašīna, mēs gulējām uz izgulēta dīvāna un skatījāmies maziņu melnbalto televizoru. Toties katru vakaru es likos gultā kopā ar skaistu 19 gadīgu  meiteni. Tagad man ir milzīga, dārga māja, daudz dārgu mašīnu, milzīga gulta krāšņā guļamistabā, platekrāna televizors, bet guļu es vienā gultā ar 69 gadīgu sievieti. Es sāku šaubīties par savu laulību.”
Mana sieva ir saprātīga sieviete. Viņa neapvainojās un nelamājās. Viņa man vienkārši piedāvāja atrast sev 19 gadīgu meiteni, bet viņa pati parūpēšoties par to, lai es atkal dzīvotu mazā mājiņā, gulētu uz izgulēta dīvāna un skatītos melnbaltu televizoru. Nu, vai sievietes nav lieliskas!? Viņas patiešām zin, kā atrisināt visas savu vīru problēmas!” 🙂
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nekad nevajag virspusēji spriest par cilvēkiem

milestibas vestules2

Skolotāja stāstīja bērniem kādu senu notikumu par kuģi, kas cieta kuģa katastrofā.
“Uz kuģa bija laulāts pāris, kuri bija aizkļuvuši līdz glābšanas laivai, taču, izrādījās, ka tur ir tikai viena brīva vieta. Pēkšņi vīrs pastūma malā sievu, un pats iekāpa laivā. Bet sieva uz atvadām izkliedza viņam pēdējo frāzi.
Te skolotāja pārtrauca savu stāstījumu un jautāja bērniem: “Kā jūs domājat, kāda bija šī pēdējā frāze?”

Vairums skolnieku uzreiz gribēja izteikties: “Es tevi ienīstu!” vai “Kāda muļke gan es biju!”
Skolotāja pievērsās kadam zēnam, kurš visu laiku sēdēja un domīgi klusēja.
– Un, kā tu domā, ko viņa teica?
– Es domāju, ka viņa teica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnīta paskatījās uz zēnu un jautāja: “Tu zini šo stāstu?”
– Nē, vienkārši, to teica mana mamma pirms nāves manam tētim.
Skolotāja cerēja, ka neviens no bērniem neievēroja viņas izbrīnu:
– Jā, tieši tā.
– Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis nokļuva mājās un viens turpināja audzināt savu meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēva jau vairs nebija, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:
“Pirms mēs devāmies ceļojumā, viņa uzzināja savu briesmīgo diagnozi. Dzīvot bija palicis ļoti maz. Ak, Dievs, kā es būtu gribējis nogrimt kopā ar viņu, taču meitas deļ to nedrīksteju darīt. Es vienīgi varēju viņu atstāt okeāna vidū”.
Ar to arī stāsts beidzās. Klasē iestājas klusums.
Skolotāja redzēja, kadu iespaidu tas uz viņiem bija atstājis. Šodien viņi pirmo reizi, iespējams, saprata to, ka nevajag spriest par cilvēkiem virspusēji. Mēs ļoti daudz ko par citiem nezinām.

Avots: pokolenije-x
Tulkoja: Ginta FS

 

Viens no veidiem kā satikt savu mīlestību: neko īpaši nemeklēt

laulibas dzive

Mīlestība ir dzīvs organisms. Tā aug, mainās un dejo džagu-džagu. Apresnē un notievē. Saslimst un atveseļojas. Apmeklē datorkursus. Guļ. Piemētā māju ar konfekšu papīrīšiem. Dzer. Šuj, Lāpa. Tā nav tada, kada bija pašā sākumā, un neviens nezin, kāda tā izskatīsies pašās beigās. Lai to saglabātu, ir jābūt vai nu mega aktīvam vai mega viedam.

Ieturēt pauzi…

Satji Das treniņos ir diezgan populāra rekomendācija, kas attiecas uz distancēšanos. Viņš apstiprina, ka, ja dzīve divatā vairs nav prieks, un konflikti ir kļuvuši īpaši asi, ir zudusi uzticēšanās, ir jāietur pauze, kaut uz pusgadu. Padomāt, apsvērt, sajust sevi, jo “lielais ir pamanāms no attāluma”.

Kaut ko līdzīgu mēs praktizējam ar vīru. Pirmajā kopdzīves gadā, kad nespejām tikt galā ar pagātni, kas uzstājīgi līda tagadnē, mēs nolēmām padzīvot atsevišķi. Turpinājām dzīvot uz vienas ielas, tikai viņš dzīvoja pašā ielas sākumā, es – ielas galā. Viņš astotajā stāvā savā ierastajā dzīvoklī ar sarkaniem dīvāniem un minjonu kolekciju, bet es – divdesmit ceturtajā, svešā. Tajā nebija balkonu un nācās sēdēt uz palodzes un skaitīt vārnas un lidmašīnas.

Ceturtajā šķirtības mēnesī mēs sākām palikt viens pie otra pa nakti. Piektajā manās mājās jau iedzīvojas viņa skuveklis, odekolons un minjons Bobs. Bet sestajā mēs draudzīgi pakojām čemodānus, viskija glāzes, gultas segas un siksnu kolekciju. Izsaucām kravas busu.

Pāris, ar kuriem draudzējas mani vecāki, šķīrās un precējās piecas reizes. Abi temperamentīgi, gluži kā itāļi, viņi ātri viens no otra piekusa, un tad demonstratīvi pakoja savus čemodānus. Pēc pusgada uz ceļiem izlūdzās piedošanu un atkal skrēja uz zagsu. Tā arī nodzīvoja līdz sirmam vecumam, pateicoties pauzēm un distancei.

Ļoti bieži, lai ieraudzītu to, ka mīlestība ir, taču tā ir apaugusi ar pretenzijām, kā koks ar sūnām, vienīgā izeja ir pašķirties. Lielākai daļai pāru tās ir kopdzīves beigas, tāpēc, ka pat divu trolejbusa pieturu attālumā, noskaidrojas, ka no jūtām palicis vien sauja pelnu. Trešdaļai šī distancēšanās nāk par labu viņu laulībai.

Man ir savs savdabīgs lakmusa papīrītis, kas parāda to, cik stipra ir pievilkšanās.

Ja mēs ar draugu strīdējāmies un nesarunājāmies divas nedēļas, un man šajā laikā nekas nesāpēja, nevilka un nebija skumji, tātad starp mums nav nekādas saiknes. Draudzene apstiprināja man šo teoriju. Atzinās, ka vēl joprojām ļoti slimīgi uztver vīra komendējumus. Jau trešajā dienā sāk ostīt viņa kreklus, bet piektajā – traucas pie vina uz Bostonu vai Liverpūli.
Tā kā mīlestība nav nekāda maģiskā substance. Līdz galam neizzināta un neizprasta. Neviens nezin tās kodu, šifru un kārtas nummuru Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.
Tāpēc viens no veidiem to satikt, ir – īpaši nemeklēt.
Un viens no glābiņiem – nekādā gadījumā neaizslēgt laulības būrīša durvis.

Autors: Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS