Kā izskatās vīrietis, kuram tic?

virietis111

Pievērs uzmanību garāmgājējiem – vīriešiem: tūliņ tu uzzināsi, kā atšķirt vīrieti, kuram tic un to, kuram netic.

Redzi, iet puisis ar nolaistiem pleciem un salīkušu muguru? Viņam netic pat miesīgā māte – pirmā sieviete viņa dzīvē.

Tas vīrietis, kuram tic sieviete, burtiski ir piepildīts ar šo ticību – viņa pleci ir iztaisnoti, galva pacelta, skatiens atvērts, bet kustības mierīgas. Paskaties, vai tu sev apkārt redzi daudz tādus vīriešus?

Pats galvenais katram no viņiem ir mīļotās sievietes ticība un uzticēšanās. Ar patiesu ticību tev jāatbalsta ikviens viņa projekts, ikviens jauns sākums un viņa spējas to īstenot. Ne kripatiņas šaubu par viņa talantiem un prāta spējām!

Ko darīt, ja jūti, ka lieta ir absolūti bezcerīga un kritiens ir garantēts? Ja tu ticēsi vīrietim, pat no pirmā acu uzmetiena bezcerīgā situācijā un lietā, viņš var kļūt veiksmīgs! Tikai tava “aklā” ticība dod spēku gāzt kalnus, lai cik muļķīgi tas dažkārt nešķistu. Un pat tad, ja tomēr dažādu objektīvu iemeslu dēļ kaut kas neizdosies, tad vīrietis ar to tiks galā, taču neticēšanu viņa spēkiem viņš nekad nepiedos.

Tava ticība dod viņam spārnus, bet tavas šaubas sasien viņam rokas.

Šo pašu ticību tev jāpauž arī jūsu savstarpējās attiecībās – ticību tam, ka viņš tevi mīl un ir uzticīgs, pat tad, ja viss liecina par pretējo. Pat tad, ja viņš nav pārnācis naktī mājās.

– Tas ir viedi. Ar savu ticību viņa nevainībai tu viņu atbruņo un tajā pat laikā parādi savu ticību sev, savu pārliecību. Parādi to, ka tu nešaubies, ka kāds cits varētu būt labāks par tevi vai arī aizstāt tevi. Jā, citas sievietes cenšas to izdarīt, jo tu taču esi izvēlējusies pašu labāko vīrieti sev, taču kamēr tu tici viņam un sev, pārējās ir nolemtas neveiksmei.
Ticība iedvesmo un atbalsta. Un galvenā vīrieša emocionālā vajadzība ir tava ticība viņam.

Larisa Renar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par civillaulību

sieviete vīrietis

Kārtejā neērtā tēma. Šis būs psihologa Aleksandra Šahova viedoklis. Iespējams, kādam pārim tas lieti noderēs.

Civillaulība – tas ir tad, kad sieviete uzskata, ka viņa ir precējusies, bet vīrietis – ka viņš ir brīvs.Man ļoti žēl sievietes, kuras dzīvo neoficiālā laulībā un pēc statistikas datiem tādu ir apmēram 46%.

Es paskaidrošu, kāpēc vīrietis neprecas un parekomendēšu veidus, kā to izmainīt. Jūs vēljoprojām cerat, ka tas notiks pats no sevis? Cerība nav stratēģija. Ģimenes laime ir jābūvē.

Un tā, viss sākās romantiski. Vai arī – ne pārāk. Viņš tev patīk. Vai – ne pārāk. Bet tā vai citādāk, tu piekriti dzīvot kopā, cerot, ka kaut kādā momentā vīrietī ierunāsies sirdsapziņa un viņš piedāvās tev roku un sirdi.

Sieviete iedomājas, ka vīrietis no rīta pamostas un sev saka: “Lūk, blakus man guļ sieviete, ar kuru man ir sekss, kad to vēlos. Viņa par mani rūpējas, gatavo ēdienu, mazgā, gludina, tīra māju, taisa masāžu. Piedevām, es viņai neko neesmu solījis un neko neesmu parādā. Es esmu brīvs un, ja man kaut kas nepatiks vai vienkārši dzeltenais ūdens galvā saskries, es viņu pametīšu un atradīšu sev citu. Man tā ir ērti un komfortabli, bet tomēr es ņemšu un sarežģīšu sev dzīvi! Es precēšu viņu, lai nebūtu brīvs, lai sasietu sevi ar juridiskiem, finansiāliem un morāliem pienākumiem. Un apmaiņā pret to es nesaņemšu neko vairāk, kā to, kas man jau ir, taču šķiršanās gadījumā man radīsies lielas finansiālas problēmas”.

Tu nopietni domā, ka vīrietis spriež šādi? Protams, tu uzskati, ka “viņš ir kārtīgs”, ka viņš precās aiz pienakuma apziņas (ievēroji, ne mīlestības). Taču, ja jau viņš ir tāds, kāpēc gan uzreiz neprecējās?

Atbilde: viņš tevi nemīl.
Ja vīrietis tevi mīl, viņš uzreiz pieteiks savas tiesības uz tevi, burtiski aizvilks uz ZAGSu vai baznīcu un izdarīs visu, lai tu tiktu tikai viņam.

Civillaulība ir dzīve ar devīzi “Izmantošu bez maksas to, kamēr nesatikšu kaut ko labāku”. Vīrietis neprecās tāpēc, ka tu to pieļauj.
“Ko mainīs “zīmogs pasē”? Tas neko nemaina. Tā ir tikai formalitāte”, – sievietes šo frāzi dzird diezgan bieži. Bet tie ir meli. “Zīmogs” nozīmē ļoti daudz ko.

Tas ir vīrieša LĒMUMS: “Es izvēlējos šo sievieti un veltīšu viņai savu dzīvi: savu laiku, savu spēku, savus resursus”. Un lai laulību zvērests – rituāls, vīrieša lēmums ir viņa – reāli.

Tagad vinš sev saka: “Es esmu precējies un tātad man jārīkojas un jāuzvedas atbilstoši: pēc darba man jāiet mājās, es nedrīkstu flirtēt, man jādomā par to, lai pietiktu naudas ģimenei”. Vinš pārstāj meklēt “citus variantus”. Izvēle ir izdarīta. Protams, tas negarantē uzticību 100%. Taču pārkāpt savam lēmumam viņam būs daudz grūtāk. Draugi viņu sauc par “lauleni”, mainās viņa statuss, vīriešu sarunās parādās tēmas, kuras nesaprot vecpuiši.

Vīrieši, neskatoties uz sieviešu mītiem, nebaidās no laulības. Viņi tiecas pēc laulības ar mīļoto sievieti un atdod tai sevi ar prieku. Ja vīrietis baidās no laulības, tātad viņš nemīl sievieti. Tā ir rūgta, bet patiesība.

“Zīmogs pasē” ir rinda nepatīkamu seku vīrietim gadījumā, ja laulība tiek šķirta: nāksies dalīt mantu, maksāt alimentus. Tas nelīdzinās tam, ka tā ir “vienkārša formalitāte”.

Protams, šis “zīmogs” nedos tev mīlestības sajūtu, ja tās nav bijis. Bet vai gan ir vērts dzīvot ar vīrieti, kurš tevi nemīl? Bet no otras puses, “zīmogs” dos aizsargātības un atbildības sajūtu.
Patiesībā šis “zīmogs” ir vīrieša mīlestības izpausme. Atceries – vīrietis runā ar darbiem. Vai par to varetu strīdēties!? Tu taču lieliski zini: ja vīrietis pa īstam mīl, viņš ļoti cenšas pēc iespējas ātrāk vest savu mīļoto pie altrāra un visiem apkārtējiem paziņot: “Tā ir mana sieviete! Es viņu aizsargāšu, apgādāšu un tikai man ir tiesības uz viņas skaistumu, maigumu un mīlestību””. Vai ne tā?
Vīrietis neprec tevi tikai tāpēc, ka… tu viņam to atļauj. Viss. Un punkts. Nav citu iemeslu. Ja var “saldo” saņemt un par to nemaksāt, tad vīrietis šo iespēju izmantos bez jebkādiem sirdsapziņas parmetumiem. Pasvītroju: cerības, ka viņā atmodīsies sirdsapziņa, ir veltas, jo viņš taču tev nesolīja precēt tevi. Viņš pat tevi nepiemānīja. Nu, gandrīz, nepiemānīja.

Ja tev ir bijusi kopdzīve ar vīrieti bez precībām, tad jau tu labi atceries, ko vinš sākumā tev teica. Šī frāze vienmēr ir viena un tā pati, ar nelielām variācijām: “Pagaidām es neesmu gatavs laulībai. Man vajag nedaudz….” un tad seko garš attaisnojumu saraksts, sākot ar triviāliem “tikt skaidrībā ar sevi, ko es gribu”, un “stabilizēt savu finansiālo stāvokli”, beidzot ar eksotiskiem “saņemt sava guru svētību”. Vai arī “pamēģināsim padzīvot kopā un tad jau redzēs”, pazīstami?

Problēma ir tā, ka sieviete dzird ne to, ko domā vīrietis (vispār jau visbiežāk sieviete dod priekšroku piedomāt kaut ko klāt, nevis uztvert “pa taisno”). Viņš saka: “Es gribu ar tevi seksu, gribu, lai tu par mani rūpējies, gribu tavu jaunību un skaistumu, bet negribu par to visu maksāt ar savu brīvību tieši tev. Es pagaidām palietošu to, ko tu man dod, bet, ja tu man apniksi, jebkurā brīdī mēs izšķirsimies bez jebkādām pretenzijām un kompensācijām”.
Taču sieviete dzird: “Man jātiek skaidrībā ar savām jūtām, jānodrošina tev daudz komfortablāki apstākļi un pēc tam es noteikti tevi precēšu”. Vīrietis atļauj sievietei tā domāt. Viņa tic, viņš izmanto.

Krimināllikumā tas apzīmēts kā krāpšana ļaunprātīgi, izmantojot uzticēšanos. Ko tāds krāpnieks nozog tev? Tavu laiku, tavu spēku, tavu enerģiju, tavu jaunību un skaistumu.

Apkopojam rezultātus: vīrietis neprecas tāpēc, ka sieviete viņam to atļauj. Bet kāpēc sievietes piekrīt šādām attiecībām?

Atbilde ir: bailes, vientulība, dziļa neticība sev, sajūta, ka “es neesmu mīlestības cienīga”, zema pašapziņa, “kaut lai tik kāds, bet ir blakus”.
Tās ir sievietes, kuras vecāki, iespējams, nav mīlējuši, kuras tendētas izveidot atkarīgas attiecības. Kā runā mans populārais kolēģis Mihails Labkovskis – “neirotiskas”. Un es viņam piekrītu. Ja sieviete pacieš pazemojošas attiecības “pagaidi, kamēr es vēl neesmu izlēmis”, un vēl attaisno viņu, tas nozīmē, ka tur ir nopietnas psiholoģiskas problēmas. Psihologi jau zin: pašas stiprākās saites ir sado-mazohistiskās. Ne tāpēc, ka laimīgas, bet tāpēc, ka iziet no tām partneri nespēj: Upuris saņem apstiprinājumu tam, ka viņa nav nekā labāka cienīga, savukārt Vajātājs atriebjas Upurim par savām sāpēm, ko izjutis pagātnē, kā likums, no vecākiem. Viņi viens otram ir vajadzīgi. Tāpēc arī civillaulības velkās un ieilgst gadiem…. Vīrietim ir skumji un garlaicīgi, sievietei bailīgi un sāpīgi, bet izšķirties nevar – neirotiskas saites… Dažkārt spēlē spēlīti “krievu akordeons” – izšķīrās, atkal sagāja kopā, izšķīrās un atkal…
Tātad, ko darīt sievietei? Lūk, plāns.

1. Pārstāj sev melot. Apzinies savas patiesās vajadzības un savas emocijas. Iespējams, tās ir kaut kur dziļi, dziļi paslēptas, bet bez kontakta ar tām, nav iespējama vienota sajūta ar sevi pašu, nav resursa sajūtas un nav spēka pārmaiņām.
2. Sagatavojies krīzei: atrodi sabiedrotos, drošu vietu. Sākumā, iespējams, būs slikti. Pēc tam nepanesami. Daudzi aiziet līdz šim punktam un atkrīt atpakaļ, jo nav sagatavojušies: nezin, ko darīt, no kā saņemt atbalstu, nezin, kā uzvesties. Ir vajadzīgi sabiedrotie: draudzenes, kuras tevi atbalsta, vecāki, psihologs, kurš palīdzēs pareizo uzvedības līniju izvēlē.
3. Noteikt robežas. “Dārgais, tu esi spēcīgs vīrietis, es tevi iemīlēju dēļ tā un tā. Reizē ar to es jūtu trauksmi, jo tu vēljoprojām nesi apstiprinājis savu nodomu nopietnību ar savām darbībām. Tu darīsi mani laimīgu, kad apprecēsi. Tā ir mana vajadzība. Apspriedīsim kāzu datumu? Kā Tev šķiet?”
4. Atņemt vērtību. Sastopoties ar pretestību (kas arī ir gaidāma), ir jāpasludina “moratorijs attiecībām”. Tas nozīmē, ka tu no viņa aizej uz mēnesi. Psiholoģija ir tāda, ka vīrietis vērtību saprot tikai tad, kad viņam to atņem. “Tas, kas mums ir, to nenovertējam, kad zaudējam, rūgti raudam”
Atgriezies sākumā. Vīrietim jāatgriežas vecpuiša dzīvē: lai pats sev gatavotu ēst, pats tīrītu, pats uzkoptu, mazgātu, gludinātu. Atņem viņam komfortu, regulāru vieglprātīgu seksu. Tad viņš sāks novērtēt to, kas viņam bija un būs izvēles priekšā, vai tu esi viņa cīņas cienīga.

Moratorijs nedrīkst būt īsāks par mēnesi – tas saistīts ar psihiskajiem procesiem: pirmo nedēļu viņš baudīs brīvību, otrajā sāks skumt, trešajā sāks pierunāt atgriezties, ceturtajā sāks tev sekot. Tad laiks ķerties pie 5. punkta.
Bet, ja viņš tā nedarīs? Tad tu pilnīgi skaidri zināsi, ka tu noteikti viņam neesi vērtība, un viņš par tevi necīnīsies. Uzvelc skaistu kleitu un atrodi sev sevis cienīgu vīrieti.
5. Uzvara. Ja viņš uz ceļiem lūdzas, lai tu atgriezies. Un tu esi jau gatava. Stop! Vēl ir par agru. Tāpēc, ka tad drīz viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Ir jābūt noteiktiem noteikumiem, pie kuriem tu atgriezīsies: noteikts kāzu datums un parakstīta Ģimenes Konstitūcija, pēc kuras tiks būvēta jūsu ģimene.
Tev tas viss šķiet sarežgīti? Vai tu kādreiz esi saņēmusi kaut ko ļoti vērtīgu viegli?
Aleksandrs Šahovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai nekliedz!

paris16

Tas viss skan paskarbi, un ne īpaši patīkami, īpaši tiem, kuri jau katrs savu ceļu aizgājuši, arī man…

Kāpēc nedrīkst šķirties? Tāpēc, ka laulību rada Augstākie spēki, nevis mēs. Augstākie spēki to rada tikai ar vienu mērķi – iedot cilvēkam pārbaudījumu. Sākumā māneklis – romantiskas attiecības, pēc tam gatavais karš – tuva cilvēka piejaucēšana. Ir ļoti grūti kādu pieņemt ar visiem viņa tarakāniem, kalpot viņam, saglabāt uzticību, atvērt sirdi, upurēt vina dēļ kaut ko, taču tikai tā dzimst patiesa mīlestība. Un par to ir jāpacīnās. Ta ir jānopelna. Tāpat vien tā neatnāks.

Katram cilvēkam ir tādas rakstura īpašības, kuras izciest var tikai labprātīgi sevi savaldot. Tieši te tad arī ir mīlestība, bet nevis tajā, lai gaidītu kādu, kas tevi netracinās. Sievieti vispār vīrietis nevar netracināt! Viņš var būt pastulbs, parupjš, mīlēt  tikai ēst un gulēt, neuzmanīgs, nerūpīgs, bieži vien arī netīrīgs. Bet sieviete pēc savas dabas ir garlaicīga, skaudīga, pļāpīga, viegli aizvainojama, nevadāma, bieži vien skopa.

Bet iepazīst viņi viens otru tikai kopdzīves procesā. Un īsts brīnums notiek tikai tad, kad tas, kuru tu jau sāki uzskatīt par pretīgu, tieši viņš kļūst par pašu mīļāko, ja esi nolicis sava likteņa eksāmenu. Un tas pārsteidz! Kad pats būsi cienīgs, tuvais cilvēks transformējas!
Oļegs Torsunovs
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc tu ar viņu apprecējies?

paris11

Sievietes bieži sūdzas, ka viņas ir daudz izglītotākas nekā “tumsonīgie un neintelektuālie” vīrieši, turklāt ne tikai tās, kuras dzīvo dziļi laukos, bet arī rīdzinieces. Tā tas ir – sievietes nodarbojas ar kosmoenerģētiku, gleznošanu, apgūst baleta vēsturi, fotomākslu, astroloģiju, bet vairums vīriešu – neko no visa tā nedara.

Vīrietis retāk apmeklē visādus kursus ne tāpēc, ka ir mazāk tendēts uz attīstību nekā sievietes. Viņam ir vajadzīgs mērķis – vīrietim skaidri jāzina, kāpēc jātup divas stundas parapsiholoģijas seminārā. Sieviete izbola acis un stāsta, cik tas ir iedvesmojoši. Vīrietis uzreiz jautā: “Uz ko tas iedvesmo?” Dāma nonāk strupceļā: “Nu vispār! Tas ir garīgums!”

Viņam “vispār” nav nekāda atbilde, bet “garīgums” nenozīmē tikai skaistu vārdu. Ja viņš ķersies pie baleta vēstures izpētes, tad uzrakstīs grāmatu vai rakstu. Ja dosies uz parapsiholoģijas kursiem, tad kļūs par magu, sāks ar skatienu pārvietot šķīvjus, ar uzacu kustību izgaiņāt mākoņus un izveidos sektu.

Un, pirms nosodīt visu vīriešu dzimumu par “attīstības trūkumu”, vajag saprast šo patiesību. Vīrietim ir jāzina mērķis – kāda velna pēc viņam trīs stundas jāsēž “Tanheizerā”, kur tik garlaicīgi un skaļi dzied, ko viņš aizmirsis vēstures muzejā un ar ko van Goga glezna ir labāka par alus skārdeni.

Ja nav mērķa, nav arī mākslas. Un daba visu ir iekārtojusi saprātīgi: sieviete par visu interesējas, lai pēc tam audzinātu bērnus un, piedodiet par patiesību, kairinātu sava vīrieša dzirdi gluži kā Šeherezāde.

Bet vīrietis interesējas, lai būtu kāds labums, lai taisītu karjeru, saprastu pasaules uzbūvi un mazliet to virzītu, atbrīvotos no stresa un atpūstos. No tā izriet secinājums: motivējiet savu neizglītoto vīru, lai viņš sajustu vajadzību pēc izglītošanās!

Ja skolotāja apprecēsies ar vienkāršu strādnieku – ekskavatora vadītāju – un sāks skatīties uz viņu no augšas uz leju tāpēc, ka viņš nav lasījis Markesu, un turklāt vilks viņu sev līdzi uz Jaunā teātra, Nacionālā teātra izrādēm vai uz operu, viņš saniknosies, sāks dzert vai norobežosies no ģimenes dzīves.

Ne tāpēc, ka viņam tik ļoti nepatiktu viss šis “garīgums”, bet gan tāpēc, ka tāds, kāds ir, viņš sievai neder, un tas ir visspēcīgākais trieciens ikvienam vīrietim.

Tātad neceliet degunu gaisā, bet ierosiniet dalīties ar jums tajā, kas jums patiešām ir svarīgi, nevis tikai modīgi un atbilstoši priekšstatam, ka “visi kulturāli cilvēki to ir lasījuši un redzējuši”.

Iesakiet viņam kaut ko muzikāli meditatīvu, lai atbrīvotos no stresa pēc darba. Progresīvo kino – lai labāk orientētos cilvēkos. Kā teica kāda dāma: “Brāmsa mūzika mani ļoti uzbudina, viņš ir tik erotisks, aiziesim paklausīties?” Viņas vīrs gāja un klausījās, un divas stundas ilgā simfonija viņam likās gluži adekvāta samaksa par labu seksu. Bet, ja reiz aizgāja uz koncertu, tad arī vēroja un ieklausījās, un vērtēja. Un pamazām viņa iepatikās.

Pasakiet vīram, cik viņš ir gudrs, cik svarīgi jums ir ar viņu visu apspriest, palūdziet viņam “paciesties pirmizrādē”, uzklausiet viņa viedokli, turklāt bez skepticisma, tāpēc ka objektīvs lasītājs un skatītājs var pamanīt ko unikālu, kas nav pieejams sagatavotajam.

Esiet vienkāršāka! Aizejiet ar vīru uz futbolu un hokeju, iztaujājiet par spēles niansēm, par spēlētājiem. Atrodiet kopīgu interešu lauciņu un veltiet laiku tā kopšanai.

VIENMĒR ATCERIETIES, KĀPĒC JŪS AR VIŅU APPRECĒJĀTIES. Ne jau muļķības pēc, bet aiz mīlestības, lai veidotu ģimeni, lai kāds gaidītu jūs mājās un dalītos grūtībās, un atvieglotu ikdienas nastu, un kopā audzinātu bērnus.

Novērtējiet vīru! Taču nekad neatmetiet mēģinājumus dalīties ar viņu svarīgākajā jūsu interešu daļā! Bez tā laulība pārvēršas par formalitāti.

A. Pancs “Sarunas par laimi”

Avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

Būt kopā, izturēt

but kopa

Būt kopā, izturēt gadu, divus – tas nav jūsu attiecību rādītājs.
Kāzas vēl nav rādītājs, tas tikai liecina par to, ka vīrietis ir gatavs uzņemties atbildību par sievieti.
Bet palikt un neaiziet, kad nesaproti, kas otram vains vai sākotnējā kaisle jau zudusi, kad laiks sev ir tikai palicis labierīcībās un mazu mirklīti pirms atver acis, un skrien uz darbu. Un tad ir tie mirkļi, kad piekusis pārguris tu skaties uz savu mīļoto cilvēku ar tām pašām acīm kā pirmo reiz, ar cieņu, mazu kautrīguma garšu, saglabājot siltumu tu spēj pieskriet klāt, apskaut un pateikt – PALDIES, KA ESI, PALDIES PAR BRĪNUMIEM, KURUS KOPĀ RADĪJĀM.
Paciest otru ar kuru ej uz randiņiem 2-3-5 stundas- tas ir vienkārši, bet dzīvot vienam ar otru, gulēt, ēst un audzināt bērnus, redzēt otra netikumus un pieņemt tos, mīlēt vienma otru, kā agrāk vai pat vēl spēcīgāk – tas ir pa īstam, tas ir rādītājs.
Saglabāt cieņu, nepazemot, rūpēties un brīžam kopā pasmaidīt par savām neveiksmēm – tas ir ceļš.
Mums kopā jāiemācās katru dienu darīt ko tik vērtīgu, ka mēs to darīsim arī savas dzīves beigās kopā.

Uģis Kuģis

Valerio Albisetti: mīlestība tā vienkārši nenomirst

555

Šveicietis Valerio Albisetti ir viena no nozīmīgākajām figūrām mūsdienu psihoanalīzē.  Viņš vada seminārus un konferences lielākajās Eiropas un Amerikas pilsētās un ir daudzu grāmatu autors. Šeit viņa citāti par laulības dzīvi:

  •  Nedzīvosim ilūzijās: ;laulība, kas palaista pašplūsmā, neizdzīvos.
  • Ja mēs izvairāmies no grūtībām un slēpjam tās, tas saindē attiecības, un tā vai citadāk, falsificē laulību, tā padarot to bezjēdzīgu.
  • Laulība ir izejas, nevis ierašanās punkts, tāpēc partneriem ik dienu ir jāstrādā, lai kļūtu arvien atvērtāki viens otram.

Labi justies laulībā, nozīmē labi justies kopā ar partnera trūkumiem.

  • Mīlestību nevar uztvert kā kaut kādu brīnumainu notikumu. Miers un laime laulībā netiek dota tāpat vien un neatnāk kā dāvana – tie ir jāuzbūvē.
  • Laulība pēc savas būtības tiek radīta, lai mēs iemācītos cienīt raksturu un personību atšķirības. Kaut gan partnera pieņemšana nedrīkst pāriet sevis paša nepieņemšanā un iešanā pret sevi un savu būtību, nespējā paust savu viedokli, akli pakļauties un necieņā pret paša personību.
  • Nevar atbrīvoties no savas neirozes, noveļot to uz otra pleciem, tā cilvēka pleciem, kurš mūs mīl un dala ar mums savu ikdienu. Tā mēs ne tikai nesamazinām nepārliecinatību par sevi, bet arī padarām nelaimīgu otru.

Pieprasīt, lai otrs ir ideāls, ir labākais veids, kā sagraut laulību. Nedzīvot reālu dzīvi un atņemt sev iespēju augt kopā ar partneri.

  • Laulībā ir svarīgi runāt vienam ar otru, bet runāt patiesi, no sirds, dziļi pārdomājot savus uzskatus, darbības un cerības.
  • Pirmkārt, nevajag gaidīt, ka mūs sapratīs, ja mēs paši skaidri un saprotami neizsakām savas vēlmes. Ar savu laulāto draugu, vairāk kā ar jebkuru citu cilvēku, ir jārunā skaidra valoda.
  • Nevajag domāt, ka attiecības laulībā ir beigušās, ja partneris nepievērš pietiekami lielu uzmanību mūsu prasībām, mazāku kā iepriekš. Tas viss notiek tāpēc, ka tad, kad mēs precamies, mūsu galva ir pilna dažādām ilūzijām. Ilūzijas šajā gadījumā ir cerības, ka partneris musu dēļ mainīs savu, no dabas doto, raksturu tādā mērā, ka pilnībā mums piemērosies.

Laba laulība tiek būvēta uz abu partneru raksturu mijiedarbību. Spēja pieņemt atšķirības ir spēka, kultūras un, pirmkārt, inteliģences sinonīms, tātad atvērtības jaunai pieredzei, jaunām vērtībām un pašai dzīvei.

  • Neprasme cienīt un pieņemt savu partneri noved pie pastāvīgiem, nogurdinošiem strīdiem, kuru vienīgais mērķis ir pierādīt savu taisnību, uzspiest parnerim savu pārākumu un kontrolēt viņu.
  • Tas šķiet neticami, taču daudzās ģimenēs, kad viens no partneriem izrāda savu vēlmi nedaudz pabūt viens, vai nodarboties ar kaut ko, kas atbilst tikai viņa vajadzībām, otrs jūtas atstumts un pamests.
  •  Diemžēl vairums laulību pamatā ir viena no partneriem pretenzijas un rūpe par to, kā labāk kontrolēt attiecības, kā gūt varu pār partneri, vai arī gluži otrādi – neļaut otram sevi kontrolēt un valdīt pār sevi.
  • Daudzās, tā saucamajās laimīgās laulībās, viens no partneriem pakļaujas otram: runājot medicīnas valodā, attīstās zināma mazohisma forma – tas nozīmē, ka tas ļauj uzkundzēties sev, ļauj vadīt sevi, tā aizejot ēnā, un darot visu tikai otra labā.
  • Daudzi laulātie izmanto savas sistemātiskās dusmu lēkmes, lai ar tām spekulētu – tas ir veids, kā pastāvīgi turēt partneri savā kontrolē. Tas ir sava veida ierocis, ar kura palīdzību partnerim iedvest to, ka pats sadusmojies viņa dēļ.
  • Maldās tie, kuri domā, ka mīlestība divu cilvēku starpā var eksistēt bez katra paša savas personības iepazīšanas, bez katra individuālās atbildības.

Mīlestība tā vienkārši nemirst. Ļoti bieži cilvēki to vienkārši nesaprot, rīkojas ar to neprasmīgi, slēpj to un nenovērtē.

  • Patiesi mīlošs cilvēks redz, kad viņa partneris piedzīvo krīzi, nesaprašanu, nogurumu, parpūli. Tādos gadījumos ir jātic savam partnerim, pacietīgi jānogaida, kamēr viņš atjaunos savus dzīvības spēkus, jāpalīdz viņam virzīties iekšējās brīvības virzienā.
  • Laimīgu laulību nav, ir laulības, kurās ir iespējama problēmu atrisināšana. Ja tie viens otram pārmet, apvaino viens otru un vienmēr vēlas, lai viņiem būtu taisnība, nevēlas redzēt savas problēmas, neatveras, slēpjas, izmanotojot dažādus aizsardzības veidus, tādā gadījumā viņu problēmas nekad netiks atrisinātas.
  • Ja cilvēks nedzīvo reālu dzīvi, tad viņš ir tendēts uz pastāvīgu idealizāciju. Mēs meklējam partnerī pilnību, tādā veidā izkropļojam viņa cilvēcisko būtību.
  • Vēlme atrast ideālu partneri ir tipiska pusaudžiem – laikā, kad mēs kādā iemīlamies un bieži vien tas Kāds, to nemaz nezin. Iemīlamies drīzāk mīlestības idejā, nevis cilvēkā ar miesu un asinīm.

Kāda kaitīga ilūzija – uzskatīt, ka mīlestībā otrs cilvēks ir mūsu īpašums un mēs nedrīkstam tam ļaut būt viņam pašam!

  • Katram ir tiesības uz saviem noslēpumiem, ja vien viņš tādā veidā nekaitē attiecībām. Prasme labi justies vienatnē ir cienāma īpašība, tā nedrīkst tikt nosodīta un par to cilvēku nedrīkst vainot.

Piedot nozīmē just, ka pārciestais aizvainojums vairs nesagādā sāpes.

  • Neviens no mums, cilvēciskām būtnēm, nav ideāls. Un tas nozīmē, ka otrā cilvēkā nav jāmeklē ideāls, bet gan spēja iet psiholoģiskās un garīgās izaugsmes virzienā.
  • Nostājoties uz laulības dzīves ceļa, un sākot dzīvot kopā, ir labi, ja apzināmies ka mēs komunicēsim ar cilvēku, kurš ir pretējā dzimuma, kuram ir gluži citādāks domāšanas veids, citas vēlmes, cerības, sapņi un vēlmes.

Brīvība nozīmē spontānu un nesavtīgu dāvāšanu, kad mēs negaidām, ka saņemsim kaut ko vietā.

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Sarežģītas attiecības: bēgt vai palikt?

11536130_781162521998359_6876194193009780437_n

«Attiecībām jābūt vienkāršām un priecīgām» – raksts ar šādu nosaukumu nesen pazibēja sociālajos tīklos. Galvenais tā vēstījums bija sekojošs: ja jūs jūtat, ka jūsu attiecības ar partneri ir sarežģītas, bēdziet, neatskatoties. Nav jēgas neko paskaidrot un pierādīt. Vai nu viss ir viegli, gaisīgi un vienkārši, kā divas kapeikas, vai – «uzredzēšanos».

Domājot par šo rakstu, tapa manējais. Vienkārši alternatīvs viedoklis, kas nepretendē uz absolūto patiesību. Mana personīgā laulības dzīves pieredze un manu klientu pieredze ļauj man to izteikt.

Attiecības, kurās nav nekādu sarežģījumu un problēmu var izveidot ideāls vīrietis un ideāla sieviete. Sakiet, vai jūs daudz tādus esat redzējuši?

Es neesmu satikusi nevienu tādu. Vēl vairāk – mēs ļoti kļūdāmies, ja vēlamies būt ideāli. Nav nekā garlaicīgāka par pilnību. Par pilnību var tīksmināties, to var apbrīnot, pat censties tai līdzināties. Taču šis skaistums ir nedzīvs. Ideāls tāpēc arī ir ideāls, ka tas nepieļauj nekādus trūkumus: tikai augstāk, spēcīgāk un labāk. Cenšoties kļūt ideāli, mēs kļūstam ļoti prasīgi pret citiem, jo ārējās attiecības vienmēr ir mūsu iekšējās pasaules projekcija.

Attiecības veido divi: vienkārši vīrietis un vienkārši sieviete. Divi dzīvi cilvēki, ļoti atšķirīgi un viennozīmīgi NEideāli. Viena no saspraudēm, kas savieno divus, ir iespēja palikt sev pašiem.

Būt pašam – nozīmē – būt dažādam, dabiskam, balstīties uz iekšējo godīgumu. Kad nevajag izlikties par to, kas neesi, kad nevajag nopelnīt mīlestību un cieņu.

Kad mēs cenšamies būt tie, kas neesam un pēc tam dzirdam atzinības vārdus, mēs tiem neticam. Mēs neticam, ka mūs patiesos vispār var iemīlēt. Jo atzīst taču nevis mūs – patiesos, bet to viltojumu, ko mēs paši esam parādījuši pasaulei. Atzīst to krāpnieku, par kuru mēs paši izvēlējāmies kļūt.

Gaismas stars vislabāk redzams tumsā, bet ēna – gaismā. Mēs nevaram būt patiesi laimīgi, ja neļaujam dzīvei mūs skart visā tās pilnībā. Atsakoties dalīt telpu un laiku ar savām jūtām, mēs izvelkam no sevis dzīvi. Tas viss, kas nāk no mūsu iekšējās pasaules, pieder mums un ir daļa no mūsu identitātes. Ja mēs tiecamies uz dabiskumu, ir nepieciešama atvērtība pie sava jūtīguma, pie tā, kas mūsos dzimst spontāni, pie iekšējās atbalss uz ārējiem notikumiem.

Pasaule nav viendabīga, tajā ir pustoņi, citu domas atsķiras no mūsējām. Subjektīvā pieredze sijā visu pateikto un dzirdēto, un tas viss iet caur mūsu uztveri. Patiesība vienmēr ir subjektīva. Ja mēs vēlamies atrast patiesību, tad jāprot klausīties otra domās un pieturēt savu nepiekrišanu.

Pieļaut iespēju, ka mums pašiem, iespējams, nav taisnība, ka neesam ideāli, esam stūrgalvīgi.

Savstarpējā sapratne nav vienoti viedokļi, bet gan dalīšanās viedokļos un savu robežu paplašināšana, gan arī otra cilvēka viedokļa pieņemšana. Lai tuvinātos tam, nepieciešams dialogs, kas nāk no sirds, ir jābūt jūtīgam attiecībā pret otru. Tad mēs no sirds varēsim pateikt: «es dusmojos, nesaprotu, ciešu, bet tajā pat laikā es jūtu tavas dusmas un izmisumu».

Tas ir ļoti sarežģīti..

Tie, kuri vēlas vieglumu un asociē attiecības vai nu ar atpūtu vai iespēju izvairīties no rūpēm, liek vienādības zīmi starp attiecībām un mīlestību. Taču ne visi mīlasstāsti beidzas ar ilgstošām attiecībām. Mīlestība ir partnerattiecību fundaments, taču ar to viss nebeidzas. Laulāto attiecības prasa pacietību, savstarpējas vienošanās, spēju meklēt to, kas cilvēkus vieno caur savstarpējo cieņu un piedošanu.

Tie, kuri apēduši pudu sāls, novērtē saldo medus garšu.

Nav iespējams ieiet jaunā attiecību etapā, izvairoties no nāves vecajā formātā. Lai augstu lidotu, jaiziet cauri turbulences zonai, jāsastopas ar patiesību, ka pasaule negriežas ap mums un tas, kas mums ir labs, citam var izradīties ne tik labs. Pārdzīvot vilšanos un nenobīties no atsķirībām un nepilnībām.

Ģimenes grūtībās ir apslēpts milzīgs potenciāls. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, par to mums atgādina katrs rīts. Mēs zaudējam ne jau tad, kad atzīstam savu zaudējumu un samierinamies ar patiesību, bet gan tad, kad žēlojamies un bēgam no grūtībām.

Nemēdz būt ideālu attiecību, kaut vai tikai tāpēc, ka mēs paši neesam ideāli. Mēs esam dažādi un mācamies saprast viens otru, cienīt mūsu atšķirības, pārvarēt savu paša egoismu. Ir muļķīgi domāt, ka kopā ar otru cilvēku būs vieglāk un vienkāršāk. Nē. Ja vēlaties nopietnas attiecībsa – paši kļūstiet nopietnāki un sagatavojaties tam, ka būs jāstradā. Pirmkārt jau – ar sevi.

Nevar likt vienādības zīmi starp sarežģītu ceļu un nepareizo ceļu. Sarežģīti nenozīmē – nepārvarami. Tas ir tas, kas jāsaprot.

Es zinu, ka tas ir iespējams, pat tad, ja aiz muguras ir sarežģīts dzīves posms. Ja abiem partneriem ir patiesa vēlēšanās būt kopā, ir godīgi jāizrunājas par to “kas pašreiz notiek, kā gribētos dzīvot, kādas vērtības mūs vieno?”. Tad, ja ir patiesa vēlme ieraudzīt un apzināties to, kas otrā cilvekā ir mīlestības un cieņas vērts.

Attiecībām nav jābūt vieglām, taču tām ir jābūt drošām.

Ģimenes dzīvē vardarbība nav pieļaujama – ne fiziskā, ne psiholoģiskā.

Ģimenes bāzes vērtība ir drošība. Iespējams, jūs esat attiecības ar cilvēku, kurš jums dara pāri, izrāda fizsko agresiju, ir cietsirdīgs un projicē uz jums savas problēmas, uzskatot, ka jūs esat viņa ciešanu iemesls. Bēdziet no tāda cilvēka. Risināt vardarbības problemas var tikai no attāluma. Mēs esam pirmie, kam sevi jāaizsargā, negaidot palīdzību no malas.

Pārmetumu, pretenziju, ņirgāšanās un apvainojumu valoda ir strupceļš jebkurai komunikācijai. Nav jau problēma, ja dzirdiet pret sevi vērstas pretenzijas, problēma ir tad, ja izņemot pretenzijas, jūs cita nekā nedzirdat.

Attiecībām jābūt drošām. Tas ir lauks, kurā mēš ļaujam partnerim ar mums mijiedarboties, salīdzinām viņa darbības ar sava iekšejā kompasa virzienu:: «vai es varu būt ar šo, un ko es ar to darīšu?». Jo lielāka drošība attiecībās, jo vairak iespēju iepazīt sevi, uzticēties sev un sekot tam. Vien esot vienoti ar savu intimitāti, mēs kļūstam interesanti citiem. Mēs iegūstam spēju sarunāties dialogā un esam gatavi Tikties. Mēs vienlaicīgi saskaramies ar ārējo pasauli un esam vienoti ar sevi. Mēs esam vienoti savās jūtās un savās darbībās.

Ir tikai viens veids, kā izdzirdēt labus un atbalstošus vārdus – teikt tos pašam. Spēja sadzirdēt partneri ir atkarīga ne no tā, kāds viņš ir un kā viņš runā, bet no mūsu sirds vēlmes viņu saprast. No spējas pārkausēt kopīgās kļūdas pieredzē. Izaugsme attiecībās – nav konfliktu neesamība vai “vieglums”, bet spēja tajās iekļaut lielu emociju apjomu, izturēt šīs attiecības, parvērst žulti un negatīvu dziedinošā mīlestības balzamā.

Avots: © psy-practice.com

Publikācijas autors: Tatjana Sarapina
Tulkoja: Ginta FS