Vienkāršās patiesības

Zēniem no agras bērnības vajag mācīt to, ka meitene ir kā zieds un viņa ir jāaizstāv. Bet meitenēm jāpaskaidro, ka pret vīrieti jāizturas ar cieņu, svarīgi viņam ticēt, likt viņam sajusties kā galvenajam.

Vīrietim ir ļoti svarīgi justies līderim, kāpēc gan nepalīdzēt viņam tajā? Ja sieviete vīrietim uzticās un ļauj viņam to sajust, ar laiku viņa smalkais ķermenis mainās. Gada-divu laikā viņš kļūs daudz spēcīgāks un pārliecinātāks.

Aiz katra varena vīra stāv ne mazāk varena sieviete. Ja sieviete, būdama kopā ar vīrieti, uzvedas kā līdzīgs ar līdzīgu, nekādas harmonijas attiecības nebūs.

Taču tad, kad viņa vīrietim ļauj sajusties spēcīgam, mainās viņa enerģija.

Es esmu redzējis daudzus šādus piemērus.

Kad vīrietis dzīvo kopā ar sievieti, viņam izveidojas noteikts uzvedības modelis, ja viņš dzīvo kopā ar citu sievieti, šis modelis mainās.

80% vīrieša uzvedību nosaka sievietes iekšējais stāvoklis.

Vieda sieviete lūdz vīrietim palīdzību: jo viņš taču ir stiprs, bet viņa – vāja. Viņa neuzspiež viņam savu viedokli, bet jautā: “Kā tu domā?” Viņa bērniem māca cienīt tēvu. Lai vīrietis domā, ka visus lēmumus pieņem viņš. Viņam tas ir ļoti svarīgi.

© Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pilnība laulībā

Pilnība laulībā ir vīrs un sieva. Bērni nav galvenais. Laulības pamats ir vīrs un sieva.

Kad cilvēki saka: “Mēs dzīvojam kopā bērnu dēļ”, “Es jau sen vairs to vistu nemīlu”, vai: “Es to āzi jau sen vairs nemīlu, mēs kopā dzīvojam tikai bērnu dēļ” – tas ir muļķības. Tā nemēdz būt.

Jā vīrs savu sievu vairs nemīlēs, viņš agri vai vēlu no viņas aizies un nekādi bērni viņu nenoturēs.

Pietiek sievietei pārstāt mīlēt savu vīru un viņa to pametīs, un nekādi bērni viņu neapturēs.

Ja starp vīru un sievu ir pārtrūkusi kāda ļoti svarīga saite, nekāds bērnu daudzums viņus kopā nesaturēs, tāpēc, ka bērnu jēga nav stiprināt vīra un sievas savienību. Bērni laulībā tiek doti kā Dieva svētība, taču ne tāpēc, lai stiprinātu šo savienību.

Šī saikne, vīrs un sieva, ir patstāvīga pati par sevi. Tā ir autonoma saikne, tā ir pati unikālākā un absolūti autonoma. Un nekas cits to nesaturēs: ne naudas jautājumi, ne vecums, ne veselība, ne bērni, ne skaistums, ne tiesvedības.

Nemīlēsi – pametīsi.

Tāpēc nevajag domāt, ka bērni ir laulību stiprinošs faktors. Vīrs un sieva – tā ir pilnība sevī, ja viņi mīl viens otru līdz sirmam vecumam un līdz pēdējam elpas vilcienam – tas ir tieši tas, ko Dievs laulībā bija iecerējis.


Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Foto: Zaher Ataba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klausies savā vīrietī

Vairums mūsdienu sieviešu neprot klausīties, jo ļoti mīl runāt, dot padomus un kritizēt.

Runāšana ir aktīva darbība, bet klausīšanās – pasīva, taču piepildīta ar iekšēju darbu un klātbūtni. Un tas ir sievišķīgi. Īstai sievietei visa viņas aktivitāte, viss darbs notiek iekšā, nevis ārpusē.

Kāpēc jāiemācās klausīties:

• Sieviete, kura prot klausīties ir ļoti pievilcīga vīrietim.

• Klausoties vīrietī, tu izrādi viņam savu cieņu pret viņu. To, ka viss, ko viņš saka, tev ir ļoti svarīgi. Pajautā sev, kā tu domā, vai tad, kad tu iemācīsies klausīties, tavas attiecības uzlabosies?

• Tu spēsi pa īstam iepazīt savu vīrieti: ar ko viņš dzīvo, kas viņam ir svarīgi, par ko viņš sapņo, uz ko tiecas. Taču, kā parasti notiek – līdz ko vīrietis sāk runāt, mēs sākam žāvāties, pārtraukt viņu pusvārdā, skrienam barot bērnus utt. Bet pēc tam brīnāmies, kāpēc attiecības pārvērtušās ieradumā. Mācies klausīties un tu vienmēr dzirdēsi kaut ko jaunu, un tas nozīmē, ka vīrietis katru reizi atvērsies no kādas citas puses.

• Prasme klausīties ļoti spēcīgi saasina sievietes intuīciju. Tu ne tikai klausies, bet pamani visas nianses vīrieša uzvedībā. Tā tu iemācīsies just savu vīrieti.

Kāda sieviete man uzrakstīja vēstuli par to, kā viņas vīrs viņu krāpa. To, ka viņš to darīja trīs gadus, bet viņa nezināja. Kā saproti, tādi stāsti nav retums. Bet mans vienīgais jautajums šai sievietei bija: “Kā to var nejust un neredzēt trīs gadus?”  Ja tu klausīsies savā vīrietī, pirmkārt: viņš nekad neies pie citas sievietes, bet otrkārt, ja pat aizies, tad to tu uzzināsi jau pirmajā dienā.

• Iemācījusies klausīties, tu spēsi ļoti viegli nolasīt, uzķert un saprast vīrieša noskaņojumu, un tātad konfliktu kļūs mazāk. Mājās atgriezīsies miers un harmonija.

Ko nozīmē klausīties?

Tas nenozīmē sēdēt un klusēt un domāt par savām problēmām, rūpēm un pārdzīvojumiem. Visbiežāk mēs viens otru klausāmies tieši tā, vai arī gaidām piemērotu brīdi, lai “iespraustu” savu sakāmo. Daudzām no mums ir ļoti slikts ieradums nosodīt un vērtēt, nenoklausoties līdz galam.

PRASME KLAUSĪTIES – tā ir ieinteresētība sarunu biedrā, interese par to, ko viņš domā, ko vēlas, tā ir vēlme sadzirdēt to, ko viņš vēlas pateikt. Tajā ir arī pazemība un tā ir ļoti vērtīga sievietes prasme.

Klausīšanās likumi:

• Nepārtrauc! Tas ir jāmācās. Viegli to pateikt, bet praksē ļoti grūti izpildīt. Vienmēr jau rodas vēlēšanas dot padomu, parādīt savu situācijas redzējumu. Tas runā tikai par vienu, ka tev ļoti vienaldzīgs ir cilvēks un tas, ko viņš jūt, domā un saka. Ja, nē, tad noklausies viņu līdz galam.

Sarunas ne vienmēr ir mierīgas un par patīkamām tēmām, vīrietis var runāt par lietām un problēmām, kas viņu nomāc un tev noteikti gribēsies pakritizēt un dot padomu. Taču atceries, ka dodot padomus, mēs aizskaram vīrieša pašcieņu. Vīrieša pašcieņa ļoti lielā mērā atšķiras no sievietes pašcieņas, un tā skan “Es PATS!”

Vīrietim ir svarīgi atrast problēmas risinājumu pašam un pašam iziet no sarežģītās situācijas. Ja tev nejautā padomu, bet tu to dod, tātad tu “ieslēdz mammīti”. Atceries to!

• Nenovērs uzmanību! Esmu ievērojusi, ka tad, kad es kaut ko nevēlos dzirdēt, tad vienmēr it kā nejauši atrodas objekts uzmanības novēršanai: tad uz plīts kaut kas vārās, tad veļas mašīna ir pabeigusi mazgāt un, ja veļu neizņemšu uzreiz , tad tā sasmirdēs utt. Tu pati labāk par mani zini, kā tiek novērsta mūsu uzmanība: bērni sauc, barot vajag utt. Bet vīrietis sēž un nesaprot, kādu vietu viņš tavā dzīvē ieņem pēc veļas un zupas. Viņš jūt tavu necieņu pret viņu un neieinteresētību un tas viņu ļoti dziļi ievaino. Mācies nenovērst savu uzmanību. Ja vīrietis runā, lai tas kļūst par pašu tev svarīgāko. Visas problēmas pagaidīs, kamēr runā vīrietis. Vēl jo vairāk, tāpēc, ka vīrieši parasti nav lieli runātāji, atšķirībā no sievietēm.

• Šajā brīdī esi labvēlīga. Biežāk skaties acīs, ja tu pa īstam klausīsies, tev nebūs speciāli jāmāj ar galvu un jāsaka kaut kas apstiprinošs un piekrītošs (tādus padomus dod praktiskā psiholoģija). Tavs partneris tāpat sapratīs, ka tu viņu dzirdi. Ja tevī briest pretestība un tu nepiekrīti tam, ko viņš saka, atceries par sievietes elastību un par to, ka sievietei nav obligāti jāpanāk sava taisnība. Jo kas tad mums vairak patīk – tas, ka mums vienmēr ir taisnība vai tomēr būt laimīgām?

• Smaidi tā, lai smaids nāk no sirds dziļumiem. Tu esi mierīga, labestīga, mīļa, vienalga, ko viņš tev stāsta. Vīrieši dievina pārliecinātas, mierīgas un cienīgas sievietes, kuras valda pār savām emocijām.

• Un paseko tam, lai tavi spriedumi un piezīmes nebūtu kategoriskas, kritiskas un asas. Un nekādas negatīvas piezīmes un ironijas. Pat tad, ja jūti, ka tev ir taisnība, necenties sarunās ar vīrieti pieradīt savu taisnību. Vīriešus tas ļoti aizskar. Pēc tam tu brīnies, kāpēc vīrietis ar tevi strīdās un bieži vien ir rupjš un “noliek tevi pie vietas”. Esi maiga un labestīga, neskatoties ne uz ko.

Kad sieviete piekāpjas un pakāpjas soli atpakaļ, vīrietis sper desmit soļus viņai pretī.

Ņemot vērā iepriekš teikto, tev droši vien ļoti sagribējās šo iemācīties? Vai tev acu priekšā parādās kāds tēls, kad runājam par klausīšanos? Piemēram geiša? Pirmā māksla, kuru lieliski prot geišas – tā ir prasme sajūsmināti un ieinteresēti klausīties vīrietī. Bet japāņu meitenes tā audzina jau no pašas bērnības – dziļā cieņā pret vīrieti. Bet mūs audzināja savādāk, tāpēc šo nāksies iemācīties no jauna.

Tatjana Dzuceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sieva man ir svarīgāka par bērniem

107298072_1493497567521070_8084585538284604523_o

Parasti vakarā 20:30 abām pusaudžu meitām es dodu brīdinājuma “šāvienu”. Bet jau 21:00 atklātā tekstā saku: “Jums laiks doties uz savu istabu”. To es saku gandrīz katru vakaru. Un katru vakaru viņas strīdās: “Tēt, kāpēc mums jāiet gulēt deviņos? Mēs taču vairs neesam maziņas!”

“Jums nav obligāti jāiet gulēt, jūs varat ar kaut ko nodarboties savā istabā, taču es lūdzu jums iziet no viesistabas. Mēs ar mammu visu dienu viens otru neesam redzējuši, esam noilgojušies un tas ir mūsu laiks, mēs gribam parunāties”.

Meitenes parasti teatrāli “ripina” acis un spurc. Godīgi sakot, šis noteikums mūsu mājās ir spēkā jau no neatminamiem laikiem. Mēs vecāki esam jau 15 gadus un nekad nav bijis tā, ka bērni aizņemtu VISU mūsu laiku visas dienas garumā.

Jā, protams, mēs viņiem veltām daudz laika, taču tās nav 24 stundas diennaktī. Mēs mīlam savus bērnus un, protams, viņiem mūsu dzīvē ir īpaša loma. Un mēs vienmēr viņus atbalstīsim un palīdzēsim viņiem.

Taču vēl bez tā esam arī “MĒS”. Mūsu attiecības. Un mums jāpievērš uzmanība tam, lai šīs attiecības arī turpmāk paliktu stipras, tuvas, veselas un pilnas mīļuma. Un, lūk, kāpēc tas ir tik svarīgi:

Veselīga laulība ir ģimenes stūrakmens.

Jūsu ģimenes stūrakmens nav jūsu bērni. Viņi ir daļa no fundamenta un liela daļa no visa pārējā, taču viņi netur uz saviem pleciem šo konstrukciju. Pati svarīgākā daļa esi tu un tava sieva, vīrs, partneris. Un tavi bērni skatās uz jums, mācās, līdzinās jums, izvēlas savu virzienu.

Līdz radās bērni, bijāt “JŪS” – jūsu pāris.

Sākumā bērnu nebija. Sākumā bija iemīlēšanās, kopā kavējāt lekcijas, līdz rītam pļāpājāt pa telefonu – tad vēl telefons karājās pie sienas un tam bija garš vads, un gala rezultātā nolēmāt palikt kopā uz mūžu.

Mēs bijām sākumā. Un mēs uzsākām šo ģimenes stāstu. Un tikai pēc tam radās mūsu brīnišķīgie bērni. Un mēs par to esam bezgalīgi priecīgi un pateicīgi, jo viņi dod tik daudz gaismas un prieka. Taču mūsu savienība ir svēta. Un tieši šo svētumu mums visiem spēkiem ir jānosargā.

Pēc tam, kad bērni izaugs, mēs paliksim divatā.

Nekas nav mūžīgs. Mūsu bērni drīz izaugs un izlidos no ligzdas. Nezinu, kā jūs, bet es negrasos auklēt savus trīsdesmitgadīgos bērnus, iedalot viņiem vēl kādu istabu – lai viņi mācas dzīvot patstāvīgi.

Tad, lūk, kad viņas aizies no mums, viņām būs savas ģimenes un viņas audzinās savus bērnus, man ļoti gribētos, lai mūsu attiecības ar sievu paliktu tikpat stipras un tuvas, kā bija sākumā. Un, lai nodrošinātu sev tādu nākotni, mums pie šīm attiecībām jāstrādā jau tagad. Tieši mūsu attiecībām, nevis mūsu bērniem, jābūt prioritātei.

Mums saviem bērniem jāparāda cienīgs piemērs.

Bērni uz mums skatās, bērni redz piemēru. Tieši no mums viņi mācās to, kā jābūvē attiecības. Es bieži saku: “Jāaudzina ir pieaugušie, nevis bērni”. Nezinu, kā jūs, bet es ļoti gribu lai mani bērni  izaug ar veselīgu attieksmi pret randiņiem, iemīlēšanos un ģimeni.

Tieši tāpēc veselīgas attiecības ar manu sievu man ir prioritāte. Tāpēc sieva man ir pirmajā, bet bērni – otrajā vietā. Ļoti tuvā pirmajai vietai, bet tomēr – otrajā.

Dienas beigās mēs visi jūtamies noguruši un saspringti. Jā, protams, jūsu bērniem jūs esat vajadzīgi, ļoti svarīgi. Viņi ir svarīgajā otrajā vietā pēc jūsu sievas. Ne draugi, ne kolēģi, ne domubiedri. Bērni un sieva. Un ir jārūpējas par saviem bērniem, bet pirmkārt – par labu attiecību saglabāšanu jūsu pārī. Kad bērni redz, ka tētis mīl mammu, un, ka mamma ciena tēti, viņi gūst pārliecību par to, ka viņi arī ir mīlēti, svarīgi un vērtīgi, tā viņi gūst pārliecību par sevi un apkārtējo pasauli.

Mēs dzīvojam trakā laikā un grafikā. Darbi-darbi-darbi. Un pastāvīgi mēs bērniem veltam daudz uzmanības. Un tieši tāpēc 21:00 katru vakaru es lūdzu savus bērnus piecelties un doties uz savu istabu. Tieši tāpēc mēs ar sievu pāris reizes mēnesī plānojam randiņus un kaut kur dodamies divatā. Tāpēc, ka tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, ka pirmie radāmies “mēs”.

Maiks Berijs
Avots: Счастливый психолог

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidi, vienkārši dzīvo…

nesaderīgs paris2

Laimīgām attiecībām, Mīļie, ir tikai viens priekšnoteikums un tikai viena to pazīme –
Tajās labi ir diviem…
Viss!
Viss pārējais ir ārpusē…
Un visi pārējie – arī…
Ar saviem muļķīgajiem spriedelējumiem par tēmu, ko gan viņš viņā atradis, ja visas “neatrastās” ir daudz skaistākas un gudrākas… priekš kam viņai šis, ja, lūk, tas otrs ir daudz veiksmīgāks… un kāpēc viņi dzīvo tā, ja pareizāk ir dzīvot, lūk, tā…
Atrada, ko meklēja…
Vajadzīgs ir tieši šis…
Laimīgi savā nepareizībā, nevis svešā pareizībā…

Par laimi netaisnojas… godīgi sakot, arī par nelaimi…

Vienkārši atcerieties, ka vērtēt attiecības pēc tā, kā no ārpuses izskatās, ir absolūti muļķīgi…

Rādīt var jebko un arī rādīties var jebkas…

Sievietei, kura naktīs raud un no rīta aizkrāso zilumus, viss Instagrama profils var būt vienos ziedos, dāvanās un romantisku vakariņu bildēs…
Harizmātisku un cilvēkos smaidīgu  vīrieti, kuram ir laimīga ģimenes tēva reputācija, mājās var izmantot kā gatavo muķi un izturēties pret viņu kā lupatu…

Ticiet man un praksei – visi paši ievainotākie un nelaimīgākie cilvēki, kurus es zinu, rada ļoti labklājīgu un cienījamu iespaidu, un šķiet pilnībā apmierināti ar dzīvi…
Bet skaļi kliedz un žēlojas kāreiz tie, kuriem viss ir kārtībā, izņemot paaugstinātu dramatismu un teatrālas emocijas….

Tikai divi cilvēki, kuri atraduši viens otru ir tiesīgi vērtēt savas attiecības…
Ne mēs ar jums…

Laimīgi var būt tie, kuri šķiet absolūti nesaderīgi, bet nelaimīgi tie, kuri šķiet radīti viens otram….
Un atslēgas vārds šeit ir “šķiet”…

Mīļie, vecumu un sociālā stāvokļa atšķirības, nestandarta āriene, objektīvi trūkumi, augums, svars, nacionalitāte, slikts raksturs un tamlīdzīgi, daudziem šķiet nepārvarami šķēršļi, bet dzīvē izradās pavisam viegla spalviņa uz personīgās laimes svariem…

Un to es redzu, kamēr vien dzīvoju…

Un redzu, ka ļoti bieži mīlestībā zaudē tieši tie, kuri visu savu dzīvi nodzīvojuši, neirotiski cenšoties sevi “piedzīt” ideāliem, tādiem, kuri it kā pelnījuši šo pašu mīlestību pirmie…

Tāda ir patiesība…

Tāpēc, nav nekādu garantiju, ka mums būs mūsu visas dzīves mīlestība…. ne arī tā, ka tā paies garām…

Negaidiet!

Vienkārši dzīvojiet!

Vai nu paši ar sevi vai ar tiem, ar kuriem jums ir abpusēji labi…

Nekā savādāk…

Necentieties aizbāzt savu vientulības sajūtu ar nemīlamiem cilvēkiem, un nevienam citam neļaujiet to darīt ar sevi…

Dzīve sodīs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtē to, kas tev ir

jurnieka sieva8

Čehovam ir stāsts par sievieti, kura nemīlēja savu vīru. Viņa ar to nestrīdējās, nerīkoja skandālus pat nepiekasījās viņam. Viņiem bija sava māja pie jūras, nauda, visa pārparēm, – ko gan tur strīdēties? Taču viņa vīru nemīlēja. Sapņoja par kaut ko citu. Nevis par kādu konkrētu citu vīrieti, bet vienkārši – par citu. To citu viņa gan spētu mīlēt. Pa īstam, no visas sirds. Bet dzīvot nācās ar šo, ar nemīlamo, kurā viss viņu kaitināja. Nekas nepatika. Pat tracināja.
Vīrs sākumā nesaprata, ka viņu nemīl. Un visu laiku centās kaut ko uzlabot, acīs skatījās, apskāva, aplidoja…. Un no tā kļuva vēl ļaunāk. Bet pēc tam viņš saprata. Momentā. Un vienkārši iesēdās laivā un aizbrauca jūrā – bija vētra. Bet viņš vienkarši iekāpa laivā un aizbrauca. Lai netraucētu. Jā un arī dzīvot viņam vairs nebija dēļ kā, – kāpēc gan dzīvot, ja tevi nemīl, tikai piecieš, bet dvēselē gaida, kad tu pazudīsi, izgaisīsi vai jūrā noslīksi?
Kad laiva no krasta vairs nebija redzama, un to skatam aizssedza trakojošie viļņi, sieva pēkšņi iesaucās: “Atgriezies!”, – un tikai tajā brīdī saprata, ka mīl! Ka viņš viņai ir vajadzīgs! Lai būtu blakus, dzīvs, silts, mīļš, mīlošs cilvēks, tādss labestīgs, uzticīgs, skaists… Ne fantāzija, ne ideāls, bet dzīvs cilvēks blakus.
Bet laiviņas vairs nebija, tā bija pazudusi. Kopā ar vīru. Un sieva sauca, sauca: “Atgriezies! Atgriezies! Es Tevi mīlu!”, – tikai vairs nebija neviena, kas to dzirdētu. Jūra bangoja, vētra trakoja. Viņa stāvēja krastā un sauca, kliedza….
Lūk, arī viss stāsts. Un tā dzīvē bieži vien notiek: tas, kuru nemīlēja, nenovērtēja, reiz aizpeld laiviņā. Un tu vari kliegt, cik spēka un lūgties, lai atgriežas. Diez kāpēc tikai tad, kad cilvēki zaudē, viņi saprot, cik ļoti mīlēja. Un labi, ja laiviņa atgriežas. Ja vēl ir iespēja to sasaukt un atgriezt.
Mēs dažkārt paši nesaprotam, cik stipri kādu mīlam. Neapzināmies to, kamēr nepazaudējam. Varbūt labāk vispirms tikt skaidrībā ar sevi, un tikai pēc tam dzīt projām, ignorēt vai tiranizēt? Lai tad negulētu, neēstu, neelpotu, tikai čukstētu: “Nāc atpakaļ. Atgriezies!”. Vismaz vēl kadu brīdi pabūsim kopā!

Labi, ja to dzird un atgriežas. Taču tā ne vienmēr notiek.

No Annas Kirjanovas grāmatām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā izskatās vīrietis, kuram tic?

virietis111

Pievērs uzmanību garāmgājējiem – vīriešiem: tūliņ tu uzzināsi, kā atšķirt vīrieti, kuram tic un to, kuram netic.

Redzi, iet puisis ar nolaistiem pleciem un salīkušu muguru? Viņam netic pat miesīgā māte – pirmā sieviete viņa dzīvē.

Tas vīrietis, kuram tic sieviete, burtiski ir piepildīts ar šo ticību – viņa pleci ir iztaisnoti, galva pacelta, skatiens atvērts, bet kustības mierīgas. Paskaties, vai tu sev apkārt redzi daudz tādus vīriešus?

Pats galvenais katram no viņiem ir mīļotās sievietes ticība un uzticēšanās. Ar patiesu ticību tev jāatbalsta ikviens viņa projekts, ikviens jauns sākums un viņa spējas to īstenot. Ne kripatiņas šaubu par viņa talantiem un prāta spējām!

Ko darīt, ja jūti, ka lieta ir absolūti bezcerīga un kritiens ir garantēts? Ja tu ticēsi vīrietim, pat no pirmā acu uzmetiena bezcerīgā situācijā un lietā, viņš var kļūt veiksmīgs! Tikai tava “aklā” ticība dod spēku gāzt kalnus, lai cik muļķīgi tas dažkārt nešķistu. Un pat tad, ja tomēr dažādu objektīvu iemeslu dēļ kaut kas neizdosies, tad vīrietis ar to tiks galā, taču neticēšanu viņa spēkiem viņš nekad nepiedos.

Tava ticība dod viņam spārnus, bet tavas šaubas sasien viņam rokas.

Šo pašu ticību tev jāpauž arī jūsu savstarpējās attiecībās – ticību tam, ka viņš tevi mīl un ir uzticīgs, pat tad, ja viss liecina par pretējo. Pat tad, ja viņš nav pārnācis naktī mājās.

– Tas ir viedi. Ar savu ticību viņa nevainībai tu viņu atbruņo un tajā pat laikā parādi savu ticību sev, savu pārliecību. Parādi to, ka tu nešaubies, ka kāds cits varētu būt labāks par tevi vai arī aizstāt tevi. Jā, citas sievietes cenšas to izdarīt, jo tu taču esi izvēlējusies pašu labāko vīrieti sev, taču kamēr tu tici viņam un sev, pārējās ir nolemtas neveiksmei.
Ticība iedvesmo un atbalsta. Un galvenā vīrieša emocionālā vajadzība ir tava ticība viņam.

Larisa Renar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par civillaulību

sieviete vīrietis

Kārtejā neērtā tēma. Šis būs psihologa Aleksandra Šahova viedoklis. Iespējams, kādam pārim tas lieti noderēs.

Civillaulība – tas ir tad, kad sieviete uzskata, ka viņa ir precējusies, bet vīrietis – ka viņš ir brīvs.Man ļoti žēl sievietes, kuras dzīvo neoficiālā laulībā un pēc statistikas datiem tādu ir apmēram 46%.

Es paskaidrošu, kāpēc vīrietis neprecas un parekomendēšu veidus, kā to izmainīt. Jūs vēljoprojām cerat, ka tas notiks pats no sevis? Cerība nav stratēģija. Ģimenes laime ir jābūvē.

Un tā, viss sākās romantiski. Vai arī – ne pārāk. Viņš tev patīk. Vai – ne pārāk. Bet tā vai citādāk, tu piekriti dzīvot kopā, cerot, ka kaut kādā momentā vīrietī ierunāsies sirdsapziņa un viņš piedāvās tev roku un sirdi.

Sieviete iedomājas, ka vīrietis no rīta pamostas un sev saka: “Lūk, blakus man guļ sieviete, ar kuru man ir sekss, kad to vēlos. Viņa par mani rūpējas, gatavo ēdienu, mazgā, gludina, tīra māju, taisa masāžu. Piedevām, es viņai neko neesmu solījis un neko neesmu parādā. Es esmu brīvs un, ja man kaut kas nepatiks vai vienkārši dzeltenais ūdens galvā saskries, es viņu pametīšu un atradīšu sev citu. Man tā ir ērti un komfortabli, bet tomēr es ņemšu un sarežģīšu sev dzīvi! Es precēšu viņu, lai nebūtu brīvs, lai sasietu sevi ar juridiskiem, finansiāliem un morāliem pienākumiem. Un apmaiņā pret to es nesaņemšu neko vairāk, kā to, kas man jau ir, taču šķiršanās gadījumā man radīsies lielas finansiālas problēmas”.

Tu nopietni domā, ka vīrietis spriež šādi? Protams, tu uzskati, ka “viņš ir kārtīgs”, ka viņš precās aiz pienakuma apziņas (ievēroji, ne mīlestības). Taču, ja jau viņš ir tāds, kāpēc gan uzreiz neprecējās?

Atbilde: viņš tevi nemīl.
Ja vīrietis tevi mīl, viņš uzreiz pieteiks savas tiesības uz tevi, burtiski aizvilks uz ZAGSu vai baznīcu un izdarīs visu, lai tu tiktu tikai viņam.

Civillaulība ir dzīve ar devīzi “Izmantošu bez maksas to, kamēr nesatikšu kaut ko labāku”. Vīrietis neprecās tāpēc, ka tu to pieļauj.
“Ko mainīs “zīmogs pasē”? Tas neko nemaina. Tā ir tikai formalitāte”, – sievietes šo frāzi dzird diezgan bieži. Bet tie ir meli. “Zīmogs” nozīmē ļoti daudz ko.

Tas ir vīrieša LĒMUMS: “Es izvēlējos šo sievieti un veltīšu viņai savu dzīvi: savu laiku, savu spēku, savus resursus”. Un lai laulību zvērests – rituāls, vīrieša lēmums ir viņa – reāli.

Tagad vinš sev saka: “Es esmu precējies un tātad man jārīkojas un jāuzvedas atbilstoši: pēc darba man jāiet mājās, es nedrīkstu flirtēt, man jādomā par to, lai pietiktu naudas ģimenei”. Vinš pārstāj meklēt “citus variantus”. Izvēle ir izdarīta. Protams, tas negarantē uzticību 100%. Taču pārkāpt savam lēmumam viņam būs daudz grūtāk. Draugi viņu sauc par “lauleni”, mainās viņa statuss, vīriešu sarunās parādās tēmas, kuras nesaprot vecpuiši.

Vīrieši, neskatoties uz sieviešu mītiem, nebaidās no laulības. Viņi tiecas pēc laulības ar mīļoto sievieti un atdod tai sevi ar prieku. Ja vīrietis baidās no laulības, tātad viņš nemīl sievieti. Tā ir rūgta, bet patiesība.

“Zīmogs pasē” ir rinda nepatīkamu seku vīrietim gadījumā, ja laulība tiek šķirta: nāksies dalīt mantu, maksāt alimentus. Tas nelīdzinās tam, ka tā ir “vienkārša formalitāte”.

Protams, šis “zīmogs” nedos tev mīlestības sajūtu, ja tās nav bijis. Bet vai gan ir vērts dzīvot ar vīrieti, kurš tevi nemīl? Bet no otras puses, “zīmogs” dos aizsargātības un atbildības sajūtu.
Patiesībā šis “zīmogs” ir vīrieša mīlestības izpausme. Atceries – vīrietis runā ar darbiem. Vai par to varetu strīdēties!? Tu taču lieliski zini: ja vīrietis pa īstam mīl, viņš ļoti cenšas pēc iespējas ātrāk vest savu mīļoto pie altrāra un visiem apkārtējiem paziņot: “Tā ir mana sieviete! Es viņu aizsargāšu, apgādāšu un tikai man ir tiesības uz viņas skaistumu, maigumu un mīlestību””. Vai ne tā?
Vīrietis neprec tevi tikai tāpēc, ka… tu viņam to atļauj. Viss. Un punkts. Nav citu iemeslu. Ja var “saldo” saņemt un par to nemaksāt, tad vīrietis šo iespēju izmantos bez jebkādiem sirdsapziņas parmetumiem. Pasvītroju: cerības, ka viņā atmodīsies sirdsapziņa, ir veltas, jo viņš taču tev nesolīja precēt tevi. Viņš pat tevi nepiemānīja. Nu, gandrīz, nepiemānīja.

Ja tev ir bijusi kopdzīve ar vīrieti bez precībām, tad jau tu labi atceries, ko vinš sākumā tev teica. Šī frāze vienmēr ir viena un tā pati, ar nelielām variācijām: “Pagaidām es neesmu gatavs laulībai. Man vajag nedaudz….” un tad seko garš attaisnojumu saraksts, sākot ar triviāliem “tikt skaidrībā ar sevi, ko es gribu”, un “stabilizēt savu finansiālo stāvokli”, beidzot ar eksotiskiem “saņemt sava guru svētību”. Vai arī “pamēģināsim padzīvot kopā un tad jau redzēs”, pazīstami?

Problēma ir tā, ka sieviete dzird ne to, ko domā vīrietis (vispār jau visbiežāk sieviete dod priekšroku piedomāt kaut ko klāt, nevis uztvert “pa taisno”). Viņš saka: “Es gribu ar tevi seksu, gribu, lai tu par mani rūpējies, gribu tavu jaunību un skaistumu, bet negribu par to visu maksāt ar savu brīvību tieši tev. Es pagaidām palietošu to, ko tu man dod, bet, ja tu man apniksi, jebkurā brīdī mēs izšķirsimies bez jebkādām pretenzijām un kompensācijām”.
Taču sieviete dzird: “Man jātiek skaidrībā ar savām jūtām, jānodrošina tev daudz komfortablāki apstākļi un pēc tam es noteikti tevi precēšu”. Vīrietis atļauj sievietei tā domāt. Viņa tic, viņš izmanto.

Krimināllikumā tas apzīmēts kā krāpšana ļaunprātīgi, izmantojot uzticēšanos. Ko tāds krāpnieks nozog tev? Tavu laiku, tavu spēku, tavu enerģiju, tavu jaunību un skaistumu.

Apkopojam rezultātus: vīrietis neprecas tāpēc, ka sieviete viņam to atļauj. Bet kāpēc sievietes piekrīt šādām attiecībām?

Atbilde ir: bailes, vientulība, dziļa neticība sev, sajūta, ka “es neesmu mīlestības cienīga”, zema pašapziņa, “kaut lai tik kāds, bet ir blakus”.
Tās ir sievietes, kuras vecāki, iespējams, nav mīlējuši, kuras tendētas izveidot atkarīgas attiecības. Kā runā mans populārais kolēģis Mihails Labkovskis – “neirotiskas”. Un es viņam piekrītu. Ja sieviete pacieš pazemojošas attiecības “pagaidi, kamēr es vēl neesmu izlēmis”, un vēl attaisno viņu, tas nozīmē, ka tur ir nopietnas psiholoģiskas problēmas. Psihologi jau zin: pašas stiprākās saites ir sado-mazohistiskās. Ne tāpēc, ka laimīgas, bet tāpēc, ka iziet no tām partneri nespēj: Upuris saņem apstiprinājumu tam, ka viņa nav nekā labāka cienīga, savukārt Vajātājs atriebjas Upurim par savām sāpēm, ko izjutis pagātnē, kā likums, no vecākiem. Viņi viens otram ir vajadzīgi. Tāpēc arī civillaulības velkās un ieilgst gadiem…. Vīrietim ir skumji un garlaicīgi, sievietei bailīgi un sāpīgi, bet izšķirties nevar – neirotiskas saites… Dažkārt spēlē spēlīti “krievu akordeons” – izšķīrās, atkal sagāja kopā, izšķīrās un atkal…
Tātad, ko darīt sievietei? Lūk, plāns.

1. Pārstāj sev melot. Apzinies savas patiesās vajadzības un savas emocijas. Iespējams, tās ir kaut kur dziļi, dziļi paslēptas, bet bez kontakta ar tām, nav iespējama vienota sajūta ar sevi pašu, nav resursa sajūtas un nav spēka pārmaiņām.
2. Sagatavojies krīzei: atrodi sabiedrotos, drošu vietu. Sākumā, iespējams, būs slikti. Pēc tam nepanesami. Daudzi aiziet līdz šim punktam un atkrīt atpakaļ, jo nav sagatavojušies: nezin, ko darīt, no kā saņemt atbalstu, nezin, kā uzvesties. Ir vajadzīgi sabiedrotie: draudzenes, kuras tevi atbalsta, vecāki, psihologs, kurš palīdzēs pareizo uzvedības līniju izvēlē.
3. Noteikt robežas. “Dārgais, tu esi spēcīgs vīrietis, es tevi iemīlēju dēļ tā un tā. Reizē ar to es jūtu trauksmi, jo tu vēljoprojām nesi apstiprinājis savu nodomu nopietnību ar savām darbībām. Tu darīsi mani laimīgu, kad apprecēsi. Tā ir mana vajadzība. Apspriedīsim kāzu datumu? Kā Tev šķiet?”
4. Atņemt vērtību. Sastopoties ar pretestību (kas arī ir gaidāma), ir jāpasludina “moratorijs attiecībām”. Tas nozīmē, ka tu no viņa aizej uz mēnesi. Psiholoģija ir tāda, ka vīrietis vērtību saprot tikai tad, kad viņam to atņem. “Tas, kas mums ir, to nenovertējam, kad zaudējam, rūgti raudam”
Atgriezies sākumā. Vīrietim jāatgriežas vecpuiša dzīvē: lai pats sev gatavotu ēst, pats tīrītu, pats uzkoptu, mazgātu, gludinātu. Atņem viņam komfortu, regulāru vieglprātīgu seksu. Tad viņš sāks novērtēt to, kas viņam bija un būs izvēles priekšā, vai tu esi viņa cīņas cienīga.

Moratorijs nedrīkst būt īsāks par mēnesi – tas saistīts ar psihiskajiem procesiem: pirmo nedēļu viņš baudīs brīvību, otrajā sāks skumt, trešajā sāks pierunāt atgriezties, ceturtajā sāks tev sekot. Tad laiks ķerties pie 5. punkta.
Bet, ja viņš tā nedarīs? Tad tu pilnīgi skaidri zināsi, ka tu noteikti viņam neesi vērtība, un viņš par tevi necīnīsies. Uzvelc skaistu kleitu un atrodi sev sevis cienīgu vīrieti.
5. Uzvara. Ja viņš uz ceļiem lūdzas, lai tu atgriezies. Un tu esi jau gatava. Stop! Vēl ir par agru. Tāpēc, ka tad drīz viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Ir jābūt noteiktiem noteikumiem, pie kuriem tu atgriezīsies: noteikts kāzu datums un parakstīta Ģimenes Konstitūcija, pēc kuras tiks būvēta jūsu ģimene.
Tev tas viss šķiet sarežgīti? Vai tu kādreiz esi saņēmusi kaut ko ļoti vērtīgu viegli?
Aleksandrs Šahovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai nekliedz!

paris16

Tas viss skan paskarbi, un ne īpaši patīkami, īpaši tiem, kuri jau katrs savu ceļu aizgājuši, arī man…

Kāpēc nedrīkst šķirties? Tāpēc, ka laulību rada Augstākie spēki, nevis mēs. Augstākie spēki to rada tikai ar vienu mērķi – iedot cilvēkam pārbaudījumu. Sākumā māneklis – romantiskas attiecības, pēc tam gatavais karš – tuva cilvēka piejaucēšana. Ir ļoti grūti kādu pieņemt ar visiem viņa tarakāniem, kalpot viņam, saglabāt uzticību, atvērt sirdi, upurēt vina dēļ kaut ko, taču tikai tā dzimst patiesa mīlestība. Un par to ir jāpacīnās. Ta ir jānopelna. Tāpat vien tā neatnāks.

Katram cilvēkam ir tādas rakstura īpašības, kuras izciest var tikai labprātīgi sevi savaldot. Tieši te tad arī ir mīlestība, bet nevis tajā, lai gaidītu kādu, kas tevi netracinās. Sievieti vispār vīrietis nevar netracināt! Viņš var būt pastulbs, parupjš, mīlēt  tikai ēst un gulēt, neuzmanīgs, nerūpīgs, bieži vien arī netīrīgs. Bet sieviete pēc savas dabas ir garlaicīga, skaudīga, pļāpīga, viegli aizvainojama, nevadāma, bieži vien skopa.

Bet iepazīst viņi viens otru tikai kopdzīves procesā. Un īsts brīnums notiek tikai tad, kad tas, kuru tu jau sāki uzskatīt par pretīgu, tieši viņš kļūst par pašu mīļāko, ja esi nolicis sava likteņa eksāmenu. Un tas pārsteidz! Kad pats būsi cienīgs, tuvais cilvēks transformējas!
Oļegs Torsunovs
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc tu ar viņu apprecējies?

paris11

Sievietes bieži sūdzas, ka viņas ir daudz izglītotākas nekā “tumsonīgie un neintelektuālie” vīrieši, turklāt ne tikai tās, kuras dzīvo dziļi laukos, bet arī rīdzinieces. Tā tas ir – sievietes nodarbojas ar kosmoenerģētiku, gleznošanu, apgūst baleta vēsturi, fotomākslu, astroloģiju, bet vairums vīriešu – neko no visa tā nedara.

Vīrietis retāk apmeklē visādus kursus ne tāpēc, ka ir mazāk tendēts uz attīstību nekā sievietes. Viņam ir vajadzīgs mērķis – vīrietim skaidri jāzina, kāpēc jātup divas stundas parapsiholoģijas seminārā. Sieviete izbola acis un stāsta, cik tas ir iedvesmojoši. Vīrietis uzreiz jautā: “Uz ko tas iedvesmo?” Dāma nonāk strupceļā: “Nu vispār! Tas ir garīgums!”

Viņam “vispār” nav nekāda atbilde, bet “garīgums” nenozīmē tikai skaistu vārdu. Ja viņš ķersies pie baleta vēstures izpētes, tad uzrakstīs grāmatu vai rakstu. Ja dosies uz parapsiholoģijas kursiem, tad kļūs par magu, sāks ar skatienu pārvietot šķīvjus, ar uzacu kustību izgaiņāt mākoņus un izveidos sektu.

Un, pirms nosodīt visu vīriešu dzimumu par “attīstības trūkumu”, vajag saprast šo patiesību. Vīrietim ir jāzina mērķis – kāda velna pēc viņam trīs stundas jāsēž “Tanheizerā”, kur tik garlaicīgi un skaļi dzied, ko viņš aizmirsis vēstures muzejā un ar ko van Goga glezna ir labāka par alus skārdeni.

Ja nav mērķa, nav arī mākslas. Un daba visu ir iekārtojusi saprātīgi: sieviete par visu interesējas, lai pēc tam audzinātu bērnus un, piedodiet par patiesību, kairinātu sava vīrieša dzirdi gluži kā Šeherezāde.

Bet vīrietis interesējas, lai būtu kāds labums, lai taisītu karjeru, saprastu pasaules uzbūvi un mazliet to virzītu, atbrīvotos no stresa un atpūstos. No tā izriet secinājums: motivējiet savu neizglītoto vīru, lai viņš sajustu vajadzību pēc izglītošanās!

Ja skolotāja apprecēsies ar vienkāršu strādnieku – ekskavatora vadītāju – un sāks skatīties uz viņu no augšas uz leju tāpēc, ka viņš nav lasījis Markesu, un turklāt vilks viņu sev līdzi uz Jaunā teātra, Nacionālā teātra izrādēm vai uz operu, viņš saniknosies, sāks dzert vai norobežosies no ģimenes dzīves.

Ne tāpēc, ka viņam tik ļoti nepatiktu viss šis “garīgums”, bet gan tāpēc, ka tāds, kāds ir, viņš sievai neder, un tas ir visspēcīgākais trieciens ikvienam vīrietim.

Tātad neceliet degunu gaisā, bet ierosiniet dalīties ar jums tajā, kas jums patiešām ir svarīgi, nevis tikai modīgi un atbilstoši priekšstatam, ka “visi kulturāli cilvēki to ir lasījuši un redzējuši”.

Iesakiet viņam kaut ko muzikāli meditatīvu, lai atbrīvotos no stresa pēc darba. Progresīvo kino – lai labāk orientētos cilvēkos. Kā teica kāda dāma: “Brāmsa mūzika mani ļoti uzbudina, viņš ir tik erotisks, aiziesim paklausīties?” Viņas vīrs gāja un klausījās, un divas stundas ilgā simfonija viņam likās gluži adekvāta samaksa par labu seksu. Bet, ja reiz aizgāja uz koncertu, tad arī vēroja un ieklausījās, un vērtēja. Un pamazām viņa iepatikās.

Pasakiet vīram, cik viņš ir gudrs, cik svarīgi jums ir ar viņu visu apspriest, palūdziet viņam “paciesties pirmizrādē”, uzklausiet viņa viedokli, turklāt bez skepticisma, tāpēc ka objektīvs lasītājs un skatītājs var pamanīt ko unikālu, kas nav pieejams sagatavotajam.

Esiet vienkāršāka! Aizejiet ar vīru uz futbolu un hokeju, iztaujājiet par spēles niansēm, par spēlētājiem. Atrodiet kopīgu interešu lauciņu un veltiet laiku tā kopšanai.

VIENMĒR ATCERIETIES, KĀPĒC JŪS AR VIŅU APPRECĒJĀTIES. Ne jau muļķības pēc, bet aiz mīlestības, lai veidotu ģimeni, lai kāds gaidītu jūs mājās un dalītos grūtībās, un atvieglotu ikdienas nastu, un kopā audzinātu bērnus.

Novērtējiet vīru! Taču nekad neatmetiet mēģinājumus dalīties ar viņu svarīgākajā jūsu interešu daļā! Bez tā laulība pārvēršas par formalitāti.

A. Pancs “Sarunas par laimi”

Avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse