Infantilās attiecības

infantilas

Par to, kā mēs sitamies viens pret otru savās bērnības traumās.

Ļoti daudzas no funkcijām, kas tiek pieprasītas no vīra, patiesībā pieder tētim. Un pieaugusi sieviete pilnībā spēj bez tām iztikt. Taču pieaugušu sieviešu mūsu kultūrā faktiski nav, tāpēc, ka nav sievietes iniciācijas tradīciju.
Jā vīrs pārāk smagi apkrauj sevi ar papildus funkcijām, un tā visbiežāk arī notiek, viņš var pazaudēt jebkuru interesi par savu sievu, tāpēc, ka daba ir pret incestu.

Savu ceļu pazaudējis vīrietis kļūst “bezceļnieks” un a priori neinteresants un nepievilcīgs sievietēm. Ja nu vienīgi kā avots šim “papildus”.
Ja vīrietis veiksmīgi tiek galā ar “papiņa” funkcijām, tad sievietē var izraisīt vienīgi savtīguma interesi, sniedzot viņai naudu un sociālo aizsardzību vai vismaz “neizbaudīto tēva rūpju” surogātu.

Un rodas leģendārās līdzatkarīgās attiecības – stāsts par “čemodānu bez roktura”, kuru žēl pamest, bet grūti stiept. Ņemot vērā to, ka arī pieaugušu vīriešu mūsu sabiedrībā faktiski nav, tāpēc, ka kultūrā nav arī vīriešu iniciācijas tradīciju (kultūrā, kuru mērķtiecīgi sabradājusi padomju iekārta), tad izrādās, ka vīrietis-bērns sāk spēlēt tēva lomu sievai-bērnam.
Un tās ir ļoti smagas un mokošas attiecības. Ļoti daudz, kas tiek gaidīts no sievas, patiesībā attiecas uz māti. Un pieaudzis vīrietis viegli var bez tā iztikt. Ja sieviete ir pārāk apkarinājusies ar mātes funkcijām, viņa zaudē savu spēju starot un rezultātā zaudē interesi par vīrieti.
Tomēr, ja viņa ļoti labi pilda mātes funkcijas, tad viegli var iestigt līdzatkarībā. Ņemot verā visu jau augstāk minēto, pieaugušu sieviešu mūsu sabiedrībā praktiski nav, tad izrādās, ka sieviete-bērns cenšas spēlēt mātes lomu vīram-bērnam.

Atnāk Freids un uzliek masku. Ļoti bieži jaunus partnerus vai mīļākos atrod kā spēlētājus pretinieka komandā. No “mammas” lomas nogurusi sieviete var sākt meklēt sev “papiņu”, svēti ticot tam, ka viņš arī ir tas “īstais vīrietis”. Un otradi. Parasts mūsdienīgs pāris, cenšoties apvienoties, patiesībā ir pieauguši bērni, kuri sev līdzi velk milzīgus maisus ar nepiepildītām bernības gaidām. Un pie pirmās izdevības uzgāž šo maisu savam partnerim. Un, jo vairāk savstarpējo gaidu ir pārim, jo mokošāka ir tāda savienība. Vainas sajūta un aizvainojums garantēts. Jo neviena no šīm gaidām nevar tikt realizēta.

Noguruši no savstarpējās mocīšanas, partneri var izšķirties un doties nākamā pretendenta meklējumos, gausi velkot aiz sevis savus nepaceļamos maisus.
Viedajās kultūrās, lai šadi procesi nenotiktu, tika veikti vīriešu un sieviešu iniciācijas rituāli, kad kandidātam pieaugušo dzīvei palīdzēja pieņemt to faktu, ka visu, ko viņš nav saņēmis bernībā, vairs nekad arī nesaņems.
Protams, tas ir skumji, taču tā nav nekāda katastrofa, jo pilnvērtīga pieauguša cilvēka dzīve sola ļoti daudz ko labu, jaunu un vēl nepieredzētu.

Savukārt tādās mežonīgas zemēs ka mūsējā (autors dzīvo Krievijā) vīrieša un sievietes iniciācijas process dažkārt velkas visu dzīvi, novedot cilvēkus pie dažādām psihosomatiskajām saslimšanām un tā arī dzīves laikā nebeidzas.
Daudzu vecu cilvēku sejās jūs varat atklāt sastingušas aizvainota bērna grimases. Savukārt ailītē “nāves iemesls” apmēram 90% Zemes iedzīvotāju varētu droši rakstīt: “nespēja pārciest pieaugšanas traumu”. Smieklīgi un skumji. Pusdzīvas cerības apēd ļoti daudz dzīvības spēku. Tāda tendence nespēj iepriecināt nevienu. Un tāpēc arvien populārākas kļūst pusaudžu attiecības “draudzība uz seksuāliem pamatiem”.
Gribēju kaut ko labu uzrakstīt par šādām attiecībām, tomēr neatradu, ko uzrakstīt. Visi to plusi ir ļoti šaubīgi. Savukārt mīnuss – acīmredzams – abpusēja nerealizētība.

Tāpēc, ka, lai vīrietis ieraudzītu  savu ceļu, sievietei jāparāda sava Dvēsele un jāsāk starot. Bet, lai viņa sajustu, ka aiz šī vīrieša ir vērts iet, – viņam arī ir jāparāda sava Dvēsele.

Seksuālo draugu attiecības neparedz tādu iespēju, jo attīstībai nepieciešamā enerģija pilnīgi muļķīgā veidā tiek izterēta kaut kur citur.
Vieglprātīga sieviete mūžīgi sastop “bezceļa” vīriešus.

Un tomēŗ dabā eksistē dabisks bērnības traumu dziedināšanas process.

Tas nozīmē apzinātu kustību pretī savai vilšanās sajūtai. Katrs vilšanās moments patiesībā ir pieaugšanas un pieņemšanas brīdis. Problēma ir tā, ka karojošā hedonisma kultūrā nav pieņemts izdzīvot vilšanās sāpes.

Ikviena pieaugoša cilvēka rīcībā ir vesela Dvēseles anestēzijas institūcija. Un vienīgie, kam patiešām ir izdevīgs iniciācijas tradīciju trūkums, ir alkohola, tabakas un farmācijas ražotāji, kuri ļoti centīgi meklē “veidus kā apkarot” pieaugšanas traumu.
«Безумству храбрых поем славу»
©Vjačeslavs Gusevs – ārsts psihorterapeits
Avots: https://psy-practice.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?

zabaki

– Mīļā, vai tu notīrīji manus zābakus?
– Ko? Notīrīju zābakus? Kas, es tev kāda kalpone?
– Nu, kā, – samulsa Pāvels, – tu taču esi mana sieva!
– Jā, jā, pareizi gan, vēl neesi aizmirsis, ka es esmu tava sieva, ne kalpone. Pats tīri savus zābakus!
– Njā… Labi. Mums gan mamma vienmēr tīrīja.
– Saki, mamma tīrīja? Tad vajadzēja mammu līdzi ņemt, lai dzīvo ar mums un zābakus tīra.
– Labi, pietiek, neuzvelcies. Tūliņ pats notīrīšu. No tevis jau nesagaidīsi.
– Tā, ja! Nav ko gaidīt! Paskaties, kāds interesants, zābakus viņam notīrīt! Varbūt man tev vēl zeķes izmazgāt?

Pāvels ātri notīrīja zābakus, un neatvadījies izgāja no mājas. Viņš bija apvainojies un saniknots par savas jaunās sievas vārdiem. Te nu bija īstā laulības dzīve, vinš domāja pa ceļam uz darbu.

Mani jau brīdināja, ka viss būs pavisam savādāk, ne tā, kā tad, kad vēl vienkārši tikāmies. Lūk, jau pirmās saķeršanās, skandāli. Es taču tikai palūdzu zābakus notīrīt – tad nu gan problēma, bet, nē, uzvilkās no pusapgrieziena. Visu garastāvokli izbojāja pašā rīta agrumā. Bet mūsu mamma nekad mums pašiem nelika zābakus tīrīt. Vienmēr tīrīja manus, brāļā un tēta. Dīvaina man tā Alise – pati vien sev prātā.

Kad vīrs izgāja no dzīvokļa, Alise aizvēra durvis, un neapmierināta par rīta incidentu, aizgāja dzert tēju. Viņa bija apvainojusies uz Pāvelu, jo negaidīja no viņa tādu bezkaunību.

«Kāds bezkauņa, – viņa domāja, – tīrīt viņam zābakus! Kas, es viņam, sieva vai kalpone! Lūk, mana mamma ne tikai tētim zābakus netīrīja, tētis pats sev pat bikses gludināja un, ja vajadzēja, mammas zābakus notīrīja, varēja arī ēst pagatavot. Un es, zini, neesmu tā radusi. Pie mums, ģimenē, tā nebija pieņemts».

Pāvels aizbrauca līdz darbam, ieslēdza datoru un pieslēdzās tīklam. Alise tur jau bija priekšā. Pēkšņi viņa internetā uzdūrās nelielam rakstam:

«Jaunlaulātie (tāpat kā precēti cilvēki vispār), var izvairīties no konfliktiem, attiecībā uz pienākumu sadali mājās, vienkārši, apsēžoties un izstāstot viens otram – kas un kā bija pieņemts darīt viņu ģimenēs.

Visbiežāk cilvēki, apprecoties, savā ģimenes dzīvē ienes to uzvedības modeli un mijiedarbības šablonus, kas bija ierasti viņu vecaku ģimenēs. Ja šabloni ir līdzīgi, strīdu būs mazāk. To var novērot ģimenēs, kuru vecāki bija līdzīga tipa cilvēki, līdzīgi pēc sociālā statusa, materiālā stāvokļa ziņā, līdzīgi pēc kultūras līmeņa u.t.t.

Vēlams būtu sarunas par mijiedarbības veidiem risināt regulāri, vēl labāk, to izdarīt līdz laulībām, lai laicīgi noskaidrotu jautājumus un izvairītos no situācijām, kad neko vairs nevar labot. Tāpat vajadzētu arī izrunāt attieksmi pret dažādiem bērnu audzināšanas jautājumiem, ģimenes budžeta plānošanu, ģimenes mērķus, katra partnera individuālos mērķus, un daudzus citus jautājumus.

Mīloši cilvēki ar to arī atšķiras no visiem pārējiem, ka vēlas saprast viens otru, pieņemt un piekāpties, vienoties un atrast abiem izdevīgakos un ērtakos variantus.

Viņi ir gatavi izstrādāt jaunus uzvedības modeļus, jo saprot, ka ideālu mijiedarbības šablonu ģimenē nav, un, ka viņiem nāksies uzbūvēt savu jaunu sistēmu, kas tiks veidota, paņemot kaut ko no tā, kas bija vecaku ģimenēs, bet kaut ko, ko jaunie vēlēsies ieviest paši. Tikai tad mājās valdīs miers, saskaņa un savstarpējā sapratne.

P.S. Nevajag kautrēties runāt ar dzīvesbiedru par jebkurām tēmām. Viņš/viņa jūs mīl un tāpēc sapratīs. Sapratne ir ilgas un laimīgas kopdzīves pamats.

Alise izlasīja rakstu līdz galam un pēkšņi saprata. Pareizi, Pāvels taču stāstīja, ka viņu mamma tīrīja savu vīriešu zābakus, tātad arī no manis viņš gaida to pašu. tas ir viņa šablons. Atceros, kā reiz, kad ciemojos pie viņiem, Pāvela mamma notīrīja arī manus zābakus. Es toreiz vēl padomāju, kāpēc viņa tā darīja, droši vien tā viņu ģimenē ir tāda tradīcija, vedeklām apavus tīrīt. Taču man viņai bija neērti to jautāt, baidījos, ka izskatīšos neaudzinata. Teiks vēl, ka vedekla neko nesaprot un nezin.

Alise nosūtīja rakstu vīram un apakšā uzrakstīja: «Es tevi sapratu. Es tevi mīlu. Pieņemu un izstrādāju jaunu uzvedības modeli. es tīrīšu tavus apavus».

Pienāca atbilde: «Paldies, Mīļā! Brīnišķīgs raksts. Un tu esi brīnišķīga – gudra un saprotoša! Un es arī vēlos pamainīt kaut ko savā uzvedībā».

«Tad sarunājam, ka tu no rītiem klāsi gultu, kamēr es gatavošu brokastis? Tā mans tētis darīja», – sekoja Alises piedāvājums.

«Labi, Mīļā, es piekrītu!». 

Autors: Vadims Huzins «Рука Жизни: истории, которые вдохновляют»
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS