MANA LAIME

Reiz pirms sešiem gadiem es no rīta, ar grūtībām pamodusies, sāku vārīt putru. Bija ziema, aiz loga piķa melna tumsa. Es uzmanīju pienu, lai tas “neaizbēg”, un man ļoti gribējās gulēt. Pēc tam modināju dēlu, lai vestu uz dārziņu. Puika negribēja mosties un niķojās. Izvilkt no miega saldi gulošu bērnu ir tas, ko es patiesi nemīlu darīt.

Pēc tam es centos viņu apģērbt, viņš činkstēja, negribēja ģērbties, vilka nost ar grūtībām manis uzstieptās zeķubikses, pēc tam negribēja ēst putru, mēs kavējām. Vīrs pamodās, ienāca virtuvē un jautāja: “Vai brokastīs ir vēl kaut kas, izņemot putru?”

– NĒ! – es viņam uzrēju, kaut gan, varēju ātri sagatavot sviestmaizītes, tas nebūtu grūti. Taču es kavēju un nebiju izgulējusies, un no rītiem man ļoti nepatīk gatavot kulinārijas brīnumus.

Pēc tam mēs saģērbāmies un es domāju par to, cik ļoti darbietilpīgs gadalaiks ir ziema. Uzvilkt bikses, pēc tam jaku, pēc tam mēteli, tad cimdus…. Uffff.

Mēs ar dēlu izskrējām no mājas. Bija sals un mašīnu nevarēja iedarbināt. “Tā tik man vēl trūka!” – es padomāju un pasaucu vīru, lai tas brokastu vietā tiek galā ar mašīnu, bet pati ātri sagatavoju viņam maizītes, ko paņemt līdzi uz darbu.

Rezultātā ar lielu kavēšanos mēs aizbraucām katrs savos darbos.

Tās pašas dienas vakarā es gatavoju vakariņas.

Diena darbā nebija izdevusies, man tika uzlikts par pienākumu izpildīt darbus kāda atlaista darbinieka vietā. Es biju nikna un domās pateicu priekšniekam visu, ko par viņu domāju. Mizoju kartupeļus un skatījos TV, kur Pirmajā kanālā rādīja šovu «Precamies!» («Давай поженимся»).

Tur skaista, jauna, sapucēta un koši nogrimēta raidījuma varone meklēja vīru un klāstīja savu dzīves stāstu.

Viņa tikai nesen bija ieradusies “iekarot” galvaspilsētu. No pirmās laulības viņai ir bērns, taču viņš dzīvo kopā ar viņas vecākiem citā plsētā, kamēr viņa cenšas sevi atrast lielpilsētā. Un tad, kad atradīs sev vīru, uzbūvēs karjeru, tad noteikti ņems bērnu pie sevis.

Noslēgumā viņa teica:

– Kopumā manā dzīve viss ir labi, un es meklēju vīrieti, kurš to padarīs vēl labāku. Es esmu laba mamma, laba meita, labs cilvēks un būšu laba sieva.

Un raidījuma vadītāja Larisa Guzejeva viņai jautā:

– Un kā jūs sapratāt, ka esat laba?

– Es nesmēķēju un nedzeru, – meitene atbildēja.

– Man šķiet, ka panākumi nevar sākties ar piedēkli “ne”. Es NE smēķēju, NE dzeru, NE nogalinu, – saka raidījuma vadītāja.

– Jūs būtu laba mamma, ja no rītiem, agri pamodusies, varītu savam bērnam sasodīto putru, pēc tam modinātu savu cieši aizmigušo bērnu, kurš, vēl nepamodies niķojas, un barotu viņu ar šo putru, ar kuru pēc tam piesmērēta visa virtuve, pēc tam stīvētu viņam kājās šīs izslavētās zeķubikses, piecas cepures un jaku, to visu pēc tam aptinot ar šalli, un tad dotos ārā – putenī – skriešus ar ragaviņām uz bērnu dārzu, pēc tam kavētu savu darbu…. Bet viņš pa to laiku dārziņā meistarotu tulpes ziedu, lai pēc tam 8. martā to jums uzdāvinātu…

Es sastingu. Stāvēju ar muguru pret televizoru, klausījos un griezu dārzeņus…

Un sapratu, ka tieši tagad kāds no Augšas runā ar mani.

Par mani. Viņš visu par mani zin…

Izlietnē vēl joprojām stāvēja no rīta ar ūdeni pielietais, piedegušais katliņš, mēs taču kavējām un es to nepaspēju nomazgāt. Bet pie ledusskapja karājās zīmējums, ko mans dēls šodien man uzdāvināja, kad es atnācu pēc viņa uz dārziņu…

Mēs tik bieži nepamanām savu laimi.

Tā gluži kā tranzītā brauc cauri mūsu dzīvei, bet mēs to sajaucam ar ikdienišķību un rutīnu. Šī putra, šis katls, šīs zeķubikses… Vai gan par tādu laimi mēs sapņojām?

Taču, ja aizdomājamies, pagrozām to rokās, paskatāmies no cita skatu punkta: kāpēc gan ne laime?

Man ir kāds, kura dēļ pamosties agrāk. Un mans virtuves logs izgaismojas katru rītu pulksten sešos.

Un tur, aiz loga ir auksts un tumšs, bet šeit – manā siltajā virtuvē mājīgi svilpo tējkanna un smieklīgais katliņš ar puķīti uz sāniem vāra ideālo putras porciju. Un man ir mīļotais dēls, kuram nepatīk no rītiem mosties (kuram gan patīk?), un vīrs, kurš gandrīz vienmēr ir labā garastāvoklī, un darbs, kur mani gaida un mani pienākumi, piemēram vakariņas, kas jāpagatavo un kas dara mani laimīgu.

Es katru dienu esmu laimīga, tikai aizmirstu to pamanīt!!!

Tā diena man ir ļoti svarīga. Pēc tās es kļuvu it kā apskaidrota. Un sāku ievērot to, kas man vienmēr bija bijis acu priekšā, bet es to neredzēju, tā, it kā tas būtu bijis aizklāts ar kādu neredzamu iekšējās neapmierinātības plīvuru.

Bet todien, nejaušs dialogs televīzijā kā burvju mākslinieks norāva šo burvju lakatu no manām acīm un tagad es skatos uz savu veco virtuvi tā, it kā tā būtu kļuvusi jauna un saku: O!!!!

Būt laimīgai šeit un tagad, neskatoties uz apstākļiem, kurus dzīve piedāvā – tas ir mans kredo un mana personīgā reliģija.

Laime nav obligāta maskarāde un karnevāls, to vajag iemācīties ievērot un novērtēt, pat tad, ja šodien tā ir pavisam ikdienišķa, maziņa un līdzīga mazajam katliņam ar auzu pārslu putru.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesā Romance

larisa

Skandalozā krievu aktrise Larisa Guzejeva ir precējusies trīs reizes, mēs viņu vislabāk atminamies filmā “Cietsirdīgā romance” un tagad popularitāti viņa ieguvusi Krievijas TV šovā “Давай поженимся”. 

Pirmo reizi viņa apprecējās ar filmas “Sāncenses” uzņemšanas laukumā sastapto režisora asistentu Iļju, kurš izrādījās narkomāns. Larisa centās palīdzēt vīram atbrīvoties no šī netikuma, taču tas nebija iespējams, pāris izšķīrās un pēc laika Iļja nomira no narkotiku pārdozēšanas. Pārdzīvotais stress un arī karjeras sabrukums darīja savu un aktrisei sākas problēmas ar alkoholu. Pateicoties savam spēcīgajam raksturam, viņa šo atkarību pārvarēja un kļuva par pirmo publisko personu, kas sabiedrības līmenī pacēla problēmu par sieviešu alkoholismu.

Par otro Larisas vīru kļuva gruzīnu izcelsmes filmu redaktors Kaha Tolodrava, ar kuru laulībā piedzima viņas dēls Grigorijs. Lai arī Kaha ir inteliģents cilvēks, atšķirīgās mentalitātes un dzīves uztvere sagrāva arī šo laulību. Savu sievietes laimi viņa atrada laulībā ar savu trešo vīru un meitas Olgas tēvu Krievijas viesnīcu asociācijas prezidentu Igoru Buharovu.

Neapšaubāmi viņa ir ļoti sievišķīga, kaut arī asa un bieži vien sarkastiska. Šeit daži trāpīgi Larisas Guzejevas citāti:

  • Vīrieši neprot nolasīt mūsu vēlmes. Mēs varam cik tik uziet staigāt piepūtušās, ar “uzrullētu lūpu” un dusmoties. Vienkārši ir jāpieiet un jāpasaka, ko vēlies: tas vai nu būs vai nebūs.
  • Nezvaniet saviem vīriešiem pa 48 reizēm dienā. Nerakstiet viņiem debīlas SMS, kā jums māca glancētie žurnāli. Nelieciet viņiem kabatās muļķīgas zīmītes. Ja vīrietis daudz strādā, neko citu kā aizkaitinājumu tās neizsauks. Vīrietim nepieciešams mājīgums, kas viņu sagaida mājās. Viņš visu dienu ir strādājis, lai nopelnītu naudu, meklējis, kur vēl piestrādāt, lai naudas būtu vairāk un varētu jums nopirkt dāvanu 8tajā martā. Pažēlojiet viņu! Redziet, ka viņš pēc darba atlaidies dīvānā pie televizora ar pulti rokā – apsedziet viņu, palieciet spilventiņu un neesiet maita, neaizrādiet, ka viņš krāc un neļauj jums dzīvot!
  • Atcerieties: ja sieviete ir brīnišķīga, ja vīrietis no viņas ir kā bez prāta, viņš ēdīs gan pārsālītu kāpostu zupu, gan nepievērsīs uzmanību nekārtīgi izmētātām mantām.
  • Pagātni nedrīkst stiept sev līdzi tagadējā dzīvē. Ja izšķīrāties, tad izšķīrāties. Kāda draudzība var būt starp bijušajiem mīlniekiem? Tas sagādā mocības tagadējam partnerim. Kad vēlies atgriezt cilvēku, tu esi gatava uz jebkuriem noteikumiem. Bet ilgi tā neviens neizturēs. Vajag veidot attiecības, strādāt pie tām un stingri atrunāt savstarpējās pretenzijas.
  • Es neuzskatu, ka vīrieti jāuztver kā izdzīvošanas līdzekli, ka viņš ir mūžīgs sievietes parādnieks. Viņš taču kādai ir dēls, kādai – brālis un viņam arī ir vajadzīgs maigums un rūpes.
  • No skopa vīrieša ir jāmūk uzreiz, Meitenes, brīnumi nenotiek. Skopu vīrieti nav iespējams pāraudzināt. ja viņš tāds ir, viņš būs skops gan emocijās gan maigumā.
  • Patiesa mīlestība ir tad, kad neprātīga kaislība pāraug maigā mīlestībā. Lūk, ieraudzīji tu vīrieti, sirds salēcās, kamols kaklā, acis deg, nelaba dūša, tu zaudē samaņu. Gribas, lai viņš vienmēr būtu blakus, savādāk nomirsi. Šī neprātīgā kaislība pāriet aptuveni pēc gada, bet pēc tam tu saproti, ka vēlies kopā ar šo cilvēku novecot un dzemdēt viņam bērnus.
  • Vīrieši šobrīd ir pasākuši necienīgi izturēties pret sievieti. Un pelnīti! Nevienā citā valstī jaunas meitenes nestaigā kažokos, apkarinājušās ar dārglietām, nestaigā pa restorāniem un nedzīvojas dārgos kūrortos. Bet jūs, jaunās meitenes, vēlaties uzreiz apprecēties ar bagātu vīru un dzīvot kā pensionāres Rietumos. Kāpēc jūs nevēlaties dzīvot jaunas sievietes dzīvi: attīstīties kopā ar savu vīru, audzināt viņa bērnus, bet vēlaties milzīgas mājas, dārgas dāvanas? Tas nav pareizi.
  • Gandrīz visas sievietes fantazē. Vīrietim pat galvā neiešaujas tas, ko mēs esam safantazējušās – par rokas un sirds lūgšanu, kāzām un kopīgu dzīvi.
  • Dzīvei laulībā nav nekāda sakara ar zilonīšiem un aromātiskajiem kociņiem. Mums jāiemīl sadzīve, parastā ikdienas dzīve, tad mēs būsim laimīgas. Mīlēt vakaros kopā pavakariņot, brīvdienās kopā ar vīru slēpot, dzemdēt bērnus, kopā ar viņiem gatavot skolas darbus. Iemācieties par darbu domāt aiz mājas sliekšņa un nepārcilājiet savas problēmas mājās, nemokiet ģimeni. Vīriešiem nepatīk, kad viņiem sūdzās – īpaši par darbu. Viņiem atbilde ir viena “Ar savu darbu galā tiec pati” vai arī “Tad nestrādā!”Avots:http://mirkrasoty.life/
    Tulkoja Ginta FS