Atceros, kā reiz, kad biju Vašingtonā, skatījos vakara ziņas kanālā CBS. Dens Razers rādīja video, kurā vecs vīrs stāvēja pie savas mājas, kas atradās blakus Vašingtonas apvedceļam, un māja ar roku cilvēkiem, kuri no rīta devās uz darbu. „Labrīt! Jauku jums dienu!” Vakarā viņš māja ar roku un teica: „Labvakar! Lai jums labs mājupceļš!”
Dens Razers viņam jautāja: „Kungs, kāpēc jūs to darāt? Jūs taču neviens neievēro un nedzird, vai jums nešķiet, ka velti tērējat savu laiku?” Un vecais vīrs atbildēja: „Nē, Razera kungs. Es zinu, ka viņi mani neredz un nedzird. Es tikai viņiem novēlu jauku dienu, labu vakaru un veiksmīgu braucienu. Es to daru no sirds un ticu tam, ko saku.”
Pagāja daži gadi un vecais vīrs nomira un Dens Razers šo stāstu izstāstīja televīzijā. Šis cilvēks darīja to, ko darīja un darīja to no tīras sirds, negaidot ne kādu balvu, ne atzinību. Viņu pat nesatrauca tas, vai cilvēki viņu ievēro un dzird. Mani dziļi saviļņoja viņa meta (meta ir prefikss, kas nozīmē “visaptverošāks” vai “pārvarošs”).
Meta nav ezotēriskā prakse. Tajā nav nekāda noslēpuma. Mīlošas labestības īpašības vienmēr ir mūsos, apslēptas mūsu neapzinātajā prātā zem alkatības, naida un maldu slāņa. Mums ir jāravē nezāles, lai dotu ziediem iespēju augt. Lielākā daļa ziedu aug mīkstā, auglīgā nevis raupjā un akmeņainā augsnē. Mīloša labestība ir tāda augsne mūsu dzīvē. Mīloša labestība ir gluži dabiska, tā ir mūsu esības daļa.
Bērni ir atslābināti un tāpēc ļoti viegli iedraudzējas. Savukārt pieaugušie mēdz būt ļoti sasaistīti, sevī ierāvušies. Taču cilvēks, nebūdams naivs, var būt ļoti draudzīgs. Pamēģini uzsākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku vienkārši sakot viņam „Labrīt!”, „Labdien!” vai „Labvakar!” – atklāti, godīgi un labestīgi. Esi gatavs dot iespēju mīlošajai labestībai, neatkarīgi no tā, kā uz to reaģē apkārtējie.
Bhante Henepola Gunaratana – Šrilankas teravādas budistu mūks. Pazīstams kā Bhante G. Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tūristiem ir tāds noteikums: ar katru uz takas satikto cilvēku ir jāsveicinās. Tā demonstrē draudzīgus nolūkus un labvēlību. “Mēs neesam ienaidnieki, mēs esam draugi!”, – lūk, ko tas nozīmē. Tie ir noteikumi, kurus jāievēro pārgājiena laikā.
Psihologa viedoklis par to, kāpēc cilvēki nesveicinās.
Kāda jauka sieviete stāstīja, ka ar viņu darbā nesveicinās kāda kolēģe. Šī kolēģe ieņem nedaudz augstāku amatu, un viņai ir nedaudz lielāka ietekme. Tad, lūk, viņa parasti vai nu nevērīgi atbild sveicienam, pamājot ar galvu, vai arī klusējot paiet garām, kaut gan “labdien” ļoti labi dzird.
It kā tāds sīkums, vai ne? Taču katru reizi pēc šādas tikšanās sieviete jūtas pazemota, viņai tas nav patīkami. Un viņa sāka domāt: varbūt pārstāt sveicināties? Vienkārši paiet garām. Vai arī turpināt sveicināties? Vai arī tieši pajautāt: “kāpēc jūs neatbildat sveicienam?”
Šādas domas labam cilvēkam saindēja dzīvi. Viņa sāka nervozēt un ar nepatiku devās uz darbu… Kā tālāk dzīvot un strādāt un kāpēc kolēģe tā uzvedas?
Ziniet, ja mans tēvs neietu uz darbu dēļ tā, ka kāds ar viņu apzināti vai neapzināti nesasveicinās, vai arī sausi sasveicinās, viņu noteikti atlaistu par profesionālu nepiemērotību amatam. Jo mans tētis ir lielas psihiatriskās klīnikas vadītājs. Viņš ir ārsts-psihiatrs. Viņš ir ļoti labi audzināts cilvēks un vienmēr sveicina pirmais, pat tos, kuri ignorē viņa sveicienu. Jo viņa pacienti taču ir slimi cilvēki un viņiem ir kaut kādi savi iemesli neatbildēt vai atbildēt ļoti augstprātīgi, un tas atkarīgs no viņu diagnozes. Ja kādam ir lielummānija – var neatbildēt uz sveicienu. Vai arī paranoja…
Galvenais, lai ārsts būtu labi audzināts un laipns, vai ne? Ierastos nodaļā un laipni sveicinātu savus pacientus.
Šo es savai paziņai pastāstīju kā piemēru. Kas zin, kas cilvēkam galvā un kāda ir viņa audzināšana.
Viņam ir tiesības uz sveicienu reaģēt kā vien tīk: atbildēt vai neatbildēt.
Ja viņš apzināti neatņem sveicienu, tā ir viņa personīgā darīšana. Bet mūsu uzdevums ir ievērot formālu laipnību. Protams, ja vien mūsu lēmums nav nesveicināties.
Labi audzinātam cilvēkam ir grūti mainīt savu uzvedības modeli. Mēs esam mācīti sveicināties un būt pieklājīgi un ievērot etiķeti – mēs sveicināsimies, bet otrs lai reaģē kā vēlas.
Mēs esam raduši ēdot izmantot dakšiņu – tātad to izmantosim. Bet otrs var ēst ar rokām vai kā savādāk un tās ir viņa tiesības. Nav patīkami, taču ir tiesības.
Apzināti nesveicinoties, bez jebkāda iemesla, cilvēks vēlas mums nodot vēstījumu. Aizskart mūs, provocēt, pazemot kāda cita priekšā. Pieņemsim, atgādināt mums par mūsu vainu. Vai pasvītrot savu pārākumu. Vai maz ko viņš grib, – galvenais, ka uz pārgājiena takas viņš demonstrē nedraudzīgus nolūkus. Ka minimums, ignorē mūs… taču tā ir viņa privātā lieta. Galvenais, kā mēs uzvedamies. Vai paši sev atbilstam. Lūk, kas ir svarīgi.
Reiz kāda kaimiņiene neatbildēja uz sveicieniem. Bet ar viņu turpināja sveicināties. Gala rezultātā šī kaimiņiene pateica: nevajag ar mani sveicināties! Es ar tādiem cilvēkiem nesveicinos! Lai kādi bija viņas iemesli, runāt par tiem viņa nevēlējās. It kā mums pašiem būtu tie jāsaprot.
Laipnie kaimiņi paraustīja plecus un pārstāja sveicināties. Jo viņiem to palūdza! Bet kaimiņiene vēlējās skandālu, konfliktu, attiecību skaidrošanu…. Viņu mocīja skaudība. Taču, kam tas ir interesanti. Ar viņu pēc pašas lūguma nesveicinājās. Un nav nekādas neērtības sajūtas, viss ir labi. Kaut arī viņa cilvēku acu priekšā izžūst…
Bet situācijā ar laipno sievieti viss drīz vien noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā. Un nelaipnā kolēģe tagad izrādījās viņas pakļautībā. Kā viņa tagad sveicinās!!!! Kā spāņu grandam vai franču augstmanim – klanīdamās, kniksēdama, ar reveransiem un lapnā balsī. Droši vien pabeigusi kādus etiķetes kursus un izlabojusi savu kļūdu. Kaut gan, nē! Viņa ļoti labi prata sveicināties. Tikai ar tiem, kuri ieņem augstāku amatu un ir spēcīgāki. Lūk, arī viss. Tādi cilvēki nenovērtē tos, kuri atrodas zemākā sociālajā stāvoklī. Bet ar pasaules stiprajiem viņi brīnišķīgi prot sveicināties un ir ļoti laipni.
Tā kā nav vērts kreņķēties. Vajag uzvesties tā, kā esat raduši. Kā esat audzināti. Bet, ja pacients vai īpatnējs cilvēks apzināti neatbild sveicienam, tā ir viņa privātā darīšana. Vai diagnoze. Uzbāzties ar savām laipnībām nevajag, bet laipns “labdien” vienmēr ir vietā. Lai dzīvo vesles un laimīgs, – mums taču nav sliktu nodomu.
Anna Kirjanova Foto: pixabay Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.
Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.
Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.
Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.
Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.
Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.
Tas ir tiek vienkārši – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā” saki visam, kas tevi dara laimīgu.
Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.
Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.
– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to. – Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!
No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.
Katru dienu velti laiku kādam no šiem padomiem un pacenties to pielietot dzīvē. Katru reizi, kad iestājas bezcerība un šaubas, izvēlies vienu mācību stundu un tā būs atbilde uz jautājumiem, ko tu sev uzdod. Tos var nolikt sev redzamā vietā, lai atgrieztos pie tiem vēl un vēl.
1. Viss nepārtraukti mainās un neko nevar uzskatīt par pabeigtu. Sava uztvere nepārtraukti ir jāasina, lai par pārmaiņām varētu uzzināt pēc pirmajām to pazīmēm. Neļauj emocijām ņemt virsroku.
2. Jebkurā lietā ir ieslēgts tās pretmets, tāpēc vajadzētu atturēties no jebkuriem spriedumiem.
3. Enerģija, kas caurvij cilvēku, ir Visuma dota. Taču cilvēkam pašam ir tā jāattīsta. Ir jāelpo dziļi, nevajadzētu apmeklēt cilvēku pilnas vietas, kā arī vietas, kurās ir skaļi un nav vēdināts.
4. Iemācies domāt “iņ” un “jaņ” ietvaros. Kolīdz rodas dilemma, centies visu mierīgi apdomāt (iņ), bet, izvēlējies, esi stingrs savos lēmumos (jaņ).
5. Pirms sāc cīnīties ar apstākļiem, iesākumā pamēģini tiem pielāgoties.
6. Dari to, kas jādara, bet neraizējies par rezultātiem. Nedomā ne par ko un koncentrējies uz uzdevumu.
7. Vairies no pārmērībām un meklē zelta vidusceļu.
8. Atceries, ka tavs dzīves mērķis ir pašpilnveidošanās.
9. Pirms sāc darboties, novērtē enerģiju proporcijas. Pārsteidzīgi nemeties uz priekšu: vispirms nesteidzīgi apdomā, kādas varētu būt tavas darbības sekas.
10. Paļaujies uz Dieva likumiem un pieņem to, ko nevari mainīt.
11. Jebkurās lietās saglabā koncentrāciju un mieru. Pacenties “neaplipināties” ar citu cilvēku uzbudinājumu, bet mirkļos, kad uz tevi izdara spiedienu – paliec laipns un nesatricināms.
12. Atceries, visam savs laiks: noteikti attīsti savu pacietību un mākslu nogaidīt.
13. Esi pārliecināts par to, ka aizņem tieši savu vietu un jebkurā izdevīgā momentā trenē savu pieticību.
14. Uzmanīgi seko katram savam vārdam. Netenko, cieni apkārtējo cilvēku uzticēšanos un cieņu.
15. Pamaini savu attieksmi pret veciem ļaudīm. Palīdzēt tam, kurš vecāks par tevi, nenozīmē, darīt labu darbu. Tas nozīmē vienkārši to, ka tu uzvedies kā cilvēks.
16. Ļoti uzmanīgi izvēlies sev draugus.
17. Ierobežo savas vajadzības un esi mierā ar to, kas tev ir. Alkatība ir spējīga attālināt mūs no mums pašiem un likt aizmirst par harmoniju.
18. Pacenties dzīvot vienkāršāk, rūpīgi izvēlies savas izklaides. Nelasi grāmatu tikai tāpēc, ka tā patīk kaimiņam un pamēģini nodzīvot vienu dienu bez mobīlā telefona un televizora.
19. Pastāvīgi trenē savu vērību. Taču atceries – vērot nenozīmē – nosodīt.
20. Iemācies cienīt un mīlēt savu ķermeni, neaizmirsti par to rūpēties. Nevajadzētu izlaist pusdienas un ēst pie datora. Tāpat arī nevajadzētu sevi pārpūlēt sporta zālē – ieklausies savā ķermenī un sāc nodarboties nevis “par spīti”, bet “labad”.
Avots: http://www.uspeh.club/
P.S. Arī, lasot šos padomus, tiem vajadzētu pieiet radoši, jo nekas nav cirsts akmenī. Un tas nenozīmē, ka cilvēks nedrīkst uzstādīt sev mērķus, uzlabot savus dzīves apstākļus, izdarīt savā dzīvē lielākas lietas – mēs katrs esam savā vietā, taču arī vieta var mainīties. Esiet radoši!
Ginta Filia Solis 