Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienmēr var atrast savējos

Droši vien katrs no mums kaut reizi dzīvē ir kļūdījies, cenšoties kādam izdabāt vai cenšoties iekļauties ne savā “barā”.
Turklāt, vēl pirms tā bija diskomforta sajūta un sajūta, ka to darīt nevajag, taču intuīcija tika apklusināta un tas tika izdarīts.
Tad nācās locīties un klanīties neērtās pozās, tā nodarot sev ļoti lielu kaitējumu.
Kad cenšamies izdabāt un izkalpoties, mēs vairs neesam mēs paši.
Un šī apzināšanās liek justies neērti un pretīgi, un ir sajūta, ka esi ne savā ādā.
Tā jau sākotnēji ir zaudēta spēle, jo gala rezultātā no tā nekas labs nesanāks.
Nav vērts nodarīt sev pāri, labāk pacensties palikt sev pašam.
Vienmēr var atrast savējos. Ar līdzīgiem uzskatiem un pasaules redzējumu. Un tad jau, vairs necenšoties izdabāt un nezaudējot savu individualitāti, brīvi izpausties un mijiedarboties ar citiem.
Tikai tad tu jutīsies pa īstam brīvs, laimīgs, atvērts un pārliecināts par sevi.
Un visiem būs labi. Tādā mijiedarbībā katrs piepildīsies ar enerģiju, nevis zaudēs to, cenšoties iekļauties tur, kur nevajag.
Kad tu atradīsies tādas izvēles priekšā, uzreiz izlem – nenodarīt sev pāri un tas būs vispareizākais lēmums…

Valentīna Vaļkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šobrīd tev jābūt labam un stipram

Šo brīdi, ko cilvēce piedzīvo, var uztvert kā portālu vai caurumu. Lēmumu – iekrist tajā vai iziet tam cauri, pieņemat jūs. Ja jūs nenožēlosiet grēkus un pavadīsiet 24 stundas dienā, klausoties ziņas, zaudējot enerģiju, visu laiku uztraucoties un esot pesimismā, jūs iekritīsiet tajā caurumā.

Bet ja jūs izmantosiet visas iespējas paskatīties uz sevi, pārdomāsiet savu dzīvi un nāvi, parūpēsieties par sevi un citiem, jūs šķērsosiet portālu.

Parūpējieties par savām mājām un par savu ķermeni. Savienojieties arī ar savu garīgo māju ķermeņa vidū – tas viss ir sinonīms. Tas ir kā teikt to pašu. Kad tu rūpējies par vienu, tu rūpējies arī par visu pārējo.

Nepazaudējiet šīs krīzes garīgo dimensiju, sajūtiet sevī šo ērgļa aspektu, kurš no augšas redz veselumu un redz plašāk. Šajā krīzē ir gan sociāls pieprasījums, gan garīgs. Tie abi iet roku rokā. Bez sociālās dimensijas mēs iekrītam fanātismā. Bet bez garīgās dimensijas mēs iekrītam pesimismā un jēgas trūkumā.

Jūs bijāt gatavi pārdzīvot šo krīzi. Paņemiet savu instrumentu kasti un izmantojiet visus, savā rīcībā esošos rīkus. Uzziniet par par Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju un Āfrikas tautu pretestību – mēs vienmēr esam un turpinām tikt izskausti.

Bet mēs joprojām nepārstājam dejot, dziedāt, dedzināt ugunskurus un priecāties.

Nejūtaties vainīgi, ja jūs jūtaties laimīgi šajā sarežģītajā laikā. Jūs nevarat nekādi palīdzēt citiem, ja jums trūkst enerģijas un jūs jūtaties skumjš. Šobrīd no Visuma izplūst daudz labas enerģijas. Un tieši caur prieku cilvēks pretojas.

Arī tad, kad vētra pāries, jums būs ļoti liela nozīme jaunās pasaules rekonstrukcijā. Šobrīd tev jābūt labam un stipram. Un nav cita ceļa, kā saglabāt skaistu, gaišu un priecīgu vibrāciju. Tam nav nekāda sakara ar atsvešinātību. Tā ir pretošanās stratēģija. Šamanismā ir pārejas rituāls, saukts par vīzijas meklējumiem. Tu pavadi dažas dienas viens pats mežā – bez ūdens, bez ēdiena, bez aizsardzības. Izejot cauri šim portālam, tu iegūsti jaunu pasaules redzējumu, jo esi sastapies ar savām bailēm un savām grūtībām.

Tas ir tas, kas šobrīd no tevis tiek prasīts. Kādu pasauli tu vēlies sev uzbūvēt? Šobrīd tas, ko tu vari priekš sevis darīt ir: saglabāt mieru vētras laikā. Saglabā mieru un lūdzies. Katru dienu. Izveido rutīnu, lai satiktos ar garīgumu – katru dienu. Labas lietas vairojas, jo tas, ko tu radi šobrīd, ir vissvarīgāk. Un dejo, dziedi, pretojies – caur mākslu, prieku, ticību un mīlestību.

~Ziņa no Baltā ērgļa, Hopi~
Tulkojums: Awakened femininity

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi šedevrs

Pasaulē ir divu veidu radītāji: pirmie strādā ar priekšmetiem – dzejnieks, gleznotājs, viņi rada priekšmetus. Otrais tips ir mistiķis, viņš rada sevi. Viņš nestrādā ar objektiem, viņš strādā ar subjektu, viņš strādā ar sevi, savu būtību. Un viņš ir īsts radītājs, īsts dzejnieks, jo viņš pārvērš sevi šedevrā.

Katrs no mums sevī glabā šedevru, taču tu pats stāvi tam ceļā. Tikai nedaudz paej maliņā un šedevrs atklāsies. Katrs ir šedevrs, tāpēc, ka Dievs nekad nedod iespēju piedzimt kaut kam mazākam. Katrā no mums daudzu dzīvju garumā ir paslēpts šedevrs, kurš nezina, kas viņš ir un virspusē cenšas kļūt par kaut ko citu. Atmet ideju par to, ka tev jākļūst par kaut ko citu, tāpēc, ka tu jau esi šedevrs un tevi nevajag uzlabot. Tev nāksies pie tā nonākt, uzzināt to un to apzināties. Pats Dievs tevi radījis un tu nevari tapt uzlabots.

OŠO
​​​​​​​Foto: Fabio Mariano
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ne tādi kā visi

Dažkārt mums šķiet, ka esam ne tādi kā visi citi. Ka visiem citiem viss ir vienādi, vienkārši un labi, bet mums – kaut kā pavisam savādāk, sarežgītāk. Ļoti bieži tas saistīts ar pārdzīvojumiem par paša sliktumu, kaunu, neatbilstību un vientulību.

Manuprāt, mēs visi esam kaut kādi – ne tādi, atšķirīgi viens no otra un īpaši. Mēs visi esam vientuļi. Un visi kaut kam neatbilstam. Tikai kāds vēl joprojām cenšas sevi un citus iespiest kaut kādos standartos, bet kāds cits to jau ir pārstājis darīt un pieņēmis savas īpatnības kā neatkārtojamu savas personības reljefu un organizē savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām un sev.

Ja tev šķiet, ka esi ne tāds kā visi, priecājies, ka tu beidzot sāc atklāt sevi. Un tev ir radusies iespēja uzzināt, kas tu esi un iet savu ceļu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dienas zupa

46076615_1202911543179925_8774715187564380160_n

Dzīvē kā restorānā katram ir sava dienas zupa…

Dzīve vāra mums šo zupu no tiem ingredientiem, kurus mēs esam spējuši sagādāt…

Kādam uz galda ir izcils kulinārijas brīnums, kādam – pavisam vienkarša garšīga zupiņa, bet kādam – mūžīgais “Rolltons” ar to produktu garšu, kuru tajā nav…

Bet patiesībā laimīgi ne vienmēr ir tie, kuriem šī zupa ir bagātīgāka, bet gan tie, kuriem garšo tas, ko viņi ēd…

Es daudzkārt esmu vērojusi, kā cilvēki rauc degunu, ēdot izmeklētus ēdienus un vēl vairāk tos, kuri stāv rindā pēc vārītām nūdelēm, kurās nav ne grama īstuma…

Un te nav nekādas loģikas…

Un secinājums ir tikai viens – mēs nekad neuzzināsim, kas otram cilvēkam ir labāk un pēc kādiem parametriem viņš mēra labāko sev…

Tāpēc nesteidzies norakstīt tos, kuri tev to neprasa…

Un nesteidzies, labsajūtā ēdot savu dienas zupu, klausīties tajos, kuri cenšas tevi pārliecināt par to, ka tev steidzami vajadzīga viņu palīdzība un padoms…

Lai katrs ēd to, ko vēlas!

Jebkurā līmenī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis