Šobrīd tev jābūt labam un stipram

Šo brīdi, ko cilvēce piedzīvo, var uztvert kā portālu vai caurumu. Lēmumu – iekrist tajā vai iziet tam cauri, pieņemat jūs. Ja jūs nenožēlosiet grēkus un pavadīsiet 24 stundas dienā, klausoties ziņas, zaudējot enerģiju, visu laiku uztraucoties un esot pesimismā, jūs iekritīsiet tajā caurumā.

Bet ja jūs izmantosiet visas iespējas paskatīties uz sevi, pārdomāsiet savu dzīvi un nāvi, parūpēsieties par sevi un citiem, jūs šķērsosiet portālu.

Parūpējieties par savām mājām un par savu ķermeni. Savienojieties arī ar savu garīgo māju ķermeņa vidū – tas viss ir sinonīms. Tas ir kā teikt to pašu. Kad tu rūpējies par vienu, tu rūpējies arī par visu pārējo.

Nepazaudējiet šīs krīzes garīgo dimensiju, sajūtiet sevī šo ērgļa aspektu, kurš no augšas redz veselumu un redz plašāk. Šajā krīzē ir gan sociāls pieprasījums, gan garīgs. Tie abi iet roku rokā. Bez sociālās dimensijas mēs iekrītam fanātismā. Bet bez garīgās dimensijas mēs iekrītam pesimismā un jēgas trūkumā.

Jūs bijāt gatavi pārdzīvot šo krīzi. Paņemiet savu instrumentu kasti un izmantojiet visus, savā rīcībā esošos rīkus. Uzziniet par par Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju un Āfrikas tautu pretestību – mēs vienmēr esam un turpinām tikt izskausti.

Bet mēs joprojām nepārstājam dejot, dziedāt, dedzināt ugunskurus un priecāties.

Nejūtaties vainīgi, ja jūs jūtaties laimīgi šajā sarežģītajā laikā. Jūs nevarat nekādi palīdzēt citiem, ja jums trūkst enerģijas un jūs jūtaties skumjš. Šobrīd no Visuma izplūst daudz labas enerģijas. Un tieši caur prieku cilvēks pretojas.

Arī tad, kad vētra pāries, jums būs ļoti liela nozīme jaunās pasaules rekonstrukcijā. Šobrīd tev jābūt labam un stipram. Un nav cita ceļa, kā saglabāt skaistu, gaišu un priecīgu vibrāciju. Tam nav nekāda sakara ar atsvešinātību. Tā ir pretošanās stratēģija. Šamanismā ir pārejas rituāls, saukts par vīzijas meklējumiem. Tu pavadi dažas dienas viens pats mežā – bez ūdens, bez ēdiena, bez aizsardzības. Izejot cauri šim portālam, tu iegūsti jaunu pasaules redzējumu, jo esi sastapies ar savām bailēm un savām grūtībām.

Tas ir tas, kas šobrīd no tevis tiek prasīts. Kādu pasauli tu vēlies sev uzbūvēt? Šobrīd tas, ko tu vari priekš sevis darīt ir: saglabāt mieru vētras laikā. Saglabā mieru un lūdzies. Katru dienu. Izveido rutīnu, lai satiktos ar garīgumu – katru dienu. Labas lietas vairojas, jo tas, ko tu radi šobrīd, ir vissvarīgāk. Un dejo, dziedi, pretojies – caur mākslu, prieku, ticību un mīlestību.

~Ziņa no Baltā ērgļa, Hopi~
Tulkojums: Awakened femininity

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi šedevrs

Pasaulē ir divu veidu radītāji: pirmie strādā ar priekšmetiem – dzejnieks, gleznotājs, viņi rada priekšmetus. Otrais tips ir mistiķis, viņš rada sevi. Viņš nestrādā ar objektiem, viņš strādā ar subjektu, viņš strādā ar sevi, savu būtību. Un viņš ir īsts radītājs, īsts dzejnieks, jo viņš pārvērš sevi šedevrā.

Katrs no mums sevī glabā šedevru, taču tu pats stāvi tam ceļā. Tikai nedaudz paej maliņā un šedevrs atklāsies. Katrs ir šedevrs, tāpēc, ka Dievs nekad nedod iespēju piedzimt kaut kam mazākam. Katrā no mums daudzu dzīvju garumā ir paslēpts šedevrs, kurš nezina, kas viņš ir un virspusē cenšas kļūt par kaut ko citu. Atmet ideju par to, ka tev jākļūst par kaut ko citu, tāpēc, ka tu jau esi šedevrs un tevi nevajag uzlabot. Tev nāksies pie tā nonākt, uzzināt to un to apzināties. Pats Dievs tevi radījis un tu nevari tapt uzlabots.

OŠO
​​​​​​​Foto: Fabio Mariano
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ne tādi kā visi

Dažkārt mums šķiet, ka esam ne tādi kā visi citi. Ka visiem citiem viss ir vienādi, vienkārši un labi, bet mums – kaut kā pavisam savādāk, sarežgītāk. Ļoti bieži tas saistīts ar pārdzīvojumiem par paša sliktumu, kaunu, neatbilstību un vientulību.

Manuprāt, mēs visi esam kaut kādi – ne tādi, atšķirīgi viens no otra un īpaši. Mēs visi esam vientuļi. Un visi kaut kam neatbilstam. Tikai kāds vēl joprojām cenšas sevi un citus iespiest kaut kādos standartos, bet kāds cits to jau ir pārstājis darīt un pieņēmis savas īpatnības kā neatkārtojamu savas personības reljefu un organizē savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām un sev.

Ja tev šķiet, ka esi ne tāds kā visi, priecājies, ka tu beidzot sāc atklāt sevi. Un tev ir radusies iespēja uzzināt, kas tu esi un iet savu ceļu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dienas zupa

46076615_1202911543179925_8774715187564380160_n

Dzīvē kā restorānā katram ir sava dienas zupa…

Dzīve vāra mums šo zupu no tiem ingredientiem, kurus mēs esam spējuši sagādāt…

Kādam uz galda ir izcils kulinārijas brīnums, kādam – pavisam vienkarša garšīga zupiņa, bet kādam – mūžīgais “Rolltons” ar to produktu garšu, kuru tajā nav…

Bet patiesībā laimīgi ne vienmēr ir tie, kuriem šī zupa ir bagātīgāka, bet gan tie, kuriem garšo tas, ko viņi ēd…

Es daudzkārt esmu vērojusi, kā cilvēki rauc degunu, ēdot izmeklētus ēdienus un vēl vairāk tos, kuri stāv rindā pēc vārītām nūdelēm, kurās nav ne grama īstuma…

Un te nav nekādas loģikas…

Un secinājums ir tikai viens – mēs nekad neuzzināsim, kas otram cilvēkam ir labāk un pēc kādiem parametriem viņš mēra labāko sev…

Tāpēc nesteidzies norakstīt tos, kuri tev to neprasa…

Un nesteidzies, labsajūtā ēdot savu dienas zupu, klausīties tajos, kuri cenšas tevi pārliecināt par to, ka tev steidzami vajadzīga viņu palīdzība un padoms…

Lai katrs ēd to, ko vēlas!

Jebkurā līmenī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev vienmēr ir izvēle!

apvainojies bērns5

Atceries no bērnības tadu sajūtu. Tev ir pieci gadi un tu grasies rotaļāties ar citiem bērniem? Bet viņi pēkšni tevi apvaino. Protams, tu uzmet lūpu un aizej uz soliņa skumt. Sēdi un domā: “Kā viņi tā varēja?!”

Pēc kāda brīža bērni atgriežas. Viņi visu ir apdomājuši, sapratuši, ka bez tevis nekur un atkal aicina spēlēties. Tu pie sevis triumfē, bet lūpa vēljoprojām paliek uzmesta. Tu ļoti gribi iet ar viņiem spēlēties, taču aizvainojums ir spēcīgs, un netaisnīguma sajūta paliek. Un šobrīd tu viņiem to nevari piedot. Un paliec uz soliņa viens.

Bērni parausta plecus, nosmejas un aizskrien turpināt savu spēli. Bļaustās, lēkā, krīt, ķēmojas. Bet tu domā, ka tās visas ir mulķības un tev tāpat arī vienam ir labi. Un aizej smilšu kastē cept kūkas. Tādas smukas kūciņas sanāk, tu tās ar lāpstiņu pārvieto, priecājies. Bet vienalga pamet aci draugu virzienā, tā nemanām, bet vēro. Un domā pie sevis: “Varbūt viņi vēlreiz tevi pasauks!” Bet viņi nesauc.

Un tad tu sāc niknoties. Ka viss ir tik slikti, ka visa pasaule ir pret tevi, bet tu taču esi tik labs. Un vispār, kā var tā priecāties, ja pasaulē viss ir slikti un apkārt tik daudz netaisnības? Mamma liek uzvilkt zeķubikses ar divām strīpiņām uz dibena – tik neērti. Bērnudārza audzinātājai nepatīk tavs zīmējums. Ziemassvētku vecītis zem eglītes nolicis cepuri ar strīpām, bet tu gribēji dzelzceļu… Un aiz dusmām tu sabradā savas smilšu kūciņas.

Ļoti viegli ir sadusmoties uz pasauli, sākt to ienīst. Tam vispār nav jāpieliek nekāda piepūle. Pāris reižu paklupt, iemīlēties bez pretmīlas, sastrīdēties ar draugu. Nolemt, ka pasaule speciāli tā dara, lai tev ieriebtu, speciāli tevi moca, ka tā tev tik daudz ko ir parādā, bet neko nedod – dēļ sava riebīguma. Sākt drūmā filosofiskā tonī runāt par to, ka dzīve – tas ir nekas. Pāris notikumu starp dzimšanu un nāvi. Muļķi visi tie, kas gaida laimi un prieku. Viņi neko nesaprot. Pasaule ir naidīga un netaisnīga. Un šeit mēs esam tāpēc, ka esam grēcinieki un mums jācieš, lai dzīves beigās visiem parādītu: “Paskatieties uz manām rētām.” Es biju ļoti nelaimīgs cilvēks – tagad esmu pelnījis ko labāku.

Personīgi es par šo pasauli zinu ļoti maz. Par tās dziļo jēgu un esības būtību. Kāds uzskata, ka viss apkārt ir hologramma, kāds – ka tas ir citplanētiešu eksperiments. Es nezinu. Zinu tikai to, ka citas pasaules man nav. Un labi, jo man patīk šī. Un ziniet, kur ir tās lielākais pluss? Tas, ka izvēle vienmēr ir manējā. Vienmēr ir Tavējā. Tāpat kā bērnībā ar tām kūkām.

Palikt maliņā, nepelnīti apvainotam, vai mest mieru aizvainojumam un skriet ar bērniem spēlēties.

Lēkāt, krist un ķēmoties!

Dzīvot!

Autors: Olga Demidjuk

Tulkoja: Ginta FS

Lūgsna

11109268_467450126745977_6569848247034781616_n

Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.

Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.

Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.

Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.

Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.

Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.

Tulkoja: Ginta FS