Ne tādi kā visi

Dažkārt mums šķiet, ka esam ne tādi kā visi citi. Ka visiem citiem viss ir vienādi, vienkārši un labi, bet mums – kaut kā pavisam savādāk, sarežgītāk. Ļoti bieži tas saistīts ar pārdzīvojumiem par paša sliktumu, kaunu, neatbilstību un vientulību.

Manuprāt, mēs visi esam kaut kādi – ne tādi, atšķirīgi viens no otra un īpaši. Mēs visi esam vientuļi. Un visi kaut kam neatbilstam. Tikai kāds vēl joprojām cenšas sevi un citus iespiest kaut kādos standartos, bet kāds cits to jau ir pārstājis darīt un pieņēmis savas īpatnības kā neatkārtojamu savas personības reljefu un organizē savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām un sev.

Ja tev šķiet, ka esi ne tāds kā visi, priecājies, ka tu beidzot sāc atklāt sevi. Un tev ir radusies iespēja uzzināt, kas tu esi un iet savu ceļu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dienas zupa

46076615_1202911543179925_8774715187564380160_n

Dzīvē kā restorānā katram ir sava dienas zupa…

Dzīve vāra mums šo zupu no tiem ingredientiem, kurus mēs esam spējuši sagādāt…

Kādam uz galda ir izcils kulinārijas brīnums, kādam – pavisam vienkarša garšīga zupiņa, bet kādam – mūžīgais “Rolltons” ar to produktu garšu, kuru tajā nav…

Bet patiesībā laimīgi ne vienmēr ir tie, kuriem šī zupa ir bagātīgāka, bet gan tie, kuriem garšo tas, ko viņi ēd…

Es daudzkārt esmu vērojusi, kā cilvēki rauc degunu, ēdot izmeklētus ēdienus un vēl vairāk tos, kuri stāv rindā pēc vārītām nūdelēm, kurās nav ne grama īstuma…

Un te nav nekādas loģikas…

Un secinājums ir tikai viens – mēs nekad neuzzināsim, kas otram cilvēkam ir labāk un pēc kādiem parametriem viņš mēra labāko sev…

Tāpēc nesteidzies norakstīt tos, kuri tev to neprasa…

Un nesteidzies, labsajūtā ēdot savu dienas zupu, klausīties tajos, kuri cenšas tevi pārliecināt par to, ka tev steidzami vajadzīga viņu palīdzība un padoms…

Lai katrs ēd to, ko vēlas!

Jebkurā līmenī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev vienmēr ir izvēle!

apvainojies bērns5

Atceries no bērnības tadu sajūtu. Tev ir pieci gadi un tu grasies rotaļāties ar citiem bērniem? Bet viņi pēkšni tevi apvaino. Protams, tu uzmet lūpu un aizej uz soliņa skumt. Sēdi un domā: “Kā viņi tā varēja?!”

Pēc kāda brīža bērni atgriežas. Viņi visu ir apdomājuši, sapratuši, ka bez tevis nekur un atkal aicina spēlēties. Tu pie sevis triumfē, bet lūpa vēljoprojām paliek uzmesta. Tu ļoti gribi iet ar viņiem spēlēties, taču aizvainojums ir spēcīgs, un netaisnīguma sajūta paliek. Un šobrīd tu viņiem to nevari piedot. Un paliec uz soliņa viens.

Bērni parausta plecus, nosmejas un aizskrien turpināt savu spēli. Bļaustās, lēkā, krīt, ķēmojas. Bet tu domā, ka tās visas ir mulķības un tev tāpat arī vienam ir labi. Un aizej smilšu kastē cept kūkas. Tādas smukas kūciņas sanāk, tu tās ar lāpstiņu pārvieto, priecājies. Bet vienalga pamet aci draugu virzienā, tā nemanām, bet vēro. Un domā pie sevis: “Varbūt viņi vēlreiz tevi pasauks!” Bet viņi nesauc.

Un tad tu sāc niknoties. Ka viss ir tik slikti, ka visa pasaule ir pret tevi, bet tu taču esi tik labs. Un vispār, kā var tā priecāties, ja pasaulē viss ir slikti un apkārt tik daudz netaisnības? Mamma liek uzvilkt zeķubikses ar divām strīpiņām uz dibena – tik neērti. Bērnudārza audzinātājai nepatīk tavs zīmējums. Ziemassvētku vecītis zem eglītes nolicis cepuri ar strīpām, bet tu gribēji dzelzceļu… Un aiz dusmām tu sabradā savas smilšu kūciņas.

Ļoti viegli ir sadusmoties uz pasauli, sākt to ienīst. Tam vispār nav jāpieliek nekāda piepūle. Pāris reižu paklupt, iemīlēties bez pretmīlas, sastrīdēties ar draugu. Nolemt, ka pasaule speciāli tā dara, lai tev ieriebtu, speciāli tevi moca, ka tā tev tik daudz ko ir parādā, bet neko nedod – dēļ sava riebīguma. Sākt drūmā filosofiskā tonī runāt par to, ka dzīve – tas ir nekas. Pāris notikumu starp dzimšanu un nāvi. Muļķi visi tie, kas gaida laimi un prieku. Viņi neko nesaprot. Pasaule ir naidīga un netaisnīga. Un šeit mēs esam tāpēc, ka esam grēcinieki un mums jācieš, lai dzīves beigās visiem parādītu: “Paskatieties uz manām rētām.” Es biju ļoti nelaimīgs cilvēks – tagad esmu pelnījis ko labāku.

Personīgi es par šo pasauli zinu ļoti maz. Par tās dziļo jēgu un esības būtību. Kāds uzskata, ka viss apkārt ir hologramma, kāds – ka tas ir citplanētiešu eksperiments. Es nezinu. Zinu tikai to, ka citas pasaules man nav. Un labi, jo man patīk šī. Un ziniet, kur ir tās lielākais pluss? Tas, ka izvēle vienmēr ir manējā. Vienmēr ir Tavējā. Tāpat kā bērnībā ar tām kūkām.

Palikt maliņā, nepelnīti apvainotam, vai mest mieru aizvainojumam un skriet ar bērniem spēlēties.

Lēkāt, krist un ķēmoties!

Dzīvot!

Autors: Olga Demidjuk

Tulkoja: Ginta FS

Lūgsna

11109268_467450126745977_6569848247034781616_n

Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.

Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.

Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.

Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.

Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.

Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.

Tulkoja: Ginta FS

Pati izdevīgākā dzīves stratēģija

1978725_376587292531739_6070964001018147_n

Kāpēc Pateicība ir izdevīgākā dzīves stratēģija?

Ir ļoti daudz stratēģiju, kas dzīvē palīdz būt veiksmīgam un uzvarēt savus konkurentus. Bet ir viena, par kuru cilvēki visbiežāk aizmirst: tā ir prasme būt pateicīgam.

Pateicība maina visu. Tā pārvērš tevi par vienu no spēcīgākajiem tavā darbības jomā. Taču nepietiek ar to, ka esi pateicīgs šad tad, svētku reizēs – lai šī stratēģija strādātu, ir mērķtiecīgi ik dienas tā jāizjūt un jādemonstrē. Minēšu piecus apsvērumus, kas norāda uz to, ka tas ir taisnākais ceļš uz veiksmi.

1. Kad jūties pateicīgs, tu pievelc sev īstos cilvēkus. Ja vēlies, lai tev būtu patiesi tevi cienoši klienti, tev pašam jākļūst par tadu cilvēku. Nevienam nepatīk būt blakus nožēlojamam, uz sevi ieciklētam nūģim, kurš vienmēr domā, ka visu zin. Pateicība maina šo attieksmi.

2. Kad esi pateicīgs, tu kļūsti radošāks. Tā vietā lai savā prātā apcerētu visu savas situācijas drūmumu, tu mācies meklēt pozitīvo pat sliktās ziņās. Bet izmēģinot vairāk jaunu, tu sāc arvien biežāk vinnēt. Un ceļu uz to parāda pateicība.

3. Kad esi pateicīgs, tu pieņem arvien pareizākus lēmumus. Tu neizgāz savas dusmas uz tiem, kuri uzvedas ne tā, kā vajadzētu, tu neļauj bīstamām emocijām vadīt savas darbības, bet rīkojies daudz gudrāk un tavi lēmumi atgriežas kā bumerangi. Pateicība – tā ir prasme dziļi ieelpot. Tā palīdz pakāpties soli atpakaļ un vēl skaidrāk ieraudzīt dzīvi.

4. Kad esi pateicīgs, tu arvien saprātīgāk tērē savu naudu. Tu “neizmet” to par it visu, ko tev “obligāti vajadzētu iegūt” (tāpēc, ka tev šķiet, ka pārāk maz tev pieder) — tu iemācies to investēt savā nākotnes veiksmē. Tu esi gatavs teikt “nē” — un šis “nē” pārvēršas par lielu “jā” nākotnē. Pateicība māca daudz gudrāku attieksmi pret naudu.

5. Kad esi pateicīgs, tev veicas vairāk kā citiem cilvēkiem. Varbūt patiesībā nemaz neesi daudz veiksmīgāks, kā apkārtējie, taču, ja jūties tāds, vai gan to kāds apstrīdēs? Iedomājies, ka ik rītu mosties un jūties kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Kā tad tu rīkotos? Varu derēt, ka tad noteikti tu nenodarbotos ar to, ar ko grasies nodarboties šobrīd.Pateicība dod priekšrocības tam, kurš jūtas pateicīgs.

Ir ļoti daudz stratēģiju, kuras palīdz kļūt par superzvaigzni. Tās visas ir par maksu, bet citas — tādas kā pateicība — prasa izmaiņas domāšanā. Tā vietā, lai pastāvīgi burkšķētu un uzdotu jautājumu “kāpēc”, varbūt ir vērts būt kaut nedaudz vairāk pateicīgam un tas atnesīs jaunas uzvaras.

(с) Dens Voldšmits

Tulkoja: Ginta FS