Par planētām, ceļa biedriem un virsotņu iekarošanu

kalnos divatā

Cik ļoti rūpīgi mēs izvēlamies to cilvēku, ar kuru kopā iesim uz tuvāko veikalu, ja ballītē savākusies lielāka kompānija un pēkšņi izrādījies, ka aizmirsuši nopirkt maizi un salvetes? Ne īpaši rūpīgi, vai ne? Kāds sīkums – var paņemt līdzi jebkuru, lai nebūtu garlaicīgi, uz minūtēm trīsdesmit, var atrast ar ko papļāpāt.

Bet, ja braucam atvaļinājumā uz divām nedēļām, jau daudz nopietnāk skatāmies uz cilvēkiem, vai tiesa?
Labi, ja vēl dažādās mājiņās dzīvosim, bet, ja nu vienā numurā, tad centīsimies izvēlēties to, kurš ir patīkams, adekvāts, un ar kuru mums ir līdzīgas intereses, savadāk, pats zini, kā bieži gadās: viens grib gulēt, otrs staigāt, vienam logi pa nakti jāatver, otram odi traucē un caurvējš, viens ēd gaļu un dzer alu, bet citi ir vegāni un veselīga dzīves veida piekritēji… Īsāk sakot, atvaļinājums nebūs parāk mierīgs un harmonisks, ja cilvēki ir ļoti atšķirīgi un ne īpaši cenšas viens otru saprast.

Tālāk iedomājamies, ka esam nolēmuši doties ekspedīcijā veikt kādu tālu un sarežģītu maršrutu (piemēram, kalnos). Mēs taču ļoti nopietni izvēlēsimies cilvēkus, kurus aicināsim savā komandā? Protams!

Ja paredzēts nopietns pasākums. Skaistums, prasme runāt, humora izjūta, finansiālā nodrošinātība, protams, ir labi izklaides braucieniem un patīkamai atpūtai, taču, lai kāptu kalnos, ar to nebūs pietiekami. Kalni, ziniet, prasa sapratni par to, ka jābūt patiešām stipram gribasspēkam un spēkam, lai tiktu līdz virsotnei. Darbībām jābūt saskaņotām, fiziskajai sagatavotībai jābūt labai un vēl nepieciešams profesionālisms, gara spēks, izveicība, gatavība palīdzēt tiem, kuri piekusuši, spēja darboties komandā. Bet, pats galvenais ir tas, ka katram ir viņa paša personīgais kāpiens un atbildība par to ir uz katra paša pleciem, un neviens cits mūsu vietā šo darbu neveiks. Ejam mēs kopā, bet katrs pats par sevi.

Jā mēs analizējam variantu ekspedīcija uz diviem, tad viss augstāk minētais kļūst vēl jo svarīgāks. Ja viens piekusīs vai pārdomās iet uz priekšu, tad otram nāksies apstāties blakus. Savstarpējs atbalsts un savā ziņā upurēšanās, protams, ir ļoti labi un vērtīgi (ik pa laikam), taču ļoti bieži partnerattiecībās partnerus vilina atšķirīgi augstumi un izrādās, ka vairums gadījumos, diemžēl to saprot pārāk vēlu. Tā arī sanāk: netika skaidrībā ar sevi, neapsprieda maršrutu, neizskaitļoja savus spēkus, un pēc tam viens saka: “Viss, man pietiek”, otrs nopūšas, cenšas pierunāt kustēties uz priekšu, bet saprot, ka partnerim “arī šeit ir labi”. Un pēc tam nākas vai nu palikt blakus ar to, kurš jau sasniedzis savu virsotni, vai atstāt viņu un pašam doties tālāk, kas arī nav pats vienkāršākais un skaistākais variants.

Es runāju par reālu atšķirību mērķos un dzīves mērogos, nevis par bēgšanu no atbildības no sērijas: “Oi, mūsu ģimene un bērni bija mana lielāka kļūda, es braucu meditēt uz Himalajiem”.

Protams, var nest savu partneri uz rokām, cenšoties viņam parādīt savu virsotni, var viņu vilkt, stumt, var pierunāt, var motivēt, taču jēga ir tajā, ka tas, kas mums pašiem šķiet milzīgs un skaists piedzīvojums, tīkots sasniegums un visa mūsu kāpiena jēga, var ļoti nogurdināt tuvo cilvēku un pat likt viņam ļoti ciest.

Spēku mērķa sasniegšanai dod pēc tam, kad tu šo mērķi esi sirdī izauklējis, izaudzējis, tas izaudzis no ļoti lielas vēlmes, un šai vēlmei jābūt mūsējai, ne svešai. Svešas vēlmes nepāraug mērķos un neiedvesmo uz lielām lietām.

Pirms uzaicini kādu kopīgā kāpienā, ir vērts pajautāt, vai cilvēks vēlas iet tur, kur vēlies iet tu pats? Ir, protams, variants, kad tu savu mīļoto cilvēku atstāj jūsu kopīgajā mājīgajā dzīvesvietā un viens pats dodies iekarot savas virsotnes un atgriezies ar uzvarām, taču, vai viņu apmierinās tava pastāvīgā prombūtne? Uzvaras uzvarām, taču vairumam cilvēku negribās iekarot nekādas virsotnes. Ģimene, māja, bērni, mierīga harmoniska dzīve – tas ir pietiekami. Un labi.

Tā arī sanāk, ka, jo augstāk uzkāp, jo mazāk tur var sastapt cilvēkus, kuri iet pa to pašu maršrutu.

Jā, tiesa, ka ar gadiem attīstītas iemaņas un, ja ir vēlēšanās, tad dod iespēju iet blakus savam mīļotajam cilvēkam arī garus ceļa gabalus – laukus, pļavas, līdzenumus, ceļus, veikalus, tusiņus – pēc sarežgītiem maršrutiem jebkas ir pārvarams. Viena vienīga problēma: ka tevī kaut kas pastāvīgi atgriež tavu uzmanību pie tām takām, uz kurām reti kādu varēja satikt, bet ar to arī vertīgs ir ceļš. Vieniem kalni, citiem upes, vēl citiem – lauki un meži. Nav labāku un sliktāku ceļu, katram ir savs paša un ir liela laime, ja šo ceļu izdodas iet kopā ar kādu, ar kuru jums ir vienāds augstums. Un kāds man čukst priekšā, ka tadu cilvēku nevar nejauši satikt.

Nezinu, kā ir patiesībā, bet ticu, ka ir jāturpina rāpties savā augstumā, nelolojot pārāk lielas cerības, ka kāds tevi tur gaidīs, vienkārši ej savu ceļu un dari to, kā dēļ esi nācis šai pasaulē. Un tici man, dzīve izdomās, kā noorganizēt tikšanos ar to, kurš iet vienā virzienā ar tevi. Runā, ka dzīve pieder drosmīgajiem, un es tam pilnībā piekrītu.

Diemžēl vairums cilvēku apstājas savā attīstībā pārāk agri, bet tur, kur nav attīstības, noteikti būs stagnācija. Nevēloties pārvarēt savas iekšējās un ārējās barjeras, neattīstot sevī vajadzīgās rakstura iezīmes, cilvēkam grūti saņemt lielo prieku no mazajām un lielajām uzvarām pār sevi un rezultātā viņš nonāk pie idejas pamēģināt “nopirkt” to visu, tādā veidā apkraujot sevi ar milzīgu daudzumu materiālo vērtību. Es teikšu: tā ir ārkārtīgi bezperspektīva nodarbe.

Pats vērtīgākais dzīvē ir LAIKS un CILVĒKI. Prasmīga rīkošanās ar laiku un labi cilvēki blakus – ir spilgtas, piepildītas un interesantas dzīves, iekšējās harmonijas un materiālās labklājības ķīla.

Ja par ceļa biedriem, tad… Nebūtu slikti iesākumā kļūt par planētu ar ļoti spēcīgu pievilkšanās centru un pienācīgu spēka pakāpi, planētu, kuras orbītā gribētos riņķot šim pašam ceļa biedram, un tāpat būt gatavam pārvērsties par pavadoni, kurš visu laiku riņķo un riņķo apkārt vienai vienīgajai pievilcīgajai un brīnumskaistajai planētai.

Es vēlu jums laimi!
Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es mīlu nesterilus cilvēkus

basam8

Kāpēc blakus “nesteriliem” cilvēkiem ir labi un omulīgi? Tāpēc, ka viņi nekaunās no savas nepilnības un pieņem tevi ar visām tavām vājībām, nenosodot. Un saprotot.

Es mīlu nesterilus cilvekus… Tikai viņus arī mīlu… Tos, kuri pieņēmuši to, ka nav ideāli, nevis tos, kuri moderni meklē “savu labāko versiju”, kurā, godīgi liekot roku uz sirds, no sevis nav nekā…
Viss – no tiem, kuri nez kāpēc nolēmuši, ka zin vienu laimes recepti, kura der visiem. Tās taču nav, mani mīļie. Ir iekšējās brīvības līmenis, kuru palaiž individuālais domāšanas process katrā daudz maz attīstītā galvā… Pat tajā, kura nevēlas mosties no rītiem un naktīs dauzās apkārt…

Ir pārmaiņas, kuras vieniem ir vajadzīgas, bet citiem ir stingri aizliegtas…
Ir purvi, no kuriem vieni izlien jebkurā gadījumā, bet citi paliek mūžīgi…
Ir tikai sava dzīve, līdz kurai vieni izaug, bet citi – nekad, tāpēc, ka mācās kopēt svešas dzīves…
Sava dzīve ir tā, kurā tev ir labi…
Un cilvēki, ar kuriem tev ir labi…
Un darbs, kurā pat nogurums ir labs…
Un ēdiens, kuru tu ēd…
Un labi tajā telpā, kurā tu uzturies…
Un labi apģērbā, kuru tu valkā…
Un labi ar grāmatām, kuras tu lasi…
Un labi no mūzikas, kuru klausies…
Labi…
Vienkārši labi…

Es zinu ārkārtīgi daudzus “pareizi” dzīvojošus cilvēkus, no kuriem naidīgums un neiecietība dzirksteļo kā strāva no neizolēta elektrības vada…
Ne tāpēc, ka viņu dzīvesveids ir slikts pats par sevi, bet tāpēc, ka tas nesakrīt ar to, kā patiesībā viņiem būtu bijis vajadzīgs…
Un staigā viņi brendoti un trendoti, bet laimes kā nav tā nav…
Un diez vai tā pienāks, tāpec, ka laime ir tad, kad tev ir labi, nevis tad kad tu cītīgi pakārtojies tam, kas nosaukts pr labu…

Attīstība, mani mīļie, tā nav akla visa ta pieņemšana, ko piedāvā visdažādākās macības un prakses…
Tas ir dziļi personīgs process, kurš aizpilda apzinātos tukšumus un izvēlas tās zināšanas, kas nepieciešamas konkrētajam cilvēkam…
Tāpec jāmūk neatskatoties no visām tām vietām, kur tev autoritāri un bieži vien diktatoriski piedāvā kaut ko pieņemt, neapspriežot un neapdomājot….
Tā ir zombēšana…
Tā ir iekļaušanās viegli vadāmās masās…
Tā ir Personības pilnīga izgāšanās, jo tur, kur visus pataisa vienu otram līdzīgus, Personība tur nevienam nav interesanta un izdevīga…

Nestrerilitāte ir dzīves pamats, tāpēc, ka vēl nevienam nav izdevies sterilizēt to līdz laimīgai pilnības sajūtai…
Necenties arī tu…
Atzīsti sevī tiesības pašam uz sevi…
Un izvēlies ceļu, pa kuru iesi.

Autors: Ļiļa Grad
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgs cilvēks

laimigs24

Laimīgs cilvēks nekad netenko un nekad nevienu nenosoda. Laimīgs cilvēks nekad nevienu nevaino. Laimīgs cilvēks paiet garām tam, kam nepiekrīt, viņš nemetas karot un aizstavēt savu taisnību!!!!

Viņš neko nepierāda citiem un viņam nav nekādas vajadzības pieradīt savu taisnību. Viņš mierīgi var atzīt to, ka viņam nebija taisnība, viņam nav grūti atvainoties. Viņš vienmēr cenšas izturēties pret citiem tā, kā vēlētos, lai citi izturas pret viņu.

Laimīgs cilvēks necenšas atstāt iespaidu. Viņš ir brīvs no domām par citu viedokli.

Laimīgs cilvēks bieži var atstāt neprāša un dīvaiņa iespaidu, un tas ir pavisam normāli, ņemot verā to, ka viņš stipri atšķiras no vairuma cilvēku.

Laimīgā cilvēkā nav ne mazākās žults. Viņš nekļūst agresīvs un necenšas kādu aizvainot vai nomelnot. Viņā vienkārši nav šo emociju, viņā nav žults un ne grama indes. No viņa staro labestība, līdzjūtība un sapratne.

Laimīgs cilvēks ir pateicīgs! Viņš nelamā savus tuvos un ciena pat tos, kas viņam nav patīkami, jo saprot, ka katrs cilvēks nes savu nesamo.

Laimīgs cilvēks maina savu dzīvi, arī viņš baidās, taču viņš ieskatās acīs savām bailēm. Un vienmēr ap laimīgu cilveku ir tādi paši laimīgie. Viņam nav bail palikt vienam un tas ir pat labāk, nekā būt ar ne saviem cilvēkiem.

Laimīgam cilvēkam arī visi ieradumi ir laimīgi un tāpēc laimīgi cilvēki ir veseli, jo viņi zin veselības cenu un zin, ka par to ir jārūpējas.

Laimīgs cilvēks ir ļoti interesanta un reta parādība. Es esmu laimīgs cilvēks. es tāda nepiedzimu, es tikai pavisam nesen par tādu kļuvu. No grūti audzināmā bērna, kurš regulāri muka no mājām, pēc tam, no pusaudža, kurš slēpas no pasaules aizdūmojot savu saprātu, līdz laimīgai sievietei, laimīgai sievai un mūzai. Katrs pats izvēlas, vai viņam kļūt par laimīgu cilvēku.

Tu esi laimīgs???

Nicole Samushonok

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime – iekšējais stāvoklis

laime4444

Laime ir iekšējais stāvoklis. Tā nav atkarīga ne no vietas, kur atrodies, ne cilvēkiem blakus, ne firmas zīmes uz apģērba vai automašīnas markas. Tas ir viss, kas tevī rada Pasaules jušanu. Un tā kvalitāte.

Harmonijas trūkums Dvēselē rada bezgalīgu skrējienu pēc jutekliskajām baudām. Un šajā mirāžu telpā šķiet, ka kaut kas vai kāds var tev uzdāvināt laimi, atnest tev gara un ķermeņa labsajūtu.

Un, lūk, ilgi gaidītās kāzas. Paiet laiks un laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītā bērna piedzimšana. Paiet laiks un atkal laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītais dzīvoklis, automašīna, ceļojumi un tā tālāk un tamlīdzīgi, bet laimes nav. Ir īslaicīga eiforija, prieka mirkļi.
Bet pēc tam atkal biedējošs tukšums un jauna dzīšanas pēc nākotnes laimes. Kuras nav ārējā pasaulē.

Laime ir tavā Dvēselē. Bet šajā dzīves steigā, uzspiestajos stereotipos, bailēs no pārmaiņām, ir ļoti grūti sadzirdēt sevi. Izlasīt savu Dvēseli. Bet dažkārt ir tik ļoti bail to izdzirdēt.

Lai iemācītu tevi dzirdēt, dzīve atņems tev visu, kam esi pieķēries. Visu to, ko tu asociē ar laimi. Cilvēkus, attiecības, veselību, mantu. Taču šajās sapēs tu ieraudzīsi pašu vērtīgāko – sevi.
Ja spēsi tikt galā ar savu aizvainojumu, greizsirdību, skaudību, alkatību, nepateicību….

Un tikai tad ārējās pasaules uzplaukums spēs droši vest tevi pa dzīvi. Tikai tad ārējā pasaule nesagraus tavu patieso esību. Tikai tad tu spēsi iepazīt īstu laimi. To, par kuru nav rakstīts pat grāmatās…

Ar mīlestību, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt sev mājām

sev majas

“Nav nekā ārpus mums, kas varētu mums pietiekoši ilgi palīdzēt. Ja, protams, tu negaidi rindā uz orgāna transplantāciju.

Nav iespējams nopirkt, nopelnīt vai pārņemt harmoniskas attiecības ar sevi un apkārtējo pasauli. Tā ir viena no pašām neērtākajām patiesībām pasaulē, un arī man to ir grūti atzīt.

Laimi var sasniegt tikai no iekšpuses un mēs nevaram to uzdāvināt saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Viņiem nāksies atrast savus veidus un savas atbildes. Bet, lai ļautu viņiem to izdarīt, nāksies viņus atlaist – ieskaitot savus izaugušos bērnus.

Ja problēma ir kādam citam, tātad tās risinājums noteikti nav tavās rokās.

Bet, ko darīt, ja izglābt un salabot citus nevar?

Pārliecināti, cītīgi un centīgi mācīties ar maigumu izturēties pret sevi.

Tā ir milzīga dāvana visai pasaulei ap mums. Kad kāds tev saka, ka tu esi pārāk pašpārliecināts, pasmaidi kā Mona Liza un uzvāri jums abiem garšīgu tēju.

Būt saudzīgam un rūpīgam draugam pašam sev (tādam dīvainam, muļķīgam, apnicīgam, egoistiskam sev) – tas nozīmē būt SEV MĀJĀM. Un no tā sākas miers visā pasaulē.”

Anne Lamott
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

polunins5

Vjačeslavs Poluņins par to, kā sasniegt to stāvokli, kad gribas lidot (no lekciju cikla projektam “Возраст счастья“.)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut
– Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram? Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, ko nemīli darīt
– Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies…. Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti. Es mocījos, sāku staigāt pa dakteriem, sākās depresija…
Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas Teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”. Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man, aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto
– Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to, cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti
– Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu
– Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…
Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze. Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās. Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (savādāk draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava Dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam “savilkuši” simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vel ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot. Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…
Autors: Antons Pikus
Avots: econet.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis