Dzīvot, elpai aizraujoties no laimes

23

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

Ir pieņemts domāt, ka tikai smagas jūtas ir nepanesamas. Taču patiesībā tādas var būt jebkuras.
Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties sava sajūsmā par dzīvi.
Paveicies ir tikai nedaudziem mazajiem cilvēkiem, kuram brīnumainas sagadīšanās” dēļ ir bijuši pieejami gudrs vecītis vai vecenīte. Tos, pirms došanās tai saulē, arī bieži vien pārņem sajūsma par skaistumu. Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pie otra. Vecs un jauns spēj noķert vienu vilni – sajūsmināšanos par dzīvi.

Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaule sev pašam

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

– Ai, mammīt, maijpuķītes!… Ai, kāda vabolīte! – klaigā mazā meitiņa, knapi izgājusi no mājām. Un viņas mazās roķeles stiepjas pretim it visam, un vēlas aptvert visu pasauli.

Bet mani tajā brīdī pārņem tāds nogurums, ka gribas aizvērt acis, aizbāzt ausis un uz līdzenas vietas aizmigt. Tajā mirklī es vēlos aizmukt no viņas laimes. Aizbēgt, aizslīdēt, nesatikties. “Jā, šī pasaule ir brīnumaina, skaista. Tik skaista, ka grūti to pieņemt, reiz es pati netiku ar to galā, tāpēc arī tev, mazulīt, neesmu nekāds palīgs.”

Toreiz, vairāk kā pirms 20 gadiem, es izdomāju “burvju vārdus”, kas man palīdzeja nesatikties ar to, ko redzēja meita.

– Diāna, iztiksim šoreiz, bez “Āi!”- es viņai teicu, kad posāmies pastaigai. Un viņa negribīgi piekrita.

Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju pieskarties šai sajūtai sevī. Nepanesamam priekam par dzīvi (laikam tā vecums mums liek sevi manīt). Un sāku to atšķirt arī citos cilvēkos.

Dažkārt man šķiet, ka vairums slimību, ar ko slimo cilvēki, ir saistītas tieši ar šo – kādreiz nedalīto prieku. Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaulē sev pašam!

Autors: Jeļena Kuzņecova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ērtiem bērniem ir ļoti NE ērti dzīvot

labs-puika
– Izsaucāt? – mamma apsēžas iepretim klases audzinātājai Mariivanovnai un uzmanīgi skatās
– Jā, protams! Jūs esat Vaņas mamma? Man ar jums nopietni jāaprunājas!
– Es jūs uzmanīgi klausos, – mamma labestīgi smaida un skatās uz skolotāju pelēkā, adītā svīterī – ne jaunā, bet līdz nelabumam akurātā.
– Jūs saprotat, pat nezinu, kā jums to pateikt. Vaņa skolā citiem bērniem pārdod lēkātājus! Citi skolotāji redzēja un man pateica! Es izsaucu pie sevis Mašu, un viņa apliecina, ka patiešām pirka no Vaņas lēkātāju! Un citi bērni – arī, – Mariivanovna ietur teatrālu pauzi un nogaidoši raugās uz mammu. 
Mamma turpina laipni smaidīt, viegli piepacēlusi labo uzaci.
– Un?
– Ko nozīmē – Un? – Redzams, ka skolotāja gaidījusi pavisam citu reakciju.
– Nu, un tālāk? Pārdeva lēkātājus. Tās ir tādas lēkājošas bumbiņas, ja? Es sapratu. Bet kāpēc jūs mani izsaucāt?
– Nu, kā! Skolā, starpbrīžos!
– Tātad, ne stundu laikā?
– ēēē… – Mariivanovna jūtami nervozē.  – Nē! Taču, kāda starpība. Viņš! Skolā! Pārdeva! Rotaļlietas!
Mamma piepaceļ otru uzaci:
– Vai viņš slikti uzvedās? Skolotāji par viņu sūdzējās? Viņš saņēma sliktu atzīmi? Ar kādu sakāvās? Kaut ko nozaga? Galu galā – piekrāpa savu pircēju un neiedeva viņam preci?
Mariivanovna sastingst un uz pāris sekundēm paliek ar vaļā muti.
– Nē, bet…
– Tātad, viņs brīvajā no stundām laikā izrādīja savu patstāvību un realizēja savu mazo biznesa plānu, nenodarot nevienam neko ļaunu?
– Jūs to nopietni?
– Pilnībā! Es cenšos noskaidrot iemeslu, kāpēc man šodien bija jāatprasās no darba, lai atbrauktu pie jums.
– Bet es taču teicu! – Mariivanovna jūtami sāk nervozēt.
– Es lūdzu piedošanu. Droši vien es neesmu uzmanīgi izlasījusi skolas iekšējās kārtības noteikumus. Taču nekādīgi nevaru atcerēties, ka tur būtu kaut kas minēts par to, ka nedrīkst skolā starpbrīžos pārdot lēkātājus.. 
– Kā jūs nesaprotat!, – skolotāja sāk uzvilkties. – Skolā nedrīkst neko pārdot!
– Tiešām? Jūsu ēdnīcā bulciņas dala bez maksas?
– Kāds sakars tam ar bulciņām?
– Jūs taču teicāt, ka skolā neko pārdot nedrīkst. Bet es nezin kāpēc katru dienu savam bērnam dodu naudu bulciņām.
– Tā, jūs to nopietni? Viņš citiem bērniem skolā pārdeva rotaļlietas! Te ir skola, ne tirgus! – skolotāja paceļ balsi.
– Es, protams, atvainojos, bet ko konkrēti jus vēlaties no manis? Ja jūsu skolas noteikumos rakstīts, ka to darīt nedrīkst – vienkārši parādiet Vaņam šos noteikumus. Viņš ļoti nopietni attiecas pret likumiem.
– Bet, jūs nevēlaties kaut kādā veidā viņu iespaidot?
– Iespaidot? – mamma pāris sekundes aizdomājas. – Laikam, jā. Viņš izstrādāja savu personīgo biznesa plānu: izpētīja potenciālo pircēju vajadzības, kaut kur atrada vairumtirgotāju, izskaitļoja iespejamo peļņu. Un to visu viņš izdarīja bez manas palīdzības. Pilnīgi patstāvīgi. Jā, es domāju, ka vajadzētu viņu par to apbalvot. Kā jūs domājat, vai akvaparka apmeklējums būtu laba ideja? Jā, un ziniet, nākamreiz šādus jautājumus labāk risināt pa telefonu. Man ir ļoti daudz darba un laiks ir nauda.

 

Te nu jūs redzat divu realitāšu saskaršanos – skolas un pieaugušo, mūsdienu un postsovjetisma, paklausīgo un patstāvīgo, ierasto un kreatīvo.
Nezin kāpēc daudzi vecāki vēlas neiespējamo: lai viņu bērns līdz 18 gadiem būtu ārkārtīgi paklausīgs, inerts, kluss (vēlams, lai vispār mēms), teicamnieks, un pēc tam strauji pārvērstos par veiksmīgu, par sevi pārliecinātu biznesmeni.
Un ļoti brīnās – lūk, mēs institūtā “iestajāmies”, palīdzējām bērniņam ar dzīvokli, pēc tam palīdzējām darbā iekārtoties – bet nekas nemainās. Dēliņš kā ofisa planktons stiepj laiku, pa vakariem dzer alu un brīvdienas pavada pie datora. Un vēl prasa naudu vecākiem. Bet pašam jau 25 gadi… Ko gan mēs nepareizi izdarījām? Viss taču tikai viņam, mīļotajam un lolotajam.
Un ļoti reti atceras to, ka tad, kad piektajā klasē dēls vēlējās apmeklēt karatē – viņu nelaida (Traumatisms). Septītajā neļāva nodarboties ar breiku (Vispār muļķības). Astotajā aizsūtīja uz aviomodelismu (Kāda literatūra puikam!!?) Devītajā pārcēla uz angļu liceju (Padomā tik, draugi! Būs jauni draugi!) Vienpadsmitajā aizliedza satikties ar pirmkursnieci (Viņam tādas Katjas vēl būs neskaitāmas) Neļāva stāties žurnālistos (Kur-kur?) Aizsūtīja uz maksas ekonomisko augstskolu (Nu un tad, ka ar matemātiku grūti? Iemācīsies!) Iekārtoja darbā firmā pie tēvoča Koļas (Kur gan viņš pats šodien darbu atradīs? Laiks tads….)
Jā, un vēl  briesmīgi brīnās. Re, kaimiņienei dēls – bernībā vienkārši huligāns bija! Mūžīgi ar nodauzītiem ceļiem staigāja. Skolā katru gadu pulciņus mainīja, nekur ilgi nevarēja noturēties. Aizgāja mācīties par valodnieku, pēc gada pameta studijas. Pēc tam no astoņpadsmit gadiem kaut kur strādāja. Tikai divdesmit gados iestājās neklātienē. bet tagad – savs uzņēmums, mašīna, skaistule sieva, bērniņš drīz būs. Re, vienmēr ar sievu kopā ar velosipēdiem brauc. Kaut kur ceļo, kaimiņiene smukas bildes rādīja. Kā tad tā?
Protams, šīs situācijas ir ļoti pārspīlētas. taču tāda ir kopējā tendence.
Ja neļaujam bērnam izrādīt iniciatīvu jau bērnībā, ja aizliedzam viņam visu, ko viņs pats izlēmis, tad 20 gados viņš noteikti nekļūs patstāvīgs un par sevi pārliecināts. Viņš būs “ērts” saviem vecākiem un neplēsīs drēbes, nesitīs ceļgalus, nestrīdēsies ar skolotājiem, un neaizstāvēs savuviedokli.Viņš būs paklausīgs un ļoti pareizs. Tikai vecākiem vajadzētu aizdomāties – kadu bērnu viņi vēlas izaudzināt?
Ērtu bērnībā vai veiksmīgu dzīvē? Kad bērns mētājas no vienas aizraušanās uz otru, meklējot sevi un savu īsto vietu, ļoti gribās apstādināt šo procesu un piespiest viņam doties uz nīsto mūzikas skolu. Tikai tad jārēķinas ar to, ka gala rezultātā izaugs cilvēks, kuram ne tikai nebūs interešu, bet kurš no visas sirds ienīdīs mūziku principā.
Bērns ir tieši tāds pats cilvēks kā mēs – pieaugušie. Tikai maziņš!
Viņam jābūt savām balss tiesībām un pašam jāuzņemas atbildību par saviem lēmumiem. Tikai tā viņš varēs izaugt par atbildīgu pieaugušo un ne infantilu memmesdēliņu. Ja viņa vietā pieņemt visus lēmumus, pat neprasot viņa viedokli, protams, var atvieglināt dzīvi sev tagad, bet tajā pat laikā – sarežģīt to nākotnē. Pie kam, ne tikai sev, bet arī bērnam..
Un atsevišķa tēma – vecāku atbalsts. Ne tas, kad “iekārto institūtā ar tēta drauga brālēna palīdzību, jo tas ir perspektīvs virziens”. Bet tas. kad “tu nolem, bet mēs ar tēti atbalstīsim tavu izvēli.”
Ir jāiemācās klausīties un dzirdēt savus bērnus.  Varbūt dot kādu padomu, bet nespiest. Atbalstīt, nevis likt šķēršļus. Piedāvāt, bet, ne piespiest. Paskaidrot, nevis aizliegt. Un būs jums laime!   

 

Autors: Tatjana Golovanova
Tulkoja: Ginta FS
Foto: ©Lisa Lucky

Saulīte

saulite

Klāt atkal 1. septembris. Saposu bērnus skolai un, nodomāju, ka mazajiem pipariem sākas atkal viens nopietns posms dzīvē, kas pietuvinās viņus Lielajai dzīvei, kurā šodien, mēs zinām, nav nemaz tik viegli. Katrs vecāks vēlas, lai viņa bērns būtu laimīgs, priecīgs, pašpietiekams. Kā atbilde manām domām, atnāca neliels raksts – uzdevums, tests, ko noteikti kopā ar savējiem izpildīsim. Iespējams, tas noderēs arī kādam no jums.

Šo vingrinājumu var uzskatīt par diagnosticējošu un koriģējošu, tas strādā uz to, lai palīdzētu bērnam pacelt viņa pašapziņu un pašvērtējumu. Bērna pašvērtējums veidojas, daļēji balstoties uz vērtējumu, ko viņš dzird no pieaugušajiem. Šie vērtējumi var būt kā pozitīvi: “Malacis”, “Gudrinieks”, “Tu man esi labestīgs un gudrs”, kā arī no negatīvajiem: “Sliņķis”, “Neklausīgais”, “Čīkstulis” u.t.t.

Vingrinājums “SAULĪTE” ļoti labi parāda to, cik ļoti bērna apziņā nostiprinājušies vieni vai citi priekšstati par sevi.

Un tā, tuvāk vingrinājuma būtībai. Lai to izpildītu, būs vajadzīga papīra lapa, krāsainie zīmuļi vai flomasteri..

Palūdziet bērnam uzzīmēt saulīti ar stariem. Nekādu citu prasību nav, bērns zīmē saulīti, kur vien vēlas, kādu vēlas.

Lai bērns nedaudz pastāsta par saulīti.

– Saulīte — kāda tā ir?
– Spoža, dzeltena, silta, laipna, priecīga….
– Un tagad iedomājies, ka saulīte esi Tu. Saulītei ir Tavs vārds.
Lai bērns uzraksta savu vārdu uz saulītes. Ja vēl neprot rakstīt, tad uzrakstiet to viņa vietā. Saulītei noteikti jābūt stariņiem. Ja to zīmējumā ir maz, piezīmējiet klāt vēl dažus 7-9.
– Tu uzskaitīji, kāda saulīte ir silta, mīļa, laba, spoža…. Tagad mēs kopā katram stariņam pierakstīsim kādas labas īpašības nosaukumu. Kāds tu esi?
Ne visi bērni atbildēs uzreiz. Palīdziet, pasakiet priekšā, piemēram: “Es uzskatu, ka tu esi labestīgs. Un vēl kāds?”

Katru bērna nosaukto īpašību pierakstiet uz stariņiem. Pacentieties, lai katrs stariņš būtu aprakstīts. Ļaujiet bērnam nedaudz pafantazēt, nedaudz palielīties. Neiebilstat pat tad, ja jums šķiet, ka kāda no nosauktajām īpašībām viņam nav raksturīga. Tā jūs izdzirdēsiet, ko jūsu bērns uzskata par saviem sasniegumiem.

“Es mazgāju traukus”, “Es savācu savas mantiņas”…. Pierakstiet visu, ko izdzirdēsiet. Iespējams, ka lietas, kas tiks pierakstītas, bieži tiek darītas ar skandālu. taču nevajag replikas: “Jā, to tu dari tikai tad, kad tev desmit reizes atgādina…”. Vingrinājumā “Saulīte”, mēs stradājam tikai ar pozitīvu un pozitīvā noskaņojumā.
Ļoti interesanta ir vecāku reakcija šī vingrinājuma izpildīšanas laikā, kad viņi redz, kā mainās viņu bērna noskaņojums (to apstiprina arī datordiagnostika) – mainās sākot ar drūmi-īgno, līdz saulaini-priecīgajam. Reiz vienā no nodarbībām 5 gadīgā Andreja mamma jautāja, vai drīkst mājās uzzīmēto saulīti pielīmēt pie sienas.

Protams, ka drīkst un pat vajag. Un vēl variet palūgt visiem, kuri bērnu pazīst, uzrakstīt savus labos vērtējumus par viņu uz stariņiem – visu to, par ko viņi vēlētos bērniņu uzslavēt. Bērns pats var piezīmēt stariņus, ja tie aptrūkstās.

Viens ļoti svarīgs noteikums. Lai kā jūs turpmāk dusmotos uz savu dēlu vai meitu, lai ko viņi arī būtu sadarījuši, nekad nepieminiet šo momentu, kad zīmējāt Saulīti.

Ticiet, viena nevainīga frāze, piemēram, “Tu taču esi saulīte, kāpēc tu tik slikti uzvedies?”, ir spējīga sagraut visu, ko labu ieguvāt, veicot šo vingrinājumu. Protams, stingrībai jābūt, bet sods nekādā gadījumā nedrīkst nosvītrot to, ka jūsu bērns ir Saulīte.

Un vēl viens “Saulītes” izpildījuma variants. To dara tad, kad Saulīti bērns ir uzzīmējis. Piedāvājiet viņam uzzīmēt Saulīti arī savai mammai, tētim, vecmāmiņai, māsiņai vai brālītim, jebkuram mīļam cilvēkam. Lai tā ir skaista dāvana dzimšanas dienā vai vienkārši: skaists pārsteigums.

Mēs visi gribam dzirdēt labus vārdus, bet vai paši tos protam pateikt? Tie bērniem jāiemāca, pašiem jāmācās un jāsaka. Lai šie vingrinājumi jums palīdz radīt brīnišķīgu atmosfēru jūsu ģimenē!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS