Tu nekad nebūsi jaunāks kā tagad

grandmother-923871_1920

Katrā ģimenē ir cilvēks, kurš vēl nav pietiekami iztrakojies. Mūsu ģimenē tā ir vecmāmiņa. Pirms sešiem gadiem, pēc vectētiņa nāves mēs viņu paņēmām pie sevis.
Mani vecāki saka, ka liktenis viņiem atriebjas par to, ka viņu bērniem nebija pusaudžu problēmas – tas ir – man un manai māsai.

Piemēram, jūlijā, kad bija saņēmusi pensiju, viņa uz nedēļu ar savu labāko draudzeni aiztraucās atpūsties pie jūras. Telefonu izslēdza un piezvanīja tikai tad, kad beidzās nauda. Mamma gandrīz prātā sajuka. Nācās braukt vecmāmiņai pakaļ. Mans tēvs smējās, vēderu turēdams, un palūdza sievas mātei nākamo reizi ņemt viņu līdzi.

Viņai ir cukura diabēts sākuma stadijā. Un tad, kad iecirkņa ārsts ar nopietnu seju sāka uzskaitīt, ko viņa nedrīkst, viņa to pārtrauca:

— Un kas notiks, ja es to ēdīšu?

— Jūs varat nomirt, — ārsts paziņoja traģiski nopietnā un draudīgā tonī.

— Ej nu, ej!? Nopietni? Tātad 86 gados ir tāda iespējamība?

Īsāk sakot, špricējam insulīnu un ēdam, ko gribam!

Viņa ar večiem bulvārī spēlē šahu un uzvar! Viņa dzied korī “Jautrās vecenītes”, apmeklē teātri un visus pilsētā notiekošos bezmaksas pasākumus un koncertus. Bet nesen sameklēja sev boifrendu, astoņus gadus jaunāku par pašu. Tagad viņi trako kopā.
Pagājušajās brīvdienās viņš viņu lutināja ar sacensībām uz kvadracikliem. Bet pēc tam vakariņās viņi divatā izdzēra 2 litrus mājas vīna un apskāvušies aizmiga viesistabā uz dīvāna pie televizora – kā pusaudži, tur mēs arī viņus pieķērām, kad atgriezāmies no vasarnīcas.
Tā vectēvs Koļa tika iepazīstināts ar ģimeni – mēmu palikušo mammu, šokētajiem mazbērniem un klusiņām ķiķinošo tēvu.

Es dievinu savu vecmāmiņu – viņa ir pozitīvāka par vairums manu draugu. Viņa mīl dzīvi un prot to baudīt. “Un cik tad ir tās dzīves!?” – viņa vienmēr atbild manai mammai uz pukošanos: “Nu, mammu, kā tā var!?”

Es gribu tādas vecumdienas.
Autors: Knariks Petrosjans
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Vecuma plānprātība nekad nepienāk pēkšņi

the age of hapiness1

Akadēmiķis Vladimirs Behterevs, kurš savu dzīvi ziedojis smadzeņu pētniecībai, jau ļoti sen ievēroja, ka lielā laime nomirt, nepazaudējot saprātu, ir dota tikai 20% cilvēku. Pārējie savās vecumdienās pārvērtīsies par nikniem vai naiviem marazmātiķiem, un kļūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem

Lai tomēr iekļūtu starp šiem laimīgajiem 20%, pacensties nāksies jau šodien, savā rakstā raksta Sergejs Babičevs.

Kas tad ir galvenie plānprātības iemesli? Ar gadiem slinkāki kļūst visi. Mēs ļoti daudz strādājam jaunībā, lai vecumdienās atpūstos. Taču, jo vairāk mēs nomierināmies un atslābstam, jo lielāku kaitējumu sev nodarām. Vajadzību līmenis apstājas pie ļoti banāla komplekta: “garšīgi paēst un kārtīgi izgulēties”.

Intelektuālais darbs aprobežojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Pieaug prasību un pretenziju līmenis pret dzīvi un apkārtējiem, pagātnes nasta spiež. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš kategoriski to noliedz. Cieš atmiņa un domāšanas spējas. Pakāpeniski cilvēks attālinās no reālās pasaules, radot savu, ļoti bieži nežēlīgu un naidīgu slimu fantāziju pasauli.

Pirmās bezdelīgas

Plānprātība nekad neatnāk pēkšņi. Plānprātība nav neprāts un pat ne psihiska novirze, un, vēl jo vairāk – ne slimība. Tāpēc to arī atsekot ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tā progresē ar gadiem un pieņemas spēkā, valdot pār cilvēku. Tas, kas šobrīd vēl tikai ir vāji simptomi, nakotnē var kļūt par labvēlīgu augsni plānprātības asniem. Lūk, dažas netiešas pazīmes, kas norāda uz to, ka jums, iespējams, vajadzētu sākt nodarboties ar savu smadzeņu “apgreidu” (uzlabošanu).

1. Tu esi sācis slimīgi asi uztvert kritiku, tajā pat laikā pats mēdz kritizēt citus.

2. Tu nevēlies mācīties neko jaunu. Tu drīzāk piekritīsi salabot veco telefonu, nevis studēsi jaunā modeļa instrukciju.

3. Tu ļoti bieži saki: “bet agrāk…”, atceries un dzīvo nostaļģijā par vecajiem “labajiem” laikiem.

4. Tu esi gatavs, aizrīdamies stastīt par kaut ko, neskatoties uz to, ka sarunu biedra acīs redzi garlaicību. Nav svarīgi, ka viņš tūliņ aizmigs: galvenais ir tas, par ko tu šobrīd runā. un kas tev ir interesanti.

5. Tev ir grūti koncentrēties, kad sāc lasīt nopietnu vai zinātnisku literatūru. Slikti saproti un slikti atceries izlasīto. Šodien vari izlasīt pusi grāmatas, bet rīt jau esi aizmirsis, ko lasīji.

6. Tu esi sācis spriedelēt par jautājumiem, kurus nekad neesi pārzinājis un nepārzini. Turklāt tev šķiet, ka tu tik labi tos pārzini, ka rīt pat varētu sākt pārvaldīt valsti, kļūt par profesionālu literatūras kritiķi vai sporta tiesnesi.

7. Tu esi pārliecināts, ka visiem jāpakārtojas tavām vajadzībām un nevis otrādi.

9. Tavā dzīvē ir ļoti daudz rituālu. Piemēram: tu nevari izdzert savu rīta kafiju no svešas krūzes, tev vajadzīga tava mīļākā krūze, pirms tam tev jāpabaro kaķis un jāpāršķirsta rīta avīze. Ja no šī saraksta izkrīt kaut viens elements, tas izsit tevi no līdzsvara uz visu dienu.

10. Ik pa laikam tu pats ievēro, ka tiranizē apkārtējos ar kādu savu rīcību, taču dari to bez kāda ļauna nolūka, vienkārši tāpēc, ka uzskati, ka tā ir pareizāk.

Smadzeņu apgreids!

Kā likums, cilvēki, kuri ilgi saglabā skaidru savu veselo saprātu, ir cilvēki no zinātnes un mākslas pasaules, kuriem viņu darbs liek sasprindzināt atmiņu un katru dienu trenēt savu prātu. Viņiem nākas turēt roku uz dzīves pulsa un neatpalikt no šodienas dzīves attīstības tendencēm, dažkārt pat apsteigt tās. Tāda “ražošanas nepieciešamība” kļūst par ilga un saprātīga mūža garantiju.

1. Katrus divus-trīs gadus sāc mācīties kaut ko jaunu. Tu vari uzlabot savu esošo kvalifikāciju vai apgūt pilnīgi jaunu profesiju.

2. Esi starp jauniem cilvēkiem. No viņiem tu varēsi iemācīties daudz ko jaunu, kas palīdzēs tev būt dzīves plūsmā.

3. Ja tu sen jau neesi apguvis neko jaunu, iespējams, tu vienkārši neesi to meklējis?

4. Laiku pa laikam risini kādus intelektuālos uzdevumus un testus, šodien to ir pietiekami daudz.

5. Pastavīgi apgūsti jaunas svešvalodas. Pat tad, ja tu tajās nesarunāsies un neiemācīsies kā nākas, tomēr tev būs iespēja regulāri atcerēties jaunus vārdus, un tā tu trenēsi savu atmiņu.

6. Nodarbojies ar sportu! Regulāras fiziskas slodzes, pat tad, kad jau sirmi mati, patiešām glābj no plānprātības.

7. Trenē savu atmiņu regulāri, pacenties atcerēties dzejoļus, kurus agrāk zināji no galvas, programmas, kuras mācījies institūtā, draugu telefonu numurus un daudz ko citu – visu, ko varēsi atcerēties.

8. Maini savus ieradumus un rituālus. Jo vairāk nākamā diena atšķirsies no iepriekšējās, jo mazāk iespēju, ka iesūnosi un nonāksi līdz plānprātibai. Brauc uz darbu pa dažādiem ceļiem, atsakies no ieraduma vienmēr pasūtīt vienus un tos pašus ēdienus, dari to, ko nekad iepriekš neesi darījis.

9. Dod visiem apkārtējiem cilvēkiem vairāk brīvības, un pēc iespējas vairāk lietas dari pats. Jo vairāk spontanitātes, jo vairāk radošuma. Jo vairāk radošuma, jo ilgāk tu saglabāsi sava prāta skaidrību.

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Foto: “The Age of Hapiness” Elizabeth Cameron Dalman, kura savos 82 gados vēljoprojām dejo
Tulkoja: Ginta FS

Vēstule draudzenei

vecmamina4

Šodien dzīves ritms ir kā nemitīgas sacensības. Cilvēki dzenas pēc prestiža darba, ideālas ārienes, skrien uz izpārdošanām. Un šajā neprātā neatliek laika apstāties, padomāt, ieelpot pilnu krūti, atvērt acis un beidzot ieraudzīt, cik pasaule ir skaista. Harmonija ar sevi un apkārtējo pasauli ir reta parādība un labi, ja kāds vispār to sasniedz, kaut arī 83 gados. Šo vēstuli raksta 83 gadīga sieviete savai draudzenei.

“Dārgā Berta,
es sāku vairāk uzmanības veltīt lasīšanai un mazāk – mājas uzkopšanai. Es priecājos par dārzu, nevis steidzīgi cenšos izraut sadīgušās nezāles. Es nolēmu samazināt savu darba laiku, un vairāk laika veltīt saviem tuvajiem cilvēkiem. Dzīve mums ir dota, lai to baudītu, nevis lai upurētu sevi. Es esmu visu pārdomājusi un novērtēju katru mirkli. Tagad dārgā porcelāna servīze un kristāla trauki vairs negaida īpašo gadījumu, jo katrs notikums manā dzīvē tagad ir īpašs. Vai tā ir uzkopšana vai ilgi gaidītā mana mīļākā istabas auga ziedēšana.

Uz tirgu es eju savās visskaistākajās drēbēs. Skaistas un koptas sievietes tēls man vieglāk palīdz sķirties no naudas. Es katru dienu vēlos smaržot pēc visdārgākā parfīma, jo katrs iemesls manā dzīvē ir svarīgs. Pat gājiens uz banku.

Es esmu aizmirsusi frāzi “kaut kad”. Tagad ideālā vieta un ideālais laiks man ir šeit un tagad. Visu, kas ir jāizdara, un ko es gribu izdarīt, es daru.

Es nezinu, kā uzvestos citi, ja uzzinātu, ka rīt viņi mirs. Neviens nav redzējis nāvi un mums ir ērtāk dzīvot, nedomājot par to. Taču kaut kas man saka priekšā, ka viņi noteikti aprunātos ar saviem mīļajiem un draugiem. Salīgtu mieru ar tiem, kuriem sen kā sastrīdējās. Droši vien pusdienotu restorānā, pasūtot visu, ko sirds kāro.

Tas ir tas, ko nepaguvu es. Es nožēlotu, ka visi mani tuvie un mīļie cilvēki nepaguva dzirdēt no manis jaukus un mīļus vārdus. Es reti kad vīram vai vecākiem teicu mīļus vārdus, un tas ir tas, kas mani satrauc visvairāk.

Tagad es vairs neekonomēju, īpaši uz sevi. Ja tēriņi manā dzīvē atnesīs smaidu un labu garastāvokli, tad, kāpēc gan nē!
Katru dienu es atceros, ka tieši šī diena ir unikāla un brīnišķīga. Kamēr vien dzīvoju un elpoju, katrs dzīves mirklis man ir ārkārtīgi vērtīga dāvana.”

Jūs aizdomājāties?

Avots: © Lemurov.net
Tulkoja: Ginta FS

Ceturtais vecums: kad laiks sākt dzīvot

4.vecums

«Četrdesmit gados dzīve tikai sākas» – tā apgalvoja galvenā pazīstamās filmas varone. Biznesa trenere Ņina Zvereva viņai piekrīt un stāsta par to, kā viņa vēlētos sagaidīt savu 80 gadu dzimšanas dienu.

Savā jaunībā es bieži, iebraucot Maskavā, apmetos dzīvot savas mammas draudzenes Zinas, Zinaīdas Naumovnas Parnes mājā.  Viņa bija zinātņu doktore, pazīstama ķīmiķe, pasaules nozīmes zinātniskā atklājuma autore. Jo vecāka es kļuvu, jo ciešāka kļuva mūsu draudzība. Man bija ļoti interesanti klausīties visu, ko viņa stāstīja, jo viņa vienmēr pamanījās negaidītos veidos sagriezt manas smadzenes kājām gaisā.

Tagad es saprotu, ka Maskavas tante Zina kļuva par labāko manu garīgo skolotāju, viņas gudrās domas manī ir uzsūkušās uz mūžu.

Tad, lūk, viņa loti mīlēja lidot uz Parīzi, pie tam, viņa speciāli bija iemācījusies franču valodu, lai varētu komunicēt ar francūžiem. Un jau pēc pirmā brauciena viņa atgriezās pie savas tantes absolūtā sajūsmā: “Ņinusja, tur nav veco ļaužu! Tur viņiem ir jēdziens  «trešais vecums». Cilvēki “trešajā vecumā” sākot no pensijas līdz pat dziļām vecumdienām, bez maksas staigā pa izstadēm un muzejiem, viņi daudz mācās un braukā pa visu pasauli. Ņinusja, mūsējās vecumdienas nav pareizas!»

Toreiz es pirmo reizi aizdomājos par to, ka dzīve var būt skaista ne tikai 30 un 40 gados. Bet pēc tam par vecumu vairs nebija laika domāt. Dzīve man piespēlēja sarežģītu uzdevumu – apgūt jaunu profesiju. Es attālinājos no televīzijas un kļuvu par biznesa treneri. Es sāku rakstīt praktiskās retorikas (oratormākslas) mācību grāmatas un grāmatas par bērnu audzināšanu. Es gandrīz katru dienu ar mikrofonu rokā skraidu pa auditoriju un palīdzu jauniem cilvēkiem atrast savu komunikācijas stilu un iemācīties prezentēt sevi un savu projektu jautri, īsi un saprotamiem vārdiem.

Man ļoti patīk mans darbs, taču dažkārt mans vecums liek sevi manīt. Tad iesāpas rokas, tad kļūst grūtāk rakstīt uz tāfeles. Tad pārņem nogurums no mūžīgajiem braucieniem lidmašīnās, no šķiršanās ar mīļoto vīru un man tuvajiem cilvēkiem. Vienu vārdu sakot, es pēkšņi padomāju, ka savu “trešo vecumu” es pavadu absolūti nepareizi.

Kur izstādes, muzeji, teātri un jaunu valodu apguve? Kāpēc es tik daudz strādāju? Kāpēc es nevaru apstāties? Un vēl viens jautājums, vai manā dzīvē būs mierīgas vecumdiena? Un tad es nolēmu uzstādīt sev latiņu – 70 gados pārstāt vadīt treniņus un koncentrēties uz koučingu un grāmatu rakstīšanu.

Bet 75 gados es vēlos pilnībā nomainīt manas trakās radošās dzīves formātu un vienkārši sākt dzīvot.

Šajā vecumā es tagad tik ļoti labi saprotu, ka dzīvot savam priekam nemaz nav tik viegli. Ir jāsaglabā smadzenes, bet, galvenais – veselība. Ir jākustās, pareiz jāēd, jātiek galā ar tām problēmām, kas skar ikvienu cilvēku. Es sāku sapņot par savu “ceturto vecumu”. Man ir spēks un pat iespējas jau šodien organizēt savu brīnišķīgo dzīvi vecumdienās.

Es skaidri zinu, ka nevēlos apgrūtināt savus bērnus ar savām problēmām, lai viņi dzīvo tā, kā viņi to vēlas. Es zinu, cik tas ir briesmīgi, dzīvot pastāvīgās bailēs un atbildībā par saviem vecākiem. Mēs paši varam organizēt savu mūsdienīgo veco ļaužu mītni!

Es sapņoju par to, kā pārdošu savu dzīvokli Maskavā, savākšu kopā savus draugus un mēs kopā dzīvosim skaistā vietā. Izdarīt tā, lai katrai ģimenei būtu sava atsevisķa māja, bet medicīna un apkalpošana būtu kopīga. Mans vīrs taisnīgi atzīmēja, ka mūsu bērniem jāizveido “novērotāju padome” – ja nu pēkšņi mums skleroze iestājas ātrāk kā gribētos?

Es sapņoju par lielu kinozāli, ziemas dārzu un celiņiem pastaigām. Ir vajadzīgs labs pavārs un ērtas virtuves katrā korpusā – es pati noteikti gatavošu ēst, līdz pēdējai dzīves minūtei. Vēl vajadzīgas skaistas viesistabas mūsu bērniem, mazbērniem un tiem draugiem, kuri nezin kāpēc nevēlēsies iekārtoties mūsu pansionātā – viņi, protams, to nožēlos, tāpēc laikus jāizskata iespēja piebūvēt vēl jaunus papildus apartamentus.

Pats amizantākais ir tas, ka šīs domas ne tikai neliek man skumt un bēdāties, bet gluži otrādi, aizrauj un rada manī milzu prieku. Dzīve ir gara, un tas ir skaisti!

Dažādi dzīves posmi dod dažādus iemeslus un iespējas pašam galvenajam – sajust savas esības prieku.

Man ir divi pavisam maziņi mazdēli. Man tā gribas pabūt viņu kazās! Kaut vai ierakstīt jautru videoierakstu, sēžot blakus vīram ziemas dārzā savā iemīļotajā vietā. Un pacelt glāzi šampanieša, kuru man atnesīs uz skaistas, greznas paplātes.

Un kas? Savus sapņus var realizēt tikai tad, ja tie ir ambiciozi, bet konkrēti un ļoti iekārojami. Vēl jo vairāk, ja man ir laiks. Galvenais, nodzīvot līdz “ceturtajam vecumam”, ja reiz apzināti atteicos no trešā!

Autors: Ņina Zvereva – koučs
Avots: http://www.psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS