Iedvesmai

kundzite

Šī 92 gadus jaunā miniatūrā, pievilcīgā sieviete katru rītu pulksten 8ņos ir pilnīgi gatava savam izgājienam – nevainojams meikaps un glīti sakārtoti mati, neskatoties uz strauji progresējošo aklumu. Šodien viņai jādodas uz jaunajām mājām – veco ļaužu pansionātu. Tā nu tas notika – nesen nomira viņas vīrs, ar kuru kopā tie bija nodzīvojuši 70 gadus.

Uzņemšanā bija ilgi jāgaida, bet neskatoties uz to, viņa mīļi smaidīja, kad viņai paziņoja, ka istaba beidzot ir sagatavota. Kamēr mēs lēni gājām pa koridoru, es, cik vien spēju, detalizēti aprakstīju viņas vairāk kā pieticīgo, mazo istabu – ar standarta mēbelēm un žalūzijām pie logiem.
“Man tā ļoti patīk”, – viņa teica – ar astoņgadīga bērna entuziasmu, kuram uzdāvināts suns. “Misis Džonsa, jūs taču vēl neesat redzējusi savu istabu, pagaidiet!…”.
“Tam nav nekādas nozīmes, kāda ir istaba”, – viņa teica, – “laime, tas ir tas, par ko lēmumu mēs pieņemam jau iepriekš. Tas, vai man patiks vai nepatiks mana istaba, nav atkarīgs no tā, kā izvietotas mēbeles, bet gan no tā, kāda ir mana attieksme pret to. Es jau nolēmu, ka man šī istaba patiks. Un tādu lēmumu es pieņemu katru rītu, pamostoties.
Kāda būs mana izvēle: es varu pavadīt visu dienu, domās pārcilājot visas ar vecumu saistītās grūtības, ar kurām sastopos ik brīdi, visas savas slimības un ķermeņa daļas, kas atsakās klausīt. Vai arī es varu, pieceļoties no gultas, būt pateicīga par to, ka esmu dzīva, ka ķermenis funkcionē. Katra diena man ir dāvana un kamēr vien manas acis no rīta atveras, es koncentrēšos uz jauno dienu un skaistajām savas dzīves atmiņām, kuras esmu saglabājusi tieši šim manas dzīves posmam.”. – Un viņa paskaidroja: “Vecums ir kā bankas konts, – tu varēsi no tā noņemt tikai tik, cik esi uzkrājis. Tāpēc, mans padoms – veidojiet pēc iespējas vairāk savas dzīves skaisto mirkļu uzkrājumu. Starp citu, es tev pateicos par tavu ieguldījumu manā dzīvē. Taču es vēljoprojām veidoju uzkrājumus un ieguldu.”
Un tad ar smaidu sejā viņa teica: “Atceries 5 vienkāršus soļus pretī laimei: 1. Atbrīvo savu sirdi no naida. 2. Atbrīvo savu prātu no uztraukuma. 3. Dzīvo vienkāršu dzīvi. 4. Vairāk dod. 5. Mazāk gaidi atpakaļ.”

Tulkoja Ginta FS

Atgriezties pie SEVIS!

1924394_301518883371914_7266424778960546092_n.jpg

Daudzas meitenes ārkārtīgi fanātiski uztver mainīšanos, uzskatot, ka noteikti vajag sevi pārvarēt, pat lauzt, lai līdzinātos kādam ideālam, kas aprakstīts dažādos rakstos, un par ko dzirdējušas dažādās lekcijās.

Viņas uzskata, ka nepieciešams pēc iespējas ātrāk ķļūt par citu cilvēku – par katru cenu, maksimāli ātri. Tas ir kas līdzīgs “ekspress novājēšanai”, kad lietā tiek liktas “supertabletītes”, badošanās, skarbas slodzes ķermenim, dažādas operācijas un vēl dažādi bīstami “instrumenti”.

Tas viss tā vietā, lai vienkārši mainītu savus ēšanas paradumus, iemācītos mīlēt savu ķermeni, dzirdēt to, izdzīvot savas emocijas, kuras bieži tiek “aizēstas” – tātad maziem solīšiem aiziet pie liela mērķa. Bet šis problēmu risināšanas ceļs tiek atstumts, jo nav pietiekami ātrs (kaut arī daudz efektīvāks tieši garā distancē).

Viss, ko meklē sieviete, viņā pašā JAU IR. Reiz viņa piedzima piepildīta, vesela un ideāla. Neticiet?

Paskatieties uz mazām meitenēm – viņas jau visu prot, gan piedot, gan palūgt, paklausīt, uzticēties un rūpēties. Viņas nezin, kas ir slinkums, viņas dienām var rūpēties par savām lellēm. Viņas ir īstas savās emocijās, atvērtas un patiesas. Viņas ir tīras.

Taču ar laiku kāds noteikti meitenītei paskaidros, ka viņa visu dara ne tā, ka viņai jābūt citiem mērķiem, ka viņai jābūt neatkarīgai un noderīgai sabiedrībai. Un viņa tam tic (viņa vienmēr tic tiem, kurus mīl) un tā atsakās no sevis pašas un visa tā, kas viņai ir svarīgi un vērtīgi.

Jo tālāk, jo vairāk viņa sapinās. Iespējams, viņai jau viss ir, viņa daudz ko ir sasniegusi, bet iekšā – tukšums. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa ar milzīgu piepūli jau daudzus gadus kārpījusies augšup pa kāpnēm, kuras tai nolikuši vecāki, pedagogi, sabiedrība – un daudzi labi ļaudis, taču šīs kāpnes stāv pie nepareizās sienas.

 

Sievieti nedara laimīgu lietas un notikumi paši no sevis.

Daudzas paliek nelaimīgas pat tad, kad apprecējušās ar mīļoto vīrieti, dzemdējušas pat gaidītus bērnus, kļuvušas par savas sapņu mājas saimniecēm. Pat tad, kad viņām ir visas iespējamās skaistās lietiņas – rotas, drēbes un viss pārējais, par ko, iespējams, citas var tikai sapņot.

Ja pie visa tā sieviete “nav sevī”, ir tāla no sevis un savas būtības, viņa mētāsies kā ievainots zvērs būrī un meklēs kaut ko vēl, kaut ko – citu. Un nesaprotot, ka meklēt vajag sevī pašā, viņa sāks meklēt ārpusē – pūloties nomainīt vīru, aizejot priekšlaicīgi darbā, būvējot biznesu.

Bet, lai meitene – jau sieviete – varētu kļūt laimīga – viņai jāatgriežas atpakaļ. Tajā punktā, kur sākas spēks un tīrība. Tajā punktā, kur viņa ir gabaliņš no lielā Visuma, dzīvojoša harmonijā.

Viņai nav vajadzības strādāt  ar sevi, lauzt sevi, izvarot savu dvēseli, censties “piedzīt” sevi kaut kādiem standartiem. Tas viss atnāks pats, kad viņa atgriezīsies savā Spēka Punktā. Kad viņa atgriezīsies Pie Sevis.

Tad atrisinās visas viņas problēmas – viņa varēs izpildīt gan savus pienākumus, gan mīlēt, gan atrast savu aicinājumu, sakārtot savas attiecības. Bet galvenais – viņa varēs izjust to Laimi, pēc kuras dzinusies visu mūžu. To, kuru var atrast pat tad, ja nepielietosi dažādos “obligātos laimes atribūtus” – tādus kā vīrs, bērns, personīgā māja, savs bizness u.t.t.

Tāpēc es vēlos, lai maratons jūs vestu ne kaut kur – mistiskā saulainā nākotnē, bet gan pie SEVIS. Taču, lai tā notiktu, nepieciešama jūsu vēlēšanās, lai tieši tā viss arī notiktu.

Tas nenozīmē, ka tas viss notiks pats no sevis un nekas nebūs jādara. Pie sevis atgriešanās process nemaz nav tik vienkāršs – apzināties to, kur tu kārpījies tik ilgus gadus un kāpēc. Ir jānokāpj lejā, jānovērtē, pie kuras sienas piesliet savas kāpnes un no jauna veikt savu “kāpienu” tur, kur vajadzīgs. Tas nav pats vienkāršākais ceļš. Tas mēdz būt smagi, sāpīgi un mokoši.  Un daudzkārt ir daudz vieglāk stāvēt uz savām ierastajām kāpnēm, kaut arī – ne pavisam ne priecīgi.

Maratona mērķis ir palīdzēt atgriezties pašai pie sevis, izdzirdēt savas patiesās vēlmes, savu sirds balsi, sākt uzticēties savai intuīcijai, savam ķermenim, kļūt godīgai pret sevi, patiesākai attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Kā minimums – spert pirmos soļus šajā virzienā (tāds ceļojums nevar pabeigties pāris mēnešos) un kaut vai saprast to, kurā virzienā iet un kā.

Tieši tā šis maratons var jums palīdzēt, ja to vēlēsieties. Ja tā laikā katru dienu vērsīsieties pati pie sevis un sava iekšējā “ES”, izzināsiet to, atgriezīsiet visu pazaudēto, attīrīsieties no visa liekā, izmēģināsiet kaut ko jaunu vai sen aizmirstu.
Dzīvot daudz apzinātāku dzīvi, būt tuvāk sev – un tas nozīmē – tuvāk savai laimei. Pasaule mainās, kad maināmies mēs paši.

Mainīties – tas taču ir tik sievišķīgi – atgriezties pie pirmavota, atgriezties pie sevis. Tas viss, kas jums vajadzīgs ir jūsos. Atliek vien atcerēties to.

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja Ginta FS

Atlaist vēlmes

11102782_952987618074629_7487877086489676210_n

Iemācies atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties!

Tagad noskaidrosim, ko nozīmē vārdi “atlaist vēlmes”, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izdarīt.

Pieņemsim, ka mēs jau saprotam, ka ikviena vēlēšanāš ir līdzīga putniņam un turēt to dzelžainā tvērienā ir ne tikai neizdevīgi, bet – pat bīstami. Un, protams, arī būrītī putniņš diez vai būs tikpat laimīgs kā brīvībā. Ja mēs patiešām kaut ko ļoti vēlamies, mums jāiemācās atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties.

Kā atlaist savas vēlmes?

1. Izrakstīt savas vēlmes

Kad mēs savas vēlmes nepierakstām, bet visu laiku nēsājam sev līdzi – savā galvā, tās ir kā piesietas mums. It kā nav nekādas vajadzības pierakstīt – tāpat viss ir skaidrs un zināms? Bet – nē! Labāk savas vēlēšanās izvilkt ārā un glabāt atsevišķi. Tāpēc es bieži rekomendēju nevis vienkārši uzrakstīt savu vēlmju sarakstu, bet izveidot tādu sarakstu, kurā ir ne mazāk kā 100 vēlmes. Tas tāpēc, lai varētu tur veikt nelielu inventerizāciju, paskatīties uz to visu no malas, no visām pusēm, kaut ko atmest (saprotot, ka nedod Dievs, kas tāds piepildīsies), kaut ko atlikt, kaut ko pielikt.

Kad mēs savus sapņus un vēlmes pierakstām, mums pašiem ir vieglāk saprast, kas no visa tā, kas glabājas mūsu galvā, ir patiešām mūsu, bet kas – atnests kaut kur no malas, no sociuma, draugiem, radiem, ģimenes, paziņām.

Es atceros vienu meitenei, kura rūgti raudāja pēc tam, kad bija uzrakstījusi sarakstu ar 100 savām vēlmēm.  Raudāja tāpēc, ka no uzrakstītajām 100 vēlmēm, tikai viena bija viņas pašas. Tikai viena! Bet būtu taču bijis vajadzīgs tik daudz spēkus patērēt, lai visu to sasniegtu un tikai pēc tam atklātu, ka nekas no tā nenes kāroto laimes sajūtu. Daudzi tā arī nodzīvo visu dzīvi, nesaprotot, kāpēc un kam.

Tās vēlēšanās, kas ir MŪSĒJĀS piepildās vienkāršāk un ātrāk. Īpaši, ja mēs visu laiku necenšamies skriet pretējā virzienā, pēc kādām ilūzijām un mirāžām.  Pie kam, piepildījušās, tās dod mums ļoti daudz spēka, iedvesmas un izved mūs pavisam citā dzīves apziņas līmenī. Taču atrast visā tajā troksnī SAVU – ir ļoti grūti.

Mamma saka: tev vajadzīgs dzīvoklis un izglītība, tētis saka: tev vajadzīga mašīna un darbs ārzemēs, vīrs saka: tev vajadzētu vēlēties būt tievākai un slaidākai, TV māca, ka pienācis laiks botoksa injekcijām, bet draudzenēm šķiet, ka tev visvairāk vajadzīga karjera un neatkarība, savukārt žurnālos rakstīts, ka jaunajās kurpēs un apģērbā no Chanel kolekcijas tu būsi laimīgākā sieviete pasaulē un dzīve bez iPhone vispar nav iedomājama.

Bet, ko vēlies tu pati? Kas vajadzīgs tev un tavai sirdij????

Iesākumā vajag attīrīt graudus no pelavām un izdzirdēt savu sirdsbalsi, lai nepieslietu savas kāpnes pie svešas sienas. Lai cik tas dīvaini nešķistu, savas īstās, personīgās vēlmes atlaist ir daudz vieglāk, jo nav spiediena no ārpuses.

2. Kļūt laimīgai arī bez visa tā

Parādīšu jums savu piemēru, pateicoties kuram es visu to ļoti veiksmīgi atsekoju.

Es augu viena un sapņoju par lielu ģimeni. Lai bērnu būtu vismaz 5, bet varbūt – arī vairāk. Un, lūk, mums piedzima pirmais dēls. Mums ļoti gribējās arī nākamo bērnu – bet, nekas nenotiek veselu gadu. Milzīga sāpe no tā, ka viss notiek ne tā un mana vēlme aizslīd. Es jaunāka nekļūstu, bet palikt stāvoklī nekādīgi nesanāk. Vai tiešām manas cerības tā arī sabruks nerealizējušās?

Kad sapratu, ka pārāk stipri esmu pieķērusies savai vēlmei, ka esmu kļuvusi neadekvāta, skaitļodama dažādus grafikus un “iznesot smadzenes” savam vīram, es aizdomājos. Visas manas sapņu kolāžas bija pielīmētas ar lielu ģimeņu fotogrāfijām – ne mazāk kā 3 bērni, it kā pārējiem laimes nebūtu. Kāpēc Dievs nedod mums otro bērnu? Bet varbūt mums vienkārši nav paredzēts vairāk par vienu bērnu? Pieņemsim, ka mums vairāk bērnu nebūs. Un kas tad? Es palikšu nelaimīga un nerealizējusies? Es zaudēju savu dzīves sapni? Dzīve velti nodzīvota?

Vai arī tomēr esošajā situācijā ir kads prieks un labums?

Mums taču ir viens dēls. Kādam nav neviena, bet mums ir un aug, gudrs, skaists. Ja bērns ir viens, viņam vairāk var veltīt savu mīlestību, rūpes. Kad ģimenē ir viens bērns, tad vairāk laika paliek pašrealizācijai un iespējams būt mobilākai. un tā tālāk…

Es vācu sava stāvokļa priekšrocības un samierinājos ar to, pieņēmu visu kā tas ir. Un, kā tiko biju pieņēmusi domu, ka, iespējams, tā arī palikšu par viena bērna māti, kad iestājās grūtniecība.

Es pati to vairs negaidīju, bet brīnums notika, kā tikko es pieņēmu situāciju un iemācījos būt laimīga savā šodienā.

Atlaist vēlmi, nozīmē sajust un pieņemt to, ka arī tagad es esmu laimīga. Ka man jau šobrīd ir ļoti daudz kas dots.

Laimīga bez laulībām. Laimīga bez savas privatmājas. Laimīga bez milzīga daudzuma skaistām kleitām. Laimīga arī bez sava mīļotā sapņu darba. Es JAU esmu laimīga. Un būšu priecīga kļūt vēl laimīgāka, ja visas manas sirds vēlmes piepildīsies.

3. Neatteikties no savas vēlmes

Dažkārt mēs aizraujamies ar pirmo punktu un sākam sev iegalvot, un sevi mānīt, ka man jau tāpat viss ir labi, kam man tas vajadzīgs. Es zinu kādu meiteni, kura ļoti vēlējās bērnus, bija “izbesījusi” visus savus draugus ar mūžīgajām runām par savām vēlmēm. Bet pēc tam atsala. Sāka visiem skaidrot – arī pati sev, ka bērnus negrib. Ka bērni – tā ir mūžīgā nekārtība mājās, ka ar viņiem viss ir sarežģīti, ka nepietiks laika kerjerai, ka vīrs viņai nemaz nav tik stabils, lai vēlētos kopīgus bērnus.

Laimīgāka no tā visa viņa nekļuva. Viņa ieslīga depresijā, pati nesaprotot – no kā. Viņai taču viss ir un bērni nav vajadzīgi. Taču problēma tā, ka viņa pati pret sevi nebija godīga un atklāta. Tā vietā, lai atzītu, ka viņa grib bērnus, taču pagaidām tas vienkārši nenotiek, viņa bija nolēmusi no šīs vēlmes atteikties pavisam.

Pēc vairākus gadus ilga pašapmāna (un psihoterapijas), viņa kļuva māte. No sākuma vienu bērniņu adoptēja (un atzīstot, ka bērnam ne vienmēr jāatnāk tieši tajā ceļā, ko vēlamies), pēc tam, pavisam negaidīti palika stāvoklī. Ārsti plātīja rokas un teica, ka tas nav iespējams. Bet tas notika, jo viņa atlaida savu vēlmi noteikti tieši tādā ceļā kļūt par māti.

Ne vienmēr mūsu vēlmju realizācija ir atkarīga no mums. Un, ja ir atkarīga, tad nenozīmīgi. Tāpēc ir vērts uzticēties un atļaut Dievam lemt, kad un kas mums ir jāiedod.

Viņš labāk redz, kas mums ir vajadzīgs un kam mēs esam gatavi. Mēs it kā būtu uzrakstījuši iesniegumu uz vadītāja vārda un tālāk – viņš pieņems lēmumu..

4. Dari, kas jādara un būs, kas būs

Atlaist vēlmes, nenozīmē, ka jāsēž un rokas nolaidušam jāgaida. Jūras krastā sēdēt un gaidīt savu Greju un uz pārējo visu nospļauties: no manis te nekas nav atkarīgs, tāpēc vienkārši stāvēšu un gaidīšu. Daudzas meitenes tā arī sapņo par savām precībām: ja viņam vajadzēs, viņš pats mani atradīs. Bet kā gan viņš tevi atradīs, ja 12 stundas esi savā ofisā un pēc tam lēkšiem uz mājām gulēt? Kurā mirklī viņam tevii jāatrod? Un vai tu viņu pamanīsi, ieraudzīsi, sajutīsi? Nu, ienāks viņš nejauši tavā grāmatvedībā, būs sajaucis durvis, bet tu pat viņam vērību nepiegriezīsi, nepamanīsi, jo istaba nepielīs saules gaismas un tauriņi nesāks lidot telpā.

Daudzi tā būvē savas attiecības, savu biznesu un visu savu dzīvi. Sacīdami, gan jau kaut kā notiks, es taču to gribu. Taču pat, lai vinnētu loterijā, ir vismaz loterijas biļete jānopērk. Bet lai uzbūvētu attiecības, tajās kaut kas ir jāiegulda.

Dievam nav citu roku, kā mūsējās. Šajā ziņā, mēs paši esam savas laimes kalēji.

Taču tādi kalēji, kass saprot, ka “samaksa” atnāks no augšas un tajā apjomā, kādā mēs to esam pelnījuši. Mēs turpinām darīt savu darbu un pildīt savu pienākumu. Bet kādi būs augļi, to lemj Dievs.

Tātad, ja neesmu precējusies, bet ļoti to vēlos, tad stradāju ar savām sievišķīgajām īpašībām un esmu tur, kur var iepazīties ar cienīgiem vīriešiem. Ja man pievērš uzmanību, es dodu cilvēkam iespēju, pat tad, ja pirmajā mirklī man šis vīrietis ne īpaši patīk. Komunicēju, iepazīstu viņu. Pieņemu uzmanības pierādījumus. Visbiežāk tas, kas mums paredzēts, pirmajā mirklī izskatās parasts un “ne tas cilvēks”. Kad pienāks laiks precēties, kas būs mans vīrs, ne man lemt. Un es to saprotu.

Ja sapņoju par māju, tad ne vienkārši priecājos par smukām bildītēm, vai apskaužu citus, kam ir mājas, bet uzzinu cenas zemes gabaliem, studēju, kur labāk izvēlēties savai mājai vietu, no kā to celt, kādi materiāli labāki, skatos plānojumus. Un pēc tam, solīti pa solim, pa ķieģelītim eju pie sava mērķa. Sakrāju naudu zemei – nopērku zemi, lēnītēm sāku būvēt.

5. Pateikties

Ļoti bieži mēs aizmirstam par pateicību. Fokusējamies uz to, kas nav, aizmirstot par to, kas jau ir. Mana paziņa – četru brīnišķīgu meitu māte, neprātīgi sapņoja par dēlu. Ilgu laiku tā bija viņas apsēstība – viņa domāja, ka ir slikta sieva, jo vīram nav dzemdējusi mantinieku, Ka meitenes – tas ir gluži parasti, izies pie vīriem un aizlidos no ligzadas. Viņa žēloja sevi, pārdzīvoja un neizjuta pret meitām īpašu mīļumu.

Reiz viņa nokļuva ciemos pie citas mātes, kurai bija pieci dēli – un nevienas meitas. Tā lūdza Dievu par meitiņu, bet – nekā. Jokojot, viņas viena otrai piedāvāja samainīties vietām, un padalījās ar savām problēmām un pārdzīvojumiem. Pats vērtīgākais, ko mana paziņa šīs sarunas laikā ieguva, bija tas, ka viņa šo situāciju ieraudzīja no malas. Viņas meitas mierīgi spēlējās ar lellēm, novāca aiz sevis savus traukus, dziedāja, dejoja. Bet pieci “drosmīgie bruņinieki” visu laiku skraidīja, ārdījās, sagriežot māju kājām gaisā, neko aiz sevis nenovācot.

Pārnākot mājās, viņa pirmo reizi aizdomājās par to, kā viņai paveicies, ka Dievs viņu pasargājis no skaļajiem bļāvieniem un cīņas trokšņa. Kāda laime, ka ir meitas, kas palīdz mājas darbos, nerada nekādas problēmas, mācās labi, ir maigas un mīlīgas. Kā viņa teica, tajā brīdī viņa “atlaida” savu vēlmi. Paldies Dievam! Pateicība piepildīja viņas dvēseli un viņa pārstāja justies apdalīta. Un pēc gada viņai piedzima dēls. Absolūti neplānoti.

Būt poteicīgiem par visu, kas dots. Un dots ir tik daudz.

Vairumam no mums ir, kur dzīvot, ir ko ēst, ko mugurā vilkt. Bet ir miljoniem cilvēku, kuri dzīvo absolūtā nabadzībā, kuriem nav pienācīgu māju. Mums blakus ir mūsu mīļie, tuvie cilvēki, paēduši, dzīvi. Mums ir rokas, kājas, bet mēs to nenovērtējam.

Būt pateicīgiem bez pretenzijām – bet, kad gan tas notiks!!!? Pārslēgties nepārtraukti uz pateicību. Lai arī man nav savas mājas, paldies par to, ka mums ir iespēja īrēt mājvietu un dzīvot atsevišķi no vecākiem. Lai ari man nav liela skapja ar kleitām, taču man ir četras, ļoti skaistas kleitas un talants, šujmašīna, un prasme uzšūt sev apģērbu. Un tā tālāk…

Kad mēs protam būt pateicīgi, sapņi piepildās ātrāk. Jo kam gan var būt vēlme lutināt veceni no pasakas par zvejnieku un zelta zivtiņu?

Viņai taču vienmēr visa būs par maz, viss – ne tā, vajag vairāk un vairāk (protams, arī tādas dzīves rezultāts ir likumsakarīgs).

Ja visu to darīsi, sajutīsi, ka spriedze mazinās, dzīvot kļūst vieglāk, vienkāršāk un priecīgāk, un vēlmes sāk piepildīties vieglāk un ātrāk. Un pat tad, ja tās vēl nav piepildījušās, tu nejūties dzīļā depresijā un tavas vēlmē iekrampējušās rokas atslābst. Tātad ir jāturpina ceļš uz priekšu, viss ir pareizi un īstajā laikā tu ieraudzīsi savu iesēto vēlmju sēklu asnus.

Visam savs laiks!

Autors: Olga Vaļajeva no grāmatas “Nesapņot ir kaitīgi”

Tulkoja: Ginta FS