Ja cilvēks mīl

Ja cilvēks patiešām tevi mīl, viņš atbrauks, atnāks, atjās, atlidos, atpeldēs. Pat atrāpos, ja nespēs paiet. Bet, ja nespēs atrāpot, tad viņu atradīs guļam tavā virzienā. Kā kompasa adatu. Kā rakstnieku Stīvensonu atrada mežā bezsamaņā gulošu. Viņš divas diennaktis bija bezspēkā nogulējis, bet viņu atrada un apārstēja. Kā tikko viņš spēja staigāt, viņš momentā turpināja ceļu. Viņš devās pie savas mīļotās sievietes Fanijas Osbornas. Un galu galā nokļuva pie viņas.

Fanija absolūti nebija viņam piemērota. Viņa bija desmit gadus vecāka par Stīvensonu un deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija nepieņemami. Bet galvenais, viņa bija precējusies un viņai bija divi bērni. Viņas vīrs bija apkārtstaigātājs un cietsirdīgi salauza Fanijai sirdi. Tajos laikos bija ļoti grūti izšķirt laulību, gandrīz neiespējami. Un nav grūti iedomāties, kā jaunā rakstnieka ģimene uztvēra šīs attiecības.
Protams, noliedzoši. Un arī pati Fanija nevēlējās sabojāt jaunā cilvēka dzīvi. Viņa devās uz Ameriku, bet viņam nācās atgriezties Skotijā.

Stīvensons Faniju iemīlēja: viņš vienkārši viņu atpazina. Atpazina savu sievieti pēc neskaidrā silueta durvīs; viņš nebija pat viņas seju redzējis! Taču uzreiz iemīlēja, un viņa atbildēja šai mīlestībai.
Un mīlestība nepārgāja.

Reiz Fanija no Amerikas atsūtīja viņam vēstuli, kurā paziņoja par savu smago slimību. Un vājais, izģindušais un nespēcīgais rakstnieks nekavējoties nopirka biļeti un ar kuģi devās uz svešu kontinentu. Tajā laikā ceļojumi ar kuģi bija ļoti ilgi un smagi. Taču viņš sasniedza savu ceļa mērķi. 
Taču izrādījās, ka viņa mīļotā bija devusies uz citu pilsētu. Un viņai nebija iespējas par to viņam paziņot.
Iespējams, viņa pat nezināja, ka viņš ir ceļā pie viņas.

Stīvensons iekāpa atbaidošā ar migrantiem piepildītā vilcienā un devās uz šo citu pilsētu. Taču Faniju neatrada, viņa bija devusies tālāk.

Slimības nomocītais rakstnieks paņēma zirgu un devās meklēt savu mīļoto. Viņš jāja divas diennaktis un pēc tam bezsamaņā nokrita nespēka nomocīts. Viņu atrada, atkal apārstēja un viņš nekavējoties devās meklēt savu mīļoto. Un atrada! Lūk, tā. Un tā ir mīlestība.

Bet tālāk viss bija laimīgi. Fanija atveseļojās, viņas apkārtstaigātājs vīrs deva viņai piekrišanu laulības šķiršanai, bet Fanijas bērni iemīlēja savu patēvu. Un palīdzēja viņam rakstīt grāmatas. “Bagātību salu” viņam palīdzēja sacerēt Fanijas dēls, bet meita palīdzēja pārrakstīt stāstu. Grāmata atnesa viņam veiksmi un naudu. Un viņi sāka dzīvot ļoti labi.

Saproti, ja cilvēks pa īstam mīl, viņam vienmēr atradīsies laiks, lai pie tevis atbrauktu, ja tu sauksi vai vienkārši viņam paziņosi, ka esi nokļuvis nelaimē. Viņš atpeldēs, atlidos, atjās uz zirga vai kājām atklibos. Bet, ja nav laika un iespēju – tad tā nav īsta mīlestība. Tas ir kā siluets durvīs vai mīlestības ēna, bet – ne mīlestība. Un nav vērts sev glaimot.

Ja tev vajadzīga palīdzība vai tu atrodies bīstamā situācijā, bet cilvēks pat nepacenšas iesēsties mašīnā vai vilcienā, lai nokļūtu pie tevis, tad tā nav mīlestība. Un, visticamākais, jūs nebūsiet kopā. Pat tad, ja nedzīvojat divos kontinentos, bet dzīvojat pavisam blakus…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par izglābto laulību

viņš un viņa

Pazīstamais amerikāņu rakstnieks Ričards Pols Evanss stāsta par to, kā pavisam vienkārša frāze palīdzēja izglābt viņa laulību.

Mana vecākā meita Dženna nesen man teica: “Kad es biju maziņa, vairāk par visu es baidījos, ka jūs ar mammu izšķirsieties. Bet, kad man palika 12 gadi, es nolēmu, ka, iespējams, tas pat būs labāk – jūs taču pastāvīgi strīdējāties!” Un tad viņa pasmaidīja un teica: “Es esmu ļoti priecīga, ka jūs, mīļie, tomēr salabāt”.

Daudzus gadus mēs ar sievu Keriju izcīnījām sīvas cīņas. Palūkojoties atpakaļ, es ne parāk labi saprotu, kā mēs vispār varējām apprecēties, – mūsu raksturi bija tik ļoti nesaderīgi. Un jo ilgāk mēs dzīvojām laulībā, jo spēcīgāk izpaudās šīs pretrunas. Bagātība un slava mūsu dzīvi nepadarīja ne par matu vieglāku. Gluži otrādi – problēmas arvien vairāk samilza. Spriedze attiecībās sasniedza tādu intensitāti, ka gaidāmā turneja sakarā ar manas jaunas grāmatas izdosanu un popularizēšanu, man šķita kā atbrīvošanās, lai arī īslaicīga.

Mēs strīdējāmies tik bieži, ka vairs nebija iespējams iedomāties mūsu mierīgu kopdzīvi. Mēs viens otru grauzām un abi ļoti cītīgi slēpām savas sāpes aiz biezām cietokšņa sienām, kuras bijām uzslējuši katrs apkārt savai sirdij. Mēs atradāmies uz šķiršanas sliekšņa, un to bijām jau neskaitāmas reizes apsprieduši.

Es biju turnejā, kad vadzis plīsa. Kārtējo reizi pa telefonu bijām ne pa jokam sastrīdējušies un Kerija nometa klausuli. Es biju nikns, jutos bezspēcīgs un absolūti vientuļš. Es sapratu, ka esam sasnieguši robežu, un es vairs to nevaru izturēt.

Un tad es vērsos pie Dieva. Varētu pat teikt – “uzklupu Dievam”. Nezinu, vai to var nosaukt par lūgšanām – to, ko dusmās kliedzu tajā mirklī, taču tas manā atmiņā iegūla uz visiem laikiem.

Stāvēju dušā Atlantas viesnīcā un kliedzu Dievam, ka šī laulība ir kļūda, ka es tā vairs nevaru dzīvot. Jā, es ienīstu ideju par šķiršanos, taču sāpes par mūsu kopdzīvi mani ir nomocījušas.

Es jutu ne tikai dusmas, bet arī apmulsumu. Es nespēju saprast, kāpēc mums ar Keriju kopā ir tik grūti. Dziļi Dvēselē es zināju, ka mana sieva ir labs cilvēks. Un es esmu labs cilvēks. Tad kāpēc mums tik grūti ir sakārtot savas attiecības? Kāpēc esmu apprecējis sievieti, kuras raksturs tik ļoti neder manējam? Kāpec viņa negrib mainīties?

Gala rezultātā, aizsmacis un salauzts es turpat vannas istabā apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. No izmisuma tumsas pēkšņi nāca atklāsme. Rik, tu nevari viņu izmainīt. Tu vari izmainīt tikai sevi. Un es sāku skaitīt lūgšanas. Dievs, ja es nevaru viņu izmainīt, tad, lūdzu, izmaini mani. Es lūdzos ilgi, bija jau vēls, pāri pusnaktij. Es lūdzos lidmašīnā, atceļā uz mājām. Es lūdzos uz mājas sliekšņa, kur mani sagaidīja mana aukstā sieva, kura, visticamāk mani neapbalvos pat ar skatienu. Tonakt, kad mēs gulējām mūsu gultā tik tuvu viens otram un vienlaicīgi tik tālu, es sapratu, kas man jādara.

Nākamajā rītā, vēl gultā esot, es pagriezos pret Keriju un jautāju: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija dusmīgi uz mani paskatījās: “Ko???”

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa nogrieza, kā ar nazi. – “Kāpēc tu pēkšņi tā jautā?”

“Tāpēc, ka es nopietni tā domāju”, – es teicu. – “Es vienkārši gribu zināt, kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Viņa ciniski uz mani paskatījās: “Tu gribi kaut ko izdarīt? Lieliski, tad izmazgā virtuvi!”

Izskatījās, ka viņa domāja, ka es uzsprāgšu no niknuma. Es pamāju ar galvu: “Labi”.

Es piecēlos un izmazgāju virtuvi.

Nākamajā dienā es jautāju to pašu: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Sakārto garāžu!”

Es dziļi ievilku elpu. Tajā dienā man bija ļoti daudz darāmā un es sapratu, ka viņa to saka tāpēc, lai mani kaitinātu. Tā vien gribējās ko riebīgu atbildēt.

Tā vietā es teicu: “Labi”. Es piecēlos un turpmākās divas stundas tīrīju un kārtoju garāžu. Kerija nezināja, ko domāt. Pienāca nākamais rīts.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa teica. – Tu neko nevari izdarīt. Lūdzu pārstāj šo!”. Es atbildēju, ka nevaru, tāpēc, ka apsolīju sev. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” – “Kāpēc tu to dari?” – “Tāpēc, ka tu man esi dārga. Un mūsu laulība man ir dārga”.

Nākamajā rītā es jautāju to pašu. Un arī nākamajā. Un nākamajā. Pēc tam otrās nedēļas vidū notika brīnums. Kad atkal biju uzdevis savu jautājumu, Kerijas acīs sariesās asaras un viņa sāka raudāt. Nomierinājusies viņa teica: “Lūdzu, pārstāj uzdot šo jautājumu. Ne jau tevī ir problēma, bet manī. Es zinu, ka ar mani ir tik smagi. Un es nesaprotu, kāpēc tu vēl joprojām esi man blakus”.

Es maigi paņēmu viņu aiz zoda, lai paskatītos acīs. “Tāpēc, ka es tevi mīlu” – es teicu. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Tas man tev jājautā”.

“Jājautā, bet ne tagad. Tagad es vēlos mainīties. Tev tikai jāzin, cik tu daudz man nozīmē”.

Sieva nolieca galvu man uz krūtīm. “Piedod, ka es tik stulbi uzvedos” – viņa teica.

“Es tevi mīlu” – teicu es.

“Un es tevi mīlu” – viņa atbildēja.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija maigi paskatījās man acīs un jautāja: “Varbūt mēs varam kādu laiciņu pabūt divatā? Tikai tu un es?”

Es pasmaidīju: “Es ļoti to vēlētos!”

Es turpināju uzdot šo jautājumu vairāk kā mēnesi. Un mūsu attiecības uzlabojās. Beidzās skandāli un strīdi. Un pēc tam sieva sāka man jautāt: “Ko tu vēlētos, lai es izdaru? Kā man kļūt par labāku sievu tev?”

Siena, kas gadiem ilgi bija mūs šķīrusi, sabruka. Mēs sākām atklāti sarunāties, par to, ko vēlamies savā dzīvē, un, kas darītu mūs laimīgus. Nē, mēs uzreiz neatrisinājām visas problēmas. Es pat nevaru teikt, ka mēs vairs nekad nestrīdējāmies. Taču mainījās mūsu strīdu daba. Tie notika arvien retāk un retāk un mums it kā nepietika tiem tās enerģijas, kas bija agrāk. Mēs tiem atņēmām skābekli. Neviens no mums vairs nevēlējās otru sāpināt.

Lūk, jau vairāk kā trīsdesmit gadus esam precēti. Es ne tikai mīlu savu sievu, bet viņa man ļoti patīk. Man patīk būt kopā ar viņu. Viņa man ir vajadzīga un es viņu iekāroju. Daudzas mūsu atšķirības ir kļuvušasa par mūsu kopējām stiprajām pusēm, bet tās, kas palikušas, izrādās, nebija mūsu strīdu vērtas. Mēs esam iemācījušies viens par otru rūpēties un, kas pats svarīgākais, mums abiem ļoti tas ir vajadzīgs.

Laulība prasa piepūli. Taču tieši tāpat piepūli prasa gan bērnu audzināšana gan rakstniecība, gan darbs ar savu ķermeni, lai uzturētu to labā fiziskajā formā, un viss pārējais, kas ir svarīgs un vērtīgs manā dzīvē. Iet kopā pa dzīvi ar savu mīļoto cilveku ir brīnišķīga Dieva dāvana. Un vēl es apzinājos, ka ģimene palīdz mums izdziedināties no tām brūcēm, ko mums rada pašas nepatīkamākās mūsu personības šķautnes. Mums visiem tādas ir, kuras paši sevī ne īpaši mīlam.

Laika gaitā es sapratu, ka mūsu stāsts bija daudz svarīgākas mācības laulībā ilustrācija. Jautājumu “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” ir vērts uzdot katram cilvēkam, kurš atrodas attiecības. Un tā arī IR īsta mīlestība. Romāni par mīlestību (es pats esmu sarakstījis vairākus tādus) parasti reducējas līdz mīlas neprātam un “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, taču “ilgi un laimīgi” nerodas no vēlmes privatizēt mīļoto cilvēku un piederēt otram. Reālajā dzīvē mīlestība nav tikai vēlme izjust iekāri pret kādu, bet patiesi un dziļi vēlēt viņam laimi – dažkārt pat upurējot kaut ko savu. Patiesa mīlestība nenozīmē padarīt otru cilvēku par savu kopiju, bet gan paplašināt mūsu personīgās iespējas – paust pacietību un rūpes par savu mīļoto cilvēku. Viss parējais ir tikai stulba egoisma izrāde.

Es negribu teikt, ka mūsu ar Keriju pieredze nostrādās katram pārim. Es pat neesmu pārliecināts, ka visiem pāriem, kuri atrodas uz šķiršanās sliekšņa noteikti ir vērts savu laulību saglabāt.

Taču es esmu bezgalīgi pateicīgs par iedvesmu, kas atnāca man tajā dienā kā vienkāršs jautājums. Es esmu pateicīgs, ka man vēl joprojām ir ģimene, un mana sieva (mans labākais draugs) pamostas man blakus gultā katru rītu. Un es esmu laimīgs, ka pat tagad, pēc desmit gadiem, laiku pa laikam kāds no mums pagriežas pret otru un jautā: “”Kā man padarīt tavu dienu labāku?””. Tieši tāpēc ir vērts mosties no rītiem.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī attiecības ģimenē ir jākopj!

virietis sieviete6

Kāpēc mēs savās mājās nespējam saglabāt cieņpilnu atmosfēru?

Varbūt mēs vienkārši neprotam uzturēt savas attiecības kārtībā?
Domās atgriezīsimies savā bērnībā.

Es esmu pārliecināta, ka daudzus no mums mācīja, kā jāuzvedas sabiedrībā, kā uzkopt māju un rāja par nepaklausību. Bet vai daudzi vecāki saviem bērniem mācīja, kā jāveido attiecības laulībā? Kā laipni sarunāties, lai viens otru neaizskartu, kā paust mīlestību, maigumu, cieņu, delikātumu? Vai daudziem no mums tā bija daļa audzināšanas?

Vairums sieviešu piekritīs, ka no viņām prasīja būt labām skolniecēm, labticīgām izpildītājām, paklausīgām meitenēm, bet kā kļūt par labu sievu, kā pasargāt savu laulību no plaisām un nesaprašanās, kā nekaitēt pašām sev – to mācīja ļoti reti.

Kad jautājums skar attiecības ģimenē, mēs visi esam tie, kas šīs lietas apguvuši pašmācības ceļā.

Taktisku un cieņpilnu attieksmi ģimenē vīram pret sievu un sievai pret vīru nemāca ne ģimenē, ne skolā.

Mums māca risināt sarežģītus uzdevumus, lasīt biezas grāmatas literatūrā, nodarboties ar rokdarbiem un sasniegt panākumus sportā. Un atšķirībā no zinatniskajām macībām, attiecību tēmai netiek veltīts ne laiks ne uzmanība.

Ēdiens, apģērbs, mājas – ir cilvēka pamatvajadzības. Un loģiski būtu pieņemt, ka atmosfēra mājās arī ir daļa mūsu dzīves, mūsu nepieciešamība pasaulē, miers, komforts un harmonija.

Tomēr vairumam cilvēku darbs pie attiecībām, kas padara māju siltu un mīļu, nešķiet pievilcīgs un nepieciešams, jo nepareizā priekšstata dēļ, ka sarunvalodas prasmes, vienam otra autoritātes uzturēšana, cieņpilna komunikācija nāk tikai ar pieredzi, un tāpēc tai nav nepieciešama īpaša apmācība.

Vai tiešām cilvēki, kuri laulībā nodzīvojuši daudzus gadus, ar attiecībām tiek galā labāk, kā citi?

Diemžēl atbilde ir noliedzoša. Laimīgu attiecību skaits ir ļoti mazs. Daudzas sievietes, kuras nodzīvojušas 30 gadus laulībā, un kurām vajadzētu būt profesionālēm šajā jomā, tomēr nespēj izdarīt tā, lai attiecības ģimenē būtu uzticēšanās, harmonijas un mīlestības pilnas.
Vai var teikt, ka viņas ar attiecībām tiek galā labāk kā astoņpadsmitgadīgās? Dažkārt sanāk gluži otrādi. Vairums pieaugušo sieviešu tik daudzus gadus savās attiecībās ir pielietojušas sabiedrībā vispārpieņemtās pieejas, kas nestrādā, ka viņu attiecības ir piepildītas nevajadzīgiem vārdiem, darbībām, aizvainojumiem un pārmetumiem, nevajadzīgiem strīdiem un pretrunām. Viņas cenšas kontrolēt šo haosu ar līdztiesības, brālības, matriarhāta un diktatūras paņēmieniem. Un kā gan var cerēt, ka šie paņēmieni palīdzēs attiecībām kļūt mīļām un sirsnīgām?

Ja arī tev nav šo prasmju, nekrīti izmisumā! Ir tik daudz gan jaunas gan jau nobriedušas ģimenes, kuras spējušas tikt pāri stereotipiem un sākt būvēt uzticības un cieņpilnas attiecības, kurās valda mīlestība, cieņa un harmonija.

Ir svarīgi vispirms šīs attiecības sakārtot un pēc tam uzturēt tajās kārtību un tīrību, tāpat, kā to darām, uzkopjot māju. Arī tad, ja esat pieļāvuši daudz kļūdu un līdz šim nav sanācis saglabāt mieru mājās, nebēdā, mēs esam līdzīgi!  Sešus savas laulības gadus es kļūdījos un pieļāvu daudzas nepieļaujamas darbības, ar savām rokām ieraku zemē mīlestību, paslēpu mīlestību zem savām ambīcijām, bakstīju, dūru un griezu ar asiem vārdiem, aizstāvot savu “taisnību” (kā gan es tajā atpazīstu sevi GFS). Bet tagad jau trīs gadus es veicu šo kļūdu labojumu, cenšos attīrīt savu māju no tā haosa, kur pati radīju ar savu nezināšanu, neprasmi, lepno prātu, emancipācijas idejām.

Ja tu esi uz šī ceļa un gatava strādāt pie tā, lai radītu uzticēšanās un cieņpilnas, mīlestības piepildītas attiecības un meklē metodes mierīgam šo jautājumu risinājumam, tad mums ir pa ceļam.

Autors: Jūlija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pixabay

P.S. Fantastisks un ļoti vērtīgs nodarbību cikls mums – latvietēm partnerattiecību sakartošanai, ir Ineses Prisjolkovas “Viņš+Viņa” semināru cikls. Jau 30. oktobrī būs nākamā nodarbība. Pieteikties vari ŠEIT

Par planētām, ceļa biedriem un virsotņu iekarošanu

kalnos divatā

Cik ļoti rūpīgi mēs izvēlamies to cilvēku, ar kuru kopā iesim uz tuvāko veikalu, ja ballītē savākusies lielāka kompānija un pēkšņi izrādījies, ka aizmirsuši nopirkt maizi un salvetes? Ne īpaši rūpīgi, vai ne? Kāds sīkums – var paņemt līdzi jebkuru, lai nebūtu garlaicīgi, uz minūtēm trīsdesmit, var atrast ar ko papļāpāt.

Bet, ja braucam atvaļinājumā uz divām nedēļām, jau daudz nopietnāk skatāmies uz cilvēkiem, vai tiesa?
Labi, ja vēl dažādās mājiņās dzīvosim, bet, ja nu vienā numurā, tad centīsimies izvēlēties to, kurš ir patīkams, adekvāts, un ar kuru mums ir līdzīgas intereses, savadāk, pats zini, kā bieži gadās: viens grib gulēt, otrs staigāt, vienam logi pa nakti jāatver, otram odi traucē un caurvējš, viens ēd gaļu un dzer alu, bet citi ir vegāni un veselīga dzīves veida piekritēji… Īsāk sakot, atvaļinājums nebūs parāk mierīgs un harmonisks, ja cilvēki ir ļoti atšķirīgi un ne īpaši cenšas viens otru saprast.

Tālāk iedomājamies, ka esam nolēmuši doties ekspedīcijā veikt kādu tālu un sarežģītu maršrutu (piemēram, kalnos). Mēs taču ļoti nopietni izvēlēsimies cilvēkus, kurus aicināsim savā komandā? Protams!

Ja paredzēts nopietns pasākums. Skaistums, prasme runāt, humora izjūta, finansiālā nodrošinātība, protams, ir labi izklaides braucieniem un patīkamai atpūtai, taču, lai kāptu kalnos, ar to nebūs pietiekami. Kalni, ziniet, prasa sapratni par to, ka jābūt patiešām stipram gribasspēkam un spēkam, lai tiktu līdz virsotnei. Darbībām jābūt saskaņotām, fiziskajai sagatavotībai jābūt labai un vēl nepieciešams profesionālisms, gara spēks, izveicība, gatavība palīdzēt tiem, kuri piekusuši, spēja darboties komandā. Bet, pats galvenais ir tas, ka katram ir viņa paša personīgais kāpiens un atbildība par to ir uz katra paša pleciem, un neviens cits mūsu vietā šo darbu neveiks. Ejam mēs kopā, bet katrs pats par sevi.

Jā mēs analizējam variantu ekspedīcija uz diviem, tad viss augstāk minētais kļūst vēl jo svarīgāks. Ja viens piekusīs vai pārdomās iet uz priekšu, tad otram nāksies apstāties blakus. Savstarpējs atbalsts un savā ziņā upurēšanās, protams, ir ļoti labi un vērtīgi (ik pa laikam), taču ļoti bieži partnerattiecībās partnerus vilina atšķirīgi augstumi un izrādās, ka vairums gadījumos, diemžēl to saprot pārāk vēlu. Tā arī sanāk: netika skaidrībā ar sevi, neapsprieda maršrutu, neizskaitļoja savus spēkus, un pēc tam viens saka: “Viss, man pietiek”, otrs nopūšas, cenšas pierunāt kustēties uz priekšu, bet saprot, ka partnerim “arī šeit ir labi”. Un pēc tam nākas vai nu palikt blakus ar to, kurš jau sasniedzis savu virsotni, vai atstāt viņu un pašam doties tālāk, kas arī nav pats vienkāršākais un skaistākais variants.

Es runāju par reālu atšķirību mērķos un dzīves mērogos, nevis par bēgšanu no atbildības no sērijas: “Oi, mūsu ģimene un bērni bija mana lielāka kļūda, es braucu meditēt uz Himalajiem”.

Protams, var nest savu partneri uz rokām, cenšoties viņam parādīt savu virsotni, var viņu vilkt, stumt, var pierunāt, var motivēt, taču jēga ir tajā, ka tas, kas mums pašiem šķiet milzīgs un skaists piedzīvojums, tīkots sasniegums un visa mūsu kāpiena jēga, var ļoti nogurdināt tuvo cilvēku un pat likt viņam ļoti ciest.

Spēku mērķa sasniegšanai dod pēc tam, kad tu šo mērķi esi sirdī izauklējis, izaudzējis, tas izaudzis no ļoti lielas vēlmes, un šai vēlmei jābūt mūsējai, ne svešai. Svešas vēlmes nepāraug mērķos un neiedvesmo uz lielām lietām.

Pirms uzaicini kādu kopīgā kāpienā, ir vērts pajautāt, vai cilvēks vēlas iet tur, kur vēlies iet tu pats? Ir, protams, variants, kad tu savu mīļoto cilvēku atstāj jūsu kopīgajā mājīgajā dzīvesvietā un viens pats dodies iekarot savas virsotnes un atgriezies ar uzvarām, taču, vai viņu apmierinās tava pastāvīgā prombūtne? Uzvaras uzvarām, taču vairumam cilvēku negribās iekarot nekādas virsotnes. Ģimene, māja, bērni, mierīga harmoniska dzīve – tas ir pietiekami. Un labi.

Tā arī sanāk, ka, jo augstāk uzkāp, jo mazāk tur var sastapt cilvēkus, kuri iet pa to pašu maršrutu.

Jā, tiesa, ka ar gadiem attīstītas iemaņas un, ja ir vēlēšanās, tad dod iespēju iet blakus savam mīļotajam cilvēkam arī garus ceļa gabalus – laukus, pļavas, līdzenumus, ceļus, veikalus, tusiņus – pēc sarežgītiem maršrutiem jebkas ir pārvarams. Viena vienīga problēma: ka tevī kaut kas pastāvīgi atgriež tavu uzmanību pie tām takām, uz kurām reti kādu varēja satikt, bet ar to arī vertīgs ir ceļš. Vieniem kalni, citiem upes, vēl citiem – lauki un meži. Nav labāku un sliktāku ceļu, katram ir savs paša un ir liela laime, ja šo ceļu izdodas iet kopā ar kādu, ar kuru jums ir vienāds augstums. Un kāds man čukst priekšā, ka tadu cilvēku nevar nejauši satikt.

Nezinu, kā ir patiesībā, bet ticu, ka ir jāturpina rāpties savā augstumā, nelolojot pārāk lielas cerības, ka kāds tevi tur gaidīs, vienkārši ej savu ceļu un dari to, kā dēļ esi nācis šai pasaulē. Un tici man, dzīve izdomās, kā noorganizēt tikšanos ar to, kurš iet vienā virzienā ar tevi. Runā, ka dzīve pieder drosmīgajiem, un es tam pilnībā piekrītu.

Diemžēl vairums cilvēku apstājas savā attīstībā pārāk agri, bet tur, kur nav attīstības, noteikti būs stagnācija. Nevēloties pārvarēt savas iekšējās un ārējās barjeras, neattīstot sevī vajadzīgās rakstura iezīmes, cilvēkam grūti saņemt lielo prieku no mazajām un lielajām uzvarām pār sevi un rezultātā viņš nonāk pie idejas pamēģināt “nopirkt” to visu, tādā veidā apkraujot sevi ar milzīgu daudzumu materiālo vērtību. Es teikšu: tā ir ārkārtīgi bezperspektīva nodarbe.

Pats vērtīgākais dzīvē ir LAIKS un CILVĒKI. Prasmīga rīkošanās ar laiku un labi cilvēki blakus – ir spilgtas, piepildītas un interesantas dzīves, iekšējās harmonijas un materiālās labklājības ķīla.

Ja par ceļa biedriem, tad… Nebūtu slikti iesākumā kļūt par planētu ar ļoti spēcīgu pievilkšanās centru un pienācīgu spēka pakāpi, planētu, kuras orbītā gribētos riņķot šim pašam ceļa biedram, un tāpat būt gatavam pārvērsties par pavadoni, kurš visu laiku riņķo un riņķo apkārt vienai vienīgajai pievilcīgajai un brīnumskaistajai planētai.

Es vēlu jums laimi!
Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība – tas nozīmē darīt citu labā…

tetis mamma

Mans tētis, kad viņam bija 17 gadu, tirgū ieraudzīja meiteni. Četrpadsmitgadīgu meiteni zilā kleitā un ar zilu banti matos. Un iemīlējās. Gaidīja, kamēr viņai paliks astoņpadsmit, palūdza viņas roku un apņēma viņu par sievu. Viņš viņu dievināja…
Viņi bija diezgan nabadzīgi fermeri, mamma slauca govis, darīja visu, ko vajadzēja, taču viņi dzīvoja un priecājās par katru līdz galam nodzīvoto dienu. Un tas bija tik sirsnīgi, tik aizkustinoši un skaisti!
Es redzēju, kā labi ļaudis labās ģimenēs strīdās, kurš uzvarīs tējai ūdeni. Mums viss bija otrādi – katrs vēlējās uzvārīt tējai ūdeni. Kad tavs dzīvesbiedrs grib uzņemties vairāk darāmā, vairāk atbildības, tad tev arī gribās uzņemties vairāk… Tas ir ļoti interesants mehānisms, es to izpētīju. Jo mazāk pienākumus tavs dzīvesbiedrs vēlas uzņemties, jo mazāk gribas darīt tev. Un tā mani vecāki viens otram rāva no rokām ārā mājās darāmos darbus, grūtus uzdevumus, nepatīkamas lietas – visu katrs gribēja izdarīt otra labā…
Es vēl atceros, kā tētis no rīta, kad skuvās, dziedāja un mamma viņam teica: “Pārstāj dziedāt – es nevaru sakoncentrēties!”
Mamma tad strādāja kaut kādā pirmsskolas iestadē un no rītiem rakstīja atskaites. Bet tētis viņai atbildēja – jocīgi, kāpēc tieši tādas lietas paliek atmiņā – viņš teica:
“Es nedziedāšu, bet tu kaut kad nodomāsi: cik žēl, ka viņš vairs nedzied, cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”.
Lūk, šo frāzi es atceros: “Cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”. Viņu laulība izradījās laimīga un jautra – dvēseļu un centienu vienotība, tādu es vēl nekur citur neesmu sastapusi – ka tā būtu ne tikai dziļa un nopietna, bet arī priecīga un jautra katru mirkli…
Un katrs rīts sākās ar tēva lūgšanu – viņš pateicās Dievam par to, ka viņam ir atsūtīta tāda brīnumsieva, šī brīnummīlestība, šīs brīnumjūtas. Un tā mēs izaugām šīs lielās mīlestības aizvējā…
Pēc tam es jautāju:
— Un ko mamma?
— Mamma nomira pirms desmit gadiem.
Es saku:
— Ak, Dievs, bet tēvs?
— Tēvs vēl ir dzīvs.
— Kā gan viņš to pārdzīvoja? Droši vien, ka mātes nāve viņam bija kas briesmīgs?
— Ko, tu! Viņš svētīja katru Dieva dienu, ka šīs šķiršanās sāpes bija jācieš viņam, ne viņai…

Astrida Lindgrēna
Ilustrācija: Anžela Džeriha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete

sieva_virs

Sievietei nav jābūt cīnītājai, viņas sūtība ir prieks un radošums. Mēs esam dzimušas, lai saņemtu no dzīves visu, ko vēlamies, necīnoties un nepieprasot, bet vienkārši tāpēc, ka esam SIEVIETES!

Tā pasaule, kurā jācīnās, patiešām pieder vīriešiem. Mūsu – sieviešu pasaule ir miers, mīlestība, piepildījuma stāvoklis. Nevis cīņa, bet sadarbošanās. Un tikai atgriežot sev savu sievišķo būtību, var atrast savu vietu dzīvē, izjust mieru un uzbūvēt skaistu, stipru un laimīgu laulību.

Natālija Pokatilova
Tulkoja: Ginta FS

Laulība nav tikai pastaiga mēness gaismā

paris333

Lai cik ilgu laiku cilvēki būtu precējušies, vienmēr būs vajadzīga pacietība, gribasspēks un neizsmeļama mīlestība, lai saglabātu šo brīnišķīgo, trauslo veidojumu – laulību.

Un, protams, katra ģimene ir tāda vienīgā, unikālā un neatkārtojamā.

Stāsta kāds vīrietis, kurš, gadiem ejot, sāka šaubīties par to, vai viņa izvēle ir bijusi pareizā.

“Pēc 50 laulībā pavadītiem gadiem es uzmanīgi paskatījos uz savu sievu un teicu: “Pirms 50 gadiem mums bija maza mājiņa, veca mašīna, mēs gulējām uz izgulēta dīvāna un skatījāmies maziņu melnbalto televizoru. Toties katru vakaru es likos gultā kopā ar skaistu 19 gadīgu  meiteni. Tagad man ir milzīga, dārga māja, daudz dārgu mašīnu, milzīga gulta krāšņā guļamistabā, platekrāna televizors, bet guļu es vienā gultā ar 69 gadīgu sievieti. Es sāku šaubīties par savu laulību.”
Mana sieva ir saprātīga sieviete. Viņa neapvainojās un nelamājās. Viņa man vienkārši piedāvāja atrast sev 19 gadīgu meiteni, bet viņa pati parūpēšoties par to, lai es atkal dzīvotu mazā mājiņā, gulētu uz izgulēta dīvāna un skatītos melnbaltu televizoru. Nu, vai sievietes nav lieliskas!? Viņas patiešām zin, kā atrisināt visas savu vīru problēmas!” 🙂
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS