Reiz mans vīrs pasniedza man lielisku mācībstundu. Sākumā es to nesapratu un uzmetu lūpu. Uzskatīju, ka viņš ir biezādains un spītīgs ēzelis, kurš neko nesaprot no ģimenes dzīves. Un tikai pēc ilgāka laika es sāku apzināties, ka viņam bija taisnība.
Mēs apprecējāmies, kad vairs nebijām pārāk jauni: viņam bija 42 gadi, man – 36. Abi realizējušies un katram savs viedoklis par visu. Pirmie laulības gadi pagāja eiforijā, bet pēc tam es, pārāk aizrāvusies ar jauno statusu un savas ligzdiņas labiekārtošanu, sāku pieļaut vienu kļūdu aiz otras.
Es pametu savu step-aerobiku un angļu valodas kursus, lai pilnībā nodotos aveņu kēksu cepšanai un paklāju tīrīšanai. Zvanīju viņam darba laikā un interesējos par segmenta lodveida vārstu sērijas Flow-Tek S-19 pārdošanu. Šuvu raibus gultas pārklājus pačvork stilā un gludināju palagus no abām pusēm.
Griezu filca zaķus un gatavoju lečo. Apguvu dekupāžu un skumbrijas sālīšanu. Notievēju, biju pārstresojusies, cenšoties kļūt par ideālu saimnieci, un iedzinu sevi upura stavoklī.
To dienu es atceros kā šodien.
Bija pirmā novembra sestdiena, līņāja pelēkzaļai tējai līdzīgs lietus, un virtuvē jau no paša rīta dega gaisma. Viņš dzēra pienu un aizkaitināts vēroja, kā es šķēlītēs griežu sieru, aukstu teļa gaļu un tomātus.
Trīs reizes viņš atkārtoja, ka dzers tikai pienu un neēdīs nekādus sendvičus. Es klukstēju kā vista un mazgāju gaļas griežamo dēlīti.
Beidzot viņš neizturēja:
– Paklausies, man nevajag lai tu kalpo, pasniedz man pusdienas no pieciem ēdieniem, sterilizē krūzītes un tualetes podu. Mēs viens otram neesam vergi un es neesmu visa tava dzīve, es esmu tikai daļa no tās. Laimīgas nejaušības dēļ mēs satikāmies, iemīlējāmies un atradām kopsaucēju. Saķeres punktu.
Vietu, kurā mums divatā ir labi. Viss pārējais ir personisks. Tā kā necenties manī ieaugt un neliec manas intereses pirmajā vietā. Nevajag būt labāk vai sliktāk, vienkārši esi tu pati. Tā, kuru iemīlēju. Viegla, pilna humora un draiva. Bet šobrīd tu izšķīsti un aizej ēnā.
Viņš iemeta krūzi izlietnē un devās uz sporta zāli. Es paliku viena virtuves vidū, cenšoties sagremot viņa teikto. Sakopojusi visu gribasspēku, es noriju acīs sariesušās asaras, izmetu kārtaino mīklu, liku mierā sautējumu un iebāzu čemodānā dekoratīvos spilvenus.
Nomazgājos, piezvanīju savai angļu valodas pasniedzējai un atvēru failu ar nepazīstamu tekstu.
No tā brīža es vairs neesmu saimniece, ne arī meistars mežģīņu darināšanā vai lodveida vārstu pārdošanas menedžeris. Es nekalpoju, necenšos izpatikt un neko vairs nepierādu. No tā brīža es vienkārši esmu es pati.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 