Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Dzīvot ar sirdi

dzivo ar sirdi7

Liktenis tomēr ir viena noslēpumaina padarīšana.
Dažkārt tas mums sagādā tādus pārsteigumus, ka var pazaudēt runas spējas. Un pats ar viltīgu smaidu it kā jautā: “Nu, ko tu tagad darīsi?” Un tu sāc histēriski raudāt, krist panikā, visiem pēc kārtas žēloties par savu grūto dzīvi. Tikai tam visam nav nekādas jēgas, tā ir tukša laika tēŗēšana, jo beigu beigās tu saproti, ka ir kaut kas jādara, kaut kas jāmaina. Kaut kur dziļi iekšienē rodas kāds stimuls, mērķis, jauna ideja. Katrs notikums, kas it kā izsit mūs no ierastajām sliedēm, sākumā tracina, bet gala rezultātā padara mūs labākus un norāda mums pareizo ceļu. Taču bieži vien mēs tik ļoti esam pieraduši darīt vienu un to pašu, ka ikviens notikums, kurš mūs savā veidā ierobežo, provocē niknumu, dusmas, depresiju un liek stresot.
Visvienkāršākā interneta atslēgšana var ne pa jokam satracināt, vai parastas, mudinošas frāzes, kā piemēŗam “esi vienkāršāks, “neuztraucies”, “nomierinies”, “tas nav tik svarīgi”, “atlaid situāciju”, u.t.t. tu sāc uztvert tikai pēc noteikta laika, kad visas domas ir pāršķirstītas, dusmu un bēdu asaras izraudātas, visi pārdzīvojumi ir aiz muguras. Tad – jā, šīs frāzes kļūst saprotamas un pieņemamas.
Taču pienāk nākamā reize un tu atkal dari to pašu – uztraucies, nervozē… Tā turpinās līdz brīdim, kad noteiktā dzīves brīdī viss nostājas savās vietās.

Tev vairs negribas žēloties, negribas nevienam neko pierādīt, paradīt, sacensties. Tev gribas vienkārši dzīvot savu dzīvi, darīt to, kas patīk, dāvāt cilvēkiem smaidu, domās visiem novēlot visu to labāko. Un pateikties visiem par visu. Par katru vārdu, par katru mācībstundu, situāciju, notikumu, jo tas viss, kas notiek ar mums, notiek ar vienu vienīgu domu – padarīt mūs labākus, atmodināt mūsos mūsu pašas labākās spējas un vēlmes.
Dīvaini sanāk: mēs piedzimstam ar tīru Dvēseli, bet laikam ejot, un zīmējot savu dzīves audeklu, pieaugot un sapņojot par skaisto, mēs paši it kā sevi piedrazojam. Nevajadzīgi, tukši vārdi, strīdi, aizvainojumi, rupjības – tas viss ir drazas, pie kam – nevienam nevajadzīgas.
Kad pieaugam, esam gatavi terēt savu laiku tam, lai atrastu un atgrieztu atpakaļ sev šo bērnišķīgo naivitāti, jo ikviens taču vēlas, lai viņam blakus būtu labestīgi un godīgi cilvēki. Mēs zinām, ka ikviens saņem pēc nopelniem. Un mēs paši izvēlamies, ko nest šajā pasaulē – vai tā būs alkohola, narkotiku, rupjības vai sociālo netīrumu propoganda, vai arī tā būs mīlestība pret it visu, kalpošana cilvēkiem, ticība Dievam, to mums katram pašam jāizlemj. Nav jau ne labas ne sliktas izvēles. Ir katram savējā. Esiet laimīgi un mīliet viens otru, neskatoties ne uz ko, un vienmēr izdariet savu izvēli, nav svarīgi, ko citi par to domās. Dzīvojiet ar sirdi, tā nekad neapmānīs.
Avots: https://www.kefline.ru
Tulkoja: Ginta FS

Uz rokām neizšūpoto paaudze

mamma meita13

Tā nu ir noticis, ka tagad man nākas dzirdēt ļoti daudz padomu no vecākās paaudzes cilvēkiem par to, kā jāaudzina bērns. Un, ja vēl par “diļļu ūdeni” (fenheļa tēju) var vienkārši aizmirst, tad pamācības “nešūpo”, “nepieradini pie rokām”, “noliec gultā un paej malā”, vedina domāt par to, cik traki bija mums – zīdainīšiem.

Mums – tiem, kam tagad 30.
Šis raksts nav sēras pēc pazaudētā, vai pārmetums mūsu vecākiem par to, ka par maz ko iedeva. (tāpēc, ka “viņi iedeva, ko varēja – ko neiedeva, to arī nevarēja iedot” – Jekaterina Mihailova)

Bet tikai tad, kad pati kļuvu mamma, es sapratu, ka tie ir visi šie “ne”, kas pēc tam – pieaugušo dzīvē noteikti kaut kur “izlīdīs”. Pavisam nejauši, un, kā likums, gluži nevietā.
Kas tad sanāk: tie esam mēs, kurus “nešūpoja” un “nepieradināja pie rokām”? Kurus nolika bērnu gultiņas vēsajos palagos, lai aizmiegam patstāvīgi, nevis jau no dzimšanas pieglaudušies siltajam mātes ķermenim. Jau no neapzinātā jaundzimušo perioda, “ieaudzinot” prasmi būt patstāvīgiem un “tikt ar visu galā pašiem”?

Tātad tie nav kaut kādi abstrakti padomi, kurus mums pasniedz kā patiesību, bet uz reāliem bērniem pārbaudītas metodikas.
Un šie bērni nav kaut kādi – abstrakti bērni, sfēriski koka zirdziņi vakumā, bet – tie esam mēs?
Patstāvīgi jau kopš bērnības, “kaut kā izauguši un viss normāli”. Pārāk maz mīlētie? Nē! Taču uz rokām neizšūpotie, pārāk maz pabijušie tēta rokās, pārāk maz mātes sirdspukstus dzirdējušie. Varbūt te nu arī ir tas galvenais iemesls tam, ka mana paaudze ir tik ļoti izsalkusi pēc apskāvieniem? Tāda, patiešām vecāku neizlutināta – “mammu, pakasi muguriņu” – kā svētu artefaktu (lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām), ļoti vertīgu bērnības “noslēpumu” mēs aiznesam savā pieaugušo dzīvē.

Protams, jau pec tam, velāk, kad bijām labi un ērti, mīluļi bērnudārzā, labākie skolā, iestājušies budžeta grupā, mums glaudīja galvas. Bet tad, kad mums bija vajadzīga šī, beznosacījumu mīlestība, kā gan mēs varējām saprast, ko mes mīlam?

Varbūt tieši no šejienes nāk tik lielais sociālo intravertu skaits – lūdzu, neaiztieciet mani; vai tad obbligāti vajadzīgs apskauties?

Pats muļķīgākais ir tas, ka mēs paši to ļoti vēlamies – lai mūs apskautu, lai maigi noglāstītu un atļautu uz pleca paraudāt, un iemidzinātu rokās. Mēs meklējam pavisam parastu taktilo labestību, pēc tās mēs skumstam. Tā tikai šķiet, ka visur kliedz: sekss, sekss, sekss, taču patiesībā kliedz: “apskaujiet mani, lūdzu!”, netēlojat, ka manis nav.

Tāpēc tagad, ar dēla palīdzību, es izšūpoju pati sevi. Un vīru. Un savus vecākus. Un to stipro meiteni, kura tik ļoti alkst mīlestības siltuma, taču pati sev uzcēlusi tādas barjeras un aizsardzības mūrus, caur kuriem pie viņas neizlauzties. Un to puisi, kurš nekad neatļaujas raudāt, kurš “visu pats”, tāds auksts, tāds neatkarīgs, bet tikko aizskarsi šo “sirds avotiņu” – vairs nevarēs rimties.

Un es skatos vēljoprojām kosmiskajās (kā visiem zīdainīšiem) sava mazuļa acīs, un kā mantru atkārtoju: “Lai kas arī nenotiktu, es ļoti vēlos, lai tu zinātu: tu esi mīlēts”.

Es ļoti vēlos, lai šie vārdi nogultos viņa zemapziņā, lai šī zināšana kļūtu par viņa ādu. Es par to rakstu viņam vēstulēs “nākotnei”, lai tad, kad viņš izaugs un viņam būs 30 gadi, pieņemšanā pie psihoanalītiķa, nebūtu par ko runāt. ja nu vienīgi: ziniet, dakter, es uzticos šai dzīvei. nezinu, kāpēc, bet uzticos jau no dzimšanas līdz pat šodienai, un pieņemu to kā Dieva dāvanu. Un sevi tajā kā brīnumu.

Jums, dakter, ir nogurušas acis.
Jūs apskaut?
*******
Es ļoti vēlos būt pēdējā, uz rokām neizšūpotā savā dzimtā.
Es gribu.

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS