Raksts tiem, kuriem ir daudz problēmu

Sņež

– Labdien-labdien, ejiet virtuvē. Es tūliņ. Tikai nagus nožāvēšu…

– Nagus? Kādus nagus? – apstulba psiholoģe.
Viņa strādā “Hospis” (aprūpes centrs smagi slimajiem un nedziedināmajiem pacientiem). Bērnu “Hospis”. Viņa strādā ar pieaugušajiem, kuriem mirst bērni. Tas nav darbs, bet drīzāk sods. Pastāvīgs kontakts ar nāvējošu izmisumu.

Viņas klienti nelako nagus. Nevalkā košas drēbes. Nesmejas. Nesmaida. Nesvin svētkus. Neiet uz kino.
Viņi nēsā melnus lakatiņus. Skatās vienā punktā. Atbild nevietā. Un ilgi neatver durvis.
Viņi dzīvo melnās dienas gaidās un dara melnu katru gaidīšanas dienu.
Psihologs vajadzīgs, lai no tādu vecāku galvām izdzītu domas par nāvi. Savu pašu nāvi. Tāpēc, ka tad, kad aizies bērns, dēļ kā gan dzīvot?
Psihologam jāprot paskaidrot, dēļ kā dzīvot. Jāpalīdz izdomāt jaunu “dēļ kā”. Un jāprot iemitināt šo jauno “dēļ kā” jau sen uz izmisuma robežas dzīvojošo mammu un tētu galvās.
– Kādi nagi? – pārjautāja psiholoģe. – Jūs esat Aņečkas mamma? Jūs esat Sņežana?

– Es esmu mamma, mamma. Lūk, šie nagi, – iesmējās Sņež. Parādīja skaistu manikīru ar spīdīgiem kā ledenes pirkstiņiem.
Sņežanai ir 30 gadi. Pirms diviem gadiem viņas četrgadīgajai meitiņai uzstādīja diagnozi. Onkoloģija. 4. stadija. Diagnozi, kas noteica viņas meitas dzīves beigas. Divi gadi. Divreiz pa 365 dienām. “Plus-mīnus 720 dienas, – izskaitīja Sņež un iekrita izmisuma akā.

Akai nebija dibena. Kad Sņež skatījās uz meitiņu, viņa visu laiku lidoja lejup, pārciešot necilvēciskas pārslodzes. Viņai šis kritiens rādījās sapņos. Miegā viņa izmisīgi ar nagiem ķērās akas sienās, nobrāžot pirkstus līdz asinīm, cenšoties nobremzēt, apstāties. Pamodās necilvēcīgās sāpēs. Pirksti sāpēja. Nagi dzeltēja. Droši vien sēnīte. Sņež slēpa dzeltenos nagus zem krāšņa manikīra.
Protams, viņas cīnījās.

Sņež izmisīgi kārpījās. Ķērās pie jebkura mazākā salmiņa. Tradicionāla medicīna. Netradicionālā. Vienu dienu pēc kārtējās rīta starošanas viņa varēja meitiņu aizvest pie lauku dziednieka. Un, ja nu pēkšņi? Staru terāpija un ārstniecības zālīšu uzlējumi. Ekstrasensi. Burvji. Labākie diagnosti un onkologi.
“Un, ja nu pēkšņi” izbeidzās, kad metastāzes atklāja meitiņas kaulu smadzenēs. Sņež saprata: lūk tagad – viss. Ceļa finiša posms. Lai cik dienas būtu palikušas, tās būs jau bez “ja nu pēkšņi”.
Sņež pēkšņi apzinājās: viņa vairs neko nevarēs mainīt. Izvēles: dzīvot vai mirt – vairs nav.
Viņai, Sņežanai, nāksies to pieņemt. Viņa momentā apledoja.

Paga, izvēle taču ir vienmēr! Pat notiesātajam uz nāvi cilvēkam, kuru ved uz nošaušanu, ir izvēle. Izvēle, ar kādu garastāvokli turp iet. Ar naidu, ar aizvainojumu, ar piedošanu, ar cerību…

Sņež saprata, ka šī izvēle ir viņas glābiņš. Un kļuva siltāk.
Viņa izvēlējās dzīvot tā “it kā nekas nebūtu noticis”. Viņa nesāks kultivēt slimību un pakļaut tai savas meitas dzīvi. Un arī savu dzīvi – ne. Viņa vairs neliks uz tuvojošās nāves altāra nevienu no dienām, ko Dievs novēlējis dzīvei.
IR JĀDZĪVO. NEVIS JĀGAIDA.
Jā, iespējams, ka slimnīcas palāta un ikdienas injekcijas jau tā sadurstītajās bērna vēnās pagarinās viņas dzīvi par dažām dienām. Bet vai tā ir dzīve piecgadīgai meitenei? Nē! Tās ir mokas.

Aņuta visu laiku slimnīcā lūdzās, lai mammīte ved viņu mājās. Mājās ir lelles, multenes, smieklīgi žurnāli, augļi. Mājās ir bērnība. Bet slimnīcā – cīņa. Taču cīņas rezultāts ir jau zināms, tad dēļ kā?
Sņež aizveda meitiņu mājās. Un sāka dzīvot.
– Viņa nav pie pilna prāta, – citas mammas, kuru bērni gulēja slimnīcā, drūmi skatījās uz Sņežanu un sprieda. – Viņa ir padevusies!

Un tajā pat brīdī Sņež izdarīja savu apzinātu izvēli. Viņa pārstāja krist akā.
Apstājās. Pacēla galvu. Un ieraudzīja debesis. Un saules starus, kas iesniedzās viņas akā.
Viņa stipri saspieda Aņutas plaukstu, kad abas kopā gāja projām no slimnīcas.

– Iesim mājās, mana mīļā….
– Mēs šeit vairs neatgriezīsimies? – cerīgi jautāja meitiņa.
– Nē, vairs neatgriezīsimies, – stingri noteica Sņež.
Aņuta kļuva par “Hospis” pacientu. Dzīvoja mājās, bet bija uzskaitē.

“Hospis” – tas nav par nāvi. Tas ir par dzīvi. Par to, ka nāve ir daļa dzīves. Ka nomirt nav bailīgi. Ka bailīgi ir nomirt dzīvam esot.
Sņež ļoti cienīja šīs iestādes darbiniekus. Viņi vienmēr bija blakus. Telefona zvana attālumā. Un vienmēr bija gatavi palīdzēt. Un viņi neuzdeva muļķīgus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi.
Bet citi – uzdeva.
– Kā tev? – jautāja citi.

Šajā jautājumā iešūtas dziļas šausmas no sveša cilvēka bēdas bezgalīguma apzināšanās un dziļš prieks no apzināšanās, ka šī bēda nav mana…
– Man – lieliski, – godīgi atzinās Sņež. – Šodien brauksim ar karuseļiem. Aņuta ļoti gribēja. Saēdīsimies saldējumu. Izdauzīsimies pa parku.
Cilvēki novērš skatienu. Šis teksts pieder vesela bērna mammai. Tā nedrīkst runāt nāvīgi slimas meitenītes mamma.
Cilvēki, kuri nevienu dienu nav nodzīvojuši akā, mīl uzdot eksperta līmeņa jautājumus par to, kā pareizi ciest. Viņiem ir asarās izmirkusi Izmisuma Hrestomātija.
Bet Sņež nav tādas hrestomātijas. Viņai ir albūms ar baltām lapām. Katra lapa ir jauna diena.
Šodien mēs to nodzīvosim uz pilnu klapi. Ar saldējumu un karuseļiem. Izkrāsosim ar košiem ziediem un bērnu smiekliem. Un pēc tam iestāsies nakts, Aņutka aizmigs, bet Sņež klausīsies viņas elpā. Viņas guļošās meitiņas elpa ir pati labākā mīlestības simfonija pasaulē. Paldies, Dievs par vēl vienu košu dzīves dienu. Rīt mūs gaida jauna tīra lapa. Kādās krāsās to labāk izkrāsot?

Kaut kādā mirklī Aņutas slimības vidū no Sņežanas aizgāja vīrs. Protams, briesmīgākais bija tas, ka no Aņutas aizgāja tētis.

Aizejot vīrs Sņežanai pateica ko aizvainojošu. Ka viņa ir resna. Un veca. Un vēl kaut ko. Sasita ar vārdiem. Sņežana neklausījās. Viņa saprata. Viņš vienkārši padodas. Viņš aizgāja no bailēm. Viņš negribēja katru dienu skatīties, kā izdziest viņa bērns. Tas bojā viņa dzīves kvalitāti. Viņam nākas vainīgi smaidīt. Tāpēc, ka sabiedrība nosoda smaidus tādās situācijās.
Priekšā vēl gads. Vīrs nevēlējās gadu savas dzīves izmest ciešanu caurulē. Jo šo gadu var nodzīvot jautri, braukt uz jūru, priecāties un kaislīgi skūpstīties. Bet alternatīva ir asaras, injekcijas, ārsti, diagnozes. Vīrs izvēlējās pirmo. Izgāja ārpus ģimenes. Un no turienes, no aizkulisēm dod vērtīgus padomus savai bijušajai sievai.
– Tāds aktīvs dzīvesveids piebeidz bērnu, – viņš autoritatīvi paziņo, aplūkodams fotogrāfijas sociālajos tīklos. Uz tām – laimīga mamma ar smejošu meitiņu. Sekotāji pat nenojauš, ka meitiņa ir slima, – Tu viņai saīsini dzīvi.
Sņež klusē. Un ko gan tur teikt? Teorētiski viņam ir taisnība. Ja Aņuta tagad gulētu adatu sadurstīta, viņai vēnās pumpētu ķīmiskos preparātus, iespējams, viņa nodzīvotu ilgāk. Bet… Vai tad tā ir piecgadīga bērna dzīve?
Sņež jau sen vairs nerefleksē šajā sakarā. Vienkārši dzīvo.

Nesen viņa aizveda meitiņu uz izklaižu parku. Tas tik bija piedzīvojums! Aņuta bija laimīga. Dzeltenīgie vaidziņi kļuva sārti. Viņa visu dienu bija izdzīvojusies Elzas kleitā, viņa bija īsta princese. Sņež priecājās kopā ar meitu un uzladējās no viņas sajūsmas.
Dzīvot, kad tev viss ir labi – tas ir viens stāsts. Bet dzīvot, kad tev viss ir slikti – pavisam cits. Kad tev viss ir labi, tad var domāt par pelmeņiem un jaunām tapetēm viesistabā. Bet, kad viss ir slikti, tad visas domas tiek noslēgtas ar apzināšanās barjerām, ka metastāzes jau pārgājušas uz bērna kaulu smadzenēm.

Sņež izgāja gan noliegšanas etapu. Gan naida. Gan histēriju. Viņa jau ir tur, otrā krastā. Viņa ir pieņemšanā.
Tāpēc viņa dzīvo tā, it kā viss ir labi. Viņa salauza visas barjeras un sakārtoja savu galvu. Viņa domā par pelmeņiem un tapetēm viesistabā. Varētu izlīmēt bēšas, tādas kafijas tonī.
Būs skaisti.
– Sņežana, jūs domājat par to, kā dzīvosiet…. pēc tam? – uzmanīgi jautā psiholoģe. Viņa ir gatava atbildei par suicidālām domām. Un zin, kāda atbilde jāsniedz.

– Pēc tam? Plāna man pagaidām nav, bet es zinu, ko es izdarīšu uzreiz pēc…
– Ko?
– Es aizbraukšu uz jūru. Daudz peldēšu. Un sauļošos. Un aizpeldēšu aiz bojām.
– Uz jūru? Interesanti, – psiholoģe ziņkārīgi pēta Sņežanu. Domā par šīs pārbaudījumu izmocītās, bet nesalauztās sievietes spēku.
Sņežana šo neatlaidīgo skatienu saprot pa savam. Viņa to traktē kā nosodījumu. Viņa pie tā ir jau pieradusi.
– Jūs domājat, ka tas ir kauns? Visi tā domā. Mamma. Bijušais vīrs. Kaimiņi. Draudzenes.
– Es tā nedomāju, Sņežana, godīgi. Gluži otrādi!
– Es aizslaucīšu jūrā visus šos nosodošos skatienus. Visus spriedumus. Man te teica, ka es… ka tas… “patētiski ciešu”…
Sņež pasmīnēja. Sagribēja uzsmēķēt.
– Sņežana, vai jūs no kaut kā baidāties? – jautāja psiholoģe.
– Es? – Sņež aizdomājās. – Droši vien, vairs nē. Es baidos no tā, ka Aņutai sāpēs. Bet ir morfijs. Bet, tā, ne no kā nebaidos…
– Aņutai ir sliktāk.
– Jā, es redzu. Neesmu akla. Bet tā jau ir bijis. Domāju, izcīnīsim.
– Un, ja nu ne?
– Ja ne, tad es nevēlos, ka viņai taisa sekciju. Un arī Elzas kleita ir jau gatava. Viņa šeit tajā bija ļoti laimīga. Un būs arī tur.
Psiholoģe grasās aiziet. Viņa šeit nav vajadzīga. Viņa šai mammai nepateiks neko jaunu. Drīzāk otrādi. Šī sieviete ir pats viedums un pieņemšana. Bet varbūt tā ir aizsargreakcija, kas bloķē sajūtas. Bet varbūt – dzīves alkas? Kāda starpība? Jūra… Viņa grib uz jūru.

No viņas nesmaržo pēc izmisuma. Smaržo pēc nagu lakas. Un nedaudz pēc šokolādes. Viņas abas ar meitiņu ēda šokolādi.
No istabas Sņežanas rokās izšaujas Aņuta.
– Mammu, ejam krāsot krāsojamās grāmatas ar jaunajiem flomasteriem!!!!!. – spiedz meitenīte.
– Eju, Aņuta. Mums viesi, redzi? Sasveicinies!
– Labdien, – sasveicinās meitenīte un ieskrien savā istabā. Ja nebūtu dzeltenīgās sejas krāsas un piepampušo limfmezglu – parasts bērnības uzlādēts bērns
Sņež kāpņu teplpā iziet pavadīt psiholoģi, bet patiesībā uzsmēķēt. Ļoti gribās.

– Jūs esat apbrīnojama, Sņežana, – atvadoties saka psiholoģe. – Jūs esat retums. Jums nav vajadzīgs psihologs. Jūs pati esat sev psihologs. Es jums pat neko ieteikt nevaru un neieteikšu. Novēlēšu spēku un izturību.
– Jā, paldies, patīkami, – Sņež labvēlīgi smaida un alkatīgi ievelk dūmu. – Jums arī izturību. Jums tāds neapskaužams darbs.
Lifta durvis aizveras un psiholoģe nepaspēj atbildēt ar laipnību.
Sņež izsmēķē savu cigareti un vēl mirkli caur netīro logu aplūko pavasara debesis. Debesis ir zilas, spilgtas, saules gaismas pielietas.
Tādas pašas tās būs pie jūras. Pēc tam. Sņež sildīsies saules staros. Viņa ātri iedegs un vakaros smērēs ar krējumu apdegušos plecus.
Bet, kad pienāks laiks, viņa atgriezīsies šeit.
Atgriezīsies atjaunojusies.
Un dosies strādāt uz “Hospis”. Par psihologu. Viņa tāpat  staigās pie tiem, kuri aizmirsuši smaidīt un mācīs. Mācīs, kā dzīvot par spīti diagnozēm. Mācīs salauzt barjeras. Mācīs domāt par jūru. Macīs redzēt sauli akā.
Viņa rādīs cilvēkiem savas fotogrāfijas. Un fotogrāfijās divu cilvēku laimi. Un nav slimības. Tās ir viņas abas ar Aņutu parkā. Te – viņas brauc ar karuseļiem. Te – jāj ar zirgiem. Te – uz kalna. Te grauž augļus. Bet te – šokolāde…
Redzat, var dzīvot. Var. Un vajag. Vienkārši nopērciet pelmeņus. Vienkārsi uzlīmējiet tapetes…

P.S. Un, lūk tagad, visi, kuri šo izlasīja, padomājiet: vai jums patiešām vēl joprojām ir problēmas?

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Dzīvot ar sirdi

dzivo ar sirdi7

Liktenis tomēr ir viena noslēpumaina padarīšana.
Dažkārt tas mums sagādā tādus pārsteigumus, ka var pazaudēt runas spējas. Un pats ar viltīgu smaidu it kā jautā: “Nu, ko tu tagad darīsi?” Un tu sāc histēriski raudāt, krist panikā, visiem pēc kārtas žēloties par savu grūto dzīvi. Tikai tam visam nav nekādas jēgas, tā ir tukša laika tēŗēšana, jo beigu beigās tu saproti, ka ir kaut kas jādara, kaut kas jāmaina. Kaut kur dziļi iekšienē rodas kāds stimuls, mērķis, jauna ideja. Katrs notikums, kas it kā izsit mūs no ierastajām sliedēm, sākumā tracina, bet gala rezultātā padara mūs labākus un norāda mums pareizo ceļu. Taču bieži vien mēs tik ļoti esam pieraduši darīt vienu un to pašu, ka ikviens notikums, kurš mūs savā veidā ierobežo, provocē niknumu, dusmas, depresiju un liek stresot.
Visvienkāršākā interneta atslēgšana var ne pa jokam satracināt, vai parastas, mudinošas frāzes, kā piemēŗam “esi vienkāršāks, “neuztraucies”, “nomierinies”, “tas nav tik svarīgi”, “atlaid situāciju”, u.t.t. tu sāc uztvert tikai pēc noteikta laika, kad visas domas ir pāršķirstītas, dusmu un bēdu asaras izraudātas, visi pārdzīvojumi ir aiz muguras. Tad – jā, šīs frāzes kļūst saprotamas un pieņemamas.
Taču pienāk nākamā reize un tu atkal dari to pašu – uztraucies, nervozē… Tā turpinās līdz brīdim, kad noteiktā dzīves brīdī viss nostājas savās vietās.

Tev vairs negribas žēloties, negribas nevienam neko pierādīt, paradīt, sacensties. Tev gribas vienkārši dzīvot savu dzīvi, darīt to, kas patīk, dāvāt cilvēkiem smaidu, domās visiem novēlot visu to labāko. Un pateikties visiem par visu. Par katru vārdu, par katru mācībstundu, situāciju, notikumu, jo tas viss, kas notiek ar mums, notiek ar vienu vienīgu domu – padarīt mūs labākus, atmodināt mūsos mūsu pašas labākās spējas un vēlmes.
Dīvaini sanāk: mēs piedzimstam ar tīru Dvēseli, bet laikam ejot, un zīmējot savu dzīves audeklu, pieaugot un sapņojot par skaisto, mēs paši it kā sevi piedrazojam. Nevajadzīgi, tukši vārdi, strīdi, aizvainojumi, rupjības – tas viss ir drazas, pie kam – nevienam nevajadzīgas.
Kad pieaugam, esam gatavi terēt savu laiku tam, lai atrastu un atgrieztu atpakaļ sev šo bērnišķīgo naivitāti, jo ikviens taču vēlas, lai viņam blakus būtu labestīgi un godīgi cilvēki. Mēs zinām, ka ikviens saņem pēc nopelniem. Un mēs paši izvēlamies, ko nest šajā pasaulē – vai tā būs alkohola, narkotiku, rupjības vai sociālo netīrumu propoganda, vai arī tā būs mīlestība pret it visu, kalpošana cilvēkiem, ticība Dievam, to mums katram pašam jāizlemj. Nav jau ne labas ne sliktas izvēles. Ir katram savējā. Esiet laimīgi un mīliet viens otru, neskatoties ne uz ko, un vienmēr izdariet savu izvēli, nav svarīgi, ko citi par to domās. Dzīvojiet ar sirdi, tā nekad neapmānīs.
Avots: https://www.kefline.ru
Tulkoja: Ginta FS

Uz rokām neizšūpoto paaudze

mamma meita13

Tā nu ir noticis, ka tagad man nākas dzirdēt ļoti daudz padomu no vecākās paaudzes cilvēkiem par to, kā jāaudzina bērns. Un, ja vēl par “diļļu ūdeni” (fenheļa tēju) var vienkārši aizmirst, tad pamācības “nešūpo”, “nepieradini pie rokām”, “noliec gultā un paej malā”, vedina domāt par to, cik traki bija mums – zīdainīšiem.

Mums – tiem, kam tagad 30.
Šis raksts nav sēras pēc pazaudētā, vai pārmetums mūsu vecākiem par to, ka par maz ko iedeva. (tāpēc, ka “viņi iedeva, ko varēja – ko neiedeva, to arī nevarēja iedot” – Jekaterina Mihailova)

Bet tikai tad, kad pati kļuvu mamma, es sapratu, ka tie ir visi šie “ne”, kas pēc tam – pieaugušo dzīvē noteikti kaut kur “izlīdīs”. Pavisam nejauši, un, kā likums, gluži nevietā.
Kas tad sanāk: tie esam mēs, kurus “nešūpoja” un “nepieradināja pie rokām”? Kurus nolika bērnu gultiņas vēsajos palagos, lai aizmiegam patstāvīgi, nevis jau no dzimšanas pieglaudušies siltajam mātes ķermenim. Jau no neapzinātā jaundzimušo perioda, “ieaudzinot” prasmi būt patstāvīgiem un “tikt ar visu galā pašiem”?

Tātad tie nav kaut kādi abstrakti padomi, kurus mums pasniedz kā patiesību, bet uz reāliem bērniem pārbaudītas metodikas.
Un šie bērni nav kaut kādi – abstrakti bērni, sfēriski koka zirdziņi vakumā, bet – tie esam mēs?
Patstāvīgi jau kopš bērnības, “kaut kā izauguši un viss normāli”. Pārāk maz mīlētie? Nē! Taču uz rokām neizšūpotie, pārāk maz pabijušie tēta rokās, pārāk maz mātes sirdspukstus dzirdējušie. Varbūt te nu arī ir tas galvenais iemesls tam, ka mana paaudze ir tik ļoti izsalkusi pēc apskāvieniem? Tāda, patiešām vecāku neizlutināta – “mammu, pakasi muguriņu” – kā svētu artefaktu (lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām), ļoti vertīgu bērnības “noslēpumu” mēs aiznesam savā pieaugušo dzīvē.

Protams, jau pec tam, velāk, kad bijām labi un ērti, mīluļi bērnudārzā, labākie skolā, iestājušies budžeta grupā, mums glaudīja galvas. Bet tad, kad mums bija vajadzīga šī, beznosacījumu mīlestība, kā gan mēs varējām saprast, ko mes mīlam?

Varbūt tieši no šejienes nāk tik lielais sociālo intravertu skaits – lūdzu, neaiztieciet mani; vai tad obbligāti vajadzīgs apskauties?

Pats muļķīgākais ir tas, ka mēs paši to ļoti vēlamies – lai mūs apskautu, lai maigi noglāstītu un atļautu uz pleca paraudāt, un iemidzinātu rokās. Mēs meklējam pavisam parastu taktilo labestību, pēc tās mēs skumstam. Tā tikai šķiet, ka visur kliedz: sekss, sekss, sekss, taču patiesībā kliedz: “apskaujiet mani, lūdzu!”, netēlojat, ka manis nav.

Tāpēc tagad, ar dēla palīdzību, es izšūpoju pati sevi. Un vīru. Un savus vecākus. Un to stipro meiteni, kura tik ļoti alkst mīlestības siltuma, taču pati sev uzcēlusi tādas barjeras un aizsardzības mūrus, caur kuriem pie viņas neizlauzties. Un to puisi, kurš nekad neatļaujas raudāt, kurš “visu pats”, tāds auksts, tāds neatkarīgs, bet tikko aizskarsi šo “sirds avotiņu” – vairs nevarēs rimties.

Un es skatos vēljoprojām kosmiskajās (kā visiem zīdainīšiem) sava mazuļa acīs, un kā mantru atkārtoju: “Lai kas arī nenotiktu, es ļoti vēlos, lai tu zinātu: tu esi mīlēts”.

Es ļoti vēlos, lai šie vārdi nogultos viņa zemapziņā, lai šī zināšana kļūtu par viņa ādu. Es par to rakstu viņam vēstulēs “nākotnei”, lai tad, kad viņš izaugs un viņam būs 30 gadi, pieņemšanā pie psihoanalītiķa, nebūtu par ko runāt. ja nu vienīgi: ziniet, dakter, es uzticos šai dzīvei. nezinu, kāpēc, bet uzticos jau no dzimšanas līdz pat šodienai, un pieņemu to kā Dieva dāvanu. Un sevi tajā kā brīnumu.

Jums, dakter, ir nogurušas acis.
Jūs apskaut?
*******
Es ļoti vēlos būt pēdējā, uz rokām neizšūpotā savā dzimtā.
Es gribu.

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS