Laimes KODS

laime1111111

Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša.

“Ikviens meklē laimi savā veidā un nav neviena veida, ko varētu nodot citiem.” /Paulu Koelju “Burvja piezīmes”/

Savā bērnībā pēc brauciena uz Ļvovu un aptiekas” Zem melnā ērgļa” apmeklējuma, es izdomāju savu spēli. Virtuvē uz galda saliku zāļu flakonus, majonēzes burciņas un maisīju tajās sodu, etiķi, eļļu, ievārījumu un aspirīna tabletes. Iztēlojos, ka esmu dziedniece, mistiska alķīmiķe, kura rada ilgdzīves, laimes un mīlestības formulu. Es domāju: “Lūk, izdzers cilvēks manu mikstūru un uzreiz viņam uzlabosies garastāvoklis un dzīves tonuss”.

Laimei ir dažāda garša

Pagāja daudzi gadi un es sapratu, ka nekas nesanāks. Neizdosies.
Neredzamajam nav formulas. To nav iespējams iebāzt kāda traukā un pārdot pa mililitram.
To nevar nosvērt, safasēt un lietot trīs reizes dienā pēc ēšanas.
To nevar sadalīt atomos, molekulās un frakcijās.
Uzskrāpēt uz zelta stieņa slepeno kodu un paslēpt tālāk no acīm.
Tas nav parfīms.
Tā nav paradigma.
Ne arī aksioma.
Tas ir stāvoklis.

Mans vectēvs jutās absolūti laimīgs, kad vakaros apsēdās pie karsti sakurinātas krāsns un pina no klūdziņām grozus. Dzēra karstu zālīšu novārījumu un stāstīja pasakas.

Mana tante peldējās laimē, skatoties daiļslidošanu. Viņai priekšā bija šķīvis ar “Vēzīšiem” un viņa, elpu aizturējusi, skatījās kā slido Kļimova un Ponomorenko.

Pēc tam viņai uzdāvināja dokumentālo romānu “Asaras uz ledus”, un viņa, to lasot, raudāja no laimes.

Kaimiņiene piedzīvoja savus priecīgākos dzīves brīžus, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas un pārnesa mājās pilnu maisu ar karpām. Un viņa teica, ka vīram vienmēr pēc makšķerēšanas acīs ir tik daudz prieka un lepnuma, ka viņai taisni vai dejot gribās.

Es biju bezgalīgi laimīga, kad mājās cepa aveņu kūku un mamma nolika malā savus krievu valodas labojamo burtnīcu kalnus, un mēs abas kopā skatījāmies “Visas upes plūst” un ēdām kūku ar tēju.

Ar laiku laime sāka mainīties, tā ieguva pieaugušo skepticismu un pavisam citu skanējumu.

Kaut kur uzradās skaudība, ironija un vēlme pēc kaut kā lielāka.

Sagribējās kleitu kā Sārai Džesikai Pārkerei, sagribējās doties ceļojumā apkārt pasaulei un bildi enkaustikas tehnikā.

Kā teica Peļevins: “Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša”.

Katram laime ir sava un tas, kas vienu padara laimīgu, otru var darīt absolūti nelaimīgu.
Kādam tā ir sīkumos, kādam – globalās lietās.

Vienam – uzcelt ģimenes māju no koka, otram – atrast malku ugunskuram.

Iemācīties klusēt, vai, gluži otrādi, iemācīties runāt.
Vairāk nedzirdēt, vai, gluži otrādi, beidzot izdzirdēt.

Aizbraukt uz salām vai patstāvīgi iziet no mājas.
Pagaršot Pūķa augli (pitaiju), vai pamēģināt dzīves garšu.
Avots: econet.ru
Autors: © Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS