Lielās laimes mazie mirkļi

105987887_1484049778465849_8066730547694058575_n

Vakar visu dienu domāju par laimi. Par to, ka tā sastāv no sīkumiem. No vienkāršām detaļām. Spilgtiem uzplaiksnījumiem. Mirkļiem. Jo katram taču tā ir sava.
Mana tante jutās laimīga, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas ar pilnu tīkliņu asariem. Viņš vēra vaļā vārtiņus ar tik ļoti apmierinātu skatu, ka gribējas dejot letkajenku (somu tautas deju). Tajā dienā viņi vārīja zivju zupu, saaicināja kaimiņus, izvilka akordeonu un dziedāja līdz pirmajām zvaigznēm “Neraudi meitenīt”.

Manai vecmāmiņai laime asociējās ar piena ķīseli. Reiz, kara laikā, kad milti bija līdzīgi ceļa putekļiem un tēju vārīja no egļu skujām, viņas mamma uzvārīja piena ķīseli. Mamma kaut kur bija iemainījusi karotīti kartupeļu miltu un saujiņu cukura. No tā laika neko garšīgāku vecmāmiņa nebija ēdusi un nekādas Prāgas tortes un eklēri nespēja mēroties ar šo delikatesi.

Skolas gados es jutos bezgala laimīga, kad, atgriežoties no zobārsta, jau kāpņu telpā sasmaržoju savu mīļoto biezpiena cepumu aromātu. Mamma cepa veselu cepešpannu un kamēr tie atdzisa, lasīja man priekšā “Čuku un Geku”.

Valērijs Sjutkins kadā no savām intervijām stāstīja, ka reiz Harkovā pilsētas svētku laikā viņš izgājis uz skatuves, atvēris muti, lai sasveicinātos, un tajā mirklī mikrofonam noticis īssavienojums, un viņš dabūjis spēcīgu strāvas triecienu. Dziedātājs no visas sirds skaļi nolamājies un gandrīz no kauna zemē būtu ielīdis. Taču pilsētas laukumā bija pusmiljons cilvēku, kuri pēkšņi sarīkoja milzīgas ovācijas, pieņēmuši dziedātāju kā savējo – tādu pašu vienkaršu, viegli ievainojamu mirstīgo.

Manai māsai lielākā laime bija palikt mājās bronhīta dēļ, tas bija lielisks iemesls nosebot ģeometrijas stundu un visu dienu gultā lasīt Agatas Kristi romānus.

Draudzenei – ieraudzīt debesīs varavīksni un dzērvju kāsi.

Tēta draugam – saņemt prēmiju, aizlidot uz Maskavu, neizejot no lidostas apēst sešus “eskimo” saldējumus un atgriezties atpakaļ.

Kāda sieviete adoptēja divgadīgu puisēnu. Veda to mājās un ļoti uztraucās, jo viņu bērnu namā brīdināja, ka bērniņš raudās. Tas pētīja kļavas, reklāmas plakātus, sienu gleznojumus un klusēja. Pēc tam viņi iegāja dzīvoklī, paēda zupu, paspēlēja hokeju. Puisēns uzvedās diezga ieturēti, bet viņa visu laiku nevarēja atslābināties, jo gaidīja asaras. Pēc tam viņš aizmiga un miegā iesaucās: “Mammīt”. Tajā mirklī viņa apraudājās. Tā bija dievišķa laime.

Laime ir tad, kad dzīvi ir vecāki un veseli bērni.

Kad steidzies uz svarīgu tikšanos, kā lode izlido no mājas, bet vīrs jau ir paspējis notīrīt sniegu no mašīnas.

Kad no rītdienas sākas vasaras brīvlaiks un gaiss smaržo pēc pojenēm.

Vecāki jau aizmiguši, bet tu uz pirkstgaliem ielavies viesistabā, lai paskatītos “Netīrās dejas”.

Atrodi ziemas somā vienu pagājušā gada konfekti vai 100 rubļus. Izej pilno ārstu pārbaudi un uzzini, ka esi absolūti vesels.

Aizmirsti bērnu laukumā somu ar dokumentiem, bet pēc stundas atgriezies, un atrodi to turpat, kur atstāji.

Kad patstāvīgi elpo… staigā…. dzīvo…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav nepārtraukts prieks

100609620_1457931064411054_1155582305566195712_n

Es agrāk domāju, ka vajag tik, cik vien spēka tiekties pec laimes, kas sastāv no nepārtraukta prieka…
Tagad es cenšos vienkārši just…
Neatteikt atnākušām sajūtām vienkārši būt…
Uzdot tām jautājumus, lai saprastu – no kurienes tieši tādas un tieši šodien…
Un necensties imitēt to, kā nav…

Ļoti daudz kas slikts ar mums notiek tad, kad cenšamies par katru cenu iegūt šablonisku laimi…
Mēs savu dzīvi pārvēršam muļķīgā sportā, kad domājam, ka tajā visam jābūt “ātrāk, augstāk, tālāk, spēcīgāk….”
Bet nevajag…

Ir vajadzīga apzināšanās, cilvēciska, individuāla…
Dzīvei nevajag lai mēs sacenstos viens ar otru, lielītos ar savām trofejām un uzskaitītu savus aktīvus…
Tai vispār no mums neko nevajag, tāpēc, ka tā notiks arī bez mums…. bet mēs bez tās nenotiksim…
Es skatos uz agri piekūstošo un ļoti reti uzspīdošo janvāra sauli…
Man patīk, ka tā šodien ir…
Man patīk, ka ir cilvēki, kurus es mīlu…
Man patīk, ka svētku laiks paiet, jo jau sen nevēlos neko mākslīgi paildzināt…
Man ļoti patīk, ka jau ļoti sen es dzīvoju bez vilšanās…. mani nav iespējams pievilt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nevienu nenomocu ar savām gaidām un ne ar vienu nekomunicēju tikai tāpēc, ka tā vajag…
Man vienkārši patīk dzīvot, nevis kontrolēt dzīvi laimes piegādē…
Jo tagad es skaidri zinu, ka laime nav nepārtraukts prieks…
Laime ir īss pārtraukums priekā…
Sajūtiet to tagad, tur, kur esat!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli ir mīlēt un būt laimīgam

69368367_2003958676370612_4609067544370741248_n

– Visu, ko Dievs radījis, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas esi radījis tu pats. Un lai saglabātu tās un to dzīvotspēju, un turpinātu to eksistenci, tev pašam tās jābaro ar savu enerģiju, savu laiku un uzmanību. Pretējā gadījumā tās izgaisīs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik gan nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā cilvēku, kuri nošķirti no Visuma Radītāja un veltījuši sevi ilūzijai par to, ka dzīvo atsevišķi no visa dievišķā, pazīme ir hroniskas nogurums, dzīvības enerģijas trūkums, mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…
Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem Viņa dāvanas. Pieņem, ka drīksti mīlēt un būt laimīgs. Neklausies tajos, kuri tevi vaino par to, viņi ir nelaimīgie. Tā nav tava, bet gan viņu vaina, ka tie nezin un negrib zināt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku visas Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime – iekšējais stāvoklis

laime4444

Laime ir iekšējais stāvoklis. Tā nav atkarīga ne no vietas, kur atrodies, ne cilvēkiem blakus, ne firmas zīmes uz apģērba vai automašīnas markas. Tas ir viss, kas tevī rada Pasaules jušanu. Un tā kvalitāte.

Harmonijas trūkums Dvēselē rada bezgalīgu skrējienu pēc jutekliskajām baudām. Un šajā mirāžu telpā šķiet, ka kaut kas vai kāds var tev uzdāvināt laimi, atnest tev gara un ķermeņa labsajūtu.

Un, lūk, ilgi gaidītās kāzas. Paiet laiks un laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītā bērna piedzimšana. Paiet laiks un atkal laimes nav. Un, lūk, ilgi gaidītais dzīvoklis, automašīna, ceļojumi un tā tālāk un tamlīdzīgi, bet laimes nav. Ir īslaicīga eiforija, prieka mirkļi.
Bet pēc tam atkal biedējošs tukšums un jauna dzīšanas pēc nākotnes laimes. Kuras nav ārējā pasaulē.

Laime ir tavā Dvēselē. Bet šajā dzīves steigā, uzspiestajos stereotipos, bailēs no pārmaiņām, ir ļoti grūti sadzirdēt sevi. Izlasīt savu Dvēseli. Bet dažkārt ir tik ļoti bail to izdzirdēt.

Lai iemācītu tevi dzirdēt, dzīve atņems tev visu, kam esi pieķēries. Visu to, ko tu asociē ar laimi. Cilvēkus, attiecības, veselību, mantu. Taču šajās sapēs tu ieraudzīsi pašu vērtīgāko – sevi.
Ja spēsi tikt galā ar savu aizvainojumu, greizsirdību, skaudību, alkatību, nepateicību….

Un tikai tad ārējās pasaules uzplaukums spēs droši vest tevi pa dzīvi. Tikai tad ārējā pasaule nesagraus tavu patieso esību. Tikai tad tu spēsi iepazīt īstu laimi. To, par kuru nav rakstīts pat grāmatās…

Ar mīlestību, Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkārši notici

a8tmEUxzltw

Notici tam, ka viss, kas ar tevi notiek, pirmkārt, notiek tavā galvā. Ikvienas grūtības, bēdas un problēmas var pārdzīvot, ja izveido pret tām pareizu attieksmi. Te nu arī ir laimes recepte – neatkarīgi no tā, kas apkārt notiek, neatkarīgi no cilvēkiem, kuri tev apkārt, tev jāiemācās būt harmonijā.
Tad pat vislielākajās problēmās tu atradīsi prieku, jo būsi iemācījies no ikvienas situācijas kaut ko labu iemācīties un saprast, un nekas vairs netraucēs tavu iekšējo mieru.
Šīs 13 rekomendācijas ļaus tev uz pasauli paskatīties daudz viedākām acīm, rast mieru Dvēselē un viegli un ar prieku iziet cauri visām grūtībām.

1. Ir tas, kas ir
Ja tu nevari pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, zini, ka tieši tas ir tavu ciešanu cēlonis. Mācies būt mierā ar to, ko tu nevari izmainīt. Tā tu netērēsi velti savu enerģiju bezjedzīgām dvēseles mokām un spēsi skaidri domāt. Bez tam, brīnumains fakts: kā tikko tu atlaidīsi situāciju, patiesi un pilnībā, viss sakārtosies.

2. Pārstāj visu sarežgīt
Mēs visi ļoti mīlam taisīt problēmas uz līdzenas vietas. Apstājies! Pārstāj realitāti krāsot tumšās krāsās. Viss atkarīgs no tava skatu punkta, ja skatīsies uz lietām no gaišās puses – jaunas problēmas neradīsies un vecās pazudīs, un paliks tikai risināmie jautājumi.

3. Mainies
Gribi, lai izmainās apstākļi? Maini sevi. Tas ir daudz sarežgītāk, kā mainīt apkārtējo pasauli, mainīt lietas, darbu, cilvēkus sev blakus. Ieskaties savā Dvēselē un padomā – kā labad tas viss ar mani notiek? Varbūt tāpēc, lai es beidzot kaut ko saprastu, kaut ko iemācītos, kaut ko pamainītu sevī?

4. Neveiksme ir mīts
Tomass Alva Edisons teica: “Izgudrojot spuldzīti, es necietu neveiksmi, es tikai atradu 99 veidus, kā tā nestrādā”. Tiesa? Ģeniāli! Centies gūt labunu pat no tā, kas tev šķiet, ka nav izdevies un, iespējams, līdz šim tu to uzkatīji par savu lielāko neveiksmi. Neveiksmju nav! 

5. Viss notiek tā, kā tam jānotiek
Ja tu kaut ko ļoti gribēji, bet rezultātā nedabūji, zini, viss ir uz labu. Lai kas ar tevi arī notiktu – viss ir uz labu, nešaubies. Mēs esam raduši pieķerties stabilitātei un tad, kad kaut kas mainās, parasti iestājas šoks. Neskumsti, dažkārt pats labākais ir nesaņemt to, ko tik ļoti vēlējies, un pēc laika, atskatoties, tu patiešām sapratīsi, ka tā ir taisnība.

6. Šeit un tagad
Novērtē to, kas ir tagad. Katru mirkli, kuru tu šobrīd izdzīvo. Jau nākamajā brīdī tā būs pagātne. Tāpēc novertē tagadni un neļauj dzīvei paskriet tev garām, kas notiks, ja dzīvosi pagātnē.

7. Nekļūsti par savu vēlmju vergu
Nekreņķējies, ja neesi saņēmis to, ko vēlējies. Tavas emocijas ir daļa no tevis un tu vari iemācīties tās kontrolēt. Daudz patīkamāk ir dzīvot pozitīvā stāvoklī. Ja neproti, to var iemācīties.

8. Bailes ir tikai ilūzija
Saproti savas bailes un pieņem tās. Pateicoties savām bailēm, tu ļoti daudz ko dzīvē iemācies. Tā bailes izskatīties muļķīgam, liek cilvēkam vairāk ar sevi strādāt. Izzini savas bailes un liec tām nest tev labumu.

9. Atļauj sev prieku
Pat tad, ja tev atņems visas problēmas, tu nepazudīsi. Bez tā, ka dzīvē ir smagi brīži, ir vēl ļoti daudz par ko priecāties. Iemācies būt priecīgs un sajust savu prieku. Tas ir treniņš.  Tu esi tu un nav obligāti sevī jānēsā pastāvīga pārdzīvojumu un rūpju nasta. Jāiemācās atslābināties un baudīt dzīvi. Kad tad vēl, ja ne tagad? 

10. Nesalīdzini sevi ar citiem
Tev tikai šķiet, ka citi ir daudz veiksmīgāki un labākā stāvoklī. Katram ir savas problēmas, arī tad, ja viņi tās tev nerāda. Salīdzināt sevi ar citiem nozīmē nenovērtēt sevi. Un tas ir muļķīgi. Esi pateicīgs par visu, kas tev ir. Un tici, tev ir ļoti daudz, par ko pateikties!

11. Tu neesi upuris
Beidzot taču uzņemies atbildību par savu dzīvi un savām emocijām! Tikai tu vari lemt, kā visu uztvert, neviens neko nevar un nedrīkst lemt tavā vietā. Tu esi pastāvīga personība, kura it visu var izmainīt. Atceries to!

12. Viss mainās
Viss pariet un atrodas pastāvīgā kustībā. Kad grūti, nomierini sevi ar to, ka arī tas pāries. Viss, šķietami sliktais kaut kad beigsies – agri vai vēlu, bet beigsies.

13. Brīnumi notiek
Ja tu tam notici – dzīve uzreiz mainās, pavisam dīvainā, brīnumainā veidā. Un tu pamani, ka katru dienu notiek kaut kas brīnumains. Atver savu sirdi pasaulei un tu saņemsi brīnumainas dāvanas. Labais vienmēr atgriežas pašā īstākajā un piemērotākajā brīdī.
Labestība vienmēr atmaksājas, tā vienmēr atgriežas un piepilda tavu dzīvi ar jēgu un brīnumiem. Lai arī mēs neesam raduši domāt pozitīvi, tomēr dzīve rāda, ka tad, ja esi labs pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem, viss notiek vislabākajā veidā. Dzīve ir brīnumu pilna. Un tajā ir milzīgs potenciāls.
Avots: v_k_ezo.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec sevi mierā!

liec sevi mierā7

Liec visus mierā, pat sevi, un tev viss būs labi…
Ļauj sev atelpoties…
Ļauj atskatīties savā dzīvē…
Un ļauj to dzīvot…

Mums nekas neizdodas tad, kad mēs cenšamies visus “piedzīt” kaut kādiem saviem noteikumiem un gaidām…
Un no visiem kaut ko mūžīgi vēlamies saņemt…
Visiem kaut ko vēlamies pierādīt…
Mēs steidzamies, salīdzinām, pārdzīvojam svešus sasniegumus, baidāmies atpalikt, sacenšamies…
Un mētājamies pa dzīvi kā nodzīti tarakāni, kuri visus biedē ar savu steigu, nespējot atrast sev vietu…

Bet patiesībā viss taču ir tik godīgi un vienkārši…
Mums dod tieši tik, cik var un grib… un nevajag strīdēties, jo arī mēs paši dodam tieši tik, cik varam un gribam…

Un ir muļķīgi domāt, ka, ja cilvēks var iedot vairāk, tad noteikti jāpiespiež viņam to izdarīt…
Nevajag.
Tāpēc, ka mākslīgi saņemtais tāds mākslīgs arī paliks…

Mums ir viena izvēle – piekrist vai nepiekrist…
Un arī visiem pārējiem ir tieši tāda pati izvēle, mani draugi…
Mēs protam gribēt no dzīves, bet neprotam baudīt praktiski neko no tā, kas mums ir…
Mūs pietiek vien īsam laikam, bet tālāk mēs kļūstam kā bērni, kuri gaida jaunas dāvanas un atrakcijas…

Mēs nevienu neatstājam mierā, un mīlestība saraujas, piekususi no mūžīgās attiecību skaidrošanas un aizvainojumiem…
Bērni attālinās, jo mēs jau sākotnēji viņiem mācām to, ko paši neprotam…
Mīļotie aizgriežas, jo mēs no viņiem gaidām brīnumus, ar kuriem paši skopojamies…
Mēs arī sevi nomocam, atsakoties no savas būtības, un tajā pat laikā, saprotot, cik ļoti tālu esam no komerciāli izveidotā veiksmīga cilvēka ideāla…

Vēlreiz:

Liec sevi mierā!
Liec visus mierā!

Tiecies pēc harmonijas ar sevi, nevis valdīšanas pār citiem…
Iemācies atmosties ar prieku…

Iemācies pamanīt cilvēkos labo, un noteikti runāt par to! Visi trūkumi viņiem tāpat arī bez tevis ir labi zināmi…
Iemācies mīlēt bez dievināšanas – brīvi un augstsirdīgi, nevis tā, lai paliek smacīgi un greizsirdīgi…
Iemācies dzīvot visa veida tīrībā – sākot no domām līdz pat tīriem logiem…
Iemācies domāt no jauna katru brīdi, kad kaut ko dari, nevis automātiski paņemt gatavus šablonus, kas domāti, lai valdītu pār masām, nevis risinātu katra atsevišķa cilvēka individuāli risināmos jautājumus…
Iemācies uzticēties tiem, kurus mīli, un tu uzzināsi, cik ļoti pateicīgs var būt cilvēks, kurš atbrīvots no pazemojošās kontroles…
Uzticies dabai – tas ir vienīgais augstākais spēks, kas eksistē uz šīs planētas…
Vēlies piedzīvot brīnumu – iedēsti zemē sēkliņu…
Gribi patiesu skaistumu – paskaties, kādām dekoracijām daba izrotā sevi katru sezonu…
Gribi spēku – saņem to, uzticies dabai un iemīli savu ķermeni tādu, kādu tā to radījusi…
Dabai ir vienkārši likumi…
Un nelaimīgi mēs kļūstam tieši tad, kad patmīlīgi cenšamies tos sarezģīt.

Autors: Ļiļa Grad
Foto: Pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Laimes KODS

laime1111111

Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša.

“Ikviens meklē laimi savā veidā un nav neviena veida, ko varētu nodot citiem.” /Paulu Koelju “Burvja piezīmes”/

Savā bērnībā pēc brauciena uz Ļvovu un aptiekas” Zem melnā ērgļa” apmeklējuma, es izdomāju savu spēli. Virtuvē uz galda saliku zāļu flakonus, majonēzes burciņas un maisīju tajās sodu, etiķi, eļļu, ievārījumu un aspirīna tabletes. Iztēlojos, ka esmu dziedniece, mistiska alķīmiķe, kura rada ilgdzīves, laimes un mīlestības formulu. Es domāju: “Lūk, izdzers cilvēks manu mikstūru un uzreiz viņam uzlabosies garastāvoklis un dzīves tonuss”.

Laimei ir dažāda garša

Pagāja daudzi gadi un es sapratu, ka nekas nesanāks. Neizdosies.
Neredzamajam nav formulas. To nav iespējams iebāzt kāda traukā un pārdot pa mililitram.
To nevar nosvērt, safasēt un lietot trīs reizes dienā pēc ēšanas.
To nevar sadalīt atomos, molekulās un frakcijās.
Uzskrāpēt uz zelta stieņa slepeno kodu un paslēpt tālāk no acīm.
Tas nav parfīms.
Tā nav paradigma.
Ne arī aksioma.
Tas ir stāvoklis.

Mans vectēvs jutās absolūti laimīgs, kad vakaros apsēdās pie karsti sakurinātas krāsns un pina no klūdziņām grozus. Dzēra karstu zālīšu novārījumu un stāstīja pasakas.

Mana tante peldējās laimē, skatoties daiļslidošanu. Viņai priekšā bija šķīvis ar “Vēzīšiem” un viņa, elpu aizturējusi, skatījās kā slido Kļimova un Ponomorenko.

Pēc tam viņai uzdāvināja dokumentālo romānu “Asaras uz ledus”, un viņa, to lasot, raudāja no laimes.

Kaimiņiene piedzīvoja savus priecīgākos dzīves brīžus, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas un pārnesa mājās pilnu maisu ar karpām. Un viņa teica, ka vīram vienmēr pēc makšķerēšanas acīs ir tik daudz prieka un lepnuma, ka viņai taisni vai dejot gribās.

Es biju bezgalīgi laimīga, kad mājās cepa aveņu kūku un mamma nolika malā savus krievu valodas labojamo burtnīcu kalnus, un mēs abas kopā skatījāmies “Visas upes plūst” un ēdām kūku ar tēju.

Ar laiku laime sāka mainīties, tā ieguva pieaugušo skepticismu un pavisam citu skanējumu.

Kaut kur uzradās skaudība, ironija un vēlme pēc kaut kā lielāka.

Sagribējās kleitu kā Sārai Džesikai Pārkerei, sagribējās doties ceļojumā apkārt pasaulei un bildi enkaustikas tehnikā.

Kā teica Peļevins: “Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša”.

Katram laime ir sava un tas, kas vienu padara laimīgu, otru var darīt absolūti nelaimīgu.
Kādam tā ir sīkumos, kādam – globalās lietās.

Vienam – uzcelt ģimenes māju no koka, otram – atrast malku ugunskuram.

Iemācīties klusēt, vai, gluži otrādi, iemācīties runāt.
Vairāk nedzirdēt, vai, gluži otrādi, beidzot izdzirdēt.

Aizbraukt uz salām vai patstāvīgi iziet no mājas.
Pagaršot Pūķa augli (pitaiju), vai pamēģināt dzīves garšu.
Avots: econet.ru
Autors: © Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Endijs Rūnijs: “Savas dzīves laikā es sapratu, ka…”

1233

… jo mazāk man laika atliek darbam, jo vairāk es paspēju izdarīt.
… tad, kad bērns aizmieg man uz rokām – tās ir pašas aizkustinošākās sajūtas.
… būt labestīgam ir daudz svarīgāk par to, lai tev būtu taisnība.
… visparastākās pastaigas bērnībā, vasaras vakaros kopā ar tēvu, brīnumainā veidā ietekmēja manas dzīves tālāko attīstību.
… mazie ikdienas prieki padara dzīvi tik pievilcīgu.
… ignorēt faktus nenozīmē tos izmainīt.
… iespējas nekur nepazūd, kāds noteikti atradīs un izmantos to iespēju, kuru tu būsi palaidis garām.
… kad bēdas piestās tavā ostā, laime noteikti pietauvosies kaut kur citur.
… katram jārunā maigi un labestīgi vārdi, tāpēc, ka rīt var notikt tā, ka saņemsi tos atpakaļ.
… smaids ir vislētākais veids, kā izskatīties labāk.
… katrs vēlas dzīvot kalna virsotnē, bet laime un izaugsme notiek tad, kad tu rāpies kalnā, nevis tad, kad esi virsotni jau sasniedzis.
… kad kaut viens cilvēks man saka: “Tu šodien esi padarījis mani laimīgu”, tas dara mani pašu laimīgu.
Endijs Rūnijs – žurnālists, rakstnieks un TV raidījumu vadītājs
Tulkoja: Ginta FS

Laime ir privilēģija visu dienu darīt to, kas tev ir svarīgs

laimeir

Laime ir privilēģija visu dienu darīt to, kas tev ir svarīgs. Viens atrod laimi tajā, ka baro savu ģimeni. Cits – banku aplaupīšanā. Cits var iztērēt gadus zinātniskam darbam, kura rezultāts nav skaidrs. Pievērsiet uzmanību tam, ka šī izvēle ir individuāla un subjektīva. Neatradīsies divu vienādu cilvēku – un tiem arī nav jābūt. Katram vīrietim un katrai sievietei ir jāatrod tāda nodarbe, ar kuru visa diena būs laimīga, galvu nepaceļot. Savukārt, ja jūs cenšaties saīsināt savu darba dienu, pagarināt atvaļinājumu un ātrāk aiziet pensijā, tātad jūs nodarbojaties ne ar to, kas jums vajadzīgs. Varbūt jums laiks pamēģināt laupīt bankas. Vai kļūt par konferansjē. Vai pat nodarboties ar politiku?
Autors: Roberts Hainlains “Aizpeldēt aiz rieta”
Tulkoja: Ginta FS