PAR SKUMJĀM

Es nekad neesmu baidījusies no skumjām un noteikti neesmu centusies tās nekavējoties aizstāt ar pozitīvismu, kura patiesībā šajā brīdī nav…

Skumjas nav tas pats, kas bezcerīgs izmisums vai eiforiska vēlme visu izkrāsot rozā krāsā.
Tās ir vienkāršas, godīgas, dabiskas un to labestīgais skats visvairāk tiecas redzēt dzīvi tieši tādu, kāda tā patiesībā ir… tātad apvieno sevī neapvienojamo.
Skumjas daudz domā, taču nekļūst naidīgas, kā to dara fanātiskā pārliecība, kas uzskata, ka uzspiest savu ir daudz svarīgāk kā sadzirdēt un saprast svešu.
Skumjas necenšas aizkrāsot acīmredzamos negludumus, taču ievēro acīmredzamo skaistumu.
Skumjas māca to labestīgo vientulību, kurā nav gļēvi jābaidās būt mazākumā un nav jābaidās atrast sevi, īsto, starp ārišķīgo un it kā drošo, kas inscenēts priekš svešo uzstājīgajiem skatieniem.
Skumjas aizved mūs tajā pieaugušajā pasaulē, kurā neviens no tevis neslēpj patiesību un necenšas nomierināt ar šokolādīti, lai tu neraudātu…
Un tu pēkšņi saproti, ka tavos spēkos ir zināt patiesību un raudāt ne tāpēc, ka tu meklē žēlumu, bet tāpēc, ka tev pietiek drosmes raudāt par savām sāpēm.
Šobrīd ir daudz skumju.
Ne to skaisto, kuras var nojaust romantiski iestudētajās fotosesijās, bet gan to viscilvēciskāko, kuras visu redz, taču neko nespēj palīdzēt… un tomēr censties dzīvot, mīlēt, ticēt un uzticēties.

Mīļie, runājiet ar savām skumjām…
Iepazīstiet tajās sevi, izjautājiet tās par sevi un saglabājiet sevī spēju izvēlēties tās jebkuras bezizejas vietā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām

Pamazītiņām… es ļoti mīlu šo vārdu, ar kuru jau kopš bērnības visbiežāk atsaucāmies uz jautājumu par to, kā klājas.
Tas ir silts, godīgs, maigs kā mīļās rokas, kas glāsta nogurušo galvu.
Droši vien tas ne parāk atbilst notiekošajam, tāpēc, ka tur, kur pamazītiņām, ir mēreni, ierasti, klusi… bet tagad ir gluži otrādi, tik skaļi, ka gribas šo troksni apklusināt.
Tas nomierina, atgriežot ierastajā un tik ļoti saudzīgi sevī glabātajā, ka nevar to ne atņemt, ne apkaunot, ne nodot.
Pamazītiņām…
Es sastingstu, rīta agrumā stāvot pie loga, un skatoties uz guļošo sniega kupenu, kas ar savām netīrajām bruņām it kā demonstratīvi protestē, un domāju, ka jāgaida lietus…
Tas atnāks un nomazgās visus netīrumus, it kā to vispār nekad nebūtu bijis.
Pamazītiņām…
Vienojos ar savu pacietību, lūdzot tai dot spēku izturēt to vētru, kas ārpusē un pašai nekļūt naidīgai, nenolaisties līdz pērkamajām bailēm, nekļūt tik cietai, lai pārstātu līdzi just katrai atsevišķai un kopīgai sāpei, kas atdotas apmaksājot globālos nodomus.
Galvenais atbalsts ir laiks un daba.
Neviena minūte nav kļuvusi garāka vai īsāka, neviens gadalaiks nav sevi atcēlis. Un tā jau ir stabilitāte.
Un tāpēc es neatceļu savu rīta kafiju, nepārstāju priecāties savus neizdomātos priekus, nepārstāju klausīties savu iemīļoto mūziku un nepārstāju mīlēt.
Sirsnīga pateicība visiem līdzīgi skanošajiem cilvēkiem… es jūs jūtu, īpaši tagad.
Neļaujiet nevienam sevi padarīt par kaut ko citu.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DAŽKĀRT

Dažkārt cilvēki meklē visu mūžu, bet dažkārt atrod vienā mirklī…
Dažkārt mēs gaidam, gaidam, bet dažkārt liekam kādam gaidīt mūs.
Dažkart mēs raudam no smiekliem, bet pēdējā laikā biežāk smejamies, lai nesāktu raudāt.
Dažkārt mēs stāvam vējā plaši atvertām rokām, bet dažkārt satinamies mētelī un ciešāk aptinam šalli.
Dažkārt mēs uzsmaidām saulei, pagriezuši seju pretī tās siltajiem stariem, bet dažkārt uzvelkam milzīgas saules brilles, cenšoties no tās pasargāties.
Dažkārt mēs kādu satiekam un mums šķiet, ka tas ir uz mūžu, bet dažkārt – pavadām un saprotam, ka tā tam bija jānotiek.
Dažkārt mēs tiecamies pēc komunikācijas, paplašinām savu paziņu loku, kaut kur un pie kaut kā steidzamies, bet dažkārt gribas vienkārši aizvērt acis un vairs nekā cita nealkt – tikai tu un klusums, kas ienes mieru tavā dvēselē un prātā.
Dažkārt mums ir vajadzīgas dārgas dāvanas, un mēs ar ironiju skatāmies uz lētajiem ķīniešu plīša zaķīšlāčiem, bet dažkārt nav nekā dārgāka par vienu vārdu un skatienu.
Dažkārt mēs pieprasām krāšņus dārgus ziedus, bet dažkārt margrietiņu pušķis mums šķiet kā brīnums.
Dažkārt mēs cenšamies paslēpties zem nojumēm un kokiem no apnicīgā lietus, bet dažkārt lūdzam Dievu, lai lietus nekad nebeigtos un skrienam pa pelķēm un ļaujam, lai tas mūs izmērcē līdz pēdējai vīlītei.
Dažkārt mums ir vienkāršāk pateikt “liec mani mierā”, bet pēc tam neveikli skumt pēc tā cilvēka, kurš bija mums “piesējies”, un tik ļoti gribas palūgt lai viņš atgriežas un teikt viņam “lūdzu, atgriezies”. Taču šo frāzi tu atkārto tikai pie sevis, jo skaļi tā varētu izklausīties muļķīgi, tāpec tu apklusti un gaidi.

Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, cilvēki vispār no ļoti daudz kā baidās.

Un visi mēs vienmēr kaut ko gaidām…. autobusu pieturā, jaunas filmas pirmizrādi vai eksāmena rezultātus. Gaidām, kad uzsnigs pirmais sniegs, bet pēc tam – kad laiks paliks siltāks, gaidām dzimšanas dienas vai vēl kādus svētkus… vai arī to, kad viņš tomēr atgriezīsies, uzkāps pa trepēm līdz tavam dzīvoklim, nospiedīs zvana pogu, noslaucīs kājas uz tava durvju tepiķīša un ienāks tavā istabā, un viņa smarža piepildīs tavu istabu tāpat kā agrāk, tā, it kā nekas nebūtu noticis…

Dažkārt tik ļoti gribas pateikt visu, kas sasāpējis, bet dažkārt, lai saprastu vienam otru, pietiek kopā paklusēt…
Dažkārt mēs atslēdzam visus telefonus, lai neviens mūs netraucētu, bet dažkārt sirdij trīcot, gaidam vienu vienīgu telefona zvanu.
Dažkārt mēs stiepjam laiku, ilgi, bet pēc tam izrādās, ka esam nokavējuši.
Un sirds, skaļi klauvējot, lido kaut kur lejup.
Dažkārt mēs gaidām mežonīgu kaisli, kā mīlas romānā, bet dažkārt pietiek viena vienīga skūpsta, lai sajustu visbrīnišķīgāko maigumu un pat kaisli…
Dažkārt mēs cenšamies pārliecināt citus par to, ka esam godīgi un mums taisnība it visā. Un apvainojam citus, tikai ne sevi visos briesmīgākajos pasaules grēkos, bet pēc tam pēkšņi saprotam, ka tieši mēs esam cēlonis tam, kas notika.
Un pēc tam, kad vairs nav laika un spēka kaut ko mainīt, mums nolaižas rokas un mēs sākam čīkstet par to, cik nelaimīgi mēs esam un cik viss ir drūmi, tā vietā, lai pieceltos un kaut ko lietas labā darītu. Viss šajā dzīvē ir iespējams.
Un aizejot, mēs nekad neaizejam līdz galam, un atstājam daļiņu sevis tam, no kura atvadāmies, un viņš, pat ļoti gribot, nekad nespēs izmest šo daļiņu “spamā”.
Dažkārt mēs dodamies gulēt deviņos, bet dažkārt neguļam dienām ilgi.
Dažkārt uzvelkam viskrāšņākos tērpus, bet dažkārt vairākas dienas staigājam tajā pašā kreklā, kurā guļam. 
Dažkārt satuntuļojamies segā un tāpat nespējam sasildīties, tāpēc, ka patiesībā auksts ir ne jau ārpusē, bet tur, iekšā, pašā sirdī.
Dažkārt… dažkārt… Dažkārt mums tik ļoti vajag vienkārši kādu apskaut un izdzirdēt tikai trīs vārdus “viss būs labi”, un aizmigt uz kāda pleca, un izraudāties kādam, un palūgt kādu palikt pa nakti un neatstāt mūs vienus….
Un dažkārt, aizejot, tik ļoti gribas, lai tev palūgtu palikt… palikt uz visiem laikiem… Dažkārt…

Autors: Nezināms
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd ir

Gribi nomierināties? Paskaties pulkstenī.
Pulkstenis neskrien un nepalēnina savu gaitu. Lai kas arī notiktu.
Tas stūrgalvīgi skaita savas sekundes, minūtes, stundas, nepaildzinot ne tavu būšanu laimē, ne izmisumā.
Tu vari uz to paļauties tajos brīžos, kad nespēj paļauties uz sevi…

Gribi nemieru? Paskaties uz pulksteni.
Tas pakalpīgi tev atgādina to, ka tu vēl joprojām par maz esi izlēmis, par maz kur paspējis un vēl vairāk – daudz ko atlicis uz to laiku, kuram nav nekādas garantijas.
Un šajā pat laikā tavas vienīgās dzīves laiks aizrit tavā acu priekšā un piedāvā to iztērēt kaut kam pa īstam svarīgam.

Gribi zināt patiesību? Paskaties pulkstenī.
Ar ko tu dali tieši šo laiku? Nevis savos sapņos par to, kā nav, bet realitātē?
Par ko domā tieši tagad?
Kas tev tieši tagad ir pieejams?
Pie kā tu vari nonākt tieši tagad?
Kam tieši tagad nav vienaldzīgas tavas sāpes, un uz kuru tu atsauksies tajā pat sekundē, kad par to uzzināsi?

Vienā vienīgā minūtē, kurā tu esi patiesi godīgs pats pret sevi, tu vari uzzināt tik daudz, cik neuzzināsi visas dzīves garumā, kas nodzīvota savu ilūziju kokonā un bailēs atšķirties no tā, ko grib redzēt citi.
Patiešām “nedomā augstprātīgi par sekundēm”….

Mīļie, laiks vienmēr ar mums ir godīgs… un mēs droši varam godīgi skatīties tam acīs, un droši staigāt pa savu daudzkrāsaino likteņu peļķēm, saprotot, ka mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd IR…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu

Bet ķirši vienalga zied un maijs mūs izģēbj līdz vieglam krekliņam… un laiks tāpat kā līdz šim nenoguris riņķo pa noslēgto pulksteņa ciparnīcas loku, ne par sekundi nepalēninot savu gaitu.

Daba ir lielisks terapeits. Un vienmēr tāda ir bijusi.
Tai nav vajadzīga spektrālā psihoanalīze, lai saprastu galveno mūsos – pat aiz pašiem rūgtākajiem vilšanās mirkļiem un nespējas tikt galā ar visiem apstākļiem, slēpjas visu uzvarošā vēlme dzīvot… dzīvot kaut nedaudz laimīgi.
Un tā zin, ka tas ir iespējams. Iespējams tieši tagad. Ja vien pats neizdomā sarežgītus savas laimes noteikumus, nenozīmē atbildīgos par to un neiekrīti staignā atkarībā no tā, vai citi vēlēsies piedalīties tavā laimē.

Laime ir pamosties. Laime ir iet vēsā dušā. Laime ir dzert siltu tēju. Laime ir mīlēt tos, kuri ar tevi dala dzīvi. Laime ir kaut ko darīt. Darba un tā rezultāta laime. Laime ir iespēja kaut ko mainīt. Laime ir dzīvot…

Mani mīļie, dabai ir sveša kontroles neiroze…
Tā skaidri zin, ka turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu.

Neizvarot savu paša dzīvi ar savām uzmācīgajām vēlmēm, bet nesteidzoties iet pa šo dzīvi, iemīloties tajā, kas mums ir pa spēkam….

Ļiļa Grad
Foto: Javon Swaby
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atcerēties savus sapņus

Bērnībā katra diena ilgst veselu mūžību un tās laikā tu paspēj izdzīvot vairākas lomas, scenārijus un dzīves, sākot no mammas lomas ārā spēlējoties ar citiem bērniem, līdz pat traka suņa lomai, kurš visiem kož un pinas pa kājām vecākiem, kuri cenšas apdarīt mājas darbus.

Kad mums ģimenē piedzimst bērni, ir savi projekti, dzīve uzņem milzīgus apgriezienus. Visu laiku notiek kaut kas svarīgs un tu domā, ka gan jau vēl būs laiks piepildīt savus sapņus.

– Vēl būs laiks aizbraukt uz savu dzimteni, vietu, kur piedzimi, mazu nomales pilsētiņu un paskatīties uz to pēc tik daudziem prombūtnes gadiem.

– Vēl būs laiks paklausīties brīnišķīga solista balsi un aizkustinājumā paraudāt.

– Vēl būs laiks jāt pa piesnigušo mežu zirga mugurā.

– Vēl būs laiks kopā ar krusttēvu vakarā pasēdēt vīnogulāju aizēnotā dārzā un paklusēt…

– Vēl būs laiks aizbraukt uz citu pilsētu un apskaut mīļo vecmāmiņu, kura pa šo laiku ir nosirmojusi vēl vairāk…

Bet patiesībā nebūs. Viss reiz beidzas. Un mēs to atceramies parāk vēlu.

Tā reiz es ievēroju, cik ļoti novecojis ir mans mīļākais dziedātājs un uzzināju, ka mana mīļākā rok-grupa tuvākajā laikā beigs savu koncertēšanu. Bet es tā arī nebiju aizgājusi uz to koncertiem – dzīvojusi sajūtās, ka vēl būs laiks.

Katru reizi, kad atliekam savus īstos sapņus, mēs aizejam tālu prom no sevis, maldāmies savās ilūzijās, svešos viedokļos, aizejam prom no īstām jūtām.

Zaudējam sevi.

Lai par šī gada devīzi kļūst vārdi: “Es vēlos piepildīt visus tos sapņus, kurus spēju”.

Un, ja tu zini savus īstos sapņus, ja neesi tos aizbarikādējis ar otršķirīgām lietām, tad šī doma tevi spārnos ar iespēju satikties ar sevi patieso.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Steidzies lēnām

“Steidzies lēnām”. Šī frāze ir stāsts par katru dzīves mirkli, par jēgpilnu katras minūtes izdzīvošanu, par pasaules sajušanu.

Steidzies lēnām un tu iepazīsi mirkļa skaistumu.

Gaidot pieturā savu autobusu, aizver acis un pagriez savu seju saules skūpstam. Ļauj siltajai gaismai izpeldināt tevi savā mirdzumā, iekļūt katrā dvēseles un ķermeņa šūnā.
Notīrot apelsīnam tā rudo, raupjo mizu, pilnu krūti ieelpo citrusa prieku, sasmaržo tā aromātu un sajūti uz mēles tā maigo garšu.

Kaut ko ātri pierakstot, katrā burtiņā un ciparā ieliec gabaliņu savas uzmanības.

Iedomājies, ka tavās rokās ir spalva, bet tu pats esi smalks kaligrāfs. Lai pat vienkāršākais iepirkumu saraksts priecē tavas acis.

Kad veic pavasara ģenerāltīrīšanu, sarindo grāmatas pēc krāsām, izmēra vai alfabēta. Pieskaries iemīļoto grāmatu vākiem, pāršķirsti pazīstamās lappuses un kaut uz dažām minūtēm iegrimsti sirdij tuvajās pasaulēs.

Steidzoties apstājies un ieklausies, kā sitas tava sirds. Noķer to svēto prieka sajūtu no tā, ka nav kur steigties. Tu visu paspēsi, ja palēnināsi savu skrējienu.

Anna Čulanova
Foto: Eneida Nieves
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu neko nekavē

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Kāds pabeidza institūtu 22 gados, taču pēc tam trīs gadus mokoši gaidīja un nevarēja atrast darbu.

Kāds kļuva par veiksmīgu direktoru jau 25 gados, bet nomira 50.

Kāds par direktoru kļuva 50 gados, bet nomira 90.

Kāds savos 32 vēl joprojam ir viens, bet kādam jau 26 gados ir ģimene un bērni un viņš gatavojas šķirties, vai arī negatavojas un dzīvo mierā un harmonijā.

Makrons kļuva par prezidentu 39 gados, bet Roberts Mugabe tikai 63. Šūmahers par čempionu kļuva 25 gados, bet Nono Farino savas pirmās sacensības uzvarēja 44 gados. Vorens Bafets kļuva par miljardieri 56 gados, bet Cukerbergs 23 gados. Kailija Džennera kļuva par jaunāko sievieti miljardieri 21 gados, tālu aiz muguras atstājot jaunus vīriešus miljardierus. Pazīstamajam īru alus darītājam Artūram Ginesam 56 gados bija 21 bērns, bet Džordžs Klūnijs pirmo reizi par tēvu kļuva 55 gados.

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Laiks – tā ir atšķirība.

Ja tā padomājam, viss šajā pasaulē strādā savā personīgajā laika joslā. Tavi draug var būt tev priekšā, bet kads – aizmugurē. Un tas ir gluži dabiski. Katram ir sava personīgā distance savā laika joslā. Un nav vērts apskaust, salīdzināt, viņi ir savā un tu – savā laika joslā.

Dzīve ir mirklis, īstā brīža gaidas, laiks un gadījums.

Esi mierīgs un baudi.

Tu neko nekavē.
Tu neesi par agru.
Tu esi tieši laikā.

Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepacietība: kā tikt galā ar satraucošu steigu

laiks4

Nepacietība ir mūsdienu cilvēku raksturojoša spilgta iezīme. Tās cēlonis ir bailes pazaudēt savas dzīves laiku. Mēs mūždien steidzamies, nemitīgi atrodamies stresa stāvoklī un dzīvojam ar sapņiem par nākotni. Tagadne zaudē savu nozīmi. Mēs esam pārliecināti, ka, ja steidzīgi nerīkosimies, tad nesasniegsim savus mērķus.

Paradoksāli, taču ar savu nepacietību mēs palēninām savu virzību uz priekšu.

Šajā rakstā atradīsi atbildes uz jautājumu, kā tikt galā ar satraucošo steigu.

Iesākumam uzskaitīsim galvenos nepacietīga cilveka apgalvojumus. Ja tajos atpazīsi sevi, tātad šis stāsts domāts tev.

— Man bieži katastrofāli pietrūkst laika, lai pabeigtu savus darbus.

— Ļoti bieži steigā es izmētāju vai salaužu savas lietas.

— Mani radinieki (draugi, kolēģi) visu dara pārāk lēnām, tāpēc man bieži nākas viņus pasteidzināt.

— Es neieredzu gaidīt.

Hosē Stīvens, grāmatas “Transforming Your Dragons: How to Turn Fear Patterns into Personal Power” autors, piedāvā nepacietīgiem cilvēkiem veikt 7 svarīgus soļus, kas palīdzēs kļūt pacietīgākiem.

1. solis. Kādu daļu sava laika pavadi neplānojot.
Nepacietīgi cilvēki necieš, kad, kā viņiem šķiet, laiks tiek pavadīts velti. Pamēģini pavadīt kādu laika sprīdi tā, kā nebiji plānojis. Vari vienkārši to “nosist” – kaut vai pusstundu, neko nedarot, pasēdi uz soliņa.

2. solis. Pabūt klusumā.
Pamēģini kādu laiku pabūt absolūtā klusumā. Izslēdz televizoru, radio, aizver logus, lai tevi netraucētu pilsētas troksnis. “Atslēdz” pastāvīgo domu plūsmu savā galvā. Un klausies klusumu. Vari ieslēgt klusu, mierīgu mūziku, vai apsēsties strautiņa malā, klausoties tā burbuļošanā.

3. solis. Samazini ārpasaules ietekmi uz savu iekšējo pasauli.
Pacenties pēc iespējas mazāk laika pavadīt internetā vai pie televizora. Labāk vairāk laika velti savai ģimenei – saviem tuvajiem cilvēkiem.

4. solis. Palēnini savas kustības.
Kā likums, nepacietīgiem cilvēkiem ir asas kustības un ātra runa. Pamēģini kļūt nedaudz lēnāks un padari savas kustības līganākas. Ja vajag, vari vērsties pie kāda speciālista, kas tev palīdzēs.

5. solis. Pavadi laiku vienatnē ar sevi.
Šajā laikā droši vari “laist muļķi”. Vāļāties zālē, pasēdēt uz soliņa, vērot cilvēkus, padziedāt, pazīmēt. Šīs darbības un “nekā nedarīšana” ļaus tev sajust savu ESĪBU, nevis “darbību”.

6. solis. Trenē savu uzmanību.
To var darīt ar dažādu vingrinājumu palīdzību. Piemēram: lēnām, pa vienam velc ārā no kastītes sērkociņus un skaiti tos. Pēc tam, tāpat pa vienam, skaitot līdzi, liec tos atpakaļ kastītē. Tavas domas centīsies pārslēgties uz kaut ko citu, tāpēc skaiti. 
Vēl viens vingrinājums: tajā piedalās divi cilvēki. Dalībnieks A stāsta dalībniekam B kaut ko par sevi. Pēc pāris minūtēm dalībnieks B cenšas atkārtot stāstīto. Ja pirmais dalībnieks uzskata, ka stāstījums ir bijis nepilnīgs, viņš vēlreiz atkārto to, un tā turpinās līdz brīdim, kad otrais dalībnieks precīzi ir atkārtojis visu, ko dzirdējis.

7. solis. Pavadi visu dienu, neskatoties pulkstenī.
Pavēro, vai tava laika izjūta pateiks tev priekšā pusdienas laiku vai laiku, kad jādodas gulēt. Einšteins un daudzi citi zinātnieki ir pierādījuši, ka laiks ir  relatīvs jēdziens. Tas var izstiepties un sarauties, tā ritējums var paātrināties un palēnināties. Apzinies to.

Avots: http://www.knigikratko.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Mīlestības laiks

milestibas-kugis1

Reiz sensenos laikos uz Zemes bija sala, uz kuras dzīvoja visas cilvēciskās vērtības.

Reiz tās pamanīja, ka sala pamazām applūst, sauszemes kļūst arvien mazāk. Tās sēdās katra savā kuģī un devās jūrā. Uz salas palika vienīgi Mīlestība. Viņa gaidīja līdz pēdējam, bet, kad gaidīt vairs nebija iespējams, tā nolēma doties projām.

Viņa pasauca Bagatību, lai tā paņemtu viņu uz sava kuģa. Bet Bagātība atbildēja:

– Manā kuģī ir daudz dārgumu, zelta un tev te vieta neatradīsies.

Kad garām peldēja Skumju kuģis, Mīlestība palūdza, vai var pievienoties. Taču Skumjas atbildēja:

– Atvaino, Mīlestība, es esmu tik ļoti skumja, ka vienīgais, ko varu darīt, palikt skumstot vientulībā.

Tad Mīlestība ieraudzīja Lepnības skaisto kuģi un palūdza tai palīdzību, bet Lepnība teica:
– Es nevaru tevi uzņemt savā kuģī, jo tu izjauksi manu harmoniju.

Garām aizpeldēja Prieks, taču uz tā kuģa jautrība sita augstu vilni un neviens nedzirdēja Mīlestības palīgā saucienus. Mīlestība palika viena un izmisusi. Taču pēkšņi, kaut kur tālu aizmugurē viņa izdzirdēja kādu balsi:

– Nāc, Mīlestība, es ņemšu tevi sev līdzi!

Mīlestība pagriezās un ieraudzīja vecu vīru. Tas aizveda viņu līdz sauszemei, un, kad viņš jau bija prom, Mīlestība atcerējās, ka nebija pajautājusi vecajam vīram viņa vārdu. Tā vērsās pie Gudrības:

– Saki, Gudrība, kas mani izglāba? Kas bija šis vecais vīrs?

Gudrība paskatījās uz Mīlestību un teica:

– Tas bija Laiks.

– Laiks? — pārjautāja Mīlestība — Bet kāpēc tieši Laiks mani izglāba?

Gudrība vēlreiz paskatījās uz Mīlestību, pēc tam tālumā, kur aizpeldēja vecais vīrs:

– Tāpēc, ka tikai Laiks zina, cik svarīga dzīvē ir Mīlestība.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS