Netērē velti laiku, esi tu pati! Izbaudi!

sieviete40c

Sēžu kafejnīcā un rakstu grāmatu. Cilvēku ir neierasti maz, un es iedomājos par šo galveno Visuma paradoksu – cilvēkiem.

Man ir paziņa. Viņa ir viens no tiem retajiem intelektuāles piemēriem, kuru palicis tik maz, un kurus šodien nomainījušas IT- girls. Pāris reižu viņa sociālajos tīklos ir publicējusi savas atsauksmes par kinofilmām, un es vienkārši biju sajūsmā par to, cik tās bija aspratīgas, smalkas un interesantas. Viņa ir tā, kas uzskata, ka sievietei nav jādemonstrē savs prāts, bet labāk jānodarbojas ar “sieviešu lietām”. Viņa kļuva par modes blogeri, tagad staigā pa dažādām modes skatēm, sarunājas to aprindu leksikonā: “tas taču ir mimimi!”, “uzaicinu tevi uz branču!”, “tā taču ir dievīga, tāda atmosfēriska vietiņa ar labākajiem braunijiem pilsētā”, “nopirku sev dievīgus loferus, tie lieliski piestāvēs maniem chinosiem“. Periodiski viņa aizmirst par savu blogu – pastavīgi kaut kas notiek.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa devās projām no sava ciema un, pateicoties savam prātam un darba spējām, galvaspilsētā sasniedza lielus panākumus karjerā. Ļoti dvēseliska meitene, liela dejotāja – viņa diskotēkās dejoja pat uz skrituļslidām. Kādā brīdī viņa nolēma, ka tadā veidā savu dzīvi nesakārtos. Tagad viņa tusē tikai pa pilsētas dārgākajiem klubiem, valkā tikai tērpus no slavenu dizaineru kolekcijām un draudzējas ar cilvēkiem, kuri var atļauties brīvdienas pavadīt Šveicē. Savu vīru viņa arī meklē tikai šajās aprindās. Tāpēc cītīgi apmeklē dārgus skaistumkopšanas salonus un fitnesa klubus, lai tuvinātu sava ķermeņa izskatu modeles parametriem, jo tiem vīriešiem, kas “ietilpst” viņas interešu lokā, ir vajadzīgi tieši tādi tipāži.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa ir traka smējēja. Jebkurā kompānijā viņas joki izsauc smieklu vētru, un viņa pastavīgi muļķojas. Par to es viņu dievinu. Visi viņu dievina. Taču pēdējos pāris gadus viņai nekādīgi neizdodas izveidot attiecības ar vīriešiem. Brīdi pirms jaunā gada svinībām, viņa asarām acīs man teica: “Zini, man laikam vairs nevajadzētu būt tādai kā klaunam. es vairs nejokošos es kļūšu citadāka!”
Un es aizdomājos.

Diez kurā mūsu dzīves brīdī iestājas tas mirklis, kad mēs pieņemam lēmumu atteikties no sava patiesā ES? Kāpēc mēs vispār pieņemam tādu lēmumu? Tāpēc, ka neatrodamies savā vidē? Tāpēc, ka mums ceļā pagadījušies ne mūsu cilvēki, bet cilvēki ar citām vērtībām un citiem noteikumiem? Tāpēc, ka mums trūkst mīlestības un mēs esam gatavas piemēroties visiem, cerībā, ka mūsu pūles tiks novērtētas un apmaksātas? Tapēc, ka citu viedokļi mums vienmēr ir svarīgāki par saviem paša uzskatiem? Tāpēc, ka svešu viedokli ar laiku mēs pieņemam par savējo?

Tagad man tas viss šķiet smieklīgi, taču arī es biju tāda. Gandrīz pirms desmit gadiem es atteicos no sava “ES”, jo mani pietiekami nemīlēja un apmānīja. Es metos eksperimentēt, naivā cerībā atrast kaut ko labāku, kā mans patiesais “Es”, kas dots man no dzimšanas. Es tēloju liktenīgo sievieti, biznesa sievieti, jogas dievieti, labdarības patronesi, ideālo sievieti, Keriju Bredšovu no “Sekss un lielpilsēta”, Samantu Džonsu, Odriju Hepbernu, Opru Vinfriju. Man blakus vienmēr bija daudz cilvēku. No viena romāna ar vīrieti es ātri metos nākamajā, un man nebija svarīgi, cik ilgas būs šīs attiecības. Es praktiski nekad nedzīvoju pati. Bet man bija bezgalīgi vientuļi. Jo ar mani nebija Manis.

Bija nepieciešamas trīs vannas asaru un neskaitāmas baiļu pilnas naktis, lai atļautu sev uzvesties tā, kā man vienmēr bija gribējies uzvesties, un, kā es jutos ērti un dabiski.

No pirmās sekundes bija sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un sajūta, ka man nekad vairs nebūs vientuļi. Un tas ir pats labākais, kas ar mani dzīvē vispār ir noticis.

Mēs tērējam ārprātīgi daudz laika, enerģijas, spēka, lai kļūtu par kādu citu, kaut gan pats labākais variants mums ir bijis dots jau no bērnības.

Netērē velti savu laiku! Izbaudi to, kā ir būt sev pašai.

Es dzeru late ar ļoti daudz piena, ērtos zābakos, iemīļotajā kafejnīcā, platā baltā svīterī un rakstu grāmatu. Man nav nekā, kas šodien raksturo veiksmīgu, mūsdienīgu sievieti. taču man tik sen nav bijis tik labi un viegli.

Es izbaudu sevi!

Autors: Tamriko Šoļi
Tulkoja: Ginta FS

Trīs patiesības

dzive ir

Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.

Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas

Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.

Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve  – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.

Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.

Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.

Dzīve ir pastāvīga kustība

“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.

Taču pareizāka ir cita doma:

Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.

Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.

Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”

Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.

Tu pats pastāvīgi mainies

Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.

Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.

Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.

Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Sajust savu sūtību

13256229_1058352917557313_1104157475305511183_n

Bez tās ir grūti mosties no rītiem. Bez tās negribās katru dienu kļūt arvien labākam. Bez tās dzīvei, šķiet, nav jēgas. Sūtība. Cik ilgi to meklē, cik dziļi rok? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Pacenties atrast savu sirdslietu ar piecu vienkāršu soļu palīdzību.

Kas ir mans spēks?

Pirmais pakāpiens ceļā uz savas sūtības sajušanu ir savu prasmju un talantu apzināšana. Kas jau šodien tev izdodas labāk par visu? Uzraksti to!

Dažkārt šķiet, ka tev nav nekādu īpašu talantu, un “es neko daudz nespēju un neprotu”. Tā ir aplama doma. Pat prasme labi izgulēties ir zelta vērta – tūkstošiem cilvēku cieš no bezmiega. Šajā vienā jomā var izgudrot tik daudz kā jauna! Atslābināšanās tehnikas, individuālā miega grafika izstrādāšana, ērtu guļampiederumu izgudrošana un izstrāde, aromatizētas gultasveļas ražošana…

Nesodi sevi par to, ka neproti izgudrot kaut ko īpašu. Lepojies ar savām šodienas iemaņām un prasmēm – tā ir milzīga bagātība.

Pa dzīvi ar labsajūtu

Vēl viena joma, kur meklēt savu sūtību – lietas, kuras sagādā labsajūtu. Mīli ieviest kārtību? Paskaties, kur to var izmantot – varbūt organizējot kadus kursus. Bet varbūt tavā galvā un lietās ir tāda kārtība, ka vari iemācīt cilvēkiem to pašu, jo ir tik daudz cilvēku, kuriem visapkārt valda haoss?

Mīli audzēt puķes? Un atkal tev ir iespēja šo prasmi pielietot dzīvē un daudz plašāk?

Sastādi sarakstu ar 30 tavām mīļākajām nodarbēm. Piemēram: lasīt angļu romānus oriģinālvalodā, degustēt vīnus, taisīt manikīru, gulēt gultā un analizēt pagājušās dienas notikumus u.t.t.

Kad 30 punkti būs uzrakstīti, pārlasi visu sarakstu. Tagad tev radīsies priekšstats par to, kas ir tas, ko tu mīli darīt. Daudziem no šiem punktiem būs kas kopīgs. Piemēram: es  mīlu spēlēties ar bērniem, mācīt, organizēt procesus, komunicēt – lūk, jau varam sazīmēt pasniedzēju, pedagogu. Vai arī: mīlu pareģot tendences (trendus) – staigāt pa veikaliem, radīt modernus tēlus savā garderobē, fotogrāfēt tos – kāpēc gan lai nenodarbotos ar dizainu vai stila lietām?

Pamēģini kombinēt iemīļotās lietas savā starpā. esi drosmīgs un kreatīvs. Tu vari radīt unikālu savas dzīves lietu, nodarbošanos.

Atbrīvoties no bezdarbības

Iedomājies, ka tev ir ļoti daudz brīva laika. Nepieklājīgi daudz. Vai arī esi kļuvis pilnībā finansiāli neatkarīgs un vairāk nav jādomā par to, kā nopelnīt naudu. Ar ko tad tu nodarbotos?

Jā, protams, par to ir viegli spriedelēt tad, kad realitātē ir tadi labumi. Bet tavā realitātē brīva laika nav vispār un naudu nākas pelnīt smagā darbā.

Un tomēr, neskatoties uz to, padomā, kādas nodarbes nestu tev labsajūtu un laimes sajūtu, ja tomēr tu būtu finansiāli neatkarīgs? Un pamazām sāc tās ieviest savā ikdienas dzīvē. kaut pusstundu dienā. Lai pēc pāris gadiem varētu pamest nemīamo darbu, atrast laiku sev – dzīvei, dzīvot labsajūtā.

Tracināšana kā bonuss

Cilvēki bieži viens otru tracina. Nav svarīgi, ar ko. Kas tev nepatīk citos? Pamēģini atrast tajā labumu sev.

Nedēļas laikā pavēro savus draugus, paziņas, radiniekus un fiksē savu neapmierinātību atsevišķā bloknotā. Varbūt tevi tracina tas, ka sievietes atļaujas staigāt ar aplauztiem nagiem, nolupušu nagu laku. Vai arī tu vienmēr ievēro to, cik negaumīgs ir interjers ofisos, sabiedriskās telpās un dzīvokļos.

Savas emocijas šajā gadījumā varēsi pielietot savā lietā, kas būs saistīta ar manikīra pakalpojumiem, interjera dizainu un kas palīdzēs cilvēkiem būt sakoptiem un dzīvot sakoptā gaumīgā vidē.

Zāles palīdzība

Bieži vien pašam ir ļoti grūti ieraudzīt savas spēcīgās puses. Toties mūsu apkārtējie ļoti labi redz mūsu spēku un var objektīvi to novērtēt. Vērsies pie tuviniekiem un uzdod tiem dažus jautājumus:

  • – Kā tu domā, kādā jomā es esmu spēcīgs?
  • – Ar kādu darbības veidu es tev asociējos?
  • – Kādā jomā es tev esmu autoritāte?

Daudzas atbildes tev šķitīs pārsteidzošas, taču necenties tās uzreiz noliegt. Tieši tās var palīdzēt tev pieņemt lēmumu, kas mainīs tavu dzīvi.

Vēl var vērsties pie astrologa, numerologa, gaišreģa. Arī šie speciālisti tev var dot vertīgas idejas. Taču atceries – tava dzīves svarīgā lieta jau sen ir ar tevi. Atliek vien saskatīt to un piešķirt tai nozīmi. Tas atnesīs labklājību un prieku. Iespējams, tas palīdzēs atrisināt ne tikai tavas problēmas, bet arī simtiem citu cilvēku problēmas. Lai šie meklējumi nestu rezultātu, pamēģini sevi izmēģināt vairākās nozarēs. Veidi, kā atrast savu sūtību ir tikai teorija, kamēr nav ieviesti praksē. Teorija bez prakses nav nekas.

Un nebaidies kļūdīties. Tu nezaudē laiku pielaikojot sev dažādas lomas un tēlus. Ar to tu tikai pietuvojies arvien vairāk savai ideālajai dzīvei.

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Pārpilnības likums

12006137_828943860553558_8532606474422961162_n

Savā pasaulē cilvēks nevar pievilt vairāk naudas, labsajūtas un skaistu notikumu, kā viņa iekšējais personīgais spēks.

Viens no galvenajiem Visuma likumiem ir Pārpilnības likums. No pārpilnības raga var paņemt tik, cik ietilpst mūsu apziņā. Ja tajā ietilpst daudz – saņemsim daudz, ja – maz – attiecīgi arī saņemsim maz.

Viss, kas mēs esam un kas apkārt mums notiek, ir mūsu pašu darbības un garastāvokļa rezultāts.

Mūsos dominējošā individuālās apziņa neapzināti rada mentālo un emocionālo fonu dzīvei, kuru dzīvojam. Paši šo fonu mēs nemanām, jo dzīvojam tajā. Tieši tāpēc “savā acī baļķi neredz”. Un atbilstoši šim fonam mēs katrs veidojam savu pasaules karti – viens pozitīvo, cits – negatīvo.
To cilvēku, kurš dzīvo pozitīvajā pasaules kartē, pieņemts saukt par laimīgu cilvēku. Par tādu parasti saka, ka viņam ir pozitīva karma, bet par to, kas savāc negatīvu karti – gluži otrādi – saka, ka viņam ir slikta karma.

Parasti cilvēka bezapziņas stāvokli nosaka audzināšana, atmiņas par pagātnes inkarnācijām, ģenētiskā atmiņa un, protams, noteikti nosacītie refleksi uz dažādām situācijām, kas veidojušies šajā dzīvē. Tās mentālās konstrukcijas, kas kļuvušas par ieradumiem, neapzinātiem iespaidiem, no Visuma pēc rezonanses likuma pievelk līdzīgus notikumus, vidi un stāvokļus. Pasaule, ko apkārt sev veidojam, savācas pēc mūsu apziņas shēmas. Jo spēcīgāks mūsu pievilkšanas potenciāls, jo vairāk dažādu notikumu mēs pievelkam savā dzīvē. Mūsu magnēta spēku sauc par personības spēku vai ticību sev.

Savā dzīvē cilvēks nevar pievilkt vairāk naudas, labsajūtas un notikumu par to, cik liels ir viņa iekšējais personības spēks. Cilvēks, kurš dzīvo savā pozitīvajā pasaules kartē ir atsaucīgs, elastīgs, optimistisks, mērķtiecīgs, vienkāršs un skaidrs. Viņa dzīves devīze ir kalpošana skaidrībai, skaistumam, mīlestībai un harmonijai. Savukārt noslēpums, kā iegūt šīs spējas pievilkt visu labo, ir apslēpts mūsu dominējošajā noskaņojumā un domāšanas veidā.

Apzināti pārveidojot un paplašinot savas apziņas robežas, mēs esam spējīgi paši pārveidot savu personīgo pasaules karti un izveidot to tādu, kādu vēlamies!

Un te nu lieliski noder Jabeca lūgšana:
“Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas un kaut Tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!” 

Bauda un labsajūta

trenažieri8

labākā motivācija, vai – kāpēc es gribu, bet nevaru?

Kāpēc es nevaru…
atmest smēķēšanu
sākt nodarboties ar sportu
sākt pelnīt
iemācīties svešvalodu
apprecēties
katram no mums ir savi “gribu-un-nevaru”.
Es neesmu izņēmums. Līdz šai dienai es meklēju katra šī “gribu-un-nevaru” iemeslus atsevišķi, bet izrādījās,ka iemesls visiem ir viens…

Man ir sapnis-mērķis: apsēsties špagatā un skaists – gluds un plakans vēders. Daudzas reizes esmu uzsākusi trenēt presi, stiepties un katru reizi esmu to atmetusi. Sapnis tā arī palika vienīgi sapnis. Un, lūk, te pēkšņi sāka šķist, ka pretestība kaut kur pazūd. Katru vakaru es devos skriet, taisīju vēdera presi un staipījos. Es biju neizsakāmi priecīga un laimīga par to, ka mans ķermenis ar katru dienu kļūst arvien spēcīgāks.”Viss, tagad mani vairs neviens neapturēs!” – es gavilēju. Gara acīm redzēju sevi, rakstot slejas, nosēdusies špagatā. Atspulgs spogulī mani priecēja, tauku krociņas pamazām pazuda un tagad mans vēders man ļoti patika.

Pēc kāda laika pēkšņi parādījās dažādas neatliekamas lietas, visādas citas atrunas, vājuma sajūta un sāpes kājās. 5 apļu vietā es tagad noskrēju knapi 3. Izstiepties vispar vairs nevarēju. Knapi aizvilkos līdz mājām un iekritu dīvānā televizora priekšā. Es nevarēju saprast, no kurienes nāk tik spēcīga pretestība. Kāpēc atkal ir parādījies tas “gribu-un-nevaru”? Domāju un vienlaicīgi centos aizgaiņāt domu par to, ka vīnogu ēšana pie televizora sagādā man daudz lielāku baudu kā sportošana.

Tajā pašā laikā TV tika rādīts seriāls, kurā galvenā varone (kuru atveidoja Jeļena Jakovļeva) sporta zālē trenējas uz trenažiera. Blakus man sēdēja meitene, kura man ļoti labi palīdz izzināt sevi un pati to nemaz nenojauš. Viņa ir mans labākais spogulis. Maza auguma, tieviņa dāmīte ar visai ierobežotu interešu loku (kā es to redzu). Vērojot seriāla galvenās varones centienus, mans atspulgs spogulī saka:
– Kāpēc viņai tā nopūlēties sporta zālē, viņai taču jau ir bērni, mazbērni, viņai ir vīrs un viņa taču nav resna!!!????
– Tu uzskati, ka ar sportu jānodarbojas tikai tiem, kuriem problēmas ar lieko svaru? – es painteresējos.
– Protams! Es to nedaru, jo tāpat esmu tieva.
– Bet sports taču ir vajadzīgs labai veselībai, figūrai…- es sāku un tad sapratu, ka man trūkst dzelžainu argumentu, lai pamatotu to, kāpēc vajag sportot. Man nav nekā, ko likt pretī viņas pārliecībai, izņemot vispārdzirdētas frāzes.

Lūk!!!!! Tagad es sapratu, kāpēc es pārstāju nodarboties ar sportu. Es neredzēju vairs nekādu jēgu šai nodarbei, jo atspulgs spogulī tāpat mani priecēja, tad kāpēc mocīt sevi ar papildus slodzēm? Pazuda motivācija. Pie visa tā es atcerējos, ka reiz man pazibeja doma, no kuras es atgaiņājos, taču, kā izrādījās, velti: “Kāpēc man stiepšanās? Kādā veidā tā izmainīs manu dzīvi? Vai būt lokanai ir mana vēlme, vai arī esmu šo domu “paķērusi” tikai tāpēc, ka būt lokanai – tas ir “kruti”?”

Dēļ kā mēs vispār tiecamies pēc dažādiem skaistuma standartiem, kāpēc mocam sevi ar dažādām diētām, ciešam sāpes muskuļos? Kāpēc vieni nodarbojas ar sportu, bet citi – nē? Kāpēc vieni brīvo laiku pavada sporta zālē, bet citi uz dīvāna? Kāpēc vieni sapņo, bet citi – dara? Kāpēc viens mēgina atmest smēķēšanu, bet citi – atmet uzreiz? Kāpēc vieniem ir nauda, bet citi cieš trūkumu?

Uz visiem šiem jautājumiem ir tikai viena vienkārša atbilde. Mēs visi vēlamies saņemt baudu un labsajūtu.

Es tik ilgi meklēju slēptos nedarīšanas labumus, bet viss izrādījās daudz vienkāršāk – vajadzēja meklēt baudu no darīšanas. Koncentrēties ne uz to, kas man traucē iziet no diskomfortablās komforta zonas, bet gan – kādus labumus atnesīs man iziešana no tās.

Ko dos tev nodarbošanās ar sportu, kādu baudu un labsajūtu?

Varbūt pretēja dzimuma uzmanību vai sajūsmu no tā, ka kaut kas, par ko pat sapņot nevarēji, ir izdevies lieliski. Gribi atmest smēķēšanu? Ja nevari, tātad smēķēšana nes tev vairāk baudas kā veselīgs dzīvesveids. Es pati jau daudzus gadus atpakaļ atmetu smēķēšanu un izdarīju to viegli (ja kādam interesanti, jautājiet, pastāstīšu).

Nevari notievēt? Atrodi to baudu, kuru tu saņemsi no slaida, tvirta un vesela ķermeņa. Pagaidām, neskatoties uz taviem centieniem notievēt, bauda, ko saņem no ēšanas atsver visas pārējās.

Es paņēmu blociņu un pildspalvu un detalizēti pierakstīju, kadu baudu es saņemšu no katra “gribu”, ieviešot to dzīvē. Beidzot es ieraudzīju iespēju sapni pārvērst par īstenību. Ja vēlēšanās nepiepildās, tātad nav bijis pietiekami daudz argumentu savai zemapziņai un vēlreiz jāpastrādā ar motivāciju. Bet varbūt vispār atteikšos no kaut kādām vēlmēm procesā, ja sapratīšu, ka nejūtu nekādu prieku un baudu vizualizācijas procesā.
Tikai tas, kas nāk no sirds nesastaps pretestību nozemapziņas puses. Un pati spēcīgākā motivācija ir baudas gūšana. Atrodi to un neiespējamais kļūs iespējams.

Avots: http://rodoswet.ru
Gaļina Kamarzajeva “Spoguļa teorija” http://teoriazerkal.jimdo.com/

Tulkoja: Ginta FS