Luteklītis

398731_335498583156872_381053319_n

Bērns, kura vecāki izdabā visām viņa kaprīzēm, nodrošina visu viņa vēlmju piepildīšanos – neatkarīgi no tā, patīk mums tas vai nepatīk, kļūst par egoistu.

Viņš jau vairs nesaprot, kāpēc gan būtu no kaut kā jāasakās, kaut kur jāpiekāpjas, kādam jākalpo.

Viņš jau no bērnības dzīvo izklaižu pasaulē, kura visa griežas ap viņa personu. Un viņš neatšķir vajadzības no vēlmēm. Viņam tās abas ir viens un tas pats.

Viņš neredz kalpošanas piemērus, jo viņa vecāki tāpat nenodarbojas ar kalpošanu viens otram. Vēl jo vairāk – ar kalpošanu bērnam. Jo īstenā kalpošana nav izdabāt bērna kaprīzēm, bet gan iedot viņam to, kas patiesi viņam vajadzīgs. Reaģēt uz viņa vajadzībām.

Vecāki nedod bērnam iespēju kontaktēties, bet aizvieto to ar baudām. Un, ņemot verā to, ka ļoti mīl savu bērnu, cenšas nodrošināt viņam arvien vairāk šīs baudas.

Un tā, izaugot, mēs domājam, ka visi mums kaut ko ir parādā. Vecākiem mums jānopērk dzīvoklis, mašīna, jāapmaksā mūsu izglītība. Mēs domājam, ka valstij jānodrošina mūs ar visdažādākajām sociālajām programmām.

Un vēl mums šķiet, ka visi par mums kaut ko domā. Kāds par mums domā slikti, kāds – labi. Un, ka pasaule griežas ap mums, un visiem ir kāda daļa gar mums.

Un tāpēc mums ir pastāvīgs sabiedrības uzmanības komplekss:

“Ko teiks citi?”

Un tāpat mums šķiet, ka visam jānotiek tā, kā mēs to gribam. Tāpēc vīram jādara tā, kā es gribu, bērniem jāuzvedas tā, kā man vajag. Un pat Dievam jādod man viss, ko vēlos.
Un sasitas ar pierēm ģimenē divi egoisti, no kuriem neviens nevēlas piekāpties. Pasaulē nāk trešais egoists, kura dēļ mēs esam gatavi upurēt savas intereses. Bet ne tik lielā mērā, lai izlīstu no savas čaulas un pieskartos ar savu sirdi viņa Dvēselei. Bet tikai tik daudz, lai arī viņam būtu sava čaula blakus mums. Jo tā ir vieglāk. Vieglāk ir nopirkt dāvanu, nekā no sirds aprunāties.

Vieglāk ir nosvinēt dzimšanas dienu kafejnīcā, nekā pašam izcept dzimšanas dienas torti. Vieglāk ir brīvdienās aizbraukt uz izklaižu centru, nekā kopā doties pārgājienā. Vieglāk ir nopirkt gatavu māju, nekā kopā to uzcelt.

Vieglāk ir algot aukli, lai viņa izaudzina bērnu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lieciet mierā bērnus un nodarbojieties ar savu dzīvi!

bernus auklet1

Es nesaprotu, vai tā ir tāda mode… auklēt bērnus līdz precībām?

Jau vairāk kā 10 gadus es vēroju, kā vecāki uzņemas atbildību, kura būtu jāuzņemas pašiem bērniem. Vai tā ir tāda mode… Palīdzēt pildīt skolā uzdotos mājas darbus gandrīz līdz devītajai klasei, viņu vietā kārtot skolas somu, viņu vietā noskaidrot mājas darbu uzdevumus, zvanot klasesbiedriem, vazāt viņus pa visiem pulciņiem – bez maz vai no 6 mēnešu vecuma, un skolas gados noslogot viņus ar visiem iespējamajiem pulciņiem tā, ka bērnībai vispār neatliek laika? Ļoti daudz lēmumu vecāki pieņem bērnu vietā un, aizsedzoties ar vislabākajiem nodomiem, kontrolē savu bērnu dzīvi un visas viņu lietas.

Nesen, lasot lekciju skolnieku vecākiem es ievēroju, ka ļoti daudzi vecāki uzzin viens no otra mājas darbus, kas bērnam veicami – 6. KLASĒ!!!! Un vēl žēlojas par to, ka bērni aug nepatstāvīgi.

Es neatceros, ka manā bērnībā vecāki būtu kārtojuši man skolas somu, manā vietā uzzinājuši mājas darbus un būtu veduši mani uz pulciņiem, un manā vietā izvēlējušies, kādus pulciņus apmeklēt (es arī ko tādu neatceros: G.FS)

Vecākiem bija savas darīšanas. Bet mēs mācījāmies būt patstāvīgi. 

Vecāki – bērna apkalpojošais personāls

Sabiedrība ir kļuvusi «centrēta uz bērniem». Visa ģimenes dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērns – dzīves jēga un gaisma logā. Vīrietis un sieviete kļūst par komandu, kas audzina bērnus un apkalpo tos – apkalpojošais personāls. Un tajā pat laikā pārstāj būt vīrs un sieva. Un, pats galvenais, vecāki tic, ka tādā veidā padara savus bērnus laimīgus, nodrošinātus un uzdāvina viņiem pašu laimīgāko bērnību.

Skatoties uz tādām “pareizām” ģimenēm, man gribas teikt – lieciet mierā savus bērnus, nodarbojaties ar sevi. Tāpēc, ka tā jūs bojājiet saviem bērniem dzīvi!

Tūliņ paskaidrošu savu pozīciju.

… vismaz bērni būs laimīgi…

Daudzi vecāki savu pozīciju paskaidro ar to, ka viņi vēlas, lai viņu bērni izaugtu veiksmīgi, nodrošināti, lai viņiem dzīvē būtu izvēles iespējas. Un tas viss tāpēc, lai viņu bērni izaugtu par laimīgiem cilvēkiem. Pamatota vēlme, jo paši vecāki nejūtas laimīgi un tāpēc vēlas, lai vismaz viņu bērni tādi būtu.

Taču mākslu būt laimīgam arī ir jāmācās, un bērni vienmēr mācās no saviem vecākiem, Tieši no viņiem pārņem uzvedības stereotipus un veido attieksmi pret dzīvi kopumā. Ko bērni var iemācīties no vecākiem, kuri paši sevi nemīl un par sevi nerūpējas? Iemācīsies pārstrādāties, dzīvot trauksmē un steigā, iemācīsies neuzticēties pasaulei un pašiem sev, bet neiemācīsies mīlēt un cienīt sevi un būt laimīgiem.

Un nav neviena cita, kas viņiem to iemācīs, ja vecāki paši to neprot!

“Neaudziniet savus bērnus, tas ir bezjēdzīgi, viņi vienalga būs līdzīgi jums. Audziniet sevi!”
Angļu sakāmvārds

Ja nevēlaties saviem bērniem tādu dzīvi, kāda ir jums, tad izlabojiet sevi un savu dzīvi. «Padariet sevi» par laimīgu cilvēku, tad arī jūsu bērni būs laimīgi cilvēki. Un nebūs nepieciešamība pēc neskaitāmiem attīstības pulciņiem. Ja jūs paši sāksiet nodarboties ar sevi, paši uzņemsieties atbildību par savu dzīvi un nenovelsiet atbildību uz valdību, priekšniecību, partneri u.t.t. Tad arī ar jūsu bērniem viss būs kārtībā.

Slēptais motīvs

Ir vēl viens slēptais motīvs: vecāki vēlas saviem bērniem iedot to, kā viņiem pašiem trūcis bernībā. Ļoti bieži šis motīvs izpaužas kā neapzināta vēlme kompensēt savus bērnu dienu deficītus. Un bieži vien vecāki aizmirst savam bērnam pajautāt, ko viņš vēlas. Ir filma «Interstate 60» («Трасса 60» ), kas stāsta tieši par to, noskatieties!

Vai arī otrādi, pajautā bērnam, ko viņš vēlas, un pēc tam paši fanātiski metas šīs vēlmes piepildīt. It kā vienīgais vecāku dzīves mērķis būtu lutināt savu bērnu, bet savu paša interešu un dzīves jēgas nav.

Mēs nevaram savu bērnu vietā nodzīvot viņu dzīves, nevaram pasargāt viņus no viņu pašu kļūdām. Tās vienalga viņiem pašiem būs savas. Bet, ja mēs nemitīgi cenšamies viņus pasargāt, tad atņemam viņiem iespēju pašiem kļudīties un iegūt savu dzīves pieredzi, nedodam iespēju viņiem pieaugt un realizēt savu potenciālu. Mēs paši padaram viņus par cilvēkiem bez iniciatīvas, infantīlus un tādus, kuri nezin, ko vēlas, kuriem nav sava viedokļa un dzīves pozīcijas, kuri nav norūdīti un neprot risināt visvienkāršākās dzīves situācijas.

Atkārtošos: vecāki, ja vēlaties izaudzināt laimīgus un veiksmīgus savus bērnus, lieciet viņus mierā un nodarbojieties ar savu dzīvi!

Meklējiet savas personīgās intereses un jēgu. Meklējiet to, kas darīs jūs laimīgākus, jo jūsu bērniem ir vajadzīgi laimīgi vecaki. Dzīvojiet pirmkārt sev un tikai tad – bērniem!

bernus auklet

Autors:  Oksana Butrima

Foto: Anna Redčenko
Tulkoja: Ginta FS