Par LABESTĪBU

Ir pienācis laiks, kad labestība sēž ieslēgta un baidās iziet pie cilvēkiem. Tāpēc, ka reiz jau izgāja. Ar maigu lilliju pušķi, ar konfektēm un labestīgu smaidu. Un tad viņai sadeva, apspļaudīja, puķes iemina dubļos, bet konfektes aprija kopā ar visiem papīriņiem. Labi vēl, ka pirkstus nenokoda…

Un tā labestība sēž savā mazajā istabiņā. Stāsta brīnumainus stāstus, dziedina sirgstošos, tos, kuri zin slepeno klauvējienu… Bet iziet ārā vairs nevēlas. Tā ir šausmās par to, kas notiek ārpusē.

Lūk, tāpēc labestības ir tik maz. Arvien mazāk… Jo labestība nav abstrakcija, tie ir dzīvi cilvēki, kuriem sāp. Un viņi grib dzīvot.

Kāda meitenīte rakstīja brīnumainus stāstus. Labestīgus, gaišus un iedvesmojošus. Un sāka tos publicēt sociālajos tīklos. Stāsti momentā tika nozagti, piepičkāti ar maksas reklāmu, kā gan savadāk? Tā viņi savāca savām lapām un vietnēm abonētājus.

Es zinu, ko zagļi atbildēs tad, kad palūgsi viņiem atsaukties uz autoru. Un kā gadiem ilgi tie tenkos, aplies ar samazgām un centīsies kaitēt… Un tas ir tik smagi, pat man – jau pieaugušai sievietei ar diezgan spēcīgu raksturu.

Bet šai meitenei tas bija nepanesami smagi. Viņa izdzēsa savus brīnišķīgos stāstus un tagad tos lasa vien daži. Viņa turpina rakstīt, bet tagad dara to tikai priekš sevis. Un spēlē savu kluso, maigo mūziku savā istabā.

Tā notiek bieži. Tik daudz ir labu, talantīgu un apdāvinātu cilvēku. Taču viņi neprot sevi aizstāvēt, neprot pieprasīt, neprot paņemt atpakaļ nozagto. Kā tikko būs iznesuši savus dārgumus gaismā, tūliņ pat saņems. Par labestīgu stāstu – samazgu spaini. Par labestīgu attieksmi pret dzīvniekiem – apvainojumus. Par augstsirdīgu rīcību – atkal to pašu. Bet pēc tam vēl pacentīsies visu to atņemt un aprīt. Pat atkritumu izgāztuvi noorganizēs, kur visu labo, citiem atņemto izgāzt.

Protams, vairums cilvēku ir labi. Taču, lūk, kāds paradokss. Labie cilvēki neprot pretstāvēt sliktajiem un tāpēc ieslēdzas savās istabiņās. Un dziedē brūces. Un cenšas runāt klusiņām, tikai ar tiem, kuri zin slepeno klauvējienu…

Labestībai nav kulaku un kastešu. Labestībai nav ieroču. Un citi labie ļaudis nesadzirdēja un neizlasīja daudz brīnumainu vārdu tieši tāpēc, ka labestība sēž ieslēgta. Un nesaņem neko par savu darbu un talantu.

Ne visiem pietiek spēka paciest netaisnību un netīrību. Bet tas, kurš šo spēku iegūst, ne vienmēr arī paliek tāds labestīgs. Drīzāk stiprāks, cietāks un praktiskāks. Mainās un zaudē savu maigumu.

Bet ir tik svarīgi saglabāt atlikušos labestīgos. Tos, kuri nes tīru un nesavtīgu gaismu. Viņu palicis tik maz. Un, kad viņu vairs nebūs – kā tad mēs dzīvosim?

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī labi cilvēki dažkārt rīkojas slikti

Mēs nevaram pārrakstīt pagātni. Mēs nevaram mainīt jau notikušo. Bet ko darīt ar šo pieredzi tālāk – tā jau ir mūsu atbildība un izvēle. Un ir ļoti svarīgi, ko mēs izdarījām pēc tam, kad viss bija jau noticis.Ja tev pagātnē ir noticis kaut kas, ko tu sev nekādīgi nespāj piedot. Ja laiks iet, bet tu vēl joprojām jūties vainīgs un jūti, ka šī rīcība padara tevi “sliktu” vai “ne gluži labu”, un tas vairs nekad nemainīsies, tāpēc, ka rīcība ir tava un tā bija apzināta.Ja tas ir stāsts par tevi, zini – paskaties atpakaļ. Iespējams, ka pagājis jau pietiekami ilgs laiks starp to notikumu un šodienu. Laiks, kurā tu esi izdarījis vēl ļoti daudzas izvēles, daudzus labus darbus, kas absolūti nelīdzinās šim – sliktajam, par kuru tu tik ļoti kaunies. Tu esi paveicis ļoti daudzus labus darbus – un arī tie bija tava rīcība, tas arī ir stāsts par tevi.

Nevar atgriezt pagātni. Taču var uz īstu brīdi atgriezties tajā dienā, kad viss notika, paskatīties uz to visu uzmanīgi un teikt: “TĀ nebija laba rīcība, un man ļoti žēl, ka es tā rīkojos. Es atcerēšos šo pieredzi, es pieņemu šo mācību stundu. Kopš tā brīža es esmu centies neatkārtot ko līdzīgu un centīšos arī turpmāk. Tas bija stāsts par mani. Bet arī viss labais, ko esmu darījis, ir stāsts par mani. Un es pārtraucu sevi vainot par to dienu, es atlaižu sevi no gūsta. Es neesmu slikts cilvēks – es esmu dažāds un es protu izdarīt pareizus secinājumus. Es atļauju sev doties uz priekšu. Es atļauju sev dzīvot un vairs sevi nevainot!”

Mēs nevaram pārrakstīt pagātni. Mēs nevaram mainīt jau notikušo. Bet ko darīt ar šo pieredzi tālāk – tā jau ir mūsu atbildība un izvēle. Un ir ļoti svarīgi, ko mēs izdarījām pēc tam, kad viss bija jau noticis.

Viena rīcība uz visu mūžu nenosaka kāds ir cilvēks.
Un nodrāztā frāze “Cilvēki nemainās”‘ – ir absolūti nepatiesa.
Arī labi cilvēki dažkārt rīkojas slikti.
Un dalīšana “sliktajos”‘ un “labajos” ir ļoti nosacīta.
Ikvienai rīcībai ir savi iemesli (un par to var uzrakstīt veselu romānu turpinājumos)
Bet tagad pavisam īsi:
Dzīvo, lūdzu!
Piedod sev!
Un atļauj sev mainīties!

Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labestīgie

sirds endmion1-•3442434

— Un, lūk, viena labestīgu cilvēku īpatnība.
Viņi izdomā tev attaisnojumus pat tad, kad tu pats neko nepaskaidro.
Viņi pieņem atvainošanos pat tad, kad tu neatvainojies.

Viņi tevī redz tikai labāko, pat tad, kad tev to nevajag.
Pašos smagākajos brīžos viņi tevi uzmundrina, pat tad, ja tas nozīmē nolikt sevi otrajā vietā. Viņu vārdu krājumā nav vardu salikuma “esmu aizņemts”.
Viņi vienmēr atrod laiku, ko veltīt tev, pat tad, kad tu to neprasi.
Un tu uzdod sev jautājumu, kāpēc gan viņi ir tik jūtīgi.
Un tu domā, kāpēc viņi tā rūpējas.
Un tu domā, kāpēc viņi tik daudz atdod, neko neprasot pretī.
Un tu domā, kāpēc tas, ka viņi ir, citiem neliekas nekas īpašs un nozīmīgs.
Tas ir tāpēc, ka viņi tev nespiež pieprasīt viņu uzmanību.
Viņi pieņem mīlestību, kuru, kā viņiem šķiet, viņi ir pelnījuši.
Un tu pieņem mīlestību, kuru, ka tev šķiet, esi pelnījis.

Ļauj man tev pateikt kaut ko.
Bīsties tās dienas, kad labestīga sirds no tevis atteiksies.
Debesis virs musu galvām nekļūt pelēkas bez iemesla.
Sirds nepārvēršas ledū, ja līdz tam pret to neizturējās ar aukstumu.
Autors: Liza Burbo
Tulkoja: Ginta FS