Kas ir īsta laime

Televīzijas pārraidē raidīuma vadītājs jautāja savam viesim–miljonāram: kāda bija pati lielākā laime, ko viņš ir piedzīvojis?
Miljonārs atbildēja: “Esmu izgājis četras laimes apzināšanās stadijas, kamēr uzzināju, kas ir īsta laime:
1: Lietu iegāde.
2: Pašu dargāko lietu iegāde, taču sapratu, ka tā sagādā īslaicīgu prieku.
3: Lielu projektu pārvaldīšana: sporta komandas, kūrorta iegāde, taču es vienalga neatradu to laimi, kuru meklēju.
4: Mans draugs palūdza man piedalīties elektrisko riteņkrēslu, kas domāti bērniem ar invaliditāti, iegādē. Es piekritu un uzreiz investēju visu naudu, kas bija vajadzīga šim pirkumam.

Pēc tam mans draugs uzstāja, ka man pašam jāpiedalās šo riteņkrēslu nodošanā bērniem.
Es piekritu un ieraudzīju bērnu sejās neviltotu prieku brīdī, kad viņi sāka kustēties šajos krēslos – viņi braukāja, rotaļājās un smējās.

Kad es grasījos doties projām, kāds no bērniem ieķērās man kājā. Es gribēju maigi atbrīvoties no tvēriena, lai viņu neaizvainotu, taču viņš neatlaida manu kāju, un uzstājīgi ar acīm meklēja manu skatienu. Es noliecos pie viņa un jautāju: vai tu vēlies man ko jautāt?

Un atbilde, kuru saņēmu bija patiesā laimes jēga: “Es vēlos atcerēties tavu seju, lai atpazītu tevi tad, kad mēs paradīzē satiksimies un es varēšu tev vēlreiz pateikties!”

Daurens Musa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Došanas prieks

Reiz, kad es vēl biju pusaudze, mēs ar tēti stāvējām rindā pēc biļetēm uz cirku. Starp mums un kasi bija tikai viena ģimene. Tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.

Bija astoņi bērni, visi jaunāki par 12 gadiem. Pēc tā, kā viņi bija apģērbti, varēja pateikt, ka viņiem nebija daudz naudas, taču viņu apģērbs bija tīrs un akurāts. Bērni uzvedās ļoti pieklājīgi un rātni. Visi pa pāriem, rokās sadevušies stāvēja rindā aiz saviem vecākiem.
Viņi sajūsmināti runāja par klauniem, dzīvniekiem un visu, ko jau pēc neilga brīža šajā brīnumainajā naktī varēs ieraudzīt. Pēc tā, cik ļoti satraukušies viņi bija, varēja spriest, ka viņi nekad agrāk cirkā nebija bijuši. Šis notikums bija viņu dzīves rozīnīte.

Tēvs un māte lepni stāvēja savas saimes priekšgalā. Māte turējās pie rokas savam vīram un skatījās uz viņu, it kā sakot: “Tu esi mans bruņinieks mirdzošās bruņās!” Viņš apmierināti smaidīja un priecājās par savu laimīgo ģimeni.

Pārdevēja kasē jautāja, cik biļetes viņš vēlas? Viņš lepni atbildēja: “Es vēlētos nopirkt astoņas bērnu un divas pieaugušo biļetes”. Pārdevēja saskaitīja un paziņoja cenu. Sieva palaida vaļā vīra roku, viņas galva noliecās, vīrieša lūpas nodrebēja. Pēc tam viņš pieliecās tuvāk pārdevējai un pārjautāja: “Cik jūs teicāt?” Pārdevēja vēlreiz nosauca cenu.

Viņam pietrūka naudas. Kā viņam būtu jāpagriežas un jāpasaka saviem astoņiem bērniem, ka viņam nav pietiekami naudas, lai aizvestu viņus uz cirku?

Redzot notiekošo, mans tētis iebāza roku kabatā, izvilka 20 dolāru banknoti un nometa to zemē (mēs naudas ziņā nebijām bagāti cilvēki). Mans tētis noliecās, pacēla šo 20 dolāru banknoti, uzsita vīrietim pa plecu un teica: “Piedodiet, ser, šis izkrita no jūsu kabatas”.

Vīrietis saprata, kas notiek. Viņš neprasīja žēlastības dāvanas, bet ļoti augstu novērtēja palīdzību šajā izmisīgajā, sirdi plosošajā un neērtajā situācijā.

Viņš paskatījās acīs manam tētim, saņēma abām rokām viņa roku, stingri sažņaudza rokā naudu un trīcošām lūpām un asarām acīs teica: “Liels paldies jums,ser. Tas patiešām ir ļoti svarīgi man un manai ģimenei”.

Mēs ar tēti atgriezāmies pie mašīnas un devāmies mājās. Tie 20 dolāri, ko tētis atdeva šim vīrietim, bija nauda, par kuru mēs grasījāmies nopirkt sev biļetes uz cirku.

Lai arī tajā naktī mums neizdevas redzēt cirka izrādi, mēs abi bijām ļoti priecīgi, tas bija prieks, kurš bija daudz lielāks par to, ko spētu dot man cirks.

Tajā dienā es uzzināju vārda “DOT” vērtību.

Dodošais ir lielāks par Pieņemošo. Ja gribi būt liels, lielāks par dzīvi, iemācies Dot. Mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko tu vēlies saņemt – tikai ar to, ko tu sagaidi atdot. – Un tas ir viss.

Nav iespējams pārvērtēt došanas nozīmīgumu un citu svētīšanu, jo došanā vienmēr ir prieks. Iemācies darīt kādu laimīgu, dodot.

Katrīna Hepberna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: Счастливый психолог

Lai ko tu sev vēlētos, dod to otram

Es atceros, reiz, kad lietas veicās ne īpaši labi, mani nomāca drūmas domas par to, ka man nav naudas, ir pavisam maz ēdamā, un es nezinu, kad nākamo reiz varēšu normāli paēst, un nezinu, kā samaksāt par dzīvokli. Vakarā autobusa pieturā es satiku jaunu pāri. Es viņus ieraudzīju uz soliņa sarāvušos kamoliņā un apsegušos ar savām jakām segas vietā.

Mana sirds notrīsēja. Es atceros, kā mums bija, kad bijām vēl pavisam bērni un pārbraucām no vienas vietas uz citu, nemitīgi bijām ceļā.

Es piegāju viņiem klāt un uzaicināju pie sevis pasēdēt siltumā pie uguns, izdzert tasi karstas šokolādes, varbūt apgulties saliekamajā gultā un labi izgulēties. Viņi lielām acīm skatījās uz mani no apakšas uz augšu, kā bērni skatās Ziemassvētku rītā.

Mēs aizgājām uz manu dzīvokli un es viņiem pagatavoju ēst. Tajā vakarā mēs paēdām labāk, kā ikviens no mums kādā citā vakarā pa visu šo laiku. Ēdiena mums bija pārpārēm. ledusskapis bija pilns. Man vajadzēja tikai pastiept roku un paņemt to, ko iepriekš tur biju ielicis. Es visu apcepu pannā un tas, kas sanāca, bija lielisks! Es atceros, kā padomāju: no kurienes viss šis ēdiens?

Nākamajā rītā es jauniešus pabaroju un pavadīju. Atvadoties pieturā izvilku no kabatas divdesmit dolāru banknoti “Varbūt jums tas noderēs”, es teicu. Apskāvu viņus un mēs atvadījāmies. Visu to dienu mani mana situācija vairs tik ļoti nebiedēja. Jā, pat visu nedēļu! Šis notikums, kas uz visiem laikiem palika manā atminā, ļoti izmainīja manu pasaules redzējumu un dzīves izpratni.

Lai ko tu sev vēlētos, atdod to otram.

Ja vēlies būt laimīgs, dari laimīgu otru.

Ja vēlies būt veiksmīgs, palīdzi otram būt veiksmīgam.
Ja vēlies vairāk mīlestības savā dzīvē, izdari tā, lai otram tas būtu vairāk.
Izdari to no sirds, ne tāpēc, ka meklē personīgo labumu, bet tāpēc, ka tu patiešām gribi lai otram cilvēkam tas viss būtu… un viss, ko tu atdevi, atgriezīsies pie tevis.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Felicity Berkleef
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padot roku un dāvāt savu Mīlestību…

padot roku

Mums visiem ir raksturīgi kļūdīties, krist, noklīst no ceļa. Mums nevar mūžīgi būt taisnība un mēs nevaram būt nevainojami perfekti. Kritieni vajadzīgi tāpēc, lai pieredzes ceļā mēs kļūtu dzīvesgudri. Noiet abus ceļus: vieda cilvēka (dzīve, kuru apmirdz dvēseliskā patiesības gaisma, saskaņā ar savu mūžīgo dabu un savu sūtību) un nezinoša cilvēka dzīvi (dzīvi bez Dieva, ciešanās un ilūzijās). Lai salīdzinātu un izdarītu apzinātu izvēli garīgās evolūcijas virzienā.

Un, ja nu kāds no taviem tuvajiem ir kļūdījies, tas nav iemesls ienīst viņu un vainot grēkos.

Taču tas ir iemesls padot viņam roku un dāvāt savu mīlestību. Dot iespēju apzināties kaut ko ļoti svarīgu viņa Dvēselei, un laboties, izaugt un kļūt viedākam.

Dažkārt tikai viena iespēja var glābt cilvēku… Esiet labestīgāki. Mīliet viens otru, neskatoties uz trūkumiem. Mīlestība ir svarīgāka par visu… Un dažkārt Mīlestība nozīmē nejaukties otra cilvēka dzīvē. Bezgalīga ticība viņam un patiesa sirds lūgšana…

Marija Maņiša
Tulkoja: Ginta FS

Dari labu

risunok_art_nebo_oblaka_chelovechek_shar_fonarik_serdce_1920x1245

Neatkarīgi no tā, vai no tevis gaida labu vai negaida – Dari labu.
Neatkarīgi no tā, vai kāds ievēro, ka tu dari labu vai neievēro – Dari labu.
Neatkarīgi no tā, vai tavu labo pieņem vai atraida – Dari labu.
Neatkarīgi no tā, ko tev maksās par tavu labo: ar labu vai ļaunu – Dari labu.
Dari labu un nevienam nejautā atļauju, jo nevienam nav varas pār tavu labu.
Dari labu un nemeklē tā augļus un nejautā, kas tos lieto. Laba sējējs ir tas, kurš nekad negaida ražu un priecājas, kad tā tiek citiem.
Piepildi savu sirdi ar labu pat tad, kad tu atradīsies ļaunuma atvarā; un tad, kad kļūsi par pilienu labestības jūrā.
Dari labu slepenībā, jo tas viegli atradīs ceļu pie tā, kam tas tik ļoti ir vajadzīgs. Slepenībā šo labo ar pateicību pieņems gan draugs gan ienaidnieks, gan labais, gan ļaunais, gan veselais, gan slimais. Slepeni radītais labais gatavo Dvēseli lidojumam uz zvaigznēm.
Ir grūti darīt labu. Laba darīšanas ceļš ir ērkšķains ceļš…
Šalva Amonašvili “Amon Ra”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav laika novecot

alen delon1

Cilvēkam bija 82 gadi. Šķita, ka ir pats īstākais laiks sēdēt savas villas verandā, malkot Chianti un vērot, kā saule grimst okeāna viļņos. Skaisti, nav vārdiem vietas. Vēl jo vairāk, tāpēc, ka nauda to ļāva un ilgie darba gadi ļāva. Tie burtiski kliedza: atpūties, tu esi to pelnījis!!!! Taču viņš sāka savu dienu ar to, ka sēdās mašīnā un pa ceļam iebrauca veikalā dzīvniekiem, sapirkās suņu un kaķu barību, un devās uz dzīvnieku patversmēm, kuras uzturēja villas vietā.

Viņš kopā ar brīvprātīgajiem darīja smagos darbus, atrada un glāba mūsu pamestos dzīvniekus un dienas beigās vairs nejuta ne kāju ne roku. Kā galva atradās uz spilvena, miegs bija klāt momentā. Viņš nezin, ko nozīmē bezmiegs. Viņš nezin, ko nozīmē garlaicība un bezdarbība. Viņam nav laika aizdomāties par dzīves jēgu un gaidīt nāvi.
Viņš katru dienu cer uz nākamo, jo viņu gaida un cer uz viņa labo sirdi. Viņam nav laika mirt. Nāve stāv malā un tēlo, ka neredz viņu, jo tai nav vajadzīgi cilvēki, kuri nebaidās no rītdienas.

Un tik daudzi cilvēki un dzīvnieki lūdzas, lai tā paiet malā, lūk, arī aizmirsa par viņu, jo ir tik daudz dzīvo, kuri viņu atceras un gaida. Šis cilvēks savos gados ir tikpat jauns, kā tad, savos 25, kad staigāja karavīra jakā, lai varētu azotē ziemā sildīt kucēnus un kaķēnus. Viņam nav laika novecot, jo viņa sirds vēl joprojām ir tikpat jauna kā tad.
Un priekš kam viņam vajadzīga villa okeāna malā? Tur taču ir vientulīgi un garlaicīgi, un viņš nav viens.

Viņa ir daudz un rīt viņu atkal gaida darbs un daudz, daudz laimes. Šī cilvēka vārds ir Alēns Delons. Un šogad 8. novembrī viņam palika 83.

Avots: https://trendru.info
Tulkoja: Ginta FS

 

Tas noderēs!

10003362_440971619393828_6574415000771941587_n

Ko vecie, gudrie vīri saka par to, ko vajadzētu paturēt noslēpumā.

1. Pirmais,ko vajadzētu paturēt noslēpumā ir jūsu tālejošie plāni. Paklusējiet, līdz tie būs piepildījušies. Jebkuras mūsu idejas nav ideālas, un tajās ir ļoti daudz nepilnību un vājo vietu, pa kurām ļoti viegli ir “iesist” un visu izpostīt.
2. Otrā lieta, ko rekomendē gudrie, ir nedalīties ar savas labdarības noslēpumiem. Labas lietas mūsu pasaulē ir retums un tieši tāpēc tās jāsaudzē kā dārgumus. Nepārslavējiet sevi par labajiem, paveiktajiem darbiem, jo lepnība nesnauž.
3. Trešais – nevajadzētu plātīties ar savām askēzēm. Nestāstiet pa labi un pa kreisi par saviem ierobežojumiem ēšanā, par diētām, miega režīmu u.t.t. Fiziskā askēze nes labumu tikai tad, kad tā ir vienota ar savu emocionālo sastāvdaļu.
4. Ceturtais, par ko nevajadzētu stāstīt, ir jūsu varoņdarbi un vīrišķība. Kāds saņem ārējos pārbaudījumus, kāds tos izcieš iekšēji. Ārējos cilvēki redz, tāpēc šādi cilvēki saņem apbalvojumus, bet iekšējās cīņas neredz neviens, tāpēc arī apbalvojumus par tiem neviens nesaņem.
5. Piektais – tās ir garīgās zināšanas. Tām ir dažādi līmeņi un tās tiek atklātas atbilstoši apziņas tīrībai. Galvenā patiesības nesēja – iesācēja kļūda ir tā, ka viņš vēlas padalīties pārāk augsta līmeņa zināšanās ar cilvēkiem, kuriem šīs zināšanas ne tikai neatnesīs neko labu, bet – pat pārbiedēs.
6. Sestais, ar ko nevajadzētu dalīties – runāt par konfliktiem, kuri notiek ģimenē un vispār par savu ģimenes dzīvi. Jo mazāk jūs runāsiet par problēmām ģimenē, jo stiprāka tā būs. Strīds ir atbrīvošanās no negatīvās enerģijas, kas uzkrājusies saskarsmes rezultātā.

7. Un septītais – nestāstiet par sliktajiem vārdiem, kurus no kāda esat dzirdējuši. Uz ielas var notraipīt apavus un var notraipīt arī apziņu. Un cilvēks, kurš pārnāk mājās un stāsta visu, ko saklausījies pa ceļam, ne ar ko neatšķiras no cilvēka, kurš, pārnācis mājās, nenovelk apavus.

 

Avots:http://mon-sofia.livejournal.com/

Tāds cilvēks!

habenskii3

Konstantīnu Habenski mēs zinām ka lielisku aktieri, zinām arī to, ka viņš vienmēr ir paticis sievietēm, taču ne visi zin to, ka šis cilvēks savā dzīvē saskāries ar problēmu, kas uz visiem laikiem mainījusi viņa un daudzu cilvēku dzīvi. Un tieši tāpēc šodien mēs Konstantīnu Habenski varam saukt par Cilvēku ar Lielo Burtu.

2007. gadā Konstantīnam un Nastjai piedzima pirmais un vienīgais dēls. Īsi pēc dzemdībām mīļotā sieva saslima ar vēzi. Nevilcinoties un nedomājot, viņš pārdeva savu māju un visus savus honorārus (tajā brīdī viņam bija galvenās lomas filmās “Likteņa ironija 2” un “Admirālis”) viņš atdeva sievas ārstēšanai. Ar to nepietika, nācās ielīst parādos. Šajā cīņā viņš zaudēja – pēc gada sieva nomira.

habenskii7

Un no šī brīža, viņš kopā ar dēlu mitinās pavisam vienkāršā dzīvoklī un visus savus honorārus ziedo labdarībai. Uz šodienu Habenskis  no galvas vēža izglābis 150 bērnus.

2014. gada pavasarī Konstantīns ieradās Kazaņā, lai apciemotu bezcerīgi slimus bērnus un nospēlētu savu labdarībai veltītu pirmizrādi. Nopelnīto naudu viņš atkal ziedoja, lai izglābtu vēl 4 bērnus. Tādi cilvēki ir starp mums. Un nav svarīgi, kādas profesijas vai tautības.

Habensku ģimenes stāstu lasiet:

http://www.liveinternet.ru/users/3166127/post225173416/

Tulkoja; Ginta FS