Vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis

Patiesībā vientulībā nav nekā traģiska… īpaši tad, ja tā ir paša cilvēka izvēle, esošo apstākļu pieņemšana un vajadzības trūkums būt tuvā mijiedarbībā ar otru cilvēku…

Ļoti silta var būt tā vientulība, kurā esi iekārtojies, mīlot dzīvi vispār, ne tikai visiem pieņemtajā, bet visšaurākajā tās nozīmē.
Ja saucam lietas īstajos vārdos un atmetam visu lieko, vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis, jo cilvēks pēc savas būtības savā paša ķermenī dzīvo viens un savā galvā mums katram ir savs personīgais Visums.
Šī fakta noliegšana, mani mīļie, ir tikai bēgšana no realitātes.
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, vientulība neliek mums atteikties no jebkurām citām attiecībām…
Gluži otrādi.
Dzīves pieredzi, ko gūstam esot paši ar sevi, es uzskatu par svarīgāko ikvienam cilvēkam. Un tāpēc, pirmkārt, jautāju tieši par šo, vai cilvēkam ir šī pieredze – kaut neliela.
Un atkal paradokss, bet vismazāk spējīgi izveidot kvalitatīvas attiecības ir tieši tie cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši paši par sevi…
Tas tādēļ, ka visbiežāk šādi cilvēki mēdz novelt uz citiem atbildību, veidot atkarības un bieži vien izrādās daudz infantilāki sarežģītu jautājumu risināšanā.
Viņiem grūti paļauties uz sevi un tieši tāpēc viņi tik ļoti baidās no tā, ka pēkšņi varētu palikt vieni.
Tieši tāpēc viņi ļoti bieži piekrīt jau sākotnēji dzīvotnespējīgām attiecībām ar šaubīgiem partneriem…
Tieši tāpēc viņi bieži attopas savu baiļu slazdā un pacieš nepaciešamo…
Un tieši tāpēc uzstāda otram cilvēkam tādas prasības, ar kurām būtu jātiek galā pašiem.
Un, visbeidzot, tieši tāpēc viņi biežāk par citiem iekrīt traģiskā vientulības formātā, kurā tu burtiski sasalsti blakus dzīvam, bet it kā nejauši blakus tavā dzīvē esošam cilvēkam…
Cilvēkam, kuram gar tevi nav nekādas daļas…
Cilvēkam, kurš pievilcies uz tavām bailēm palikt vienam, nevis apzinātu abpusēju jūtu vadīts.
Diemžēl bailes gandrīz vienmēr kalpo par ēsmu tirāniem, varmākām un izmalcinātiem manipulatoriem.
Un te arī ir galvenā traģēdija:
BĒGT NO VIENTULĪBAS, LAI NOKĻŪTU SLIKTĀKAJĀ TĀS FORMĀTĀ
Droši vien tāpēc mums visiem jau sen bija laiks iemācīties veidot savu personīgo attieksmi pret tām lietām, ar kurām mūs biedē no paaudzes paaudzē, īpaši nepiedomājot pie tā, vai tiešām tās patiesībā ir tik briesmīgas…
Un ir pienācis laiks beigt domāt, ka tieši citiem cilvēkiem vajadzētu mūs izglītot un pāraudzināt attiecībās, atbrīvot mūs no kompleksiem, dziedēt mūsu brūces, uzņemties atbildību par mūsu dzīvi un palīdzēt mums atpazīt sevi…
Tas viss ir tikai un vienīgi mūsu pašu darbs, dēļ kura nav grēks pabūt vienam bez jebkādām traģēdijām.
Mīlestībā ir vērts ienākt nevis kā drūmam pusfabrikātam, paļaujoties uz izslavināto “otru pusīti”, kura mūs “garšīgi pagatavos”, bet jau “gatavam ēdienam”, kura smarža būs jūtama jau pa gabalu.

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tavs bērns ir jau pieaudzis

Ja tavi bērni ir jau pieauguši, tad attiecībā uz viņiem tev vairs nav parāk daudz pienākumu. Tikai divi. Kā vienā no saviem semināriem stāstīja psiholoģe Irina Mlodik: izdarīt tā, lai viņi pie tevis varētu atnākt gan ar saviem priekiem, gan bēdām, un otrais – saudzēt savu veselību.

Pirmkārt, ir jāiztur viņu pārdzīvojumi. Lai viņiem ar jebkurām savām bēdām, nepatikšanām ir kur iet. Nevis pie narkotikām vai alkohola, bet pie tevis.

Nedrīkst pazemināt sava pieaugušā bērna ciešanu vērtību. Labāk apskaut, ja atļauj.

Pateikt: jā, nav vienkārši. Pajautāt, ko viņš grasās darīt. Nekrist panikā. Pamēģināt noskaidrot piedāvāto variantu riskus. Un arī plusus. Ja bērns vienkārši dalās savās jūtās, tad sēdēt klusu. Labāk klusēt un māt ar galvu, nekā izspļaut kaut ko nevietā.
Padomus vajag dot tikai tad, ja tos lūdz. Padoma forma: es darītu, lūk, tā, vai arī, man ir bijusi līdzīga pieredze, es rīkojos tā un nožēloju vai nenožēloju to.

Ja tevi pārņēmušas emocijas un tu esi viņu pārgāzis padomiem vai nolasījis morāli, ko darīt?

Tu apzinies šo bēdīgo faktu un atvainojies. Pasaki, ka velti esi kreņķējies. Tavam dēlam vai meitai jāzin, ka tu vari izturēt, ka viņa emocijas vai nepareizā rīcība tevi nesagraus. Tad ir ticams, ka kontakts nepārtrūks.

Ir ļoti svarīgi rūpēties par savu gara spēku, tieši tādēļ, lai tavs bērns būtu pārliecināts par tavu stiprību un lai tevi saudzējot viņš neslēptu no tevis savu patieso smago pieredzi. Ja tu kraties un ķeries pie validola no katra jaunuma vai mazākajām pārmaiņām – tu nekad neko nezināsi par savu bērnu patieso dzīvi.

Ja viņš atnes tev savu problēmu, priecājies. Ja pieaudzis cilvēks var padalīties ar kaut ko viņam ļoti svarīgu, tātad jums ir tuvība. Un nav vajadzīgs aizpildīt tukšumu starp jums ar izprašņāšanu par maznozīmīgām lietām. Problēmas ir katras dzīves neatņemama sastāvdaļa un no tām izvairīties nevar.

Otrs svarīgais vecāku pienākums ir rūpēties par savu veselību.

Skaidrs, ka dzīve nav paredzama, taču ir svarīgi darīt visu, kas tavos spēkos. Laikus rūpēties par savu veselību, nepārēsties, nepadoties atkarībām, nodarboties ar sev pieejamiem sporta veidiem.

Ir ļoti svarīgi neiekrist savu bērnu rokās tāpēc, ka esi bijis vieglprātīgs un bezatbildīgs. Ir ļoti svarīgi pēc iespējas ilgāk būt veselam un kustīgam.

Kamēr mēs esam, mēs stāvam starp viņiem un nebūtību, tātad aizsargājam.

© Marina Speranska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs savas tuvības mūziku saceram paši

Cik skaisti, ja tu spēj nevēlēties no saviem mīļajiem neko citu, kā tikai to, ka viņi vienkārši IR.
Pat ne obligātā sasniedzamības attālumā, bet vienkārši IR.

Lai viņiem būtu savi prieki, savas intereses, savi sapņi, savs laiks un lai viņi būtu paši sev – nenomocījušies mūsu uzliktajos pienākumu un pieprasījumu žņaugos.

Ja pēdējais teikums tev burtiski sašāva smadzenes ar trauksmaino: kā tas ir, neko negribēt? Kā tas ir – nav neko parādā? Kā tas ir – savs nevis mūsu kopējais? – tad lūk, mani mīļie – tā ir viņa, mūsu līdzatkarība…

Tā, kura baidās zaudēt kontroli, pazaudēt savu svarīgumu, kaut ko nesaņemt.
Tā, kura netic, ka ir brīvprātīgas dāvanas – vēlmes nevis pienākumi.
Tā, kura nespēs mierīgi nosēdēt uz vietas, ja nebūs pārbaudījusi.
Tā, kura nespēs atturēties no pārmetumiem un neatgādinās par izdarīto.

Neko nevēlēties nenozīmē, ka nekas nav vajadzīgs un ka nekas netiks saņemts.
Tas nozīmē pārstāt uzskatīt tuvību ar otru cilvēku par iespēju iegūt to, ko tu vēlies, piesavināties to sev un nekavējoties iesaistīt otru savu dzīves uzdevumu izpildē.

Tā ir prasme novērtēt otrā tieši cilvēku, nevis to, ko ar viņa palīdzību vari iegūt…. ne ķermeni, kurš var mainīties, slimot, novīst…. ne atbildīgo par savu laimi CILVĒKU.

Un tikai šādā veidā var sanāk kaut kas vērtīgs, kas nepazūd līdz ar pirmās kaisles izbeigšanos, un kas neparvērš mūs par parastiem nabaga radiniekiem, kuri knapi pacieš viens otru un pastāvīgi atrod tikai tad, kad kaut kas ir vajadzīgs.

Un tikai tā mūsos rodas pateicības sajūta, kas pārvērš priekā tās lietas, kuras NEtuvi cilvēki mokoši pieprasa, izlūdzas un tā arī nespēj piepildīt savus sāpošos deficītus.

Mēs taču savas tuvības mūziku saceram paši… un lai mēs tajā vienkārši esam.
Vienkārši esam mīlēti.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt bērnam saviem vecākiem

Šodien es domāju par to, cik labi, ka maniem vecākiem vienmēr bija savi draugi un mums nebija jābūt viņu draugiem. Viņi ir vecāki. Es – viņu meita.

Vecāki man deva iespēju glabāt pašai savus noslēpumus, pieļaut pašai savas kļūdas un draudzēties nevis ar viņiem, bet pašai ar saviem draugiem. Kļūdīties, vilties un pašai iepazīt dzīvi. Bez viņu kontroles un rekomendācijām.

Kad man tas bija vajadzīgs, es vienmēr varēju ar viņiem aprunāties. Ja man tas nebija vajadzīgs, viņi mani nemocīja ar savu izjautāšanu un pratināšanu. Un tikai tagad es saprotu, cik daudz laba, tā rīkojoties, viņi man izdarīja. Ka visu šo laiku viņi ir bijuši mani vecāki un nav pretendējuši uz manu draugu lomu.

Un, galvenais, nemēģināja mani padarīt par savu draudzeni, un es biju brīva no viņu noslēpumiem. Man nebija tajos ne jāiedziļinās, ne arī jāmēģina tos glabāt. Man nebija nekādas vajadzības konfliktos būt viena vai otra pusē, un viņi man nelūdza padomu savu attiecību skaidrošanā. Viņi paši ar to visu tika galā.

Cik labi, ka maniem vecākiem ir savi draugi un man nav obligāti ar viņiem jādraudzējas. Un nav jādraudzējas ne ar saviem bērniem, ne viņu draugiem. Man nevajag saviem bērniem aizstāt draugus, man nav jāiejaucas viņu sarunās, un es saviem bērniem varu būt vienkārši mamma. Viņiem ir ar ko draudzēties un viņi aug, zinot, ka var uzticēties ne tikai mammai un tētim. Pasaule nav tikai mamma un tētis.

Ja viņiem kaut ko vajag, viņi zin, ka var palūgt un pajautāt. Ja nevajag – tātad tiek galā paši.

Un es, tāpat kā mani vecāki, nejautāšu viņu viedokli, risinot savus pieaugušo jautājumus. Es nestāstīšu viņiem savus noslēpumus un negaidīšu, ka viņi mani izklaidēs un padarīs manu dzīvi interesantu.

Tas ir tik brīnišķīgi!

Tas ir tik brīnišķīgi, ka man ir savi draugi, kuri ir vienkārši draugi, un viņiem nav jābūt ne manai mammai, ne tētim, ne bērniem.

Cik brīnišķīgi, ka lomas ir saprastas, nav sajauktas, kad ne vecākiem, ne bērniem nav bail iepazīties un kontaktēties ar clvēkiem ārpus savas ģimenes.

Cik brīnišķīgi, kad vecāki parāda, ka citi cilvēki arī ir labi un tajā ir tik daudz brīvības, gaisa un viegluma.

Cik brīnišķīgi, kad bērnībā ir bērnība, bet pieaugušo pasaulē ir durvis un tēmas, kuras pašu bērniem ir slēgtas.

Cik brīnišķīgi, ka bērniem ir izvēle – būt draugiem pašiem saviem vecākiem vai nebūt.

Cik brīnišķīgi, ka tu vari dzīvot pats un atļauj saviem mīļajiem dzīvot tā, kā viņi to vēlās un grib.

Jūlija Zinovjeva, psihologs
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieguldīt attiecībās nozīmē…

mamma_meita6

– Izpildīt savus solījumus.
– Atcerēties savu draugu un radu svarīgos datumus – apsveikt viņus.
– Pēc iespējas ātrāk atvainoties, ja esi aizvainojis un pieļāvis kādu netaisnību, pat tad, ja dažkārt nejūties vainīgs.
– Sekot savai runai, mīmikai, žestiem, no sirds smaidīt, būt labestīgam un labvēlīgam.
– Nekādā gadījumā nepaust savas pretenzijas, gluži otrādi, vairāk pateikties.
– Prast uzmanīgi uzklausīt. Spēt sadzirdēt otru cilvēku. Ir jāprot arī dzirdēt citu viedokli par sevi un būt atvērtam, lai saprastu un “sadzirdētu” šo viedokli.
– Dāvināt un pieņem dāvanas. Neiet ciemos tukšām rokām.
– Visādā ziņā būt uzticīgam saviem mīļajiem.
– Un viens no svarīgākajiem noteikumiem – nekad ne par vienu nerunāt sliktu aiz muguras. Precīzāk, mums jāaizsargā otra cilvēka reputācija brīdī, kad viņa nav klāt, vai arī jāklusē. Šādi mums ir jāuzvedas attiecībā pret jebkuru cilvēku un jo īpaši ar tiem, ar kuriem mums ir tuvas attiecības. Turklāt mēs graujam tā cilvēka uzticību, ar kuru mēs par to runājam. Lielākā daļa attiecību tika iznīcinātas tieši šī pēdējā punkta dēļ …
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc ģimenē rodas strīdi?

paris14

Kāpēc ģimenē rodas strīdi?
Tāpēc, ka mēs vēlamies katrs savu personīgo laimi.
Piemēram, sieviete ir tā veidota, ka viņai ļoti gribās sajust maigumu no vīrieša. Bet vīrietim būt maigam ir smagi, viņam tas ir varoņdarbs, īpaši tad, kad no viņa to pieprasa. Ja sieviete pret viņu izturas maigi – viņš atbild ar to pašu. Taču, ja sieviete izvirza pretenzijas, vīrietis niknojas.

Kā pareizi saņemt maigu attieksmi pret sevi?
Sieviete lūdz Dievu, viņas sirdī ienāk miers attiecībā pret savu vēlmi, un viņas dabas dotais maigums – tas ir viņas sirdī – bez jebkādiem šķēršļiem parādās uz āru. Vīrietis nekad līdz galam nesapratīs sievietes dabu – cik smalka un jutīga viņa ir, jo tā ir dievišķā daba un tā ir bezgalīga. Kad tā pamostas, vīrietis vienkārši sāk to ekspluatēt, tā vietā, lai tai kalpotu.

Taču tad, kad sieviete lūgšanās vēršas pie Dieva, viņa pilnībā piepilda savu sievišķo enerģiju, jo Dievs nekad neekspluatē. Viņa piepilda sevi ar mīlestību, maigumu, rūpēm un pēc tam vienkārši kalpo vīram. Un tā kā viņa ir iekšēji piepildīta – viņa neko neprasa pretī. Un no tā brīža sākas laime. Jo tad, kad sieviete nesavtīgi atdod vīram mīlestību, neviens vīrietis nespēs tam pretoties. Un neviens vīrietis nespēs palikt nepateicīgs, ja sieviete šādi rīkojas.

​​​​​​​© Oļegs Torsunovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai tev labas attiecības

sarunas.jpg

Dalies savās sajūtās ar partneri, noskaņojies uz viņa viļņa, esi gatavs viņu izdzirdēt un pieņemt, paskatīties uz situāciju viņa acīm, paužot pateicību un atzinību. Tas uzlabos jūsu attiecību kvalitāti, paaugstinās psihisko noturību, harmonizēs personību un dažkārt pārim dos pat jaunu dzīvi.

Sarunas pavada visu mūsu dzīvi. Kā likums, jau no bērnības mēs mācāmies izrunāt faktus: kurš un ko izdarīja. Bet, lūk, par jūtām bieži vien aizmirstam. Daudzi tās neapzinās un neizrunā.

Ja cilvēks runā par saviem pārdzīvojumiem, viņš tādā veidā pauž savu uzticēšanos sarunu biedram, atklāj tam daļiņu sevis.

Viena lieta ir stāstīt otram cilvēkam par to, kas tieši notika, bet pavisam cita – padalīties ar savām sajūtām, ko es jutu šajā situācijā: kas tevi iepriecināja, kas apbēdināja, par ko tu baiļojies, par ko uztraucies u.t.t.

Kā uzlabot partnerattiecību kvalitāti

Mūsu personības īpatnības izpaužas nevis tajā, kas ar mums notiek, bet tajā, kā mēs reaģējam uz notiekošo. Un, ja cilvēks dalās savos pārdzīvojumos ar citiem, viņam kļūst vieglāk un attiecības ar citiem cilvēkiem uzlabojas. Tas ir tik svarīgi, kad ir kāds, ar ko var padalīties savos priekos un bēdās, parunāt par sasāpējušo, vai kopā no sirds pasmieties.
Daudzi no mums ir pārliecināti, ka dalīties ir vērts tikai ar pozitīvajām emocijām, bet negatīvas nospiež, un tāpēc par tām labāk nerunāt – pat ar tuviem cilvēkiem. Ir arī otra galējība – cilvēks ir ieciklējies uz negatīvo un visu redz melnā krāsā, ko arī translē  apkārtējiem.

Harmoniska personība dalās savās emocijās ar sev tuviem cilvēkiem – dalās mīlestībā, priekā un bēdās, dalās ar savām bažām un panākumiem. Tas ļauj cilvēkam palikt labās attiecības pašam ar sevi, būt atvērtam un nejusties vientuļam.

Būt attiecībās – tas nozīmē dalīties ar sevi, parādīt savu patieso ES. Tas ieslēdz sevī gan labās īpašības, gan trūkumus, un dažkārt, pat maznozīmīgas, kā mums šķiet, jūtas.

Tas nepieciešams arī tāpēc, ka cilvēks mainās un koriģē savu ES saviem tuvajiem.

Ja partneris pieņem mūsu jūtas – ne tikai pozitīvās, bet arī negatīvās, pieņem mūsu īpašības, mēs ar viņu kopā jūtamies kā viens vesels un pārejam jau augstākā tuvības līmenī.

Dalies savās sajūtās ar partneri, noskaņojies uz viņa viļņa, esi gatavs viņu izdzirdēt un pieņemt, paskatīties uz situāciju viņa acīm, paužot pateicību un atzinību. Tas uzlabos jūsu attiecību kvalitāti, paaugstinās psihisko noturību, harmonizēs personību un dažkārt pārim dos pat jaunu dzīvi.

@arhisomatika
Tulkoja: GInta FS

Attiecībās ar Tevi es izvēlos sevi

attiecibas ar sevi

Īstas attiecības sākas tad, kad katrs no partneriem ir spējīgs izvēlēties SEVI. Nevis pārtaisīt otru, nevis gaidīt no otra to, ko viņš nav spējīgs dot, ne manipulēt ar vainas apziņu vai apstākļiem, ne cerēt uz to, ka kaut kas mainīsies, bet vienkārši ņemt un pielikt punktu attiecībām tieši tur, kur tās viņam kļuva neekoloģiskas vai disbalansētas.

Retais no mums ir spējīgs to izdarīt.
Kāds baidās palikt viens, kāds baidās zaudēt savu ierasto komfortu, kāds vienkārši nav spējīgs izturēt konflikta situācijas, bet kāds, savas lepnības, kura čukst: “tu un tikai tu varēsi viņu mainīt”, apmāts.
Ideālā variantā tad, kad notiek divu partneru noskaņošanās vienam uz otru, pietiek vienu reizi pievērst cilvēka uzmanību tam, kas rada tevī diskomfortu, un, ja tas viņam nav principiāls jautājums, un viņš ir noskaņots saglabāt attiecības, viņš to noteikti ņems vērā.
Galvenie konflikti parasti notiek tāpēc, ka sistemātiski atkārtojas situācijas, kuras katrs no partneriem uzskata par svarīgām, vai nespēj mainīt.

Šādos gadījumos veselīga reakcija būs apsēsties un novertēt, cik ļoti tev ir svarīgas šīs attiecības, un vai tu esi gatavs tās turpināt, zinot, ka tas nemainīsies.
Taču mēs turpinam “cīnīties par attiecībām”, cenšamies atrast kaut kādus kompromisus, kāpjot uz kakla savai paša dziesmai, vai cenšoties pārtaisīt savu partneri ar  ikdienišķās “zāģēšanas” vai “īdēšanas” (atkarībā no temperamenta) palīdzību, tā vietā, lai pieņemtu cilvēku tādu, kāds viņš ir, vai arī pārtrauktu attiecības.

Šīs situācijas būtība ir nespēja totāli pieņemt sevi, un tas nozīmē – nespēja pieņemt arī partneri.

Mēs cenšamies “iespiest” cilvēku savos priekšstatos par to, kādam viņam jābūt, piekaram viņam kaut kādas savas gaidas un projekcijas, un translējam viņam: “Man patīk, lūk, tas, mainies. Kļūsti man ērts, lai tik es nesatiktos ar savām nesadzijušajām brūcēm”.
Taču, pieņemot tikai vienu “labu”, “ērtu”, “svētku sajūtas ieskautu” partnera daļu un, ignorējot viņa “slikto”, “neērto”, “vājo” daļu, liekot viņam izvēlēties starp tevi un to, kas svarīgi viņam – mēs noveļam uz viņu atbildību par lēmumiem, kurus paši nespējam pieņemt.

“Kas tev ir svarīgāk – tavi ieradumi/draugi/vecāki/principi vai mūsu attiecības? Izvēlies mani, mani!” – kliedz mūsu Ego, un pēc tam atkal izdomā jaunus veidus, kā saņemt “mīlestības pierādījumus”.

Taču neviens nav spējīgs izvelēties otru, kamēr tas pats neprot izvēlēties sevi. Un otrādi – ja tu grūtā situācijā neproti izvēlēties savas intereses – tu nespēj arī pa īstam izvēlēties otru, ar visiem viņa trūkumiem un stiprajām pusēm.

Gatavība attiecībām ir arī gatavība tikt skaidrībā ar saviem dēmoniem, kuri uz tevi skatās ar partnera acīm. Mācīties pieņemt tiesības būt NEideālam, pieņemt savas vājības un trūkumus – tas nozīmē, tiesības otram būt NEideālam.

Attiecību skaistums izpaužas tad, kad divi, kuri lieliski zina, kādi viņi ir vienatnē, sāk uzzināt to, kādi viņi var būt, esot kopā.

Ko viņi mīl vai nemīl, kas viņiem kopīgs un kas – atšķirīgs, to, vai viņi viens otru dara stiprākus vai novājina, cik ļoti līdzīgas ir viņu vērtības un mērķi, ko viņi var radīt kopā un cik katrs no viņiem var būt saudzīgs pret otra brūcēm.

Kad cilvēks zin, kas viņam ir pieņemams, vai gluži otrādi – nav pieņemams, kas dod viņam enerģiju un, kas atņem, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, ko viņš grib un, ko negrib – viņš ir spējīgs to visu pieņemt arī otrā cilvēkā. Pieņemt ne tikai otra cilvēka spēku, bet arī vājumu.

Izvēlēties viņu totāli – tāpat, kā viņš izvēlas sevi.

Autors: Aleksandra Robespierre
Tulkoja: Ginta FS
Pēc Līgas Šīronas ieteikuma.

 

Tavs partneris, tavs atspulgs

milestiba10

Dzīve atrod daudz dažādus veidus kā palīdzēt mums pašizpētē un pašrealizācijā. Un viens no tādiem veidiem, par kuru tu noteikti esi dzirdējis…..ir cilvēki mūsu dzīves Ceļā. Īpaši – mūsu partneri. Jā, pareizi, atbilde nav tālu jāmeklē, tā ir blakus.

Viņi ir mūsu atspulgi. Dažādu mūsu rakstura īpašību atspulgi.

Savā dzīvē ar cilvēkiem mēs mijiedarbojamies gan īslaicīgā laika periodā, gan – ilglaicīgā. Ar īslaicīgajām attiecībām viss skaidrs – tie ir cilvēki darbā, uz ielas, sabiedriskajā transportā un citur. Tie ir tie cilvēki, ar kuriem kopā pavadām mazu daļu sava laika un pārāk bieži par viņiem nedomājam. Taču, ja uzmanīgi pavērosim, arī šādas, īslaicīgas tikšanās mums ļoti daudz ko interesantu pastāstīs par mums pašiem.

Pastāvīgas attiecības ar cilvēku nozīmē to, ka ilglaicīgā periodā tiekamies katru dienu, katru nedēļu, regulāri, vai arī – retāk, un tomēr, katrā no šiem gadījumiem saglabājam emocionālu saikni. Kad mēs par viņu domājam, tas izsauc noteiktas emocijas. Ja tās ir pozitīvas, lieliski, bet ja šajā cilvēkā tev kaut kas nepatīk, tas nozīmē, ka arī emocijas ir ne īpaši patīkamas.

Liktenis/Visums/Dzīve (vajadzīgo pasvītrot) sūta pie mums tos cilvēkus, no kuriem mums kaut kas jāiemācās, lai apzinātos, lai kaut ko jaunu atklātu, lai notiktu mūsu personības izaugsme. Un, jo tuvāks mums ir šis cilvēks, jo specīgāk tas mūs emocionāli aizskar, jo lielāka ir viņa loma mūsu Dzīvē.

Un, iespējams, tāds cilvēks visspēcīgāk mums atspoguļo to, par ko mums pirmkārt būtu jāaizdomājas.

Visspēcīgāk un spilgtāk mūs atspoguļo mūsu partneri. Un tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs pavadām visvairāk sava laika. Un te nu pati Dzīve ir ielikusi savu ilgtermiņa plānu pašrealizācijā. Mums kaut kas viņos var patikt, vai nepatikt. Iespējams, ar kādu cilvēku mēs nemaz nevēlamies komunicēt, taču Visums ir ideāls. Viss dzīvē notiek ar kādu noteiktu iemeslu. Un ikvienā no cilvēkiem, kurus satiekam, ir daļiņa mūsu pašu.

Tu, iespējams, strīdēsies un man nepiekritīsi, sakot – šis cilvēks ir tāds un šitāds, slikts un vēl sliktāks, un tevī nav nekā no tā, kas tev viņā nepatīk! Starp citu, ir gadsimtiem ilgi pārbaudītas frāzes: “Iemīli savu ienaidnieku kā sevi pašu” un “Cita acī skabargu redzi, savā baļķi neredzi.” Un tālāk tiek piedavāts risinājums: “Sākumā izņem baļķi no savas acs un ieraudzīsi, kā izņemt skabargu no otra acs.”

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Tas, kas tev sevī jāizmaina, lai kļūtu labāks, laimīgāks, harmoniskāks…., rezonēs ar otra cilvēka līdzīgu rakstura iezīmi. Un tās pretenzijas, kas tev bija pret citiem cilvēkiem, patiesībā vērsīsies pret tevi. Kādas tās ir?

Pirms lasi tālāk, paņem papīru un pieraksti tas īpašības, kuras tevi tracina citos cilvēkos. Pieraksti, ne – padomā. Ja tevi neapmierina kāda cilvēka kāda rakstura īpašība, tad zemapziņā tu esi neapmierināts ar šo rakstura īpašību sevī, tikai neapzinies to.

Ja runājam par partneriem. Sākumā mēs savā partnerī iemīlamies un atrodam viņā savu labāko atspulgu. Pirmajā laikā mēs domājam par to, cik gan daudz kā laba ir viņā: skaistums, prāts, emocionalitāte, labestība, erudīcija un tamlīdzīgi. Labākās partnera īpašības – tie esam mēs paši, mūsu labākā versija. Pēc tam, pēc kāda laika, sākas pārmetumi – slinkumā, egoismā, naidīgumā, vieglprātībā u.t.t.

Pārsvarā gadījumu esam uzbūvēti tā, ka negribam vispirms paskatīties uz sevi un tikai pēc tam skaļi paust partnerim savu neapmierinātību. Labākais variants nav vienkārši klusēt un uzmest lūpu, bet gan izrunāt ar otru cilvēku visu, kas uz sirds. Godīgums un atklātība ir labu attiecību garants.

Atceries to, ka negatīvais emocionālais “āķis” turpinās būt līdz brīdim, kad abi to “atstradāsiet”.

Piemēram: tu apvaino partneri slinkumā, bet pats esi aktīvs un centīgs darbaholiķis. Tev noteikti gribēsies pateikt, ka tevī šīs īpašības nav, bet viņš gan ir ļoti slinks.

Nesteidzies ar secinājumiem.

Droši vien slinkums tavā dzīvē izpaužas kādā citā jomā un veidā. Iespējams, tu slinko tad, kad vajag pieņēmt lēmumus, vai tad, kad vajag savā dzīvē kaut ko mainīt u.t.t. Vēro sevi un domā pats, bet tas 100% tā ir.

Vai arī, tu apvaino cilvēku rupjībā un pats uzskati, ka esi maiguma un labas audzināšanas kalngals. Nesteidzies arī šeit.

Iespējams rupjība no tavas puses izpaužas tajā, ka neiecietīgi izturies pret kādu cilvēku savā dzīvē un šis kāds no tā ļoti cieš. Pavēro sevi!

Šeit variantu ir tik daudz, ka saprast, kur ir kas, varēsi tikai tu pats – ja gribēsi un, ja tev tas būs svarīgi. Ir ļoti būtiski to slikto īpašību, ko redzi partnerī, identifict sevi un sākt ar to stradāt.

Un tikai tā, atsienot mezglu pēc mezgla, tu sapratīsi:

1. Ka tavi ienaidnieki patiesībā nav tev nekādi ienaidnieki.

2. Ka ar ikvienu cilvēku tu vari atrast kopīgu valodu. Bet tas cilvēks, kurš tevi tracina un ar kuru tu vēlētos pārtraukt attiecības, vienkārši aizies no tavas dzīves, vai kļūs par tavu draugu..

3. Ka lēmums pamest savu partneri, lai pēc tam atrastu kādu labāku, var būt kļūdains, jo ar to nākamo notiks tas pats, jo tevī jau nekas nebūs mainījies, ja tu pats nebūsi sevī atstrādājis sev uzliktos dzīves uzdevumus. Vai ir vērts tērēt savu dzīves laiku, mainot patneri pēc pārtnera, meklējot mistisku sapratni?

4. Ka galvenā gudrība, pie kuras mums visiem nāksies nonākt, iemācīties redzēt un iemīlēt savu partnetri, savus tuvos cilvēkus, tādus, kādi viņi ir. Ir jāiemīl sevi pašu, tad arī vieglāk būs pieņemt nevis savu labāko atspulgu cilvēkā, bet pašu cilvēku – tādu, kāds viņš ir!

Un tad tu ieraudzīsi, cik brīnišķīga un daudzveidīga ir pasaule un, ka, izrādās, dzīvot harmonijā un mierā, netērējot savu enerģiju uz strīdiem un pretenzijām, ir pavisam viegli un reāli iespējams. Un tas ir ļoti vajadzīgi un svarīgi ikvienam no mums!

Autori: Lija Izvoļskaja un Jūlija Poļežajeva

Tulkoja: Ginta FS