Lai ko tu sev vēlētos, dod to otram

Es atceros, reiz, kad lietas veicās ne īpaši labi, mani nomāca drūmas domas par to, ka man nav naudas, ir pavisam maz ēdamā, un es nezinu, kad nākamo reiz varēšu normāli paēst, un nezinu, kā samaksāt par dzīvokli. Vakarā autobusa pieturā es satiku jaunu pāri. Es viņus ieraudzīju uz soliņa sarāvušos kamoliņā un apsegušos ar savām jakām segas vietā.

Mana sirds notrīsēja. Es atceros, kā mums bija, kad bijām vēl pavisam bērni un pārbraucām no vienas vietas uz citu, nemitīgi bijām ceļā.

Es piegāju viņiem klāt un uzaicināju pie sevis pasēdēt siltumā pie uguns, izdzert tasi karstas šokolādes, varbūt apgulties saliekamajā gultā un labi izgulēties. Viņi lielām acīm skatījās uz mani no apakšas uz augšu, kā bērni skatās Ziemassvētku rītā.

Mēs aizgājām uz manu dzīvokli un es viņiem pagatavoju ēst. Tajā vakarā mēs paēdām labāk, kā ikviens no mums kādā citā vakarā pa visu šo laiku. Ēdiena mums bija pārpārēm. ledusskapis bija pilns. Man vajadzēja tikai pastiept roku un paņemt to, ko iepriekš tur biju ielicis. Es visu apcepu pannā un tas, kas sanāca, bija lielisks! Es atceros, kā padomāju: no kurienes viss šis ēdiens?

Nākamajā rītā es jauniešus pabaroju un pavadīju. Atvadoties pieturā izvilku no kabatas divdesmit dolāru banknoti “Varbūt jums tas noderēs”, es teicu. Apskāvu viņus un mēs atvadījāmies. Visu to dienu mani mana situācija vairs tik ļoti nebiedēja. Jā, pat visu nedēļu! Šis notikums, kas uz visiem laikiem palika manā atminā, ļoti izmainīja manu pasaules redzējumu un dzīves izpratni.

Lai ko tu sev vēlētos, atdod to otram.

Ja vēlies būt laimīgs, dari laimīgu otru.

Ja vēlies būt veiksmīgs, palīdzi otram būt veiksmīgam.
Ja vēlies vairāk mīlestības savā dzīvē, izdari tā, lai otram tas būtu vairāk.
Izdari to no sirds, ne tāpēc, ka meklē personīgo labumu, bet tāpēc, ka tu patiešām gribi lai otram cilvēkam tas viss būtu… un viss, ko tu atdevi, atgriezīsies pie tevis.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Felicity Berkleef
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labestīgie

sirds endmion1-•3442434

— Un, lūk, viena labestīgu cilvēku īpatnība.
Viņi izdomā tev attaisnojumus pat tad, kad tu pats neko nepaskaidro.
Viņi pieņem atvainošanos pat tad, kad tu neatvainojies.

Viņi tevī redz tikai labāko, pat tad, kad tev to nevajag.
Pašos smagākajos brīžos viņi tevi uzmundrina, pat tad, ja tas nozīmē nolikt sevi otrajā vietā. Viņu vārdu krājumā nav vardu salikuma “esmu aizņemts”.
Viņi vienmēr atrod laiku, ko veltīt tev, pat tad, kad tu to neprasi.
Un tu uzdod sev jautājumu, kāpēc gan viņi ir tik jūtīgi.
Un tu domā, kāpēc viņi tā rūpējas.
Un tu domā, kāpēc viņi tik daudz atdod, neko neprasot pretī.
Un tu domā, kāpēc tas, ka viņi ir, citiem neliekas nekas īpašs un nozīmīgs.
Tas ir tāpēc, ka viņi tev nespiež pieprasīt viņu uzmanību.
Viņi pieņem mīlestību, kuru, kā viņiem šķiet, viņi ir pelnījuši.
Un tu pieņem mīlestību, kuru, ka tev šķiet, esi pelnījis.

Ļauj man tev pateikt kaut ko.
Bīsties tās dienas, kad labestīga sirds no tevis atteiksies.
Debesis virs musu galvām nekļūt pelēkas bez iemesla.
Sirds nepārvēršas ledū, ja līdz tam pret to neizturējās ar aukstumu.
Autors: Liza Burbo
Tulkoja: Ginta FS