Par krīzēm un emocionālo bankrotu

Par ikvienu pareju jaunā līmenī mēs maksājam ar krīzi. Tā vai citādi. Par savu identitāti mēs maksājam ar kaunu. Par izeju no līdzatkarības mēs maksājam ar šķiršanos. Par piedzimšanu mēs maksājam ar sāpēm. Par tuvību – ar kompromisiem. Par brīvību – ar vientulību. Un tā tālāk.

Ja cilvēks ilgi paliek lomā, kura sen sevi ir izsmēlusi, viņš klusītiņām sāk slīdēt lejup uz sava emocionālā bankrota pusi. Viņam nav vairs ne spēka, ne motivācijas, ne intereses. Tādu cilvēku mums apkārt ir ļoti daudz. Mammas, kuras ar saviem pusaudžiem runā kā ar divgadīgiem berniem. Direktori, kuriem nospļauties uz atskaitēm. Trīsdesmitgadīgas nimfomānes. Mūžīgie studenti – cienījami vīri, patiesības meklētāji ar plikiem dibeniem un vēl virkne citu personāžu.

Jo ilgāk tu uzturies sevi sen izsmēlušā lomā, kura tevi iztukšo, jo vairāk tu kļūsti par to personāžu, kura replikas vienmēr ir paredzamas un visi gājieni sen zināmi. Direktori bankrotē, nimfomānes pavedina, mātes vaino un tā tālāk.

Ko tur daudz sacīt? Galu galā vajadzētu noskaidrot, kāda tad ir morāle. Taču tai nebūs jēgas brīdī, kad tava paša krīze tev stāv deguna galā kā milzīgs tumšūdens ezers, kurā jāienirst pilnībā, nezinot, vai pietiks gaisa lai uznirtu. Jābūt gatavam noslīkt, tā arī ezera dibenu nesasniegušam. Vai arī aizskart to ar savu paša galvu un uznirt otrajā pusē. Būt gatavam tam, ka neesi gatavs.

Cilvēkiem, kuri dodas savā krīzē, ir ilūzija, ka viņi spēs saglabāt savu dzīvi neizmainītu. Tos pašus sakarus, to pašu seju, to pašu līmeni. Taču krīze – tās vienmēr ir pārmaiņas. Pirmkārt tā pārmaiņas, ko ir visgrūtāk mainīt. Pretējā gadījumā tā nebija nekāda krīze.

Agri vai vēlu nāksies tajā ieiet. Ilgi kavējoties krastā, tu vienalga maksā ar savu laiku, saviem spēkiem un gala rezultātā – ar savu dzīvi. Vienalga.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

VISS BŪS LABI

Es bieži atstāstu šo notikumu par to, kā reiz kāds lauku ārsts Anglijā atklāja, ka gandrīz visi pieaugušie ciema iedzīvotāji ir inficēti ar meningītu. Ārsts bija šausmās. Kas būs, kad visi saslims!? Ko darīt?
Taču saslima tikai septiņi cilvēki. Pārējie palika veseli, nesaslima. Saslima tie, kuriem bija lielas personīgās problēmas. Tie, kuriem nebija spēka cīnīties un, kuriem nebija pārāk lielas vēlmes dzīvot. Ārstu tas šokēja, viņš pēc tam kļuva par psihologu. Un tas ir skaidrs, kāpēc.
Vai arī, kā vēl jaunībā man stāstīja ārsts-ftiziatrs Aļoša Kondrašins, ka deviņdesmit procentu pieaugušo iedzīvotāju ir inficēti ar tuberkulozi. Taču cilvēki pārsvarā ar to neslimo. Visbiežāk saslimst tie, kuri dzīvo slikti. Agrāk arī uzskatīja, ka ar diloni slimo mīlestībā nelaimīgi cilvēki. Tie, kuri piedzīvojuši zaudējumus un vilšanos. Tie, kuriem sirds salauzta.
Ārstiem ir ļoti daudz tādu piemēru. Tāpēc labāk izvairies no sarūgtinājumiem un necenties pagaidām noskaidrot attiecības. Nestrīdies, nelamājies un noliec malā savas pretenzijas līdz labākiem laikiem. Esi labestīgs pret saviem tuviniekiem. Un pret dzīvniekiem. Higiēna un psihohigiēna iet rokrokā. Šobrīd nav īstais laiks skandāliem un šķiršanām, lūk, arī viss.
Nesalauz sirdi sev un citiem.
Un tad, cerēsim, viss būs labi. Bet ar krīzi kaut kā tiksim galā.
Viss būs labi.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs katrs varam palīdzēt

Libānas-Izraēlas kara laikā vairāki pētnieki veica eksperimentu, kura laikā veselai cilvēku grupai mācīja atklāt spēju sajust mieru sevī.

Noteiktā laikā šos cilvēkus iesūtīja kara plosītajās Tuvo Austrumu teritorijās. Kad viņi visa šī vājprāta vidū piepildīja sevi ar miera sajūtu, karadarbība izbeidzās, samazinājās noziegumu skaits pret mierīgajiem iedzīvotājiem, cietušo un hospitāļos nogādājamo skaits, un ceļa negadījumu skaits.

Kolīdz šie cilvēki pārstāja koncentrēties uz mieru sevī, viss atgriezās vecajās sliedēs.

Šie pētījumi apstiprināja jau agrāk veiktos atklājumus: tad, kad pat neliels iedzīvotāju skaits ir iekšēja miera un pieņemšanas stāvoklī, tas atspoguļojas ārējā pasaulē.

Pētnieki izskaitļoja cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai šis stāvoklis atspoguļotos apkārtējā pasaulē.
Piemēram, pilsētai, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju būtu nepieciešami apmēram 100 šādu cilvēku, bet reģionam ar 6 miljardiem cilvēku, šis skaits būtu mazāks kā 8000 cilvēku.

Šī formula ņem verā tikai to minimumu cilvēku, kas nepieciešams, lai uzsāktu pasaules atveseļošanās procesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri jebkurā situācijā ir miera sajūtas piepildīti, jo ātrāk notiek šī atveseļošanās. Šo pētījumu nosauca “Starptautiskais miera projekts Tuvajos Austrumos” un tā rezultātus publicēja “Konfliktu atrisināšanas žurnāls” (1988.gadā).

Pasaule balstās uz cilvēku iekšējo stāvokli. Tie cilvēki, kuriem dvēselē ir mīlestība, ir pasaules mugurkauls, civilizācijas organisma pamats. Viņi nesūdzās, viņi nenosoda pasaules nepilnību, nevienu neplosa, cenšoties pasargāt savas iedomātās robežas, viņi neienīst “matricas-sistēmu”. Neaicina no tās iziet. Viņi vienkarši dara savu darbu, padarot skaistāku savu dzīvi, dažkārt pat neaizdomājoties par to, ka viņu labklājīgā dzīve var paglābt šo pasauli no iznīcības

Tatjana Teterina
FOTO: Artem Podrez
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāpēc es izvēlos nevienu nenosodīt, vairot gaismu un mīlestību savā sirdī un līdz ar to visā pasaulē. Izvēle ir mums katram.

Mīlestība un iespējas ir bezgalīgas

Ikviena krīze ir saskaršanās ar to, ka tā kā agrāk bija, tagad vairs nevar. Ir nepieciešams kaut ko mainīt. Skatīties būtībā. Kas nedarbojas. Un kā tagad būt – pa jaunam.

Tas ir ielūgums uz pārmaiņām. Uzaicinājums mainīties. Iet jaunajā. Vēl nezināmos ūdeņos. Ceļojums aiz robežām. Aiz ierastajiem uzskatiem par sevi un savām iespējām. Tuvāk sava iekšējā potenciāla atklāšanai. Tā būs satikšanās ar sevi. Jaunā dziļumā.

Tas ir ielūgums sākt skanēt savādāk.

Iet dziļāk.

Sirdī. Mīlestībā.

Pārstāt sev melot. Pārstāt cīnīties ar sevi. Pārstāt lauzt un postīt sevi un savu pasauli.

Sākt labāk klausīties un dzirdēt sevi. Savas vajadzības. Ieskatīties savās sāpēs. Iet sevis dziedināšanā. Arvien dziļāk un dziļāk.

Potenciāls ir bezgalīgs. Spēks ir bezgalīgs. Taču bez Mīlestības tam visam nav jēgas.

Radīt pa jaunam. Skanēt pa jaunam.

Īsti. No būtības. No sirds. No Mīlestības. No pašvērtības. No cieņas. No viegluma un prieka.

Iespējas ir bezgalīgas. Mīlestība ir bezgalīga.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūra, kura ir katrā no mums

Es stāvu rindā pasta nodaļā. Gaidu, kad uz elektroniskā tablo parādīsies mans kārtas numurs, un es varēšu pie norādītā lodziņa aizsūtīt savas grāmatas ar autogrāfu cilvēkam, kurš ļoti tās gaida. Atmosfēra pastā ir smaga, rūgstoša. Pie katra lodziņa lokāli mini konflikti.

Kādam pazudusi paciņa, kāds sarunā rupjības darbiniecei un tā mēģina saglabāt savas robežas, bet sanāk vien piebērt ogles jau tā kvēlojošajam ugunskuram. Kāds mēģina salikt savu kartona puzli, tā izjūk un cilvēks sāk rupji lamāties.

Stresu var fiziski sajust, tas lidinās gaisā un padara gaisu biezu kā ķīseli, kurā grūti elpot.

Bija 2020. gada februāris un pasaulē sākās epidēmijas kolapss, valstis viena aiz otras aizvēra savas robežas, paziņoja par karantīnu un cilvēki saprata, ka nebūs labi, un tas ietekmēs katru ģimeni. Un dusmu un aizkaitinājuma enerģijas koncentrācija arvien pieauga.

– Kur tā ir? Es jums jautāju, kur ir mana paciņa? Es jau mēnesi to gaidu! No kaimiņu pilsētas!

– Kurš izdomājis šos birokrātiskos mēslus? Kā šis papīrs  jāaizpilda?

– Ka jūs sauc? Es rakstīšu sūdzību!

Pie katra lodziņa sacelšanās. Bet patiesībā jau šī sacelšanās nav pie lodziņiem, bet gan cilvēkos. Katrā cilvēkā. Vienkārši to nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tikai tās atskaņas izpaužas šādos, asos monologos.

Man ļoti gribējās ātrāk nosūtīt savu paciņu un doties projām. Ir neizturami atrasties naida epicentrā.

Es taču saprotu, ka ne jau aiz laimes cilvēki ir uzvilkti un naidīgi, ne jau aiz miera par savu nākotni. Viņi raduši cīnīties dēļ šīs laimes, bet tā kā nenāk tā nenāk. Un pēc tam pienāk krīze un padara bezvērtīgu pat šo ceļu, kas jau ir noiets un it kā atgriež cilvēku starta pozīcijās. Kāds gan tur prieks!?

Pēkšņi pastā ieskrien raudoša jauna sieviete un metas pie trešā lodziņa. Tas ir aizņemts, kāds vīrietis saņem savu paciņu, bet raudoša sieviete it kā to vispār neievēro:

– Jūs man pārdevāt tukšu kastīti! – sieviete raud. – Tur helikoptera nemaz nav!!! Es bērnam nopirku, mēs mājas atvērām, bet kastīte tukša! Bērns raud, es viņu knapi nomierināju. Lūk, viņš aizmiga, bet es fiksi uz pastu…. Lūdzu samainiet, savādāk viņš mājās viens palika…

Sievietei rokās kastīte no spēļu helikoptera. Nesen pastā sāka pārdot spēļmantiņas, tās stāv uz plauktiem. Rotaļu mašīnītes, kuģīši, vilcieniņi plastmasas kastītēs. Mantiņas ir ļoti vieglas, iespējams, tāpēc sieviete nopirka helikoperu, padomāja, ka tas ir viegls, neapzinoties, ka tā tur vienkarši nav.

Darbiniece pie trešā lodziņa viņai skaidro:

– Es nevaru tā vienkārši samainīt. Katrai kastītei ir savs svītru kods. Ja es to samainīšu, tad  sanāks, ka es pati jums nopērku jaunu mantiņu, un to atskaitīs no manas, ta jau mazās algas…. Jūs varat uzrakstīt iesniegumu…

– Kādu iesniegumu??? Es par 700 rubļiem nopirku tukšu kastīti, apbēdināju savu bērnu, novedu līdz asarām, lūdzu, atgrieziet man mantiņu! – sieviete izmisumā raud.

– Droši vien kāds no apmeklētājiem vienkārši izņēma no kastītes helikopteru, – līdzjūtīgi saka darbiniece. – Plauktiņi stāv zālē un ir pieejami visiem. Jāskatās kamerās… Man ļoti žēl, bet noformēsim iesniegumu….

– Man bērns mājas ir viens! Ko mēs noformēsim?? – sieviete raud. – Atdodiet helikopteri.

– Piedodiet, – sieviete pie lodziņa ir gatava palīdzēt, bet savas kompetences robežās, – Man ļoti žēl, ka tā noticis, kāds nozadzis…

– Man nospļauties, kurš nozadzis! Ko man teikt bērnam? Sanāk, ka jūs nevarat nodrošināt drošību, bet mans bērns ir vainīgs? Es viņu viena audzinu, naudu mēnesi krāju, bet tagad paliku bez mantiņas….

Meitene pati izskatās kā izmisuma iemiesojums un raud tik patiesi, it kā šis helikopters patiešām būtu dzīvības un nāves jautājums un es ar katru šūniņu jūtu mātes izmisumu.

Es šo meiteni kopā ar viņas puiku pāris reizes biju redzējusi bērnu spēļu laukumiņā. Tāds kustīgs, jautrs puika, kā jau visi bērni savos četros gados. Mammas prieks, lepnums un dzīves jēga. Un viņa sava bērna smaida deļ ir gatava uz visu.

Un, lūk,  par pēdejo naudu, kuras principā nav, viņa nopērk helikopteri. Nevis vienkārsi helikopteri, bet prieka porciju savam dēlam, ilgstošu laikā. Un viņš “lidos” ar šo helikopteri pa dzīvokli un būs sajūsmā un ar šo sajūsmu sildīs savu mammu, un viņa nenožēlos nevienu par šo sava bērna prieku iztērēto kapeiku.

Bet helikoptera vietā bērns saņem tukšu kasti. Tas nav godīgi. Viņam ir četri gadi un pagaidām viņam ir jābūt aizsargātam no tādiem dzīves “uzmetieniem”.

Viņas laulība bija izrādījusies tukša laimes kaste. Uz kastes bija uzzīmēta laimīga ģimene un māja – pilna laime. Bet patiesībā iekšā bija tukšs.
Un tagad viņa viena audzina savu dēlu, bez palīdzības, un nav tādas vietas, kur varētu uzrakstīt iesniegumu, lai atgriež pazaudēto laiku un izraudātās acis.

Taču pati viņa ir pieaugusi sieviete un pieaugušiem cilvēkiem tādas situācijas sūta pieredzei. Bet bērniem? Par ko viņas dēlam tukša kaste?

Es izeju no rindas un dodos pie mantiņu plauktiem. Meklēju helikoperu. Tādu pašu, kā viņai rokās.

– Vai ir tāds pats helikopters? – es jautāju darbiniecei pie trešā lodziņa. – Man ļoti to vajag nopirkt.

– Nē, ir tikai tas, kas redzams vitrīnā…

– Meitenīt, – es vēršos pie raudošās māmiņas. – Kas vēl bez helikoptera jūsu puikam patīk? Es gribu viņam uzdāvināt. Lūk, vilcieniņš. Lidmašīna. Laiva. Kravas mašīna. Kas vēl?

– Nē, nē, ko jūs!!! – meitene sabīstas. – Jūs taču neesat vainīga šajā situācijā!

– Jā, es neesmu vainīga. Vienkārši gribu bērnam uzdāvināt dāvanu. Ne jau jums, bet jūsu bērnam. Neatsakiet, lūdzu, man šo prieku. Drošāk, drošāk, ko ņemam? Savādāk pamodīsies, bet mammas nav!

– Droši vien lidmašīnu, – meitene ar roku noslauka asaras.

– Lieliski, vai var, es bez rindas nopirkšu lidmašīnu? – es jautāju un man atbrīvo vietu pie visiem lodziņiem!

Vīrietis ar paciņu pie trešā lodziņa pēkšņi apķeras:

– Man tad dodiet to kravas mašīnīti! Es jau sen par tadu sapņoju! Kā jūsu dēlam vārds?

– Slaviks.

– Ko, jūs, es tā nevaru! – noraudājusies jaunā māmiņa krata galvu.

– Varat gan! Tā būs kompensācija par to, ka helikopters pārvērtās par lidmašīnu.

– Bet mēs paņemsim vilcienu, – mamma ar diviem pusaudžiem paņem no plaukta vilcienu.

– Bet no manis – laiva! – saka sieviete ar košu šalli.

– Man mantiņas ir par dārgu, es paņemšu cepumus, – saka smaidīga vecmāmiņa…

Pie trešā lodziņa stāv rinda. Vesela rinda ar cilvēkiem, kuri pat krīzē paliek cilvēki. Krīzē tas ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka pašiem bail par savu nākotni. Un tu pats nezini, vai vari atļauties būt tik dāsns. Taču dāsnuma jēga jau nav maciņa biezumā, bet tajā, ka tas iebūvēts dvēseles funkcijās. Tas neizdziest pat lielās bēdās, bet iedegas vēl košāk.

Pēc piecām minūtēm Slavika mamma atkal raud. Rokas viņai pilnas ar spēļu transportu, cepumiem un ievārījumu. Bet tagad tās jau ir citas asaras, maigas, pateicīgas…. Viņa līdzinās mazai meitenītei, kurai tikko kā atgriezta laime…

Es iedomājos, kā pamodīsies mazais Slaviks un ieraudīz šo bagātību. Un uz kādu brīdi kļūs par laimīgāko cilveku pasaulē. Bet varbūt uz ilgu laiku. Bet varbūt – uz visiem laikiem. Un viņa mamma arī iemācīsies būt laimīga. Un sapratīs, ka viņas ģimenes laime ir pilna līdz malām.

Cilvēki ir izdomājuši kā mērīt laimi naudas vienībās un ļoti baidās zaudēt savus maciņus. Bet bagātība taču ir tik daudzveidīga! Ja tev ir ko mīlēt, ja tu kādam esi vitamīns dvēselei, ja tava sirds ir labestības pilna, ja blakus ir tavi mīļie, tava ģimene, ja blakus ir kaut viens adresāts, kurš gaida no tevis ziņas – tu esi ļoti, ļoti bagāts cilvēks un neviena krīze  tevi nebiedē.

Mēs pavadījām no laimes noraudājušos Slavika mammu un atgriezāmies pasta zālē gaidīt katrs savu rindu. Bet atmosfera bija mainījusies. Pie katra lodziņa cilvēki viens otram smaidīja.

– Lūk, arī atradās jūsu paciņa!

– Tajā ir konfektes, es jūs uzcienāšu….

– Paldies par operativitāti….

Es stāvu un smaidu. Un nesteidzos aiziet. Es burtiski peldos cilvēcīgumā un man tik ļoti patīk šī jūra. Jūra, kura ir katrā no mums un ļoti uztraucas, kad mēs to aizmirstam….

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves pieskārieni. Uzliec vārīties tējkannu.

zaļā tējkanna76

Vecmāmiņai visu mūžu bija viens dzelžains princips:
– Pamodies? Uzliec vārīties tējkannu…
Bet dzīve bija dažāda…
Gan dzelžaina, gan kā tērauds, gan betons, gan kartons, gan tāda, kas mērķē mugurā ar uzasinātu nazi…
Represija. Cietums. Karš. Izsūtījums. Atgriešanās nekurienē. Atgriešanās tur, kur neviens negaida. Palikšana atraitnēs. Nabadzība. Klejošana. Bezcerība. Vientulība.
Un nebija laika depresijām…
Bet varbūt bija, taču ko gan viņa ar tām varēja padarīt…
Viena ar diviem bērniem, bez pabalstiem, palīdzības un atbalsta…
Tikai vienu… uzlikt vārīties savu tējkannu…
Un viņa to darīja…
Vienmēr…
Cik atceros savu vecmāmiņu, es vienmēr atceros mūžīgi pīkstošas tējkannas…
Stipra Indijas tēja… tā sev…
Atsevišķā caurspīdīgā trauciņā – zaļā tēja no zālītēm un lapiņām… tā visiem parējiem, kuriem stipra bija viņas dzīve tieši tāpat kā tēja…
Un ne reizi, velns parāvis, ne reizi! – es neredzēju viņu esam steigā, bailēs vai aizvainojumos par niekiem..
Viņa stingri stāvēja uz savām izkaltušajām un garajām kājām…
Nebija naudas – vārīja kartupeļus un cepa plāceņus…
Nebija apģērba – pāršuva savu veco sarafānu…
Ja nervozēja, tad pateica kādu skarbu vārdu un dzīvoja tālāk…
Cik ļoti man bija žēl, ka viņa nenodzīvoja līdz tam laikam, kad jau varēju, varēju, varēju…
Varēju iedot viņai citu dzīvi, pārpilnību, labsajūtu, visu, ko viegli nopirkt par naudu…
Man bija žēl, taču pēc tam es sapratu, ka viņa nebūtu bijusi laimīga kažokā un ikriem brokastīs…
Ne no tiem diegiem bija šūta…
Vajadzētu tā laika viņu šeit, pie mums, tagad…
Lai viņa paskatās, kā mēs te esam stīvi bailēs no koronovīrusiem, inflācijas un krīzēm…
Lai paskatās un pasaka pāris skarbus vārdus un uzliek vārīties savu veco zaļo tējkannu, kuru nekad dzīvē nevēlējās mainīt pret kādu citu un kurš nosvila turpat uz plīts četras dienas pirms viņas nāves…
Ir jādzīvo…
Ir jādzīvo, uzspļaujot vīrusiem, inflācijai un krīzēm…
Ir jādzīvo, atstājot aiz muguras visus cīniņus par labāko kumosu un siltu vietiņu…
Ir jādzīvo sava dzīve, negaidot kādu citu…
Ir jādzīvo ar saviem kalendāriem, savu mīlestību, saviem priekiem un bēdām…
Ir jāuzliek vārīties sava tējkanna, mani mīļie…
Tāpēc, ka nedrīkst maksāt ar sevi par svešām spēlēm…
Nedrīkst, vai dzirdiet?!
Banāli, bet šī dzīve ir viena…
Un vēl banālāk, ka tā ātri paiet…
Uzlieciet vārīties tējkannu…

Dzīvojiet tagad!

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs paši esam spējīgi radīt apkārtējo pasauli atbilstoši tam, kas mūsu sirdīs un galvās

10906305_326822560841546_8368252877697921195_n

Mēs patiešām protam uzpūst no mušas ziloni. Mēs protam paši sanervozēties tur, kur tam nav nekāda iemesla. Mēs protam sarīkot skandālu uz līdzenas vietas. Diemžēl.

Viss atkarīgs no tā, uz kāda viļņa esam uzskaņojušies, pie kā turamies un, izejot no tā, kāds ir mūsu atbalsta punkts, izdarot savus secinājumus.

Vienu un to pašu rīcību, vienu un to pašu frāzi mēs varam iztulkot dažādi, vadoties no tā, kā šobrīd jūtamies.

Un krīze arī te ir rādītājs. Es zinu sievietes, kuras krīze it kā neskāra, tomēr viņas ar savu trauksmi ienesa to savās ģimenēs. Bet zinu arī tādas, kuras pat ļoti sarežģītā laikā bija optimistiski noskaņotas, ar pateicību pasaulei, un viņu mājās tā vētra, kas trakoja ārpusē, vispār nebija pamanāma.

Ir kāds stāsts par kādu franču biznesmeni, kurš ieradās Amerikā Lielās Depresijas laikā un no nulles uzbūvēja savu veiksmīgu, plaukstošu biznesu. Tas ir diezgan dīvaini – valstī krīze, bet viņam uzsmaidīja veiksme.

Un, kad viņam jautāja, kā tā gadījās, viņš atbildēja, ka vienkārši neko par šo krīzi nezināja, uz to brīdi ļoti slikti pārzināja angļu valodu un avīzes nelasīja.
Šis stāsts ir ļoti pamācošs – nevajag fokusēties uz krīzi. Un nevajag ar to attaisnot savu slinkumu – sakot, kādēļ gan kaut ko darīt, ja tāpat nekas nesanāks. Nevajag stimulēt savu nepārliecinātību par sevi un saviem spēkiem. Un kaut arī krīzes laikā ir tik daudz iemeslu sevi pažēlot, tieši grūtos laikos nav nekādas jēgas šādā veidā vākt savus bonusus. Vai ir vērts tēlot, ka nekas nenotiek? Ka tas mūs neskar un neskars? Ka krīzes vispār nav? Vai tādā gadījumā mēs nelīdzinamies strausam, kurš galvu iebāzis smiltīs?

Es labāk skatos acīs tam, kas notiek. Bez bailēm un panikas.

Pieņemt to un izdzīvot – kopā ar savējiem, savu ģimeni, saviem tuvajiem. Un darīt to kopā ar Dieva palīdzību, tāpēc, ka bez Viņa neviens zāles stiebriņš nepakustēsies.

Ja krīze ir atnākusi, tātad tā kāda iemesla dēļ ir vajadzīga. Ir jāizmanto tās dotās iespējas un nevajag tāpec taisīt histērijas un sēt paniku.

Krīze ir – tas ir viens. Krīze – tas ir labi – tas ir divi. Krīze – tas ir tikai uz laiku – tas ir trīs. Krīze ir mūsu laiks un tas ir pats galvenais. Labākais laiks izaugsmei, attīstībai un pārmaiņām.

Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs iesim uz priekšu lēnāk. Labestīgāk. Klusāk.

!!taisniba

Nevienam no mums nav imunitātes

Viss būs labi.
Tas patiešām tā ir.

Mēs sagaidīsim šos laikus ar Mīlestību, Humoru un Pacietību.
Mēs kopā raudāsim, kopā smiesimies.
Mēs atklāsim vienotību savā sašķeltībā.
Un pats sliktākais no visa tā reiz beigsies.
Uz to brīdi mēs jau ļoti daudz ko būsim iemācījušies.

Tagad mums nāksies sastapties ar ļoti gŗūtām sajūtām mūsos.

Tās ir bailes. Bēdas. Sava iepriekšējā dzīvesveida zaudēšana. Mūsu sabrukušie plāni.

Mēs iemācīsimies skatīties sev acīs.
Nav jau kurp iet, izņemot sevī.
Nav kur bēgt, nav kur paslēpties.
Svētā karantīna.

Mēs iemācīsimies skatīties sejā savai garlaicībai. Savam nemieram. Mēs satiksimies ar to savu daļu, kura vēlas būt kādā citā vietā, kopā ar kādu citu. Mēs ieraudzīsim sejā to savu daļu, kura vēlas darīt kaut ko citu, iegūt kaut kādu citu pieredzi, dzīvot kaut kādā citā TAGAD, dzīvot kaut kādā citā dzīvē.
Mēs atlaidīsim savu brīnišķīgo nākotni, kuru bijām plānojuši.
Mēs atļausim izfantazētajai nākotnei nomirt, atbrīvosim to no sevis un paraudāsim par to.
Mēs atgriezīsimies tagadnes izturībā un siltumā.

Mēs atnesīsim savās mājas dāvanu.
Mēs sāksim visu no gala, šeit, uzcelsim jaunu māju uz jauniem pamatiem.
Mēs pētīsim jaunu dzīves veidu.
Kas sākumā mums šķitīs dīvains, taču pilns iespēju.
Mēs kustēsimies lēnāk. Labestīgāk. Klusāk.

Mēs godīgi runāsim viens ar otru par dzīvi, nepastāvību un nāvi. Un arī par to, kāda ir mūsu attieksme pret visām pārmaiņām, kuras notikušas mūsu un mūsu tuvinieku dzīvēs.
Mēs iemācīsimies vairāk novērtēt savu dzīvi.
Jā, iespējams, mēs iemācīsimies nedaudz vairāk novērtēt dzīvi.

Un sāksim dzīvot ar savām, visām stihijām pavērtajām sirdīm.
Ieslīgsim nenoteiktībā un atradīsim tur glābiņu.

Neviens no mums nav pasargāts no pārmaiņām.
Neviens nav pasargāts no veco, pazīstamo formu sabrukšanas.
Tāda ir lietu kārtība, un tā tas ir bijis vienmēr.

No šī skatu punkta nekas slikts jau nav noticis.
Krīze vienkārši nozīmē “pagrieziena punktu” un neviens nav pasargāts no šī pagrieziena.

Vecā sabrukšana dod ceļu jaunā dzimšanai.
Tā bijis ir vienmēr.

Mēs noteikti tiksim galā, ja vien mums būs Mīlestība. Humors. Pacietība.
Mēs kļūsim atjaunoti. Gatavi pārbaudījumiem. Daudz spēcīgāki kā agrāk.

Mani Mīļie, sūtu jums savu Mīlestību.

Džeffs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis